Nevajadzīgie orgāni

Kādā ziemā, kad es biju mazs, bāls un slimīgs zēns, noguris no nebeidzamās saaukstēšanās un staigāšanas uz poliklīniku, es uzzināju par mandelēm. Par tām, kas atrodas kaklā un pietūkst, kļūst sarkanas un sāp, līdz vienā brīdī ārsts saka: “Jārauj ārā!” Man šķita, ka tas ir lielisks risinājums, tajā bija jūtama izlēmība, pārliecība un kaut kāds tikai pieaugušo pasaulei raksturīgs neatgriezeniskums. Izraut mandeles tādam zēnam kā man nozīmētu visai būtisku varoņdarbu, tā būtu pirmā nopietnā iejaukšanās manā liktenī, jo turpmāk es vairs nekad neslimotu, bet manā ķermenī būtu izdarītas svarīgas pārmaiņas. Es būtu atšķirīgs no citiem, parastajiem zēniem, mans ķermenis būtu uzlabots. Šāds solis nepārprotami nozīmētu, ka es kļūtu pieaugušāks, iegūstot pietiekami unikālu pieredzi. Toreiz es to nezināju, bet gan jau nojautu, ka mandeļu izraušana kaut kādā veidā līdzinās senajiem iniciācijas rituāliem ar visu to apgraizīšanu, klitoridektomiju, ausu ļipiņu, lūpu, deguna un krūšu galu caurduršanu, galu galā – tā būtu atteikšanās no daļiņas sevis, klasisks upuris, kas jānes, lai nokļūtu nākamajā eksistences līmenī. Tur, kur vairs nebūtu angīnas, iesnu, temperatūras, visādu tur “grūti norīt” un “jāskalo ar furacilīnu”. Es vēlējos, lai man izrauj tās sasodītās mandeles. Nē, skaļi es to neteicu, taču ar interesi klausījos, ko dakteris saka mammai, uzkrāju apšaubāma rakstura informāciju par to, ka “pēc mandeļu izraušanas drīkst ēst tikai saldējumu, kamēr sadzīst”. Un saldējums te nebija noteicošais, daudz lielāku iespaidu atstāja pats paradoksālais risinājums – ārstējot sāpošu kaklu, kura cēlonis vecāku izpratnē visbiežāk bija tieši saldējuma ēšana vai skraidīšana pa lauku bez šalles, tika izmantots saldējums, ko 70. gadu bērns nepārprotami uztvēra kā nepelnītu balvu. Nē, es neticēju, ka man kāds dos saldējumu, bet šis mīts piešķīra tam visam vēl kādu papildus noslēpumainību.

Toreiz man mandeles tā arī neizrāva. Es uzaugu parastajā veidā, kaut kā iemācījos sadzīvot ar visapkārt draudošajām slimībām, bet tad, kad slimot sāka jau mani bērni, par mandeļu raušanu iedomājās vairs tikai retais ārsts. Šķiet, ka bija pārgājusi “mode uz mandelēm”, jo nekādi jauni zinātniski atklājumi vai revolucionāras ārstēšanas metodes nebija novērsušas to iekaisumu. Bija mainījusies attieksme pret cilvēka ķermeni kā tādu. Vienu pārliecību vietā bija nākušas citas, progresīvākas, vienu mītu vietā – citi.

