Arvien tuvāk

Ne tik sen bija beidzies Pirmais pasaules karš, un katrs karš nes savas modes, pēc katra brūk vecie aizspriedumi. Pirmajā karā daudzus apkāva un vīriešu trūkums neizlīdzinājās pat līdz Otrajam karam, pēc kura vispār viss sagriezās ar kājām riņķī. Vīriešu trūkst vēl joprojām, sieviešu ir par daudz. Un tā rodas visas šīs padarīšanas.”

Būtiskāko modi Pirmais pasaules karš nesa, mainot attieksmi sievietes un vīrieša attiecībās no emocionālas distancētības uz ekspresīvu tuvību publiskajā telpā. Šis galvenais “modernais”, ko trāpīgi iezīmē Oļģerts Kroders, slēpjas daudzās mazāka mēroga modēs. Attieksmē pret dejošanu, nūdismu, kontracepciju, plastiskajām operācijām, matu griezumu, ķermeni izpaudās ne tikai jaunā dzīves izjūta, bet arī priekšstati par seksualitāti, piedienīgā un nepieklājīgā robežām. Interjerus, kuros tas viss tika piedzīvots, modernizēja reklāma, izpārdošanas, sadzīves tehnika - “visas šīs padarīšanas”, kas stāsta savu stāstu par moderno starpkaru Latvijā.

Šīberēšana: tuvošanās māksla

“Karalaikā, kad Eiropu bija pārņēmis nēģeru deju atdarināšanas vilnis, parādījās onsteps (deja ātrā marša tempā), kam sekoja fokstrots (no sākuma to dejoja lēni, reinlendera taktī). Bet kam gan kara un revolūciju laikā bija vaļas mācīties un domāt par to, lai šīs dejas izpildītu korekti - kā estētisku rotaļu. Liktenis bija no dažādām malām sadzinis kopā gluži svešus cilvēkus ar svešām valodām, paražām un bieži vien izlaistiem tikumiem. Lai nejustu šausmīgā kara rēgu, šie nepazīstamie satikās uz dejas grīdas, kur steigā un burzmā apkampušies uzsāka pagānisku grūstīšanos, ko nosauca par šīberi. Tas neprasīja nekādas prasmes, ne kārtības. Kungam vajadzēja tikai savu dāmu bīdīt šurp un turp pa ļaužu mudžekli - tas bija viss,” skaidroja deju skolotājs Morics Grebzde 1934. gadā.

“Rīb bezkaunīgās reklāmas bungas un izsalkusī, kara briesmas pārdzīvojusī, stipru nervu kairinājumu alkstošā publika meklē aizmiršanos vieglprātīgā izdzīvē. Pildās plašas zāles, jo tajās brūk iekšā dzīves alkstošais ļaužu bars [..],” 1921. gadā informēja “Jaunākās Ziņas”. Bet Aleksandrs Čaks vēl 1928. gadā konstatēja, ka laiks smieklīgs palicis un erotisks kā āzis, un viņa pašpuika nule lokālā satiktai partnerei šī laika garā uzsauca: “Izdzer glāzi, iemet kaisli acīs,/ Dzīves bēdas nožņaugs straujais džimmi./ Kas par to, ja rīt jau ārsts mums sacīs,/ Ka mēs abi gaudeni un slimi./ Kas par to, ja bads jau rīt mūs mīdīs,/ Šonakt prāts lai mūsu sirdīm klausa!/ Mums šī nakts, šī nakts, kopš gaisma svīdīs,/ Jāizdzer kā glāze visa sausa.” ’’Straujo džimmi” nelabvēļi raksturoja kā tiešu patapinājumu “no mežoņu primitīvām izpriecu kustībām” un nosauca par šīberēšanu (no vācu schieben - stumt, bīdīt, grūst). Jaunradītajam žargona vārdam piemita nievājoša pieskaņa iepretim neitrālajam “džimmi”. Nākamajā dienā pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1921. gada 26. februārī rīkotās balles par godu Latvijas neatkarības starptautiskajai atzīšanai rakstniece un tobrīd avīzes “Latvijas Sargs” ietekmīgā politiskā komentētāja Ivande Kaija dienasgrāmatā ierakstīja: “Tad apakšējā zālē dejoja šīberi, tas man riebās. U. (Ulmanis - I. L.) gan neesot atļāvis, bet ārzemnieki lūguši.”

"Atpūta", 1927

Moderno deju skolotāji no Latvijas laukiem 1925. gadā konstatēja, ka dejās tagadējais “modernisms” ar šīberiem un džimmijiem ienesis īstu sajukumu, jo “lielākā tautas daļa dejo bez jebkādiem aizrādījumiem, pārvēršot dejas par šķību, greizu soļošanu un piedauzību”. Jaunās dejas laukos atrādīja prese - pat “Jaunākās Ziņas” 1925. gadā vēstīja, ka nākamajā sezonā “”džimmi” vairs nenāks priekšā tik daudz staigāšanas un dejotājam jāatsakās no kratīšanās”. Tomēr lielākoties tās provincē iedzīvojās, pateicoties kara veterāniem un bēgļiem, kuri atgriezās mājup ar kara laikā apgūtiem tikumiem bagāžā, sākot pludināt robežu starp pilsētas un lauku kultūru. Viņu piemēram gan nesekoja visi. “Var iedomāties, ko teiktu mūsu laucinieks, ja viņš ieraudzītu šos pieaugušos cilvēkus, kuri kā zvirbuļi abām kājām reizē lēkā pa zāli apkārt blekbotoma taktī,” komentēja prese jaunās dejas izmēģināšanu 1927. gadā. “Visās sejās varēja lasīt alkas - iemācīties veidus un metodes, kā ātri un droši tuvoties sievietei,” teicis rakstnieks Anšlavs Eglītis par deju kursu audzēkņiem romānā “Līgavu mednieki”. Iespējams, tieši tāpēc pat Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam neizdevās iznīdēt šīberēšanu un šlāgerus - šīs “latviskam lepnumam necienīgās, svešu zemju un karalaiku gara skrandas”.

1939. gadā avīze “Rīts” jūsmoja, ka vairs nevar apgalvot, ka Rīga nebūtu moderna, jo lambetvoka melodijas skan visos stūros - svilpo ormaņi, dzied taksometra šoferi, spēlē kafejnīcās un skan slidotavu skaļruņos. Lūk, svētdien kāds slimnieks Valdemāra ielas slidotavas tuvumā dzīvoklī, gultā guļot, esot bijis spiests noklausīties lambetvoku 3 stundu laikā 17 reizes!

Pie deju kursiem atgriežoties, - kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons atzinis: “Arī man gadījās tādos piedalīties, un varu liecināt, ka Eglīša tēlojumā, lai cik grotesks tas vietām izliktos, nav nekādu pārspīlējumu. Pie zīmīgākajiem momentiem tiešām piederēja tas, ka norisinājās, kā Eglītis izsakās, “mežonīga sacensība dāmu dēļ, jo vīriešu bija vismaz trīs reizes vairāk nekā dāmu”. Rezultātā daudzi piedzīvoja to pašu, ko viņa Epalts: “Reiz tomēr saguvis dāmu, Epalts gribēja to sarunāt visam kursam sev vien, bet viņa, ko citā vietā un apstākļos varētu saukt par gaužām neglītu, neveiklu, resnu, mazu, vecu un netīru, apzinādamās savu pašreizējo neaplēšamo vērtību, tikai pasmējās.”” Avīze “Rīts” 1936. gadā skaidroja, kāpēc sievietes ignorē deju kursus. “Tās domā, ka modernās dejas dāmai nav jāmācas. Tās dejo kungi, bet dāmai tikai jāpadodās viņa rīcībai.” Pēckara skarbā situācija, kurā valdīja vīriešu trūkums, emancipēja sievietes seksualitāti, bet ne dzimumu. Viņas ļāvās šīberēšanas tuvībai kā vīrieša atrašanas iespējai, jo dzīve skopojās ar alternatīvām. Vidusšķiras sievietes gandrīz vispār nestrādāja (lai atceramies, ka tradicionālā ideoloģija sievietei kā “pasauli” piešķīra mājas saimniecību).

