Zināšanu fragmenti

Džons Sībruks Kādā 2005. gada oktobra dienā pie Atēnu Nacionālā Arheoloģijas muzeja apstājās kravas auto. Strādnieki sāka no tā izkraut astoņas tonnas smagu rentgena iekārtu, kam britu kompānijas X-Tek Systems konstruktori bija devuši iesauku Bladerunner[1. Atsauce uz Ridlija Skota 1982. gada kiberpanka žanra kulta filmu Blade Runner pēc Filipa Dika romāna Do Androids Dream of Electric Sheep? motīviem. Filmā blade runners ir detektīvi, kas medī replikantus, mākslīgas cilvēkveidīgas būtnes. Vārdu spēle: X-Tek Systems iekārta domāta lidmašīnu turbīnu lāpstiņu (blades) pārbaudei.]. Nacionālā muzeja pagrabstāvā jau gaidīja Tonijs Frīts, 60 gadus vecs britu matemātiķis un kinorežisors. Viņš vēroja, kā baltos tēkreklos ģērbušies krāvēji aparātu, tik lielu, kā apvidus auto, dabū pāri slieksnim un tad pa slīpni pamazām iestumj muzejā. Frīts strādāja Antikitēras mehānisma izpētes projekta grupā; tas bija daudzdisciplīnu pētījums, kura uzmanības centrā bija pagājušajā gadsimtu mijā atrastas senas mehāniskas iekārtas fragmenti; šis objekts pēc divtūkstoš Egejas jūras dzīlēs pavadītiem gadiem nu jau krietni sen kļuvis par vienu no lielākajiem zinātnes noslēpumiem.

Frīts, gara auguma mazrunīgs cilvēks ar dobju balsi, savulaik studējis matemātiku Bristoles universitātē un rakstījis doktora disertāciju par kopu teoriju, matemātiskās loģikas nozari. Tomēr ar laiku viņš no akadēmiskās pasaules novērsies un lielāko daļu sava darba mūža veltījis kino; tiesa gan, daudzas no viņa uzņemtajām filmām veltītas zinātnei. Antikitēras mehānisms, par kuru viņš pirmo reizi bija dzirdējis pirms pieciem gadiem, no jauna uzjundīja viņa studiju gadu mīlestību uz matemātiku, loģiku un uzdevumu risināšanu. Projekta laikā Frīts bija tikpat kā pametis savu kinorežisora karjeru, kļūstot par vēl vienu no apsēstajiem, kas Mehānisma noslēpuma atrisināšanu pasludinājuši par savu mūža darbu. Sagadīšanās dēļ vēl pirms Bladerunner misijas beigām Atēnās vajadzēja ierasties vēl vienam britu pētniekam, Maiklam Raitam, kurš Mehānismam veltījis jau vairāk nekā divdesmit gadus. Taču Raits Frīta projektā nepiedalījās, un viņa ierašanās tika gaidīta ar zināmu satraukumu.

Ideja vērsties pie X-Tek, meklējot augstas rezolūcijas trīsdimensiju rentgena tehnoloģiju, kas ļautu ielūkoties Mehānisma fragmentu iekšpusē, piederēja Frītam. Tā nu bija sagadījies, ka tieši tobrīd kompānija strādāja pie iekārtas, kas ar datortomogrāfijas palīdzību izgatavotu trīsdimensiju lidmašīnu turbīnu lāpstiņu rentgenuzņēmumus drošības pārbaužu vajadzībām. Rodžeru Hedlendu, X-Tek īpašnieku un galveno inženieri, Frīta piedāvājums ieinteresēja, un viņš ar savu komandu izveidoja jaunu tehnoloģiju īpaši šim projektam.

