Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aerālā arheoloģija uzdod jautājumus, bet parasti nedod atbildes
Mediju izvēli pievērsties vai nepievērsties kādam zinātnes atklājumam gandrīz vienmēr nosaka apsvērumi, kas atrodas ārpus pašas zinātnes konteksta, bet šad tad pat ārpus apjēdzamas loģikas robežām. Tā mēdz būt fragmentāra, nejauša, mēģina uzburt sensācijas, izceļ vai pārspīlē lietas, ko paši zinātnieki redz citā mērogā un kopsakarībā. Latvijas ziņu lentēs, kas, šķiet, nekad nebija īpaši pievērsušās areālās arheoloģijas tēmai, piepeši kā nozīmīgs jaunums parādījās ziņa par to, ka izanalizējot Venēcijas apkārtnē 2007. gadā uzņemtas aerofotogrāfijas, Padujas universitātes arheologi kartē iezīmējuši 6. gadsimtā pamestās Senās Romas tirdzniecības pilsētas Altinumas un tās galveno celtņu aprises, un šā atklājuma apraksts publicēts žurnālā Science. Pašā faktā nepavisam nav nekā ārkārtēja, taču piepešā interese, ko visticamāk izraisīja Venēcijas zeltaino ūdeņu tūristiski romantiskā viļņošanās, kalpoja redakcijai par ieganstu, lai lūgtu Latvijas arheoloģijas “romantiķi”, Kultūras akadēmijas zinātņu prorektoru, profesoru, Dr.hist., Dr.hab.art. Juri Urtānu iezīmēt gaisa un zemes attiecību kontekstu, kurā pastāv areālā arheoloģija. Tieši skatījuma mērogs arī ir šo zinātnisko attiecību sākums.
Kaķis, kas uzkāpis uz paklāja un prāto, kur nonācis, no paklāja raksta saskata tikai dažas zīmes. Turpat blakus stāvoša cilvēka skatam no daudz lielāka augstuma paveras viss paklāja raksts – un kaķis uz paklāja arī. Ar šādu salīdzinājumu varētu iesākties stāsts par aerālo arheoloģiju – arheoloģijas nozari, kas fiksē arheoloģiskās vietas no gaisa vai kosmosa un tās interpretē, jo aerālās arheoloģijas metodes būtība slēpjas apstāklī, ka uz arheoloģisko vietu var netraucēti paskatīties no attāluma, kas dod iespēju redzēt arī plašu ietverošo apkārtni. Aerālā arheoloģija uzdod jautājumus, bet parasti nedod atbildes.
Tā atklāj iepriekš nezināmas arheoloģiskās reālijas tajās vietās, kur viss iepriekšējo gadsimtu gaitā noarts un nolīdzināts, kur jau licies, ka viss arheoloģiskais ir neglābjami zudis. Sākumā šī nozare tika saukta par aerālo fotografēšanu. Uz zemes fotogrāfs vai novērotājs ir pārāk tuvu, lai redzētu visu kopumā, vai arī par tālu, lai iedziļinātos detaļās. Parasti ir tā, ka arheoloģisko vietu ar tradicionālajām fiksācijas metodēm nav varēts ieraudzīt tad, ja tā ir vai nu par mazu vai par lielu normālam skatam. Tradicionālais arheologs parasti nevar ieraudzīt un apjaust liela izmēra arheoloģiskās reālijas. Lielbritānijā no gaisa ir atklāti pilnīgi jauni milzīgu izmēru arheoloģijas pieminekļu veidi, kas tradicionālajā arheoloģiskajā apsekošanā nebija ievēroti. Piemēram, līdz 1962. gadam aerālajai apsekošanai nebija zināmas milzīgās romiešu leģionu militārās nometnes, kuru platība bija lielāka par 10 hektāriem.
Aerālā arheoloģija ir cieši saistīta ar gaisa kuģniecības, militārās izlūkošanas un fototehnikas attīstību. Fotografēšana no gaisa ienaidnieka pozīciju izlūkošanai ASV tika veikta jau Pilsoņu kara laikā. Lielbritānijā 19. gadsimta 80. gados izlūkošanas vajadzībām sāka lietot gaisa balonus ar fotokamerām. Par aerālās arheoloģijas sākumu uzskatāms brīdis, kad gaisā kopā ar fotokameru, lai fiksētu arheoloģisko vietu, pacēlās cilvēks. Tas notika 1906. gadā, kad leitnants Filips Henrijs Šārps no militārā gaisa balona fotografēja Stounhendžas akmeņu konstrukcijas Lielbritānijā[1. Skat., piemēram, šā notikuma 100 gadu atcerei veltīto rakstu Palaeolithic contrivance over Stonehenge].