Dejošanu kā laika zīmi atspoguļoja pat nakts lokālu nosaukumi - Chimmy-Diele (džimmi grīda - no vācu val.; atradās Brīvības un Merķeļa ielas stūra namā, kur kādreiz mita viesnīca Imperial, bet padomju laikā kafejnīca “Sigulda”), Fokstrot-Diele (fokstrota grīda - no vācu val.; atradās Dzirnavu un Valdemāra stūra namā, kur padomju laikā strādāja restorāns “Tallina”), Dancing Palace (dejas pils - no angļu val.; atradās Brīvības un Elizabetes ielas stūra divstāvu koka namā līdz 1935. gada beigām, kad tajā sāka iekārtot “Piena restorānu”, bet tagad te slejas Reval Hotel Latvia). Modernās tehnoloģijas deju zālē ienāca 1924. gadā, kad restorāns Akvarium (atradās Krišjāņa Barona ielā 14, kur tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) Rīgā uzbūvēja pirmo deju virpuļgrīdu pēc Parīzes analogu parauga, kas elektrības dzīta, griezās ap savu asi. “Grīdai griežoties, dejotājiem nenotiek nekāds traucējums, bet turpretim rodas patīkama sajūta un priekš skatītājiem interesanta un komiska aina. Pati dejas grīda būs atdalīta no publikas ar barjeru, lai dejotāji netraucētu publiku pie galdiņiem,” vēstīja reklāma. Uz tās džimmijs, vēlāk fokstrots mijās ar bostonu, carlstonu, floridu, blekbotomu un citām modernajām dejām.

Jaunās dejas, uzsverot pāra prioritāti pār agrāk dominējušo dejošanu grupā palīdzēja apgūt jauna stila attiecības, kas liecināja par brīvākas seksualitātes akceptu publiskajā telpā (atšķirībā no nolieguma 19. gadsimtā). Gan pilsētu, gan lauku ballēs pāri dejoja vienlīdz cieši apkampušies un vienlīdz tajās pašās kustībās, kas atradās tālu no partneru emocionālās distancētības, kāda tā bija, piemēram, polonēzē. Latvija kara laikā un 20. gados piedzīvoja to pašu, ko Ņujorka 20. gadsimta pirmajā desmitgadē - publika piedalījās jauna stila sapņa radīšanā, kas bija saistīts drīzāk ar vitalitāti nekā ar izsmalcinātību, drīzāk ar patērēšanu nekā ar ražošanu, drīzāk ar individualitāti nekā ar reputāciju. Tomēr Ņujorkā šī sapņa radīšana notika kabarē lokālos, bet Rīgā tieši dažādajās ballēs, kas ik sestdienu kopš baļļu sezonas sākuma oktobrī notika Virsnieku klubā, Nacionālajā operā, Rīgas latviešu biedrībā un citās zālēs. “Un kā gan jauns, dzīvespriecīgs cilvēks varēja ignorēt populārās Preses balles, Mākslinieku karnevālus, Tatjanas balles un - kā nu visas viņas sauca? [..] Bija gluži patīkami sestdienas vakarā ietērpties frakā (lielajās ballēs jau pat smokings nebija pietiekami labs) un ar kādu glītu pavadoni ierasties Virsnieku klubā. Un izskatīgu meiteņu jau Rīgā netrūka,” rakstīja grāmatu izdevējs Helmārs Rudzītis.

Kāpēc tāda norobežošanās no nakts restorāniem? Rīdzinieki tos vēl joprojām saskaņā ar 19. gadsimta domāšanas shēmām uztvēra kā vīriešu “pasauli”, kurā sieviete var saglabāt savu labo reputāciju, tikai ierodoties vīrieša pavadībā. Cita modernā laika zīme, ko Latvijā iepazina vienlaikus ar šīberi, - bārdāmas - to pat nostiprināja.

Operetes dejotāja Betija Tobias, "latviešu Marlēna Dītriha', 1933 (Foto: A. Grapmanis)

Bārdāma: šībera meistare

Divdesmito gadu pirmajā pusē Rīgā kā nekad iepriekš uzplauka nakts dzīve. “Naktslokāli, dansingi, bāri vērās vai katrā centra ielas stūrī. Tāpat kā citur pasaulē, brāzmainajos divdesmitajos parādījās “zēngalviņas”, skanēja džezs, pārīši locījās jaunajās “nepieklājīgajās” dejās un uzziedēja visplašākais bārdāmu kults,” apgalvoja Helmārs Rudzītis. Kas viņas bija? “Kara apstākļos daudzējādā un dažādā ziņā paplašinājās sievietes darba lauks. Ne tik vien kā simtiem tūkstošiem sieviešu atrada darbu kā žēlsirdīgās māsas, slimnieku kopējas un palātu apkalpotājas, bet daudzas sievietes izraudzījās arī vieglāka veida nodarbošanos, ko kara dzīve nesa līdz ar sevi. Sevišķi pieauga visādu izpriecas un uzdzīves lokālu skaits, it īpaši kara darbības joslā. Te, protams, vajadzēja sievietes skaistā auguma, mīļo roku, laipnā smaida, kas atpūtas meklētājiem, kara darbos nogurdinātiem vīriešiem laiku pakavētu, tos izklaidētu. Tā radās līdz tam plaši nepazīstamas sievietes - bārdāmas. Viņas nebij artistes, kas uzstājas ar kādiem priekšnesumiem, viņas nebij arī apkalpotājas, kas visiem pasniedz pasūtītos dzērienus vai ēdienus; nē, viņu pienākums tikai bija ar viesiem tērzēt un dejot. Jā, dejot viņām visām bij jāprot labi un visjaunākās dejas, kas it īpaši kara laikā nāca modē,” stāstīja skatuves mākslas pedagogs un literāts Zeltmatis, īstajā vārdā Ernests Kārkliņš.

Konservatīvi domājošie iedzīvotāji centās apkarot ekspresīvās dejas kā juteklības izpausmi, un pat ieguva vairākumu 1. Saeimā, kas pieņēma žūpības apkarošanas likumu. Stājoties spēkā 1925. gada 24. martā, tas ne tikai aizliedza dejas, varietē izrādes un tamlīdzīgas izpriecas vietās, kur alkoholiskos dzērienus patērē uz vietas, bet arī mūziku atļāva spēlēt tikai ar pašvaldības atļauju. Alkoholu drīkstēja pārdot tikai līdz pulksten 22 vakarā. Šis dejas aizliegums izdevās tāpēc, ka tika domāts, ka tādējādi izdosies atbrīvoties no bārdāmām (kuras līdz ar prostitūtām tolaik uzskatīja par galveno venērisko slimību avotu). Tā teikt, ja nebūs alkohola, kungi pa krogiem nedzīvosies, un līdz ar to viņas paliks bez darba. Tacu stipros dzērienus turpināja lietot, bet - nelegāli. Galu galā dejas un mūzikas aizliegumus attiecībā uz 1. šķiras restorāniem atcēla 1928. gada 19. janvārī un alkohola pārdošanas laiku pagarināja līdz pulksten diviem naktī.