Kad ar svinu izoderētais aparāts bija iedabūts muzejā, tehniķi pavadīja vēl vienu dienu, pieslēdzot periferālās iekārtas. Beidzot viss bija gatavs. Uz Bladerunner platformas tika novietots pirmais aplūkojamais Mehānisma gabals, fragments D. Tā diametrs bija tikai četri centimetri – daudz mazāks nekā lielākajam gabalam, fragmentam A, kura diametrs bija 15 centimetri. Fragments D atgādināja vienkāršu zaļganu akmeni vai varbūt koraļļa atlūzu. Tas bija rūsas saēsts un apkaļķojies; Mehānisma detaļas gandrīz nebija iespējams atšķirt no fosilajām jūras gļotām. Speciālisti sarūsējušo objektu nebija varējuši tālāk attīrīt, nesabojājot pašu artefaktu, tāpēc lielas cerības tika liktas uz jaunākajiem modernās tehnoloģijas sasniegumiem, kas varētu ļaut aplūkot acij slēpto seno tehnoloģiju.

Bladerunner iedūcās. Platforma sāka griezties, elektronu lielgabals izšāva pa volframa mērķi, un tā raidītais rentgena stars caururba fragmentu, liekot iekārtai saglabāt attēlu ik reizi, kad platforma pagriezās par grāda desmitdaļu. Pilnīgai 360° rotācijai, kuras gaitā tapa aptuveni trīstūkstoš attēlu, bija vajadzīga stunda. Tad vēl stundu darbojās dators, kas visus atsevišķos uzņēmumus savienoja vienā trīsdimensiju attēlā, beidzot ļaujot ielūkoties fragmenta iekšpusē.

Frīts, nepacietīgi gaidot, kad Bladerunner monitorā parādīsies pirmie attēli, izmisīgi centās nelolot pārāk lielas cerības un paļauties uz savu līdzstrādnieku, zinātnieku un tehniķu, meistarību. Viņu vidū rezultātus tikpat nepacietīgi gaidīja Džons Seiradakis, Saloniku Aristoteļa universitātes astronomijas profesors, Ksenofonts Musass, Atēnu universitātes Astrofizikas laboratorijas vadītājs, un Janis Vicakis, fizikas doktorants. (Maiks Edmundss, Kārdifas universitātes astrofiziķis, pētnieciskā projekta zinātniskais vadītājs, bija palicis Velsā.) “Es sajutu lielu atvieglojumu, ka tas vispār notiek, lai gan ar četru gadu novēlošanos,” Frīts sacīja. “Goda vārds, bija brīži, kad man tiešām likās, ka nekas neiznāks.” Kādā 1900. gada pavasara dienā pulciņš grieķu nirēju, kas pelnīja iztiku ar jūras sūkļu vākšanu, atceļā no Ziemeļāfrikas krastiem bija spiesti meklēt patvērumu uz mazās Antikitēras salas, kas atrodas starp Krētu un Kitēru. Kad vētra norima, viens no sūkļu zvejniekiem, Eliass Stadiatis, uzvilka ūdenslīdēja tērpu un devās meklēt milzu ēdamos gliemežus, lai vakarā varētu sarīkot mielastu.

Jūras dibenā piepeši sākās stāvs kritums, un nirējs, sekojot zemūdens klints reljefam, nonāca rifā, kas atradās aptuveni četrsimt metrus zem jūras virsmas. Otrā pusē rifam vīdēja necaurredzamā tumsā iegrimis bezdibenis. Palūkojies visapkārt, Stadiatis ieraudzīja sena kuģa vraku. Un tad sekoja šaušalīgs izbīlis – zemūdens klintsradzi klāja cilvēku ķermeņu kaudze, juku jukām samestas miesas daļas. Pirms atgriešanās virs ūdens nirējs vienu no tām paķēra līdzi liecībai par redzēto. Tā izrādījās bronzas roka.