Aerālās fotografēšanas un aviācijas straujo attīstību noteica Pirmais pasaules karš. Visās karojošās pusēs tika lietoti manevrētspējīgi lidaparāti un izlūkošanas vajadzības noteica arī gaisa fotogrāfiju interpretācijas attīstību, taču Pirmā pasaules kara laikā tika veikti arī īpaši arheoloģisko vietu uzņēmumi. Kara beigās militārais izlūks pulkvežleitnants Džordžs Adams Bīzlijs ar liela izmēra fotokameru veica seno, vairs nelietoto apūdeņošanas kanālu sistēmu fotografēšanu Irānā un Arābijā. Bīzlija izlūklidmašīnu pavadošais iznīcinātājs sabojājās un bija spiests atgriezties, atstājot izlūku bez aizsega. Pats Bīzlijs ar britiem piemītošo melno humoru vēlāk rakstīja: “Diemžēl es tiku notriekts un sagūstīts, pirms biju spējis dot detalizētu pārskatu par irigācijas sistēmu.” Viņa sagatavotais pārskats gan tūlīt pēc kara beigām 1919. gadā tika nolasīts Karaliskajā ģeogrāfijas biedrībā un publicēts.[2. Skat. Surveys in Mesopotami During the War]
Par aerālās arheoloģijas pamatlicēju tomēr uzskatāms angļu arheologs Osberts Gajs Stenhoups Krofords. Viņš studēja ģeogrāfiju, bet pamazām nosvērās uz arheoloģijas pusi un jau pirms kara kļuva par profesionālu arheologu, bet kara laikā, 1918. gadā tika norīkots Karaliskajos gaisa spēkos par novērotāju. Arī Kroforda lidmašīna tika notriekta un, kā viņš vēlāk rakstīja, gūstā viņam tika dots ilgs laiks pārdomām par aerālās arheoloģijas iespējām. Vēlāk, 1924. gada vasarā Krofords kopā ar lidotāju Aleksandru Keileru, kopumā nolidojot 48 stundas, uzņēma arheoloģiskās vietas Veseksā. Fotografēšana tika izdarīta ar jaunu vācu trofeju fotokameru, bet lidmašīnas bāzēšanos militārā lidlaukā noteica arheoloģijā ieinteresēti un zinoši militārie komandieri. 1928. gadā iznāca abu lidotāju sarakstītā grāmata “Veseksa no gaisa”[3. Crawford, Osbert Guy Stanhope. Wessex from the Air. Clarendon Press, 1928]. Osberts Krofords pirmais sāka lietot tādus terminus kā ēnu vietas (shadow sites), augsnes zīmes (soil marks) un labības zīmes (crop marks), kas tagad ir aerālās arheoloģijas pamata termini. Viņa grāmata pirmo reizi parādīja, ko var dot aerālā arheoloģija, tādēļ ir uzskatāma par klasisku šīs zinātnes sākumdarbu.
Citur Eiropā un pasaulē 20. gados arī tika veikta arheoloģisko vietu fotografēšana no gaisa, tomēr arī nākamo būtisko veikumu aerālās arheoloģijas attīstībā deva brits – majors Džordžs Alens, inženieris, kura ģimenei piederēja prāvs grants iegūšanas un pārstrādes uzņēmums Temzas upes ielejā. Inženierim Alenam bija arī kara lidotāja pieredze un pašam sava lidmašīna. Trīsdesmito gadu sākumā Alens kādā viesnīcā nejauši uz galda ieraudzīja avīzi ar Kroforda rakstu par aerālo arheoloģiju un šā raksta iespaidā pats sāka arheoloģijas pieminekļu gaisa fotografēšanu turpat savu māju un privātā skrejceļa tuvumā Oksfordas apkārtnē. Alens eksperimentēja ar lidojumiem un fotografēšanu dažādos dienas laikos, ar fotouzņēmumiem dažādos leņķos, dažādos augu augšanas apstākļos, dažādos gada laikos – un darīja to regulāri no 1932. līdz 1939. gadam. Alens gāja bojā motocikla avārijā 1940. gadā. Viņa lielais ieguldījums bija specifisko lidošanas un fotografēšanas tehniku izstrādāšana, kā arī atklājums, ka ir nepieciešama vienas un tās pašas vietas novērojumu virkne, ka vieta jāfotografē dažādos apstākļos.