Tomēr likums iezīmēja sava veida robežu - līdz 20. gadu vidum vakarus lokālos līdz agrai rīta stundai pavadīja ne tikai mantīgās aprindas, bet arī vidusšķira un inteliģence, kas lokālos vairs neatgriezās arī pēc likuma “mīkstināšanas”. Kas to lai zina, kāds bija īstais iemesls, - iespējams, banāla likumsakarība, jo tobrīd, salīdzinot ar pēckara nedrošību, visās dzīves jomās valstī beidzot valdīja stabilitāte. Arī dejošanas trakums pēc 1925. gada sāka pamazām pierimt. Toties trīs dejas aizlieguma gadi tikai nostiprināja baļļu tradīciju (būtiski, ka līksmot tajās varēja lētāk nekā nakts lokālos). Solīdo nakts restorānu turētājiem nācās publikai pierādīt, ka arī viņu uzņēmumos var izklaidēties ar sievu, līgavu vai paziņu. Acīmredzot sievietes Latvijā nebūt nebija tik emancipētas, kā tas varētu šķist, bet akceptēja tradicionālos “tabu”.

1929. gadā Latvijas elegantākās viesnīcas Hotel de Rome restorānā “Romas pagrabs” pēc pulksten 22 vakarā slēdza durvis sievietēm, kuras ieradās vienas, jo to atļāvušās tikai bārdāmas. “Kur nāk bārdāmas, tur neērti dejot pieklājīgām dāmām,” aizliegumu ielaist bārdāmas savās telpās agrāk par diviem naktī jau 1927. gadā skaidroja “Carlstona kluba” īpašniece. “Skaitījās ļoti nepieklājīgi, ja normāla sieviete viena pati iet uz nakts restorānu. Neatceros tādu gadījumu,” komentē Oļģerts Kroders. Dominēja pārliecība, ka naktslokālos sastopamas tikai “viegla rakstura dāmas”. Rīgas pilsētas galva Ādams Krieviņš 1929. gadā tādēļ piedzīvoja krietnu izbīli. Lieta bija tāda, ka viņš kopā ar bijušo Rīgas pilsētas galvu Alfrēdu Andersonu, Latvijas Bankas direktoru Ernestu Ozoliņu un Saeimas deputātiem Voldemāru Bastjāni, Bastjāņa kundzi Almu un Jūliju Celmu svinēja Celma 50. dzimšanas dienu nakts restorānā Foxtrot-Diele. Tieši sievietes klātbūtni viņu kompānijā par pamatu Krieviņa šantāžai pēc pāris nedēļām izmantoja Rīgas domnieks Emīls Karlsons, prasot, lai piešķir kādam viņa lobētam lokālam tiesības tirgoties ar reibinošiem dzērieniem pēc pusnakts. “Kad pilsētas galva lūgumu noraidījis, Karlsons piedraudējis ar lielu skandālu. Tuvākā domes sēdē viņš nākšot ar kādu atklātu un skandalozu paziņojumu par to, ka kādā naktslokālā ar zināmas sugas dāmām “uzdzīvojuši” sociāldemokrātu līderi V. Bastjānis un J. Celms, kopā ar bijušo pilsētas galvu A. Andersonu, pašu Krieviņu un vēl dažiem citiem redzamiem polītiķiem,” atmiņās rakstīja Voldemārs Bastjānis. Uz Krieviņa “ko darīt?” viņš atbildējis: pateikt, ka Bastjānis, tāpat kā jebkurš pilsonis, var vakariņot kopā ar sievu un draugiem, kur vien vēlas. “A. Krieviņš izbrīnējies skatās manī un tad nosaka: “Biju piemirsis, ka tu biji kopā ar savu sievu un tamdēļ baidījos, ka tā zināmas sugas “dāmu” iejaukšana var patiesi mūs visus kompromitēt.” [.. ] Bet kad es sievai visu šo Karlsona izspiešanas mēģinājumu atstāstīju, atzīmējot viņas lielo lomu mūsu goda glābšanā, sieva smējās un noteica: “Nu es gan varu būt lepna, ka reiz ar savu ierašanos naktslokālā esmu jūs visus paglābusi no nepatikšanām.” Viņai bija taisnība. Ja sieva nebūtu bijusi kopā ar mums, tad Karlsonam varbūt izdotos uz brīdi visu Rīgu “sacelt kājās”.”

Ķermenis: jauneklības alkas

Sieviešu atdevīgā iesaistīšanās par pieklājīgu atzītajā uzdzīvē mudināja viņas raksturot kā modernas. Proti, tādas, kuras kopā ar vīrieti izklaidējas, ir viņa draugi. Ideāli, ja - zēniski slaidas un īsiem matiem. Lietpratēji skaidroja, ka šo tēlu radījusi tehnikas izraisītā steiga, kas arhitektūrā, interjerā apaļo līniju nomainījusi ar taisno atbilstoši darba cilvēka prasībām. “Šādā apkārtnē vairs neiederas resna, apaļa sieviete. Viņas vietā nāk tievā. Pilnīgas krūtis un gurni nav vairs cieņā. Un ja kādai dāmai - ak nelaimīgā! - tie vēl atlikuši kā mantojums no agrākiem laikiem, tos mēģina nolīdzināt ar masāžu, badošanos. [..] Kupli, uz galvas sasprausti mati traucē taisno līniju - tādēļ nost ar tiem! Agrāko frizūru un parūku vietā radušās zēngalviņas.”

Īsā matu griezuma popularitāte radīja pat dažu traģēdiju. Gaidāma prāva zēngalviņas dēļ - 1928. gadā vēstīja “Jaunākās Ziņas”. “Kādas vidusskolas skolnieces 14 g. v. Mildas S. skaistos, tagad reti sastopamos gaišdzeltenos kuplos matus apbrīnoja pat tagadējā zēngalviņu laikmetā. Ar tiem lepojās ne vien pate Milda, bet vēl vairāk viņas māte. Skaisto matu dēļ Mildu apskauda visas skolnieces īsiem matiem un, lai arī viņu padarītu par “zēnu”, sarīkoja pret to sazvērestību. Sāka to pat ienīst, zobot par vecmodīgu. Beidzot meitene iegājusi pie friziera, kas matus nogriezis. Uztraukumā Milda aizmirsusi matus pie friziera. Mājās meiteni sagaidīja mātes raudas, bargs rājiens un izmisums par to, ka mati nav paņemti līdz kaut piemiņai. Tūlīt māte aizsteigusies pie friziera, bet tas liedzies matus atdot. Tagad māte iesniedz sūdzību tiesā, norādot, ka nepilngadīgai meitenei frizierim nav bijusi tiesība bez vecāku atļaujas matus nogriezt un, vēl vairāk, tos paturēt, kā arī kropļot meitenes daiļumu. Šis ir mūsu tiesu praksē pirmais tamlīdzīgs gadījums. Pirms “zēngalviņu” modes tiesas lēmums laikam būtu frizierim par ļaunu, bet tagad, kad meitenēm griež matus līdzīgi zēniem, grūti paredzēt, ko tiesa teiks šai neparastā sūdzībā.” Avīze nevēstīja, ar ko lieta beidzās, taču skaidrs, ka reti kura skolniece vēlējās palikt vecmodīga. Jau 1925. gadā “Jaunākās Ziņas” kariķēja laikmeta ainiņu - stāv divas meitenītes īsiem matiem un viena ar biželēm - ar šādu parakstu: “Mēs vairs nespēlējam ar tevi! Tu esi briesmīgi vecmodīga. Kas nu mūsu laikos vairs nēsā bizītes?”

