Atminēšanās vieta

Spožā gaismas svītra, kas pāršķēla nakts debesis, izgaismoja visu Marmora jūras krastu. Tas varēja būt kāds neliels asteroīds vai kosmosa atlieka, kas ar precīzi horizontālu trajektoriju sekoja Bosforam – no Melnās jūras puses pretī Dardaneļiem. Krastmalā kopā ar vairākiem draugiem jau labu brīdi bijām baudījuši Āzijas puses naksnīgo ainavu un vienīgo šeit brīvi pieejamo alkoholu– ūdeņaino Efes alu. Daži vēlīnie makšķernieki mums blakus notiekošo debesīs uztvēra ar acīmredzamu nervozitāti un aizsteidzās prom, kamēr mūsu kompānijai degošā bumba likās tikai kā dabisks papildinājums pretējā krasta iluminācijām. Pieļauju, ka tā bija pirmā reize, kad sajutu ko līdzīgu tam, ko Šatobriāns, pirmoreiz nonākot Stambulā, bija saucis par “prāta klusumu neaptveramā skaistuma priekšā”. Brodskis gan bija daudz kritiskāks un runāja par “apziņas aizdambēšanos”. Izvēle par labu vienam vai otram no šiem raksturojumiem, iespējams, arī nodala Stambulas mīlētājus un nīdējus. Taču tikai starp pirmajiem meklējami tie, kas vēlējušies šo metropoli padarīt par filmēšanas laukumu, kā nojauzdami, ka šis “skaistums” slēpj vairāk par eksotisku fonu un civilizētu skatienu uz Austrumiem. Viens no viņiem, Alēns Robs-Grijē, 1963. gadā uzņēma filmu, kura vispatiesāk raksturo Stambulas apslēpto jēgu – šajā pilsētā realitātes līmeņi: tagadne, pagātne un paredzamā nākotne pārklājas ar leģendām un izdomājumiem, tāpēc stingri pateikt, ka Stambula pastāv, nemaz nevar. Šī filma bija “Nemirstīgā”.

Ierodoties

“Nemirstīgās” ievadā skatītājs seko ilgam un vientulīgam braucienam gar Teodosija mūriem, kas apvij pilsētas vēsturisko daļu. Divpadsmit metrus augstais un piecus ar pusi kilometrus garais mūris, ko sāka celt vēl Konstantīna Lielā laikā, pārgriež pilsētas Eiropas daļu kā dzīsla starp veco un jauno Stambulu. Tagad šeit garām iet vairāku joslu maģistrāle, pa kuru traucas milzums spilgti dzelteno taksometru – tie ir vienīgais saprātīgais transports šajā aklajā zonā starp Fatiha tiltu pār Zelta raga līci un Jedikules cietoksni pie Marmora jūras. Bet 60. gados šī vēl bija nomaļa vieta, un “Nemirstīgās” galvenajam varonim N nākas vienatnē ceļot gar masīvo sienu, lai beidzot iekļūtu pilsētā –atgrieztos sev vēl nezināmajā pagātnē. Turpinājumā N vēl ne reizi vien atgriežas pie mūriem, kāpj pa Jedikules stāvajām trepēm un vēro pilsētu no augšas, mēģinot atminēt savas iemīļotās – sievietes L pazušanas iemeslus. Viņam šķiet, ka šajā vietā viņi ir bijuši kopā. Sieva un vīrs reālajā dzīvē – Fransuāza Briona un Žaks Doniols-Valkrozs – spēlē L un N. Filmas sižets ir vienkāršs – Stambulā ieradies franču profesors ievēro un iemīl kādu sievieti. Turpinājumā viņu tuvināšanās, attālināšanās vai iedomas kalpo tam, lai izgaismotu fonu, uz kura viss notiek. Nekas šeit nav reāls, un stāsta pavedienu trauslums liek domāt, ka tu atrodies nepabeidzamā sapņošanas situācijā. Vienīgi varoņu pārvietošanās un pilsētas pakāpeniska atklāšana iezīmē kaut kā īsta pastāvēšanu.