Nedaudz savrup no aerālās arheoloģijas attīstības gaitas atradās plašie arheoloģiskās aerālās izlūkošanas darbi, kas starpkaru periodā tika veikti Mazāzijā un Ziemeļāfrikā. Te galvenā nozīme bija franču aviatoram, jezuītam Antuānam Puadebāram, kurš 1897. gadā iestājās jezuītu ordenī un vēlāk tika nosūtīts misionāra darbā uz Armēniju. Pats Puadebārs ir izteicies, ka bez lielākās mīlestības – mīlestības uz Dievu viņam ir vēl tikai divas: Armēnija un aviācija, taču 1917. gadā Puadebārs uz Kaukāzu tiek komandēts tieši kā “interpretētājs”, citiem vārdiem – tas pats izlūks. Divdesmitajos gados viņš vadīja Sīrijas senatnes izlūkošanu no gaisa. Kopumā Antuāns Puadebārs nolidoja 550 stundas. Viņš atrada romiešu robežnocietinājumus, ko sedza metru bieza smilšu kārta, romiešu ceļus, apdzīvotās vietas, sargtorņus un atklāja, kā organizēta impērijas robežjosla. Puadebāra izpētes metodes atšķīrās no Lielbritānijā lietotajām, jo, piemēram, Sīrijā vulkāniskā lava reizēm rada atspulgus kā no spoguļa, ir biežas putekļu vētras, bet virs oāzēm turas iztvaikojušā ūdens dūmaka. Puadebārs izmantoja paradoksālo metodi – fotografēšanu pret sauli, un secināja, ka smilšu segto romiešu ceļu atklāšanai var izmantot kamieļus, kas iešanai pa tuksnesi izvēlas tieši kādreizējos romiešu ceļus. Kādā no lidojumiem Puadebārs nolaidās līdz piecu metru augstumam, lai varētu izlasīt latīņu uzrakstu uz akmens un ar šo riskanto manevru ieguva datus par kādu romiešu ceļu. Puadebāram pieder zīmīgais izteiciens, ka arī viņa izpētes metodē nav iespējami neapgāžami principi. (foolproof principles).
Arī Otrā pasaules kara stimulētā lidošanas un fotoizlūkošanas tehnikas pilnveidošanās daudz deva aerālās arheoloģijas attīstībai. Lielbritānijā pēc kara galvenā loma aerālās arheoloģijas attīstībā bija Džonam Seintdžozefam, kurš dienēja Karaliskajos gaisa spēkos par aerālo fotogrāfiju interpretētāju, bet ar savām zinātniskajām publikācijām tieši Seintdžozefs, Kembridžas universitātes Gaisa fotogrāfijas nodaļas kurators 1948. gadā un nodaļas direktors no 1962. līdz 1980. gadam, aerālajai arheoloģijai izcīnīja akadēmiskas disciplīnas tiesības un kļuva par pirmo personu, kuras oficiālais amata pienākums bija aerālā arheoloģija (mūsdienās Kembridžas universitātes toreizējo aerofotogrāfijas nodaļu, kas glabā arī Seintdžozefa kolekciju, sauc Unit for Landscape Modelling jeb Ainavu modelēšanas nodaļa – Red.).
Padomju Savienībā “gaisa” arheoloģijas izpētes metodes 60. gados tika lietotas klejotāju cilšu pieminekļu izlūkošanā Krievijas un Ukrainas dienvidu stepēs. Aerālā arheoloģija attīstījās Šveicē, Austrijā, Beļģijā, Holandē, Zviedrijā un citās Rietumeiropas zemēs, plaši pētījumi, izmantojot aerālās arheoloģijas metodes, notika Izraēlā, Jordānijā un citur Mazāzijā, tāpat Austrālijā un Jaunzēlandē, kur no gaisa tika atklāti savdabīgi maoru vēstures pieminekļi. “Lidojošās” metodes plaši tiek lietotas Amerikas kontinentos, kur ļāvušas atklāt, piemēram, tagad plaši pazīstamās Naskas tuksneša zīmes Peru, kas milzīgo izmēru dēļ ir ieraugāmas tikai no gaisa.