Laikabiedri uzsvēra, ka sieviešu atsegtās kājas “vairāk kā jebkas cits ir mūsu laikmeta simbols”, kurā “izpaužas modernu cilvēku steiga un nemiers, dzīves vienkāršošanās, kustību brīve un daile, sievietes nostāšanās blakus vīrietim - darbā un rotaļā”. Tikai 1929. gadā Rīgas ielās kļuva pamanāmas dāmas “virsbiksēs”. Reklāma mēģināja iegalvot, ka “zēnam līdzīgs sieviešu ķermenis ir mūsdienu skaistuma ideāls, kurš sievietē redz dzīves prieka iemiesojumu”. Un kāds bija liktenīgā vīrieša etalons? “20. gadu beigās parādījās pirmās Tarzāna filmas. Smalkajās aprindās vīrieša ideāls vairāk atgādināja neandertālieša tipu. Sievietēm patika robusta tipa tēviņi,” skaidro Oļģerts Kroders. “Bet dzīvē - kur tad dabūsi viņus tik daudz. Tomēr ja kāds gadījās, domāju, ka diezgan daudz dāmu iekrita. Jo tendence bija uz meklēšanu. No otras puses, slavenākie filmu aktieri tomēr bija smukuļi, arī pirmais Tarzāns amerikāņu aktieris Džonijs Veismillers, kurā nekā mežonīga vispār nebija.”

Modē nāca veselīgs ķermenis labā formā. 1926. gadā pēkšņi populāra kļuva badošanās, kuras mērķi ietvēra aktiera Teodora Lāča atziņa pēc 22 badošanās dienām - “dzīvesprieks šķitas atplaucis jaunā krāšņumā, fiziski jūtos kā pusaudzis, nejūtu savu miesas svaru”. Ko 1927. gada maijā domāja un darīja gleznotājs, profesors Vilhelms Purvītis? Ja īsi, - badojās. Iespējams, arī agrāk, jo prese sīki atstāstīja, kā ar šo lietu sokas slavenībām, kuri jaunatklājēja priekā labprāt dalījās pieredzē. Vilhelms Purvītis “izveda” 16 dienu ilgu badošanos ar pamatīgu iepriekšsagatavošanos. Kāpēc? “Slimoju ar sklerozi - asinsvadu pārkaļķošanos kājās, ļoti asā formā. Slimība, neatlaidīgi progresēdama, mani māc jau apm. 2 gadus,” viņš atklāja. Sagatavošanās notika šādi - nedēļu gleznotājs pārtika tikai no svaigiem augļiem, un šī stadija bijusi visnepatīkamākā, jo neatlaidīgi mocījusi slikta dūša. Pēc tam 16 dienas viņš pārtika no 2-3 ūdens glāzēm dienā. “Viena no negatīvākām pazīmēm bija - naktsmiera trūkums. Aizmigt nespēju gandrīz nemaz. Šis apstāklis arī spieda badošanos pārtraukt pēc 16 dienām. Piektajā badošanās dienā mans miesas svars ļoti strauji kritās - par veselām 14 mārciņām. Kopsummā pa badošanās laiku pazaudēju 30 mārciņas,” stāstīja Vilhelms Purvītis. “Rezultāti būs pēc apmēram nedēļas. Patlaban garastāvoklis možs, fiziski esmu pilnīgi spirgts. Radušās vienīgi dažas komplikācijas ar ēšanu. Ja badošanās būs sniegusi zināmus panākumus, domāju to vēl reizi atkārtot vasarā.”

1931. gadā šī aizraušanās pat nesa divus upurus - pēc 54 bada dienām mira 35 gadus vecais zvērināta advokāta palīgs Aleksandrs Viļumsons, ar sajukšanu prātā un nāvi beidzās nervu ārsta Dr. Jāņa Eiduka zinātniskais eksperiments - 62 dienu badošanās.

Savukārt sasniegt skaistuma vai dzīves kvalitātes ideālu bez gribasspēka piepūles piedāvāja tehnoloģija. Turīgie novecošanu centās attālināt ar “skaistuma” un “atjaunošanas” operācijām. Vismaz kopš 1926. gada Rīgā veica plastiskās operācijas (1936. gadā to uzskatīja par Baltijas valstu centru šajā jomā, kur brauca daudzi pacienti no Lietuvas un Igaunijas). Vairāki ārsti vienā gadā apmēram 100 rīdziniekiem palīdzēja tikt pie sev tīkamiem deguniem, sejām, ausīm. Lielākā klientu daļa bija sievietes, īpaši no mākslinieču un inteliģences aprindām, lielākoties ebrejietes un krievietes. Savukārt “atjaunošanas” operāciju klienti bija tikai vīrieši. Ar šo eifēmismu apzīmēja dzimumfunkcijas atjaunošanu. Jau 1929. gadā Rīgā eksperimentus sāka profesors Naums Gregors Lebedinskis,

Latvijas Universitātes Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta direktors. Kopš 1929. gadā profesora rokās “atjaunojās” vairāki dzīvnieki. Sekmīgie rezultāti viņu mudināja lūkot palīdzēt arī vīriešiem. Prof. Lebedinska uzraudzībā operēja ķirurgs Aleksandrs Baidiņš ar traumatizācijas metodi, ar saliektu adatu saplosot un saspiežot sēklinieka audus. Tika uzskatīts, ka tādējādi sākas dzimumdziedzeru šūnu atjaunošanās, kas izraisa vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanos un vecuma pazīmju izzušanu.

1932. gadā ķirurgs operēja pirmo vīrieti - 62 gadus vecais lauksaimnieks J. J. bijis gan vēl spirgts, bet vēlējies ārstēt dzimuma nespēku. “To mocījusi arī pūšļa kaite un stipras, gandrīz pastāvīgas galvassāpes, kuras pēdējo 2 gadu laikā nav varējušas nomierināt nekādas zāles. [..] Četras nedēļas pēc operācijas izzudušas galvassāpes, uzlabojusēs pūšļa kaite. 6 mēnešus pēc operācijas J. J. ziņo, ka potence vēl nav izpaudusēs visā pilnībā, lai gan tā ir stiprāka nekā pirms operācijas. Manāmi uzlabojusēs arī redze. Jau ilgāku laiku tālredzīgais un brilli lietojošais pacients pēdējā laikā mēdz lasīt iespiestu rakstu bez optiskiem stikliem.

Kā otrs operēts 60 g. vecais, puslīdz kustīgais, ļoti nervozais pensionētais stacijas priekšnieks K. R. Kopš 45 g. vecuma jau pilnīgi impotents, dzird slikti, ir tālredzīgs. Mazākā uztraukumā, tāpat vējā acis stipri asaro. Tas lūdzis izdarīt operāciju, lai atgūtu darba prieku un uzņēmību, lai atbrīvotos no lielās nervozitātes un nospiestā garastāvokļa. [..]

Pirmās naktis pēc operācijas pacientam rādījušies erotiski sapņi. Pamazām uzlabojies garastāvoklis. Pēc 2 mēn. uzlabojusēs arī dzirde, nervozitāte un pastāvīgais uztraukums mitējies. Acis asarojušas daudz retāk, starp sirmiem bārdas matiem parādījušies daži melni mati. Piecus mēnešus pēc operācijas pacients izskatās no sejas un ķermenī vispār daudz pilnīgāks. Ir kļuvis darba priecīgāks. Viņa sejas, kā arī acu izteiksme dzīvāka, gaita kļuvusi ātrāka un elastīgāka. Pirmos mēnešos novērotā uzlabošanās nav gājusi mazumā. Arī redzes spēja mazliet uzlabojusēs. Dzimumdziņa pastiprināta.