Turku rakstnieks Orhans Pamuks pirms vairākiem gadiem rakstīja: “Lai izbaudītu Stambulas klusās šķērsielas, vīnstīgu cauraustās drupas vai mošeju monumentalitāti, pirmkārt, jums jābūt svešiniekam.” Varbūt tādēļ, līdzīgi kā Venēcijā, arī Stambulā filmu varoņi vienmēr ierodas vai dodas prom. Piemēram, Šons Konerijs kā aģents 007 filmā “No Krievijas ar mīlestību” (1974) ielido vēl vecajā Jesilkojas lidostā, kas nu līdz nepazīšanai pārvērsta Ataturka gaisa satiksmes monstrā. Pilsētu viņš atstāj vēl tajā pašā gadā – jau kā atvaļināts Britu Indijas virsnieks, pulkvedis Ārbatnots Sidneja Lameta klasiskajā Agatas Kristi romāna ekranizācijā “Slepkavība Austrumu ekspresī” (1974). Tas notiek pilsētas centrā, krāšņajā Sirkeci stacijā, no kuras atiet slavenais “vilciens uz Eiropu”. Otrreiz, lentē “Ar pasauli nepietiek” (1999), Džeimss Bonds (Pīrsa Brosnana izskatā) ierodas Stambulā no jūras puses – šoreiz neiztrūkstošā bondiānas liktenīgā sieviete “globālo ļaunumu” nobāzējusi uz saliņas Bosfora Āzijas pusē, iepretim Iskidaras krastmalai, slavenajā 11. gadsimta muitnieku bākā Kiz Kulesi. Šajā vietā reiz kāds no sultāniem bija paslēpis savu meitu, kad tai pareģota nāve no čūskas kodiena, taču pats šo pareģojumu piepildījis, atvedot meitai dāvanā augļu grozu ar liktenīgo čūsku.

1877. gadā izdotā ceļveža “Konstantinopole” autors Edmondo de Amičis arī ieceļoja pilsētā pa jūras ceļu. Viņš rakstīja: “Emocijas, kas mani pārņēma, ierodoties Konstantinopolē, gandrīz pilnībā izsvītroja no atmiņas visu, ko biju redzējis desmit dienu ilgajā ceļojumā no Mesīnas jūras šauruma līdz Bosforam. Manā prātā viss redzētais nu bija kļuvis pelēks un neizteiksmīgs.” Jāsaka, ka visiem slavenākajiem Stambulas aprakstītājiem šķita gandrīz vai neiespējami skaidri definēt savus pirmos pilsētas iespaidus. Franču botāniķis un ceļotājs Žozefs de Turnefors uzskatīja, ka valoda ir pārāk ierobežota, lai to izdarītu. Savukārt 19. gadsimta Austrumu aprakstnieks vikonts de Marseluss to lakoniski raksturoja kā ekstāzi, bet literāts Teofils Gotjē vienkārši apšaubīja redzamā īstenumu. Ja tomēr mēs mēģinātu aprakstīt šo pirmo iespaidu, tad noteikti vajadzētu sākt ar pilsētas siluetu, kas izpelnījies dažādus jūsmīgus epitetus, lai gan saukts arī par milzīgu sieviešu krūšu, mazu krāniņu, bruņrupuču bruņu un ballistisko raķešu sajaukumu. De Amičis atstāsta kuģa kapteiņa vārdus iepriekšējā vakarā pirms ierašanās pilsētā: “Viņš piedraudēja pasažieriem, ka jāceļas vēl pirms ausmas, un tie, kuri nokavēs pirmos saules starus pār maģisko pilsētu, tiks pārmesti pār bortu.” Arī man bija iespēja skatīt Stambulas siluetu kādā agrā rītā, ceļoties ar prāmi no Kadikojas iepretim Zelta ragam. Melnais mošeju zīmējums kontrastē ar saules dedzinošo gaismu, kas atspīd Zelta raga ūdens virsmā. No kreisās puses iezīmējas Sultāna Ahmeta mošejas aprises, tad Sofijas katedrāle, pēc kuras parauga saklonētas visas pārējās, centrā – Beijazita tornis, tālāk uz ziemeļiem, jau iekšā līcī vēl divas mošejas – Jaunā un Suleimana, tad Galatas tilta robeža, kas noslēdzas ar Bejoglu rajona stāvo nogāzi. Tomēr visvairāk satrauc tieši trīs sultānus pārdzīvojušā 16. gadsimta galma arhitekta Mimara Sinana iekodētais mošeju vienādais majestātiskums. Brodskis tās salīdzināja ar identiskām dusošām vardēm, bet, iespējams, ka tieši to miers ļauj iebraucējam pārvarēt trauksmi, ar kādu “uzbrūk” mūsdienu turku ikdiena, masīvo Ataturka kultu ar viņa bildēm pat visnetīrākajā ieskrietuvē, satiksmes trokšņaino haosu vai tirgotāju uzmācību. Mošejas iedarbojas nomierinoši, jo sevišķi vecākās, kas kā kristīgais mantojums saglabājušās no Bizantijas laikiem; tur temperatūra ir patīkami zemāka nekā uz ielas, bet paklāju rindas saklātas kaut kā šķībi – kristiešu būvnieki nebija paredzējuši obligāto Mekas virzienu. Vienā no šīm krēslainajām hallēm aizved arī N prāta labirints. Lēnā kameras panorāma, kas visā pilnībā atklāja lūgšanu zāles elementus – paklājus, lustru, mihrabu (sienu, kas rāda Mekas virzienu), minbaru jeb imāma vietu – apstājas pie paša N, bet viņš redzams vien kā melns cilvēka siluets. Robs-Grijē kārtējo reizi atkārto skatītājam, ka mēs nemaz neesam šeit.