Aerālās arheoloģijas pamatlicējs Osberts Krofords uzsvēra, ka aerālajai arheoloģijai kā metodei būtiski ir trīs apstākļi. Pirmkārt, fotografēta tiek neskarta zeme ar senajiem zemes veidojumiem, kas dod ēnu zīmes. Ēnu veidošanās principus izmanto galvenokārt senu zemes pārveidojumu, piemēram, pilskalnu fotografēšanai, ēnu zīmes ir būtiskas arī seno tīrumu un ainavas fiksēšanai. Gaisa attēlos var labi redzēt akmeņu iezīmētās seno tīrumu robežas, kas vēlākos laikos var būt jau aizartas, ar ēnu zīmēm labi iezīmējas pamestie viduslaiku ciemi, pēdas, ko atstājušas senās svina, alvas, krama vai citas raktuves. Pie ēnu zīmēm nosacīti pieskaita arī sniega un sarmas jeb atšķirīgo kušanas apstākļu noteiktās zīmes – zem zemes slēptajās akmeņu rindās iepriekš akumulētais siltums saglabājas nedaudz ilgāk, tāpēc tur tikko uzkritušais sniegs vai sarma nokūst mirkli ātrāk un kādu brīdi var uzrādīt arheoloģiskās reālijas. Smalks pūderveida sniegs sākumā mēdz iegulties mikroieplakās, iezīmējot seno reljefu. Īpašos apstākļos arī var iegūt labus ūdens krātuves dibena attēlus.
Otrkārt, kultivētā zeme, kur vēl nav uzdīgusi labība vai citi augi, dod augsnes zīmes, kuras ir konstatējamas pēc aršanas. Augsnes zīmes izveido dažādas nokrāsas augsne, jo parādās arot augšup paceltās pamatzemes krāsa. Augsnes zīmes parāda to arheoloģisko reāliju kontūras, kas atrodas tūlīt zem aramkārtas un ko ir sasniedzis arkls. Melnās nokrāsas augsnes zīmes liecina par zemē iedziļinātām struktūrām – grāvjiem, zemnīcām, bedrēm, savukārt gaišākas nokrāsas zīmes – par kādreiz virs zemes bijušām struktūrām, piemēram, senkapu uzkalniņiem vai tīrumu ietverošo valni. Augsnes zīmes var parādīties arī pēc zemes nosusināšanas vai meliorācijas. Tās parasti labāk izpaužas tur, kur ir sliktas augsnes ar seklu, cietu, gaišu pamatzemi. Ziemeļfrancijā tādā veidā ir atklāti romiešu nometnes ietvērušie un vēlāk aizmilzušie grāvji. Augsnes zīmju parādīšanos ietekmē arī mitruma daudzums augsnē. Pēc lietus ātrāk nožūst nedaudz augstākas vietas vai vietas, kas labāk drenējas. Šādās vietās dažas stundas pēc lietus var parādīties arheoloģisko reāliju uzrādošās mitruma zīmes. Arī rīta rasa ātrāk nožūst tajās vietās, kur ir plānāka augsnes kārta. Šādos apstākļos augsnes zīmes var parādīties ļoti īsu brīdi tādās vietās, kur citādi zīmes vispār nav redzamas.
Treškārt, kultivēta zeme, kas segta ar augiem vai labību, dod labības zīmes. Labības zīmju parādīšanās un izpēte ir īpaši efektīva tādās teritorijās, kas sen jau tiek kultivētas un kur arheoloģisko reāliju virszemes orientieri jau sen nolīdzināti. Visbiežāk tās tiek nolasītas miežos, kviešos, auzās un rudzos, tomēr tā sauktās labības zīmes parādās arī citos augos – parasti tajos, kam ir dziļa sakne – cukurbietēs, zirņos, pupās, lucernā, āboliņā, rapšos, bet arī parastā zālē vai mauriņā. Agrākos laikos zīmes uzrādīja arī nezāles, piemēram, magones, kas mēdza augt pa arheoloģiskās reālijas kontūru, bet mūsdienās Eiropā nezāles kultūraugu stādījumos ir gandrīz pilnīgi iznīcinātas un nezāļu zīmes tiek fiksētas ļoti reti. Latvijā, aerāli fiksējot ezermītnes, ir novērots, ka virs ūdens redzamie ūdensaugi parāda zemūdens konstrukcijas.