Par šiem mēģinājumiem prof. N. Lebedinskis saka: “Ar mūsu izstrādāto metodi, pa daļai saplosot un saspiežot sēklinieku audus, ir izdevies apkarot, vaj vismaz labvēlīgi pavājināt dažādas vecuma pazīmes 10 un pus g. v. bullim, 14 un pus g. v. ērzelim un diviem 60 un 62 g. v. vīriešiem. Pozitīvā ietekme darbojas joprojām nepamazinoties. Uz analoģijas pamata ar attiecīgiem novērojumiem pie suņiem varam gaidīt vēl tālejošāku uzlabošanos,”” rakstīja “Jaunākās Ziņas”. 1934. gadā šādas operācijas Rīgā jau bija piedzīvojuši 22 vīrieši; tikai divos gadījumos bez panākumiem. Atkarība no modernā ķermeņa izskata bija fakts, ko veicināja patērētāju kultūra.

Patēriņš: aicinājums baudīt

Divdesmitos gadus Latvijā var uzskatīt par pirmo patēriņa dekādi (process sākās jau 19. gadsimta beigās). Tiesa, to reglamentēja. Vienīgā svētdiena gadā, kad drīkstēja strādāt nepārtikas precu veikali, bija tā, kas iekrita pirms Ziemassvētkiem, un tāpēc tika dēvēta par “zelta svētdienu”. Bet sezonas izpārdošanas Rīgas veikalos no 1926. gada atļāva tikai divas reizes gadā - no 15. janvāra līdz 15. februārim un no 15. jūlija līdz 15. augustam (no 1936. gada attiecīgi divas nedēļas). Ko tas nozīmēja?

”Jau vairāk kā nedēļu Rīga dreb aplam lielā drudzī. Simtiem plakātu, gaismas transparentu un uzrakstu pie veikaliem vēsta vienu un to pašu diagnozi: izpārdošana! Cilvēks nav no koka un sevišķi tas sakāms par rīdziniecēm. Un, lūk, tāpēc šis drudzis pielīp arī viņām, viņu sirdis top maigas un, redzot bagātīgi skaistām lietiņām piekrautos veikalu logus, tās notrīc tik dikti, ka to uzreiz sajūt viņu papiņu un vīru kungu naudas maki,” 1935. gadā komentēja “Rīts”. Beigās bilstot, ka visdedzīgākās veikalu apmeklētājas ir dāmas. “Stāsta, ka daža laba no viņām augas dienas staigājot pa veikaliem, uzlaikodama un tīksminādāmās ap lētajiem audumiem, nemaz nedomādama tos pirkt. Tā tad sava veida izprieca.” Par šo apsēstību “Jaunākajās Ziņās” ironizēja feļetonists ar pseidonīmu Nezālīte. “Mana sieva, ko visi līdz šim un arī es pats - turēja par prātīgu sievišķi, pēkšņi palika traka. Pirmkārt, viņa zaudēja miegu. Pulkstens astoņos no rīta viņa jau bija uz ielas, lai pirmā tiktu iekšā apavu veikalā,” - tā viņš aprakstīja pirmās izpārdošanas dienas sākumu, bet vakaram veltīja vārdus: “Krietni vēlu durvīs, kā tuksneša kamielis, saiņiem apkrāvusies, parādījās mana Amālija. Acis viņai mirdzēja un vaigi dega, gluži kā tai vakarā, kad es viņu bildināju.”

Reklāma (1928. gadā tika nodibināta Latvijas Reklāmu apvienība) mudināja modernizēt mājsaimniecības vidi un sevi pašu, popularizējot patērētāja - baudītāja tēlu. Un to nespēja mainīt pat autoritārais režīms. 1938. gadā Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta direktora vietas izpildītājs Mārtiņš Jansons kā nepieņemamas novērtēja baudvielu un greznuma priekšmetu grafiskās reklāmas, jo “tajās parasti redzam mūsu apstākļiem un tautas garam pavisam svešādus pasaules tipus tikpat svešādos ārējos dzīves apstākļos. Te redzam rafinēto baudītāju; darbagalda vietā te stāv kokteiļu pārbīdnis, grāmatas vai laikrakstu vietā - kūpošs cigārs, vīna glāzes un kārtis, un viss tas rādīts kā dzīves ideāls”. Tomēr vēstulē Latvijas Preses biedrības priekšniekam Jūlijam Druvam viņš tik vien spēja, kā atzīt: “Es zinu, ka ar administratīviem līdzekļiem šādās lietās ir grūti ko panākt un gribētu tāpēc tikai griezt uz šo parādību Jūsu uzmanību. Varbūt Jums radīsies izdevība manu ierosinājumu pārrunāt ar kolēģiem Preses biedrībā, un es būšu Jums pateicīgs, ja Jūs pēc tam dalīsaties ar mani Jūsu ieskatos un atzinumos.”

Starpkaru gadus dēvēja par “dejas un kino “kultūras” laikmetu”, par “elektro-avio-radio laikmetu”, par tehniskā gadsimta progresa laikmetu, kura raksturīgākās pazīmes ir “milzīgā filmu, automobiļu un gramofonu izplatīšanās”. Tomēr Latvijā automašīnas iegādājās retais - auto klātbūtne publiskajā telpā kļuva manāma tikai 1925. gada sākumā, kad valstī bija apmēram 800 auto, no kuriem 650 - Rīgā (kur togad dzīvoja 338 tūkstoši iedzīvotāju), bet satiksmes negadījumu skaits pieauga tiktāl, ka pirmo reizi sāka apspriest automobiļu briesmu apkarošanu. Auto skaits Rīgā pieauga - 1923. gadā - 207, 1928. gadā - 1621, 1933. gadā - 2395, 1938. gadā - 3891.³ Apmēram ap to pašu laiku - 1924. gadā - tika izmēģinātas pirmās pašbūvētās vieglmotora sporta lidmašīnas, bet savu zelta laikmetu sporta aviācija piedzīvoja jau autoritārajā režīmā.

"Vecais sikspārnis", 1936

Veikali teju visu, pat apģērbu, piedāvāja pirkt arī uz nomaksu. Humora žurnāls “Vecais Sikspārnis” pat kariķēja ainu, kāda pavērtos uz ielas, ja pēkšņi varētu redzēt tikai tās mantas, par kurām ir samaksāts, - tur pastaigājās kungi veļā, kāds pāris vadīja auto bez riteņiem, bet cits, tērpies motociklistu ekipējumā un ieņēmis attiecīgu pozu, uz priekšu traucās bez paša motocikla.

Visticamāk, iespēju pirkt uz nomaksu izmantoja vairāk ļaužu, nekā šodien varētu šķist, jo 1936. gada beigās autoritārā režīma valdība pat aizliedza reklamēt preces uz nomaksu. Tomēr, par spīti tam, vairums iedzīvotāju lielākoties varēja atļauties salīdzinoši lētāko ar komunikāciju saistīto sadzīves tehniku. Telefons, radio, mūzikas atskaņošanas ierīces un plates modernizēja pirmkārt pašus cilvēkus. Moderno laukos sākumā uztvēra piesardzīgi. Rīgas radiofons sāka raidīt 1925. gada beigās, togad laukos to abonēja 107 klienti. Vēl 1928. gadā dažs baidījās, ka radio var izraisīt nervozitāti un ārprātu. 1929. gadā Zauru pagasta valde pirmā visā Jaunlatgales apriņķī uzstādīja pagasta namā radio uztvērēju ar skaļruni: “Pirmo vakaru ap savādo “mašīnu” pulcējās daudz ļaužu. Vairums saka, ka mānot ar gramofonu, citi, ka notiekot “ļauna gara parādības”. Pierobežas joslas iedzīvotāji, starp kuriem daudz krievu, vēl nav pat dzirdējuši par radio un uzskata to par paša velna izgudrojumu.” Vienlaikus gan konstatēja, ka “pat uz laukiem jo dienas vairāk zūd lauku romantika. Radio ziņojumi, kas iespiežas visklusākos lauku novados, spiež lauciniekus neatlaidīgi sekot modernam dzīves ritmam, lai noturētos konkurences cīņā”.