Svešinieki

Pilsēta, ko grieķi vēl joprojām dēvē par Konstantinopoli, saukta arī par Bizantu, Cargradu un Imperatoru pilsētu. Imperators Konstantīns II to mēģināja pārdēvēt par Jauno Romu, taču tautā iegājās iesauka Otrā Roma. Konstantinopole, atrodoties šaurajā Trāķijas un Anatolijas sadursmes vietā, vienmēr bijusi pa kājām tautu staigāšanas brīžos un likusies vilinoša – ar dažādām sekmēm to mēģinājuši iekarot visi, kam nav bijis slinkums. Vienalga vai tā būtu ziemeļu–dienvidu vai austrumu–rietumu ass, pilsēta interesēja gan Aleksandru Lielo, gan krusta karotājus, gan turku osmaņus, gan Trešās Romas pārstāvjus. 15. gadsimtā Mehmeta II vadībā osmaņi pilsētu iekaroja, bet krievi tā arī palika vienīgie, kas Fjodora Dostojevska frāzes: “Cargrada būs mūsu!” iedvesmoti, nopietni spēja apdraudēt osmaņu Konstantinopoli. Par laimi krievu karaspēks apstājās vēl pirms pilsētas – Jesilkojā, turpat, kur nu atrodas minētā Ataturka lidosta. Toreiz viņi vienojās par pamieru ar lielvezīru Safvetu Pašā, kuram tobrīd jau esot rādījušies murgi, kā pilsēta sadeg lupatu lēveros. Tā nenotika, un šodien pilsētu var dēvēt tāpat kā viduslaikos – par Pilsētu karalieni, jo tā kļuvusi par pašu lielāko Eiropā.

Taču ne jau impēriskā pagātne, bagātība, kari, bet burtiska atrašanās uz Eiropas–Āzijas robežas ir šejienes magnētisms. Kad N pusnomodā dodas augšup pa Bosforu Melnās jūras virzienā, viņa uzmanību piesaista cietokšņi, kurus 1452. gadā, īsi pirms Konstantinopoles ieņemšanas jūras šauruma ciešākajā vietā uzbūvēja tas pats Mehmets II, lai ierobežotu pārtikas piegādi pilsētai. Kreisajā pusē Eiropas cietoksnis, labajā – Āzijas, un, lai arī arhitektoniski tie neatšķiras, ēna, kas dienas gaitā krīt pār Āzijas puses torni, rada atšķirības iespaidu. Pilsētā vienmēr ir valdījusi Āzija, tomēr eiropieši arvien centušies atstāt savas “pēdas”. Piemēram, osmaņu pilsētplānošanā ir skaidri jūtama franču inženieru klātbūtne – šeit nav Parīzes plašuma, tomēr krustu šķērsu vedošie ieliņu labirinti atstāj parīziskas bezrūpības vai pat vieglprātības iespaidu. Francūži bija arī pirmie, kas uz šejieni atveda kinematogrāfu, atverot vairākus kinoteātrus vēl pirms Pirmā pasaules kara. Un tieši franču filmas sāka “apdziedāt” pilsētu jau “Austrumu ekspreša” ziedu laikos. Pat vēlākajā Holivudas produkcijā Stambulas vieglums saistīts tieši ar frančiem – divas jaukās epizodes Ernsta Lubiča “Ninočkas”(1939) noslēgumā, kur skaistā krieviete Grētas Garbo izskatā beidzot sastop savu iemīļoto francūzi Leonu Holivudas paviljonos būvētajā Stambulas interjerā. Pat romantiku un pašnāvības uz Stambulu piegādāja francūži, kad Daniela Oteija Gabors pēdējā mirklī attur Vanesas Paradī Adeli mesties pāri Galatas tilta margām Patrisa Lekonta filmas “Meitene uz tilta” (1999) finālā. Patiesībā gan suicīdu, gan romantikas uz tilta ir maz, jo ne pārāk glīto metāla konstrukciju, kura kopš 1994. gada nomainījusi iepriekšējo pontonu tiltu, tagad apsēdušas makšķernieku ordas, kas nozvejotās zivtiņas turpat uz vietas sacep, visu tiltu ietinot šķebinošā kūpošas eļļas smārdā.