Viens no cilvēka demitoloģizācijas paņēmieniem bija līdz smieklīgumam vienkāršs – atvērt un paskatīties, kas tajā iekšā. Ar laiku cilvēkus, kas ko tādu darīja, nodēvēja par pataloganatomiem un pieņēma, ka viņu rīcību vada ne tikai tukša un slimīga ziņkāre, bet arī vēlme palīdzēt ārstiem, kam zināšanas par cilvēka uzbūvi varētu dot kādu jaunu ideju savu pacientu ārstēšanai. Viens no pirmajiem zināmajiem līķu uzšķērdējiem vēsturē bija sengrieķu ārsts Herofils, kam Ptolemaja I valdīšanas laikā (ap 300. gadu pirms mūsu ēras) tika dota atļauja izpētīt ar nāvi sodīto noziedznieku ķermeņus. Savas zinātniskās darbības laikā viņš esot veicis aptuveni 600 līķu sekciju, aprakstījis acs uzbūvi, atklājis perifēro orgānu saistību ar galvas un muguras smadzenēm. Viņš bijis pirmais, kas izteicis hipotēzi par galvas smadzeņu centrālo lomu domāšanas procesos. Tiesa, nekādu labo slavu nav iemantojis, dzīves laikā dēvēts par Herofilu-miesnieku. Runāja, ka cilvēkus viņš nav mīlējis, vien vēlējies iegūt vairāk zināšanu. Citos laikos un citās zemēs interesentiem nav bijis tik viegli piekļūt līķiem. Ķīnā aizliegums veikt sekciju tika atcelts tikai 1913. gadā. Korānā visai nepārprotami norādīts, ka interese par cilvēka ķermeņa uzbūvi nav vēlama – nedz tā uzšķēršana, nedz attēlošana zīmētā veidā. Jūdaismā pieskaršanās mirušam ķermenim aptraipa cilvēku, pēc tās ir jāveic īpaša apmazgāšanās. Šķiet, tikai Indijā un Tibetā nav bijis nekādu aizspriedumu pret rakņāšanos mirušu cilvēku miesās, daudzviet līķa sadalīšana bija pat obligāta apbedīšanas rituāla sastāvdaļa (pirms sadedzināšanas vai izbarošanas putniem). Interesanti, ka tieši šeit medicīnas tradīcija daudz mazākā mērā attīstījās ķirurģiskās iejaukšanās virzienā, lielāku uzsvaru liekot uz augu preparātu izmantošanu vai darbošanos ar dabā neatrodamiem meridiāniem un punktiem uz pacienta ādas.

Bet Eiropā zināšanu trūkums par cilvēka ķermeņa iekšējo uzbūvi smagi nomāca ne tikai ārstus, bet arī māksliniekus. Līdz ar Renesanses iestāšanos aizvien vairāk ir liecību par ķecerīgiem mēģinājumiem slepus iegūt savā rīcībā līķi, lai izpētītu tā skeleta uzbūvi vai iekšējos orgānus. 1396. gadā ar karaļa pavēli esot oficiāli atļauts veikt līķa sekciju Monpeljē universitātē, vēlāk – Boloņā, Padujā, Parīzē. Pateicoties Leonardo da Vinči daudzpusīgajām interesēm un personīgi uzšķērstajiem līķiem, cilvēk ķermeni sāka uzlūkot nevis tikai kā mirušu orgānu kopumu, bet kā kustīgu mehānismu. Viņš pirmais sāka attēlot iekšējos orgānus kā sarežģītu sistēmu, bet pirmo sistemātisko aprakstu veica Andreass Vezālijs 1543. gadā ar grāmatu “Par cilvēka ķermeņa uzbūvi”.

Līķu pētnieki kļuva par populāru šausmu literatūras tēlu. 1791. gadā Frīdrihs Maksimiliāns Klingers aprakstīja slepenu organizāciju, kuras sastāvā ietilpa ķirurgi, filozofi un dabaszinātnieki. Viņi ievilināja nomaļus stāvošā mājā nabagus un klaidoņus, ko iebaroja ar spēcinošu buljonu, piesēja un lēnām preparēja dzīvus, lai izpētītu konkrētu orgānu darbību. Lēnā un mokošā nāve dažkārt ilgusi vairākas dienas. Dzīva bērna uzšķēršanu apraksta marķīzs de Sads. Viņa varonis cilvēces labuma vārdā bija gatavs izpētīt pats savu meitu.

Savu grāmatu par anatomisko priekšstatu kurioziem krievu akadēmiķis Ļevs Etingens nosaucis par “Mitoloģisko anatomiju”, lai gan lielākai daļai aprakstu ar mitoloģiju nav tieša sakara. Mitoloģiskiem priekšstatiem raksturīgs zināms sistēmiskums, tie tiecas skaidrot lietu un parādību kopsakarības, bet Etingens, anatomijas profesors būdams, cilvēku ir sadalījis maksimāli detalizēti, turklāt interesējies vairāk par medicīnas vēsturi, bet no darba brīvajā laikā aizrāvies ar dzeju. Sanākusi visai raiba kolāža, kurā galvenais vadmotīvs ir abstrakts cilvēka ķermenis no galvas līdz kājām, taču mums – lasītājiem, šis ķermenis ir kaut kas pavisam konkrēts. Savs.