Nākamajā rudenī sūkļu zvejnieki, tagad jau Grieķijas valdības nolīgti, atgriezās šajā pašā vietā. Nākamo desmit mēnešu gaitā viņi no kuģa vraka nogādāja uz sauszemes neskaitāmas skulptūru detaļas – gan marmorā, gan bronzā darinātas. Visas nonāca Nacionālajā muzejā, kur tās notīrīja un no jauna salika kopā. Tie bija pirmie liela mēroga zemūdens arheoloģiskie izrakumi pasaulē. Datējot monētas, amforas un citus kravas priekšmetus, pētniekiem izdevās noteikt kuģa bojāejas laiku – tas bija noticis kaut kad 1. gs. pirms mūsu ēras, laikā, kad bija sācies spožās senās Grieķijas civilizācijas noriets un romieši bija iekarojuši galvenās grieķu pilsētas. Monētas no Pergamas, hellēņu pilsētas, kas tagad atrodas Turcijas teritorijā, norādīja, ka kuģis uzturējies kādā no tuvējām ostām. Amforu stils uzvedināja uz domu, ka tas piestājis Rodas salā, kas atradās netālu no hellēņu pasaules austrumu robežas un bija slavena ar savu bagātību un attīstīto amatniecību. Zinot Romas impērijas provinču ierēdņu izslavēto korumpētību, var pieņemt, ka kuģa krava salaupīta grieķu tempļos un villās un bijusi ceļā uz Romu, kur tās saturam vajadzētu rotāt romiešu aristokrātu mājas. Iespējams, ka pie kuģa bojāejas lielā mērā vainojams tieši tā kravas lielais svars.

Vairums marmora gabalu no ilgās atrašanās sālsūdenī bija nomelnējuši un saēsti, taču bronzas skulptūras, lai gan smagi sarūsējušas, tomēr varēja glābt. Kaut arī senajā Grieķijā bronzas skulptūras bija izplatītas, līdz mūsdienām saglabājies tikai neliels skaits (bronzu bieži pārdeva metāllūžņos, izkausēja un izmantoja par otrreizējo izejvielu, parasti ieroču izgatavošanai), un lielākā daļa no tām atrastas uz nogrimušiem kuģiem. Starp mākslas darbiem, kas tika izcelti no ūdens pie Antikitēras krastiem, jāmin bronzā lieta bārdaina filozofa statuja un tā saucamais Antikitēras jauneklis, par dabiskajiem izmēriem lielāka kaila jauna vīrieša statuja – rets bronzas tēlniecības meistardarbs, ko arheologi datē ar 4. gs. p.m.ē.

Pārējo artefaktu vidū bija koka mēbelēm paredzētas bronzas detaļas, keramika, eļļas lampa un objekts Nr. 15087, kurpju kastes lieluma bronzas klucis, kam, pēc visa spriežot, bijis koka apvalks. Tajā atradās sakusuši metāla gabali, taču bronza bija tiktāl jūras pīlīšu un kaļķa saēsta, ka nebija iespējams saprast, kas šis priekšmets īsti ir. Iesākumā tik daudz ievērības tika veltīts kuģa vrakā atrastajām skulptūrām, ka dīvainais priekšmets palika pamests novārtā. Taču kādā 1902. gada maija dienā grieķu arheologs Spiridons Staiss ievēroja, ka koka detaļa, acīmredzot gaisa iedarbības rezultātā, ir saplaisājusi, un objekts tās iekšpusē sadalījies vairākos fragmentos. Ciešāk ieskatījies, Staiss pamanīja uzrakstus sengrieķu valodā – aptuveni divus milimetrus augstus burtus, kas bija iegravēti tādā kā bronzas ciparnīcā. Zinātnieki ievēroja arī precīzi izslīpētus trīsstūrainus dažāda izmēra zobrata zobus. Priekšmets atgādināja mehānisku pulksteni. Taču tas nebija iespējams – tika uzskatīts, ka precīzu sazobi tehnikā sāka plaši izmantot ne agrāk kā 14. gadsimtā, tātad tūkstoš četrsimt gadus pēc kuģa nogrimšanas.

Pirmie zinātnieku viedokļi par to, kas varētu būt ierīce, ko vēlāk iesauca par Antikitēras mehānismu, lielākoties piederēja pie viena no diviem galvenajiem virzieniem. Nacionālā muzeja arheologi ar Dr. Svoronu priekšgalā, uzskatīja, ka tai jābūt “kaut kādam astrolābijas paveidam”. Grieķu izgudrotā astrolābija bija astronomiska iekārta, kas islāma pasaulē bija plaši pazīstama jau 8. gadsimtā, bet Eiropā izplatījās tikai 12. gadsimtā. Astrolābijas tika izmantotas, lai noteiktu laiku un, izmantojot par atskaites punktu zvaigžņu stāvokli, ļāva spriest arī par atrašanās vietas platuma grādiem. Musulmaņu jūrnieki tās mēdza izmantot, lai aprēķinātu pareizo lūgšanu laiku un virzienu, kurā atradās Meka.