Tomēr jau 1931. gadā radiofons lepojās ar 42 tūkstošiem abonentu un tam kā ietekmīgam medijam aci uzlika partijas. Togad Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas finansētais žurnāls “Domas” nīgri konstatēja, ka radiofons kļuvis par pilsoniskās ideoloģijas kanceli. “Radio klausās dažādu aprindu ļaudis. Dārgs radio aparāts būs turīga pilsoņa salonā. Lēta taurīte vai “austiņas” atradīsies arī neskaitāmos strādnieku un darba intelliģentu dzīvokļos. Radio ieviešas arvienu plašākās iedzīvotāju masās. Tas liekas patīkams izgudrojums. Skan cauru dienu, no rīta līdz vēlai naktij. Un ko tik viņā nevar dzirdēt! Mācītāju gaudulīgos sprediķus un jaunākos patafonu fokstrotus; Virzas dzejoļus un pamācības par lopu barošanu un lauku mēslošanu; lekcijas par tikumīgu dzīvi un vieglas operetes; valstsvīru svinīgās runas un zaļbarības receptes; dēmokratiskā centra centrālkomitejas lēmumus un humoristu feļetonus... Bet jo vairāk klausies, jo nelāgāka sajūta paliek: tur skan mūsu pilsonības idejiskais tukšums.”

20. gadu vidū sāka iznākt tabloīdi. Robežu starp pilsētas un lauku kultūru brucināja arī gramofoni - līdzās ārzemju ražojumiem 1929. gadā tirgū ienāca fabrikas “Bonzola” pašmājās gatavotie atskaņotāji. 1930. gadā jau tika kariķētas patafonu briesmas Rīgas jūrmalā, rādot no katra loga spraucamies laukā plašu atskaņotāju taures. 30. gadu sākumā skaņu plates sāka ražot vietējā fabrika Bellacord Electro, paverot slūžas latviešu šlāgeru plūdiem.

No ikdienas darba rūpēm un pūlēm palīdzēja aizmirsties arī “lielā mēmā” valstība. 1933. gadā Rīgā darbojās 32, reizēm pat 34 kinematogrāfi. Prese jūsmoja, ka, salīdzinot ar iedzīvotāju daudzumu, šai ziņā Rīgai pieder trešā vieta pasaulē. Pirmā vieta pieder Ņujorkai, bet otrā - Londonai. Berlīne nāk tikai pēc Rīgas, kur gan kinoteātru lielākā daļa atradās pieticīgi iekārtotās telpās. Kino tehnoloģija piedāvāja jaunus vīrieša un sievietes attiecību modeļus, izraisot protestus: “Mans dēls palicis par noziedznieku no kinematogrāfiem. Nav neviena kino Rīgā, kurā viņš nebūtu bijis. [..] Visas tās avantūras, slepkavības, aplaupīšanas, mīlestības drāmas utt., ko pusaudži redz kinoizrādēs, atstāj uz tiem lielu iespaidu, kairina to fantāziju un spiež tos darīt redzētiem “varoņiem” pakaļ.” Kinematogrāfa vide piedāvāja arī lielāku brīvību nekā pastaiga bulvārī - tumsā cieši līdzās sēžot, pārīši, Oļģerta Krodera vārdiem runājot, varēja ne tikai “murdzīt blakussēdētājas roku”, bet arī skūpstīties. “Rīgā ir arī pāris intīmi kinematogrāfi, kurus iecienījuši romantikas dievinātāji. Tāds ir pilsētas apstādījumu rajonā un Kr. Barona ielā. Mīlas pārīši sevišķi iecienījuši pēdējā mazās, aizsegtās ložiņas. Tie, kas šeit sēž, parasti filmu neredz. Viņi tēlo paši savu filmu,” ziņoja prese. Tomēr ģimnāzistu aprindās iecienītākā bučošanās vieta bija uz soliņiem starp Operu un Rīgas kanālu.

Grūti pateikt, vai aizrautīgā dzīve palīdzēja tikt galā ar tās tempu, bet, kamēr Rietumeiropā dzīves svinēšanu aizbildināja ar Zīgmunda Freida psihoanalīzi, Latvijā to nedarīja. Šī tēma publiski (nav runa par profesionāļiem) plašāk izskanēja tikai 1933. gadā, kad pēc Latvijas ebreju skolotāju centrālās biedrības uzaicinājuma ar lekcijām uzstājās Zīgmunda Freida skolnieks dr. Zīgfrīds Bernfelds. Tiesa, autoritārais režīms jau 1935. gadā Zīgmunda Freida darbus vispār aizliedza.

Seksualitāte: nosacītais dabiskums

“Sports nostādīts sabiedrības centrā. Par futbolu, kurā lauž locekļus, un boksu, kas sašķaida līdzcilvēka seju - sajūsminājas,” 1928. gada 2. martā lekcijā par mūslaiku moderno mežonību prātoja profesors S. Franks. “Tagad miesas kults, kailums, rēvijas pārņēmuši visu Eiropu. [..] Kailuma kults stāv ciešā sakarā ar mūslaiku erotiku un pēdējā - ar laulības dzīves pagrimšanu. [.. ] Nosviežot drēbes, padarot mīlestību un laulību vienkāršāku, izdzenot no tām dvēseli, daiļumu, cilvēki it kā grib uzsvērt savu atgriešanos pirmatnējos laikos, cenšanos it kā palikt par “dabas bērniem” - tomēr ar civilizācijas izsmalcinātām ārējām parašām un kairinošām “baudām”.”

Varbūt aicinājumus atgriezties pie dabas varēja neuztvert kā tiešu izlaidības piedāvājumu, tomēr tajā noteikti bija saklausāms brīvākas seksualitātes cildinājums. 1928. gadā to mēģināja sludināt Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis, iestudējot Somerseta Moema lugu par dzīvi Klusā okeāna salās. Izrādē “Miss Tompson” virmojis straujš temperaments džezbenda ritmos - “vesels pussimts puskailu nēģeru skaistuļu lēkā tādu fokstrotu, kādu līdz šim varēja redzēt tikai Parīzes “Sarkanās dzirnavās”” (domāts kabarē Moulin Rouge- I. L.). Sižets - par prieka meitu, kura no uzdzīves nonāk līdz grēka nožēlai. Kādēļ inscenēt to melnādaino vidē? Eduards Smiļģis skaidroja, ka Eiropa ir pazaudējusi sevi, pārāk ilgi karojot. Tās dzīves lozungs ir bijis - naids. Atjēdzoties no kara paģirām, Eiropa redz, ka bankrotējusi ne tikai materiāli, bet arī garīgi. Tai it kā trūkst dzīves ritma, tādēļ dabiski būtu to aizņemties no mežoņiem. Tomēr Eiropa nevis atzīst nevarību, bet pat grib mežoņiem uztiept savu morāli, sūtot viņu dvēseļu glābšanai misionārus. “Mēs gribam segt viņu kailumu, noliegt viņu kaislības, jo mūsu misionārus vēl uztrauc un traucē dabiskums. Kultūras slimā Eiropā vairs neredz dabiskumā skaistumu, bet piedauzību. Viņa nesaprot, ka tas kas dabisks, arī skaists.” Režisors iestudējumā uzsvēra, ka sevi noliegt ir noziegums, jo “tas ir nedabīgi”. Viņa moto ir rādīt, ka askētisms ir nedabisks un ka dabiskums to salauž. Tāpēc misionārs, atgriežot prieka meitu no grēka, iekrīt tajā pats.