Izrādās, manas mandeles (vispār tās ir sešas un veido apli, kas ieskauj rīkles atvērumu) savulaik ir kļūdaini uzskatītas par dziedzeriem, lai gan patiesībā ir limfadenoīdo audu veidojumi. Kļūdains bijis arī uzskats, ka iekaisušas mandeles izraisa angīnu, sirds slimības, augšanas traucējumus, intelektuālo spēju attīstības aizkavēšanos u.c. 20. gadsimta sākumā radās pārliecība, ka mandeļu likvidācija var novērst augstāk minētās problēmas, un vislabāk to darīt profilaktiski, bērnībā. Būdama salīdzinoši vienkārša operācija, kas neizraisa komplikācijas, mandeļu izraušana (ir praktizēta arī to izkasīšana ar nagu) garantēja ārstiem stabilus ienākumus. 1925. gadā sarakstītajā romānā “Errousmits” (Arrowsmith) Sinklērs Lūiss ironizēja, ka mandeles Dievs ir radījis tāpēc, lai ārsti varētu sev nopirkt slēgta tipa automašīnu (toreiz tās tieši nāca modē). Tikai vēlāk atklājās, ka mandeles nevis mitrina rīkles sieniņas ēdiena rīšanas laikā, bet gan ražo vielas, kas bioloģiski iedarbojas uz šūnām, kuras savukārt piedalās asins šūnu veidošanā, un šādi tiek nodota informācija par organisma imunoloģisko pieredzi. Citiem vārdiem sakot, ar mandeļu palīdzību organisms atceras, ar kādām slimībām ir slimojis un kā ticis ar tām galā. Vienu brīdi tika izvirzīta teorija, ka mandeļu darbība ir tieši saistīta ar seksualitātes veidošanos, taču tai nav gūti nekādi apstiprinājumi. Tā vai citādi, mūsdienās mandeļu izgriešanu veic tikai ārkārtējos gadījumos un katrā ziņā – ne bērniem. Jau šajā piemērā ir redzams, ka sabiedrībā valdošie priekšstati par cilvēka ķermeņa un tā orgānu funkcijām, ir ārkārtīgi mainīgi, turklāt, viegli nodalāmi trīs slāņos ar visai atšķirīgu loģiku. Viens slānis ir tīri zinātniskie priekšstati, kas balstās faktos no vienas puses un teorijās no otras. Mandeļu jautājumā arī šobrīd nav pilnīgi viennozīmīga zinātniska priekšstata par to darbību (atmiņu nodošana izklausās drīzāk pēc dzejiskas metaforas), turklāt, jebkura teorija agri vai vēlu var izrādīties tikai neprecīzas faktu interpretācijas rezultāts.

Otrs priekšstatu slānis ir praktizējošo mediķu “piezemētās” teorijas, kas balstās katra konkrētā ārsta pieredzes, zināšanu un profesionālās gaumes kopumā. Ārstu daudz vairāk par to, kā uzbūvēts un darbojas organisms, interesē tas, lai pacients aizietu apmierināts un “vesels”, un kā to panākt – ar antibiotikām, ķirurģisku iejaukšanos, homeopātiskiem līdzekļiem vai pašiedvesmu, tas ir katra ārsta mazais noslēpums. Trešais priekšstatu slānis ir izveidojies mūsu – parasto slimnieku galvās, un mūs interesē pavisam vienkārši jautājumi. Kā labāk – ar mandelēm vai bez? Mēs nevaram atļauties izmēģināt abus variantus. Mums vajadzīga šī mitoloģiskā un sistēmiskā aina, kurā iekļautos un savu izskaidrojumu rastu visu mūsu orgānu slimības un veselība. Viens no šādiem sistēmiskiem priekšstatiem, kurš turklāt lieliski iederas gan evolūcijas, gan kreacionisma teorijā, ir priekšstats par to, ka mūsu ķermenī visam ir sava jēga un nozīme. Ik orgāns atrodas savā vislabākajā vietā un ir iekārtots maksimāli lietderīgi, pareizi un vajadzīgi. Pareizāk sakot, tā – tikai tas orgāns, kura eksistence ir attaisnota un mērķtiecīga, ir uzskatāms par orgānu, pretējā gadījumā tas ir nogriežams kā atavisms. Starp citu, ideja par atavismu, kas radusies, mēģinot izskaidrot Darvina teorijā neiederīgos faktus, pati par sevi ir atavisms.