Tomēr citi zinātnieki ar vācu filologu Albertu Rēmu priekšgalā domāja, ka Mehānisms ir pārāk sarežģīts, lai būtu astrolābija. Rēms izteica domu, ka šis priekšmets varētu būt tā pati leģendārā Arhimēda sfēra, kuru Cicerons 1. gadsimtā aprakstījis kā mehānisko planetāriju, kas var atkārtot Saules, Mēness un piecu bez teleskopa saskatāmo planētu – Merkura, Venēras, Marsa, Jupitera un Saturna – kustības trajektorijas. Vēl citi, atzīstot artefakta sarežģīto uzbūvi, sprieda, ka tas jūras dzīlēs noteikti nonācis kādas citas, daudz vēlākas avārijas rezultātā un tikai nejauši nokļuvis uz senā kuģa vraka (lai gan pārējās kravas svars Mehānismu nepārprotami bija saspiedis). Taču pārliecinošu pierādījumu trūka kā vienai, tā otrai nometnei un līdz 50. gadiem lielāko ietekmi turpināja baudīt astrolābijas teorija.

Atskatoties uz pirmajiem piecdesmit Mehānisma izpētes gadiem, liekas pārsteidzoši, cik negribīgi mūsdienu pētnieki atzinuši jebkādus seno civilizāciju tehnoloģijas sasniegumus. Tiek uzskatīts, ka senie grieķi izmantojuši primitīvus koka zobratus, kas viņiem palīdzēja pārvietot smagus būvmateriālus, smelt ūdeni un pacelt enkurus, taču vēsturnieki savā vairākumā neatzīst, ka viņu rīcībā bijuši arī zinātniski precīzi zobrati – izslīpēti no metāla un sakārtoti sarežģītās sazobes ķēdēs, kas ļauj pārnest kustību no vienas ass uz nākamo. Pols Keizers, kompānijas IBM programmētājs un grāmatas “Grieķu zinātne hellēnisma ērā” [2. Paul Keyser, Greek Science of the Hellenistic Era.] autors, man nesen sacīja: “Zinātnieki, kas pētī zinātnes vēsturi, parasti galveno uzmanību pievērš atklājumiem, kas sākas ar Kopernika, Galileja un Hārvija laikiem. Bieži viņi apgalvo, ka nekas tamlīdzīgs pirms tam vispār nav pastāvējis.” Varētu gandrīz likties, ka nopelnus par jebkādiem progresīviem tehnoloģiskiem sasniegumiem mēs vēlamies paturēt tikai sev. Mūsu civilizācija, kas nākusi par vēlu, lai izdarītu tos fundamentālos zinātnes atklājumus, par kuriem mums jāpateicas senajiem grieķiem – starp tiem jāmin kaut vai Eiklīda ģeometrija, trigonometrija un sviras likums –, guvusi lieliskus panākumus, izmantojot tos dažādu aparātu būvē. Tas ir mūsu unikālā talanta auglis un apliecinājums, un mēs visai negribīgi uzņemam domu, ka mums savos lauros var nākties dalīties ar iepriekšējām civilizācijām.