Kritikas spriedums pēc pirmizrādes 18. septembrī - viduvējā luga izcilu vietu teātra repertuārā neieņems - bija precīzs, jo publiskajā telpā Eduarda Smiļģa ideja rezonansi neizraisīja. Eiropā jau 19. gadsimta 90. gados brīvā ķermeņa kultūra (nūdisma eifēmisms) kļuva par veselības kustības sastāvdaļu. 1932. gada 19. aprīlī reģistrēto Latvijas Brīvķermeņkultūras biedrību laikabiedri komentēja vārdiem: “Kā visi modes kliedzieni tas pie mums ieradies ar pāris gadu nokavēšanos no ārzemēm un šeit vispirms saista sensāciju kāros, nenobriedušos un mazāk nodarbinātos prātus.” Biedrība aicināja vīriešus un sievietes atgriezties pie dabas, kopīgi kailiem sauļojoties un peldoties, sludinot, ka “nekas nav netikumīgs, kas mūsu miesas un gara veselībai nāk par labu”. Pie brīvā ķermeņa kultūras propagandas ārzemēs piederēja arī filmas, kurās demonstrēja vīriešus un sievietes veselīgiem, kailiem, nosauļotiem ķermeņiem, piekopjam fiziskās aktivitātes saulē, gaisā un ūdenī. Tās nonāca arī Rīgā un filmās redzamais kailums palika vienīgais, kam starpkaru gados bija lemts nokļūt publiskajā telpā. “Kinoteātra “Progess” īpašnieks algoja vecīti, kurš dienā bļāva reklāmu, aicinot publiku uz nakts seansiem, stāstot, ko visu tik tajās varēs redzēt. Par miera traucēšanu policists katru dienu viņu sodīja ar naudas sodu, ko samaksāja kinoteātra īpašnieks. Pornogrāfijas mūsdienu izpratnē tolaik nebija. Visi skrēja uz “Progresu” Marijas ielā 7, kur tagad atrodas Maskavas nams,” par attieksmi pret kailumu stāsta Oļģerts Kroders.

Jau 14. jūlijā Iekšlietu ministrija ierosināja biedrību slēgt, ņemot vērā “kailuma kultivēšanas demoralizējošo iespaidu uz tautas tikumību” - ierīkojot sauļošanās laukumu jūras krastā aiz Buļļuciema pie Lielupes ietekas jūrā, biedrība pretēji statūtiem to nenorobežoja ar ciešu žogu, bet ar dzeloņdrāti un tikai no sauszemes, tāpēc žogs neaizsedza nūdistus no citiem pludmales apmeklētājiem. Biedrības darbību apturēja līdz lietas izskatīšanai Rīgas Apgabaltiesā, kas 15. novembrī nosprieda to slēgt. Iekšlietu ministrija anulēja biedrības tiesības izdot mēneša žurnālu “Brīvais cilvēks”. Dzirdīgas ausis neatrada brīvķermeņkultūras aktīvistes, žurnāla atbildīgās redaktores Austras Grīnbergs iebildumi, ka “šis mākslīgi radītais sašutums gan būtu pilnīgi lieks, jo tie bībeles laiki, kad cilvēka ķermeni uzskatīja par nemorālisku, grēcīgu, ir savu laikmetu jau sen pārdzīvojuši, bet viss ļaunums gan slēpjas šo maskoto morāles priekšstāvju izvirtušās fantāzijās”. Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors dr. Augusts Pētersons rezumēja, ka kailķermeņa kustības līdzskrējēji “rekrutējas no apzinīgiem netikļiem un plānprātiņiem”. Bet publika vienojās, ka sieviešu un vīriešu kopīga sauļošanās kailiem esot “dzimuma instinkta kairināšana un izvirtība”, jo “kur abi dzimumi kaili kopā, tur vienmēr - jau no Ādama un Ievas laika - ļaunums vien iznāk”. Latvijas ticīgo apvienība piebalsoja, ka kailķermeņa kultivēšana ved atpakaļ mežonībā. Ar to pietika. Nevajadzēja pat atsaukties uz to, ka biedrības vadītājs Jēkabs Nalda ir preses kriminālhronikas slejās bieži minētais Latvijas armijas atvaļinātais virsnieks Jēkabs Grīnbergs, kuru policija daudzkārt jau no 1924. gada pieķērusi izplatām un pašu lietojam kokaīnu un kurš savulaik mēģināja nodibināt 1. āriešu draudzi Latvijā. Biedrības aizliegšana gan nenozīmēja, ka kailķermeņkultūras cienītāji izklīda. Vēl 1934. gadā Jēkabs ne tikai Vecāķos savā vasarnīcā pulcināja domubiedrus, bet arī tirgoja viņiem kokaīnu. Nūdisma kustību tas nudien neveicināja.

Un tomēr - kāpēc slēdza biedrību, ja tas nebija kailums, kas biedēja ļaudis? Rīgas Jūrmalā jau kopš 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm peldu kārtība paredzēja noteiktas stundas, kad cilvēki varēja peldēties kaili, taču - sievietes un vīrieši atsevišķi. Iebildumus izraisīja brīvākas seksualitātes draudi, kas izpaudās arī viendzimuma attiecībās, ko pieļāva viens no modernisma simboliem mākslā un literatūrā, - brīvā seksualitāte. Homoseksuāļu tēmu apsprieda 1926. - 1927. gadā, kad izmeklēja vienīgo šādu krimināllietu starpkaru laikā. “Attieksme pret viņiem nebija kā tagad, kad met sūdus sejā,” skaidro Oļģerts Kroders. “Toreiz par viņiem vienkārši pasmējās. Lielākā daļa savu orientāciju neslēpa. Piemēram, operā bija dejotājs Henrijs, kurš visiem teica: Mani sauc Henrietta. Šķiet, teju puse baleta trupas bija homoseksuāļi. Eižens Leščevskis un vēl viens baletdejotājs pat ņēma katrs savu brūtgānu zem rokas (pēc izskata tādi tēviņi, kādi tagad apsardzē strādā), un abi pāri demonstratīvi un lepni pastaigājās pa Rīgu.” Homoseksuāļi gan nemēģināja apvienoties, lai panāktu pederastijas sodāmības atcelšanu. Pragmatiska pieeja, ņemot vērā, ka 1928. gadā Latvijā konstatējama tendence ierobežot pat sievietes seksualitāti.

Situācija gan nebija viennozīmīga. No vienas puses, līdz 1928. gadam literatūru par kontracepciju varēja brīvi pirkt, bet vēlāk uzreiz pēc izdošanas to iekļāva Sēnalu un neķītrību literatūras sarakstā, kas nozīmēja, ka veikalnieks to drīkstēja pārdot tikai pēc uzstājīga pieprasījuma. (To noteica 1927. gadā izveidotās Jaunatnei kaitīgās literatūras apkarošanas komisija, kura centās nodrošināt, lai jauniešu acīs publiskajā telpā netrāpītos apšaubāma literatūra.) Sievietes ar uzstājību visticamāk neizcēlās. Pat brīvķermeņkultūras biedrības žurnālu, kurā atšķirībā no ārzemju līdziniekiem publicēja tikai kailu cilvēku siluetu fotogrāfijas, interesenti kautrējās citu klātbūtnē pirkt. “Pārdevēji atstāsta ne mazums diezgan komiskus gadījumus, kur pircējs esot pat tik kautrīgs, ka staigājot ap kiosku ilgāku laiku, līdz rodas izdevīgs moments, kad cita pircēja neviena nav, lai varētu žurnālu iegādāties,” rakstīja Jēkabs Nalda.

No otras puses, 1929. gadā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Sieviešu centrs Rīgā atvēra Padomu punktu laulības un dzimumdzīves jautājumos, lai informētu arī par to, kā izvairīties no grūtniecības - viena gada laikā to apmeklēja apmēram 500 personas, taču, kamēr ārzemēs apmēram 60 % no šādu punktu apmeklētājiem vēlējās saņemt kontracepcijas līdzekļus, Latvijā par to interesējās tikai 34, 5 %.