Otrpus tiltam ir Eminonu – vecpilsētas musulmaniskā daļa, kur līdz pat Ataturka reformām nevienam eiropietim nebija lemts tikt tālāk par pirmo pagalmu. Šeit atrodas vēl viens eiropiešu intereses objekts – Topkapi pils komplekss, kas bija sultāna oficiālā rezidence no 1465. līdz 1853. gadam. Interesantākais šeit atrodams grezni ornamentētajās harēma telpās, kur nesaprotamā kārtā esot mēdzis viesoties arī Bairons, kā arī Pravieša nodaļā, kur izstādītas Muhamedam un četriem kalifiem piederējušās relikvijas, tostarp arī pravieša zobs un zobens. Viens no šejienes vērtīgākajiem eksponātiem ir “pravieša pēdas nospieduma” atlējums bronzā. Tas pats, pie kura Brodskis esot nodomājis: “Kā minimums četrdesmit astotais izmērs! Tas jau jetijs!” Par šo muzeja daļu francūzis Žils Dasēns uzņēma piedzīvojumu trilleri “Topkapi”(1964), kurā banda ar Pītera Ustinova un Maksimiliāna Šella spēlētajiem zagļiem priekšgalā grasās nolaupīt smaragdiem inkrustētu Mahmuda I dunci. Lai arī filmā viņus aiztur turku policija, pieļauju, ka šobrīd valstī, kur jau tāpat islāmisti konfliktē ar sekulāristiem, filmēt eiropiešu sarīkotu laupīšanu būtu tikpat kā neiespējami. Aizliegumam filmēt ir jau precedents. Kad reāla ASV pilsoņa Billija Heiza mēģinājums izvest no Stambulas pāris kilogramus hašiša beidzās ar nežēlīgu un vardarbīgu ieslodzījumu, Olivers Stouns uzrakstīja scenāriju par šo gadījumu un Alans Pārkers nolēma uzņemt filmu. Turcijas varas iestādes noraidīja jebkādu iespēju filmēt Stambulā, tāpēc lielākā filmas “Pusnakts ekspresis” (1978) daļa tika nofilmēta Maltā, kamēr nepieciešamie pilsētvides kadri tika uzņemti slepus Stambulā, maskējoties ar cigarešu reklāmas filmēšanu. Par šo filmu turkiem nevajadzētu atgādināt, jo īsi pēc tās pirmizrādes sekoja straujš kritums Stambulas tūrisma industrijā.