Taču patiesībā pastāv pierādījumi, ka agrīnās civilizācijas bijušas tehniski daudz augstāk attīstītas, nekā mums labpatīk domāt. Pīters Džeimss un Niks Torps 1994. gadā publicētajā darbā “Senie izgudrojumi” [3. Peter James, Nick Thorpe, Ancient Inventions. ] norāda, ka dažas no senajām civilizācijām zinājušas par dabiskās elektrības fenomena un magnētisma neredzamā spēka eksistenci, lai gan ne vienu, ne otru no šiem jēdzieniem vēl īsti neizprata. Grieķiem bija sena lielisku izgudrotāju tradīcija, kas sākās ar Sirakūzu Arhimēdu (ap 287.–212. g.p.m.ē.); tiek uzskatīts ka bez sava slavenā planetārija viņš izgudrojis arī šaušalīgu ierīci, kas sastāvējusi no milzu āķiem – iegremdēta jūrā un piestiprināta pie sauszemes vinčas, tā spējusi pacelt gaisā piekrauta kara kuģa priekšgalu un triekt to pret ūdens virsmu. Šo mehānismu grieķi esot izmantojuši ap 212. g.p.m.ē., kad romieši aplenkuši Sirakūzas. Bizantijas Filons (dzīvojis ap 200. g.p.m.ē.) konstruēja ar atsperi darbināmu katapultu. Pats atjautīgākais izgudrotājs bijis Aleksandrijas Hērons (1. gs.); viņš aprakstījis tvaika dzinēja darbības pamatprincipus un esot izgudrojis ierīci, kurā atbrīvotais tvaiks licis rotēt sfērai ar divām sprauslām. Hērons radījis arī ar monētu iedarbināmu mehānisku tirdzniecības automātu, ūdens darbinātas ērģeles un dažādus mehānismus tempļiem un teātriem, ieskaitot virpuļdurvis. Visbiežāk gan laikam atceras Hērona automatonus – dzīvnieku un cilvēku simulācijas, kas spēja dziedāt, pūst trompetes, dejot un izpildīt vēl citas dzīvām būtnēm raksturīgas darbības.

Lai gan līdz mūsu dienām saglabājusies Hērona grāmata “Pneimatika”, kurā sīki izklāstīti vairāki viņa izgudrojumi, daži zinātnieki šos aprakstus nosaukuši par fantāzijām. Viņi atsaucas uz pierādījumu trūkumu – nav atrastas nekādas šo brīnišķīgo mehānismu paliekas. Taču citi pētnieki aizrāda, ka arheoloģisko liecību trūkums nav nekas pārsteidzošs. Nav taču ne mazāko šaubu, ka ar laiku mehānismi nolietojās un salūza; zināšanas par to uzbūvi pamazām pagaisa, nebija vairs neviena, kas spētu tos salabot. Saglabājās tikai nedaudzi tehniskie zīmējumi vai apraksti, jo, kā konstatē Pols Keizers: “Parasti mēdz saglabāties populārākie teksti – proti, tie, kurus biežāk pārrakstīja – un mācību grāmatas, nevis zinātniskie pētījumi vai sarežģīti tehniski apraksti”. Līdz ar Romas impērijas sabrukumu grieķu tehnoloģiskās zināšanas no Rietumu apziņas izdzisa.

Taču, ja grieķi tik tiešām bija sasnieguši daudz augstāku tehnoloģiskās attīstības līmeni nekā pieņemts domāt, kāpēc viņi savas zināšanas nelika lietā, lai radītu kaut ko lietderīgāku par komplicētiem dziedošiem automatoniem, teiksim, mehānismus, kas ļautu ietaupīt laiku un darbu? Vai varbūt tas, ko mēs uzskatām par tehnoloģijas svarīgāko īpašību – proti, ka tā ir praktiski noderīga –, atšķiras no tā, kam bija nozīme grieķu izpratnē: izklaidei, prāta pilnveidošanai un pašmērķīgam priekam? Pastāv teorija, ka grieķiem, kā jau vergturiem, nebija īpaša stimula izgudrot darba ietaupīšanai noderīgas iekārtas; vēl vairāk – šī doma viņiem varēja likties pat pretīga. Ja neņemam vērā Arhimēda “ķetnu”, pastāvēja zināma kultūras pretestība tehnoloģiski sarežģītu kara mašīnu izgudrošanai; Keizera vārdiem runājot: “Tiklab grieķi, kā romieši karā augstu vērtēja individuālo drosmi.” Jebkurā gadījumā, kamēr nav atrasti pierādījumi grieķu tehnoloģijas praktiskajam pielietojumam, nav grūti noticēt, ka tā vispār nekad nav pastāvējusi.