Ar aklās zarnas piedēkli brīžiem ir klājies pilnīgi otrādi – pirms nonākt pie hipotēzes par atavismu, zinātnieki ilgu laiku ir centušies pierādīt, ka tas ir vajadzīgs. Leonardo da Vinči uzskatījis, ka šis izaugums pasargā zarnas no plīšanas gāzu uzkrāšanās gadījumos, un tikai pēc krievu fiziologa Mečņikova paziņojuma, ka apendiksam nav nekādas derīgas funkcijas, apendoktomija kļuva par vispārpieņemtu operāciju mazākā iekaisuma gadījumos. Pirms septiņdesmit gadiem arī tā kļuva par modes lietu – ārstu prakse rādīja, ka apendicīta izgriešana neizraisa nekādas funkcionālas sekas, turpretim kavēšanās ar to var novest pie vēdera plēves iekaisuma, asins saindēšanās un nāves. 20. gadsimta otrās puses pacientu vidū apendicīta sāpes kļuva par visai izplatītu fobiju – sajūtot niecīgāko duršanu labajā pakrūtē, cilvēki krita izmisumā un sauca ātro palīdzību. Šobrīd situācija ir mainījusies, lielākā daļa zinātnieku ir pieņēmuši hipotēzi par to, ka apendiksam ir noteikta loma organisma imūnās sistēmas darbībā, turklāt, tajā atrasts ārkārtīgi daudz nervu izaugumu – par daudz rudimentāram orgānam.

Neizpratne un minējumi ir bijuši izplatīta lieta saistībā arī ar daudziem citiem iekšējiem orgāniem. Viens no lielākajiem – liesa. Ir zināms, ka tā darbojas kā jaudīgs asins filtrs, ik minūti pārbaudot 100 līdz 200 mililitrus asinsķermenīšu, tajā iet bojā eritrocīti, kas kaut kādu iemeslu dēļ atzīti par nevajadzīgiem. Kādi ir šie iemesli, joprojām nav gluži skaidrs, tiek domāts, ka tam ir kāds sakars ar imunitātes nodrošināšanu. Aristotelis gan liesu ir uzskatījis par otrajām aknām, seno ebreju ārsti nojauta atšķirību, taču pieņēma, ka liesa gluži vienkārši pilda atsvara lomu, simetrijas pēc atrodoties aknām pretējā pusē. Ķīnieši liesu dēvēja par “otro māti”, uzskatot, ka tā ražo siekalas, palīdz ar savu siltumu kuņģim un, iespējams, tieši ar liesas palīdzību cilvēks domā. Ar liesas izpēti ir saistīti pirmie priekšstati par to, ka cilvēka ķermenī kaut kas varētu būt nevajadzīgs, nepabeigts – liesa ir dēvēta par dabas kļūdu. Tika uzskatīts, ka sava nevajadzīguma dēļ liesa tiek izmantota kā atkritumu izgāztuve, tajā sakrājas netīrās asinis, melanholijas sulas, melnā žults, kas cilvēku padara ļaunu, neglītu un sadrūmušu. Arī Albrehts Dīrers, kurš cieta no melanholijas lēkmēm (mūsdienās viņu ārstētu kā depresijas slimnieku?), kādā pašportretā attēlojis sevi, rādot ar pirkstu uz vietu, kur atrodas liesa. Ievērojuši, ka skriešanas laikā mēdz durt pakrūtē, viduslaiku ārsti visu vainu novēla uz liesu un esot bijuši pat mēģinājumi ziņnešiem un sulaiņiem to izoperēt labākai profesionālo pienākumu pildīšanai. Nav saprotams, kādu iemeslu dēļ, bet sengrieķu autori (un viņu ietekmē – Šekspīrs) uzskatījuši liesu par smieklu izraisītāju, pareizāk sakot – ka smiekli ir liesas piepūšanās un saraušanās sekas.