Tīrumi ar augiem aizņem relatīvi lielas teritorijas un katru atsevišķu augu, kam tomēr ir savi nedaudz atšķirīgi augšanas apstākļi, var uzlūkot par pikseli uz tīruma ekrāna. Labības zīmju veidošanos nosaka tas, ka augiem tīrumos parasti ir 0,3–0,4 m dziļas saknes. Katram augam tā attīstībai ir nepieciešams noteikts mitruma daudzums, ko augs uzņem no augsnes tieši zem sevis. Kad mitruma sāk pietrūkt, augs dzeltē vai vājāk attīstās. Arheoloģiskās reālijas ir vai nu iedziļinājumi zemē, kur ir lielāks augam nepieciešamais mitruma daudzums vai arī augsnes slēptās blīvāka materiāla (akmens, mūris, māls) koncentrācijas, kur ir mazāks augam nepieciešamā mitruma daudzums. Labības zīmju parādīšanos nosaka ļoti daudzi apstākļi, bet vispārinoši var teikt – jo dramatiskāki apstākļi lauksaimniecībai, jo lielākas iespējas parādīties labības zīmēm: lai zīmes parādītos, ir vēlams liels sausums.
Aerālā arheoloģija producē milzīgu daudzumu vizuālā materiāla, kas ļoti bieži tūlīt nav saprotams, bet ir klasificējams un ietverams esošajos senās vēstures modeļos. Sešdesmito gadu beigās, bet īpaši septiņdesmitajos gados visās Rietumeiropas valstīs, kur aerālā fotografēšana bija iespējama – Rietumvācijā, Beļģijā, Šveicē, Francijā, Lielbritānijā – iegūtie materiāli izraisīja arheoloģiskās informācijas sprādzienu. Daudzi iepriekš pieņemtie senās vēstures modeļi, piemēram, par senās Romas kultūras izplatību un tās īpatnībām vai neolīta arheoloģisko vietu veidiem un to vietu neolīta sabiedrībā, bija jāinterpretē par jaunu. Patlaban līdzīgs informatīvais sprādziens notiek Centrāleiropas zemēs – bijušajā Austrumvācijā, Polijā, Čehijā, Ungārijā, kur aktīvi un plaši tiek izmantotas aerālās arheoloģijas izpētes metodes. Līdz ar to izvirzās arī problēma, vai kultūras mantojuma aizsardzības institūcijas ir gatavas šādam arheoloģiskās informācijas pieauguma sprādzienam un no tā izrietošām kultūras mantojuma aizsardzības aktivitātēm.
Aerālās arheoloģijas tālāku attīstību nosaka jaunu metožu pielietojums un ar tām iegūtu materiālu izpēte. Tiek veidotas jaunas datorprogrammas un tās kļūst lētākas un vienkāršāk pieejamas plašākam speciālistu lokam. GPS lietošana ļauj tūlīt precīzi fiksēt atklātās zīmes. Attīstās fiksācija, kas izmanto satelītus un multispektrālās metodes. Aerālajā arheoloģijā tiek izmantotas fotogrammetriskās kameras, termālās un infrasarkanās fiksēšanas metodes, radara izlūkošanas metodes, aerālā magnetometriskā izlūkošana un citas.
Jauns un izvēršams virziens ir aerālās un zemūdens arheoloģijas sadarbība. Jau tagad aerālā arheoloģija ir devusi lielu ieguldījumu Vidusjūras antīkā laikmeta ostu konstrukciju un Ziemeļeiropas paisuma un bēguma zonas arheoloģisko reāliju, Austrālijas aborigēnu paisuma un bēguma teritorijās esošo seno zivju ķeramo akmens murdu izpētē. Tiek uzskatīts, ka aerālā arheoloģija var dot rezultātu gandrīz jebkurā teritorijā. Jau Krofords rakstīja, ka no aerālās arheoloģijas viedokļa nevar izslēgt nevienu teritoriju, kur iepriekš ir pastāvējusi lauksaimniecība.