Vēl vairāk - 1932. gada beigās Saeima legalizēja abortus, kas izdarīti smagu sociālo apstākļu dēļ (padomu punktu slēdza un abortus atkal aizliedza autoritārā režīma laikā). Vārdu sakot, ļaudis cieši ievēroja tradicionālā robežas - pieļāva sievietei un vīrietim emocionāli paust tuvību publiskajā telpā, noraidīdami to, kas neatbilda tradicionālās seksualitātes mērķim. Latvijā, kuras lielākā daļa iedzīvotāju mita laukos, bet iedzīvotāju skaits pilsētās nespēja piedāvāt pietiekamu atsvešinātības pakāpi, kas iedzīvina radikāli citādas idejas, toni noteica patriarhālie ieradumi.

Pēcvārdam

“Viendien laikrakstā lasīju vēstuli no Parīzes: parīzietes uzacis krāsojot pieres vidū. Otru dienu vēstule no Londonas stāstīja - londonieši mīlot mīkstas platmales. Trešo dienu nelasīju nekā, bet domāju, kā būtu, ja ņemtu un uzrakstītu vienu speciālkorespondenta vēstuli no Rīgas, par Rīgu, Rīgai? Teiksim, es kaut kur pasaules viņā galā būtu redzējusi visās krāsās viesmīlīgi mirdzošu tūrisma plakātu ar uzrakstu “Visitez la belle Lettonie!” (Apmeklējiet skaisto Latviju!) un tautu meitu zeltainām pīnēm zilā un zaļā ainavā. Un nu es esmu Rīgā.

Pie sveša parauga jāsāk ar iedzīvotāju ārējām pazīmēm un tāpēc jāpaziņo, ka rīdzinieces uzacis nekrāso pieres vidū, ka viņas vispār vairs nemēdz uzacis krāsot tā, ka tas katram redzams. Rīdzinieces pilnīgi atklāti krāso tikai lūpas, abas konservatīvi un krietni sarkanas. Rīdzinieces mīl ķieģeļkrāsas cepures, augstus papēžus, tasi lētas kafijas vienā no daudzajām Rīgas kafejnīcām un pēdējā laikā - pārāk īsus svārkus, kas izskatās ļoti nepārdomāti un jocīgi un efekta vietā bieži rada defektu. Rīdzinieces pielūdz Parīzes modes aušības, ēd Berlīnes pankūkas un Vīnes šniceli, par diētu neinteresējas, un lielākā daļa nēsā gluži vienādus, vienmuļus, bet modernus matu veltņus ap galvu. Rīdzinieces gluži visas vēl vai jau vairs nesmēķē un gluži visas nekrāso arī nagus. Rīdzinieces pretēji londonietēm ārkārtīgi maz braukā Rolroisos, bet tramvajos un autobusos starp 9 - 12 rītā redz viņas, ļoti labi ģērbušās, ar tirgus groziņu, kas viņu elegancei piešķir pievilcīgu sievišķību un elegantu vienkāršību, kaut gan viņas pašas to negrib ticēt. Tādas ir rīdznieces no ārpuses, skatītas caur speciālkorespondenta brillēm. Tie, kas Vīni dēvē par skaistu sieviešu pilsētu, Rīgā nav bijuši. Rīdzinieču daiļums ir vienīgais attaisnojums tam, ka Rīgā vēl ir labs pulks vecpuišu. Viņiem grūti no visām izvēlēties. Turoties pie atzīta parauga, jāsaka, ka Rīgas kungi valkā filca platmales, zilas un brūnas, vietējo ražojumu par 16, 50 ls gabalā. Viens kungs, kas dzīvo Blaumaņa ielā, gan valkā melnu cilindru pie pelēka sporta mēteļa. Rīdzinieki mīl dienas uzvalkus un balles apmeklē īrētās, bet tāpēc ne mazāk elegantās frakās. Spieķus un lietussargus lieto tikai tie, kas bijuši ārzemēs. Rīdzinieki ir diezgan liela auguma un nevienam nav jāstaigā uz augstiem papēžiem kā vispasaules dāmu kino mīlulim Robertam Tailoram.

"Svari", 1932.

Zīmējuma paraksts: Rīgas ielās un kafejnīcās allaž redzams viens noslēpumains spāniešu tipa sinjors ar melnām bakenēm un spilgti sarkanu šalli, kurš varen intriģē daiļās dāmas un jaunkundzes. Sikspārņa ķīķers Daiļās rīdzinieces: "Uh-hh-hh! Vot tādu puisi derētu dabūt dzīvu rokā! Tas ir droši vien kāds grands no Seviļas?!" Pasaulslāpītāja balss: "Nē! Šitas ir Padegs no Mākslas akadēmijas!"

Jauna mode tagad ir Rīgas ģimnāzistiem, kurus visbiežāk var satikt Raiņa bulvārī un futbolsacīkstēs. Tie staigā kailu galvu, rūpīgi pomādētiem matiem un vīpsnā par katru, kam rokā nav obligātoriskā ģimnāzistu elegances pierādījuma - imitētu briesmīgi dzeltenu cūkādas cimdu.”

Tādus redz rīdzniekus avīzes “Rīts” žurnālists ar pseidonīmu Ralla 1937. gadā. Tobrīd jau 20. gadu pēdējā modes kliedziena - zēngalviņu - vietā ir stājušās sievišķīgākas frizūras. Līdz ar 30. gadu sākumā atklātajiem ilgviļņiem un ondulācijām zēniskās figūras ideālu nomainīja kuplākas formas. Tad sajūsmu par skaistu sievieti Rīgā raksturoja vārdiem “efektīva”, “perfekta”, “konfekte”, “bombonga” vai “filejas gabaliņš bez kauliem”. “Ja kādai sievietei bija sevišķi izcili apaļumi, tad teica: “figūra kā ģitāra”, un džentlmenim to vajadzēja sīki aprakstīt, neņemot palīgā rokas,” atmiņās vēstī Hotel de Rome viesmīlis no 1930. līdz 1941. gadam Aleksandrs Bāris.

Oļģerts Kroders teic, ka Ralla pārspīlē - ģimnāzisti “mētājās” nevis Raiņa bulvārī, bet Brodvejā - Elizabetes ielas posmā no Valdemāra ielas līdz Vērmaņa parkam, un ne visi aizrāvās ar futbolu. “Modē bija kurpes ar biezām zolēm. Pagarinātas žaketes ar polsterētiem pleciem un krūšu daļu, un visi izskatījās apmēram kā Ščerbatihs. Labi, tik traki nebija, tomēr vīrieši izskatījās plecīgi un spēcīgi. Cūkādas cimdus neatceros. Ievērot modi bija svarīgi, tomēr pamatu pamatā vajadzēja izcelties, no tās neatkāpjoties, tāpēc katrs meklēja savu stilu. Kaut vai valkāt tēva Barselino firmas smalko hūti. Manam tēvam bija vairākas, vienu es nospēru.”

Vārdu sakot, aplami būtu uztvert Rallas rakstīto burtiski. Modernais kā brilles ir tikai viens no rakursiem, kādā uzlūkot cilvēkus, kuri dzīvoja Latvijā starp abiem pasaules kariem. Daļa laikabiedru, caur tādām acenēm raugoties, skurinājās svētā sašutumā, savukārt citi priecēja acis. Tomēr Rallas vispārinājums stāsta, ka daudzi epitetu “moderni” uztvēra kā labāko reklāmu. Viens gan jāatzīst - no priekšstatiem par jomām, kas ir būtiskākas par ārējo izskatu, moderno viņi itin veikli aizraidīja pagrīdē.