Orgāns, kas vienmēr ir izraisījis nopietnas pārdomas par tā nepieciešamību, ir jaunavības plēve, kas vīriešu “slimīgās intereses” dēļ ir viens no viskrāšņāk aprakstītajiem sievietes ķermeņa segmentiem. Tā dēvēta par “meitenes ielāpiņu”, “nevainības zīmogu”, “sardzi”, “tikumības aizslēgu”, “tīrības jostu”, “nevainības ziedu”. Par ziediem, starp citu, ir runāts visvairāk – jaunavības plēves pārplēšana ir nosaukta par deflorāciju (no latīņu flos – zieds), visbiežāk minētās puķes ir “maigā lilija”, “vīstošā roze”, “apelsīna ziediņš”, “vilkābeles zieds”, “maijpuķīte”, “margrietiņa”. Heraldikā nevainības simbols esot zemene. Tuksnešainākās zemēs nevainības plēve dēvēta par “aizvērto aku”, “aizzīmogoto strūklaku”, nez kāpēc – arī par “zvaniņu”. Ar nevainības plēves īpašo nozīmi saistīts visvairāk mitoloģisku priekšstatu. Ļoti daudzās kultūrās un reliģijās nevainīgām meitenēm piedēvēts īpašs spēks. Viduslaiku kristiešu izpratnē sātanam pār jaunavu nebija varas, tāpēc tiesas procesā, kurā izskatīja Žannas d’Arkas apsēstību, tik svarīga bija viņas jaunavības ekspertīze.

Tiesa, zināmos vēstures periodos tika apšaubīta jaunavības plēves eksistence – ārsti anatomi, kas veica mirušo (visbiežāk, ar nāvi sodīto) sieviešu sekciju, neko tādu tur parasti neatrada. Citkārt tā ir uzskatīta par slimību, novirzi no normas, nevajadzīgu un traucējošu ķermeņa daļu. Īpašā nevainības fetišizācija, kas bija vērojama Rietumeiropā un Tuvajos Austrumos, nebija pazīstama citur – nav nekādu vēsturisku liecību, ka nevainībai tiktu piešķirta kāda nozīme slāvu tautās. Indijā par tikumību rūpējās mazāk formāliem paņēmieniem, bet deflorāciju veica meitene pati kāzu priekšvakarā ar šim nolūkam izgatavotu akmens fallu. Meitenēm, kas mirušas pirms kāzām, priesteris to pašu paveica templī un tikai tad viņas varēja tikt apbedītas. Tibetieši no nevainīgu meiteņu augšstilba kaula izgatavoja rituālās flautas, taču šim nolūkam meitenei vajadzēja iepriekš izteikt šādu vēlēšanos.

Jaunavības plēves fizioloģisko uzdevumu nav grūti izdomāt. Pirmais, kas nāk prātā vīrietim – jaunavības plēve kā nevainības sertifikāts, taču te pārāk acīmredzami ir psiholoģiskie un sociālie aizspriedumi. Varētu domāt, ka šī starpsiena paredzēta iekšējo dzimumorgānu pasargāšanai no ārējas infekcijas, taču tā reti kad ir pilnībā slēgta. Jaunavības plēve satur daudz nervu galu, tās pārraušana nav gluži nesāpīga, tāpēc var iedomāties vēl kādu funkciju – ar sāpju barjeras palīdzību pasargāt mazgadīgu meiteni no pārāk agras dzimumdzīves. Lai “pasargātu” sievieti no pārāk spēcīgas seksualitātes, ēģiptieši esot izgudrojuši klitora apgraizīšanu – apmēram 300 gadus pirms mūsu ēras. Kopš tā laika šī diezgan pabaisā operācija ir izplatījusies daudzās Ziemeļāfrikas kultūrās, brīžiem to attaisnojot ar higiēniskiem apsvērumiem, brīžiem uztverot kā iniciāciju pieaugušo dzīves sarežģītajos noslēpumos. Tiesa, seno ēģiptiešu zināšanas par klitora īpašo lomu seksuālās baudas gūšanā netika nodotas nākamajām paaudzēm un eiropiešu anatomiem to nācās atklāt no jauna jau krietni vēlākos laikos, šādi atrodot pielietojumu vēl vienam par nevajadzīgu uzskatītam orgānam.