Fotografēšana no gaisa ienaidnieka pozīciju izlūkošanas vajadzībām arī Latvijas teritorijā tika lietota Pirmā pasaules kara laikā un vēlākās cīņās. Šķiet, tad izdarīti arī dažu arheoloģisko vietu, piemēram, Ventspils viduslaiku pils, Kokneses viduslaiku pils un senpilsētas fotouzņēmumi, tomēr šai fiksācijai bija gadījuma raksturs. No gaisa 30. gados tika fotografēti Daugmales un Mežotnes pilskalni un to arheoloģiskā aploce. Arī citur Baltijas jūras krastos aerālā arheoloģija savus pirmos soļus spēra 30. gados, un tās galvenie veicinātāji te bija arheoloģijā ieinteresēti kara lidotāji. Diemžēl Latvijā tādi lidotāji neatradās, tāpēc Mežotnes un Daugmales pilskalnu gaisa attēli palika izņēmums kopējā Latvijas arheoloģijas attīstības gaitā. Sekojošās svešu varu okupācijas pilnīgi likvidēja iespēju Latvijā attīstīt aerālo arheoloģiju.
Kā zinātnes nozare tā spēra nākamos soļus tikai 1995. gadā, kad ar Zviedrijas kolēģa Jana Norrmana palīdzību tika veikti pirmie arheoloģijas pieminekļu fiksējumu lidojumi Latvijā. Kopš 90. gadu beigām, iepriekš apguvis praktisko aerālās arheoloģijas metožu pielietojumu Lielbritānijā un Polijā, ar arheoloģisko vietu aerālo fiksāciju nodarbojas šī raksta autors. Pirmie lidojumi bija saistīti ar Augšzemes pilskalnu un to aploces aerālo fiksāciju, vēlāk tādi ir veikti visā Latvijas teritorijā – arī “balansējot” uz teritoriju robežām, kā tas bija, piemēram, fotografējot Demenes Robežnieku pilskalnu – bija jāizvairās ielidot Baltkrievijas teritorijā, jo pilskalns atrodas tikai dažu simtu metru attālumā no Baltkrievijas robežas. Uzdevumu vēl atraktīvāku darīja fakts, ka pirms pāris nedēļām baltkrievi ar raķeti zeme-gaiss bija notriekuši Baltkrievijas robežu pārkāpušu pasaules apceļotāju gaisa balonu.
Latvijas teritorijā augsnes slānis parasti ir visai biezs, tāpēc tradicionālo labības zīmju fiksēšana Latvijā ir maz prognozējama, vēl jo vairāk situācijā, kad liela daļa iepriekš lauksaimniecībā izmantotās zemes pamesta un pāraugusi ar nezālēm un krūmiem.
Pēdējos gados interesantus rezultātus Latvijā ir devusi plašāku atklātu teritoriju – ezeru, purvu un jūras piekrastes aerālā fiksācija. Šopavasar izcili labas redzamības apstākļos Baltijas jūrā no gaisa ir atklāti vairāki iepriekš nezināmu burinieku vraki. To var skaidrot ar zināmas “informatīvās pelēkās joslas” pastāvēšanu: vraki atradās par tālu no krasta, lai būtu vienkārši sasniedzami peldētājam vai no krasta ieraugāmi, bet par tuvu krastam, lai traucētu zvejniekiem un viņu zvejas tīkliem vai būtu traucēklis navigācijai, bet aerālā fiksācija bija iespēja, kas ļāva šos vrakus atklāt. Pārbaudot vienu no atklātajiem vrakiem zem ūdens, tas, kā jau iepriekš tika domāts, izrādījās 18.–19. gadsimta kravas burinieks, kura borti pacēlās 1–2 metrus virs jūras dibena, bet bortu augšmala atradās 2–3 metrus zem ūdens līmeņa.
Mūsdienās arvien vairāk aerālajā arheoloģijā fotografēšanu nomaina zemes virsmas skenēšana, izmantojot arī tehnoloģijas, kas ļauj izšķirt augu un augsnes krāsas. Mūsdienu skenēšanas tehnika ļauj trijās dimensijās veidot zemes virsmas modeli un, kas ir īpaši nozīmīgi Latvijas arheoloģijai, izzīmēt zemes virskārtas reljefu arī teritorijās, ko sedz kūla, krūmi un koki – Latvijā tādu (no arheoloģijas viedokļa jāsaka – diemžēl) ir daudz. Joks, kas varētu izrādīties arī nopietnība, ir atklājums, ka nodedzinot kūlu, parādās dažādas zīmes, kas, iespējams, norāda uz zemzemes konstrukcijām. Varbūt Latvijas pienesums pasaules aerālajai arheoloģijai būs kūlas zīmes?