Atminēšanās

1961. gadā tika uzņemta vēl viena filma pēc Roba-Grijē scenārija – Alēna Renē “Pērn Marienbādē”. Robs-Grijē tās uzņemšanā nepiedalījās, bet, izmantojot relatīvo mieru Turcijas politiskajā situācijā, sāka gatavoties savas filmas filmēšanai (sākotnējais darba nosaukums bija “Talmuds”). Izvēli filmēt Stambulā Robs-Grijē pamatoja ar to, ka viņam šī pilsēta atgādina vietu, kur “cilvēka gars ir saindēts ar Pjēra Loti romānu, “Zilā ceļveža” un “Tūkstoš un vienas nakts pasaku” maisījumu”. Un patiesi, Eiropā vēl līdz pat Osmaņu impērijas sairumam nesaskatīja nekādas pretrunas starp arābu pasakām un turkiem, tāpat arī eiropiešus aizrāva avantūrista-orientālista Loti līdzdalība turku Neatkarības karā un pirmās masu produkcijai paredzētās ceļošanas brošūras “Zilā ceļveža” fantastiskie Konstantinopoles apraksti. Jāņem vērā, ka Robs-Grijē bija pilnīgs analfabēts no kino prakses viedokļa, jo līdz tam bija rakstījis vien specifiskus scenārijus, kuru inscenēšana bija smagnēja misija. Filmēšanas laukumā viņš darbojās reti netradicionāli, jo, mainoties ainai, atteicās mainīt kadra kompozīciju, vai arī slēpt kameras kustību, to samērojot ar varoņa kustību kadrā. Filmas struktūra bija atbrīvota no jebkādas attēla, skaņas vai stāsta elementu cēloņsakarības. “Nemirstīgajā” mēs redzam atkārtotas un savā starpā hronoloģiski nesaistītas darbības, tomēr tās visas norāda uz to, ka Stambula ir varoņiem nepieciešamā atminēšanās vieta. Tāpat kā Pamukam, kurš rakstīja: “Atšķirībā no Konrāda vai Nabokova, kuriem nebija problēmu migrēt starp valodām un kultūrām, mana iztēle pieprasa, lai es paliktu savā pilsētā, ielā, mājā, un skatītos uz vienu un to pašu ainavu. Šajā ziņā Stambulas liktenis ir mans liktenis, jo tā ir mani padarījusi par to, kas es esmu.” Paradoksāli, ka arī Brodskim, kuram šeit visas fasādes likās pelēkbrūnas, ieliņas greizas, netīras un ar slikti uzliktu bruģi, kuram derdzās, ka “bardaks” šeit nozīmē “glāzi”, bet “duraks” – “pieturu”, vai ka putekļi visu laiku sitas sejā, Stambula arī lika kaut ko atminēties – padomju perioda Astrahaņu vai Samarkandu.

Šeit atmiņas ir vientulības ķīla; nepārtraukta atgriešanās pie pagātnes notikumiem, kas neļauj būt klātesošam šajā vietā. Vai tas būtu vakara prāmis uz Ortakoju, kas zīmē līnijas virs dzelmes, kurā glabājas visi Bizantijas dārgumi un simtiem tūkstoši kareivju līķu, vai raušanās augšup starp graustiem pilsētas stāvākajā daļā Eijupā, Zelta raga galā, vai ieklausīšanās muedzinu sasaukšanās kakofonijā uz Topkapi terases – viss atsauc kaut kādās neregulārās pagātnes situācijās. Tāpat kā žurnālistam Dželalam no Pamuka “Melnās grāmatas” vakaros, skatoties caur lietus norasotu logu, kas parāda vien vientuļi izgaismotu ielas stūri vai loga ierāmētu tukšu viesistabu pretējā mājā, vai arī milzīgu reklāmas plakātu ar Anitas Ekbergas smaidu, atmiņā vienmēr atgriežas kādas konkrētas sievietes tēls.

Tikai eiropietis varēja izdomāt kino ainu, kurā mūžam darbīgajā laukumā Suleimana mošejas priekšā cilvēki uz ilgāku laiku sastingst uz vietas. Pat mazajās nomales tējnīcās, kur sagrumbotām sejām iznīkst Pamuka aprakstītie bezdarbnieki, kuri visapkārt Anatolijai nedara itin neko, šāda aina būtu retums. Un tomēr Robs-Grijē apstādina nebeidzamo braucienu cauri pilsētai – baltajā kabrioletā, uz prāmja vai sarkanajā tramvajiņā Istiklali bulvārī. Tā viņš piedāvā doties prom. Vēl pēdējo reizi sadrumstalotā laika formu mozaīka, ko satur N prāts, atved tevi vietās, kurās jau esi bijis. Paliek vienīgi neskaidrība, vai tas noticis pirms vai pēc iepriekšējās reizes Konstantinopolē?