Dereks de Solla Praiss, Prinstonas universitātes Augstāko kursu stipendiāts 1958. gadā ieradās Atēnās, lai ķertos pie Mehānisma izpētes. Praisa interešu loks nepiederēja ne pie vienas no tradicionāli definētajām zinātnes disciplīnām. Viņš bija dzimis Lielbritānijā un studējis fiziku, taču vēlāk mainījis interešu sfēru un kļuvis par Jeila Universitātes zinātnes vēstures profesoru. Praiss tiek uzskatīts par scientometrijas – zinātnes centienu mērīšanas un analīzes metodes – pamatlicēju. Mehānisma izpēte, process, kurā vajadzēja iesaistīt arheoloģijas, astronomijas, matemātikas, filoloģijas, antīko civilizāciju vēstures un mašīnbūves zināšanas, Praisam – cilvēkam ar enciklopēdiskām zināšanām un interesēm – bija kā radīts, un šim projektam viņš veltīja atlikušo sava mūža daļu.

Praiss uzskatīja, ka Mehānisms ir antīks “dators”, ko var izmantot, lai aprēķinātu tuvākas vai tālākas nākotnes astronomiskos notikumus, piemēram, uzzināt, kad gaidāms nākamais pilnmēness. Viņš saprata, ka uzraksti uz lielās ciparnīcas ir kalendāra atzīmes, kas norāda uz mēnešiem, dienām un Zodiaka zīmēm, un pieļāva, ka šai ierīcei bijuši arī rādītāji – tagad pazuduši –, kas apzīmētu Sauli, Mēnesi un, iespējams, arī planētas, un ka šie rādītāji virzījušies pa ciparnīcu, norādot debesu ķermeņu atrašanās vietu dažādos laikos. Praiss ķērās pie šīs teorijas pierādīšanas, savus spriedumus balstot uz rotējošā kustībā zobratu mehānismu pamatīpašībām. Zobratu pārnesums darbojas, pārvadot enerģiju rotācijas kustībā un balstoties uz matemātiskajām proporcijām starp zobotajiem mehānisma riteņiem. Antikitēras mehānismā noteicošais ir tieši pēdējais aspekts. Šķiet, Praiss pieņēma, ka artefakta lielākais zobrats, skaidri saskatāms fragmentā A, saistīts ar Saules kustību: viens pilns apgrieziens līdzinās vienam Saules gadam. Ja Saules zobrats darbinātu kādu citu zobratu, kas savukārt apzīmētu Mēnesi, tad attiecībai starp abiem zobratiem šajā sazobē vajadzētu atbilst grieķu priekšstatam par Mēness kustību. Saskaitot katra zobrata zobiņus, varētu aprēķināt visu detaļu proporcionālās attiecības; savukārt, salīdzinot tās ar astronomiskajiem cikliem, iespējams noskaidrot, kura debesu ķermeņa kustību apzīmē katrs no zobratiem.

Tomēr, ņemot vērā, ka tikai daži no zobratiem redzami Mehānisma virspusē un daudzi no zobrata zobiem ir nolūzuši, Praisam nācās izstrādāt metodi, kas ļautu spriest par kopējiem rādītājiem, arī saskaitot tikai daļu no zobrata zobiem. Beidzot 1971. gadā viņiem ar grieķu radiogrāfu Dr. Karakalu tika dota atļauja pirmo reizi aplūkot Mehānismu ar rentgena iekārtas palīdzību, un iegūtie divdimensionālie attēli parādīja gandrīz visus palikušos zobratu zobus. Praiss tagad varēja izstrādāt shematisku Mehānisma darbības principu hipotētiskās rekonstrukcijas uzmetumu. 1974. gadā zinātnieks publicēja savu pētījumu septiņdesmit lappuses biezā monogrāfijā ar nosaukumu “Grieķu zobrati” [4. Derek de Solla Price, Gears from the Greeks. ]. Viņš rakstīja: “Nekur citur pasaulē nav saglabājies nekas līdzīgs šim instrumentam. Nekas tam pielīdzināms nav zināms ne no viena senā zinātniskā teksta vai literārajām atsaucēm. Tieši pretēji – no visa, kas mums zināms par hellēnisma laikmeta zinātni un tehnoloģiju, būtu vajadzējis secināt, ka šāda ierīce nevar pastāvēt.”

Praiss bija pārliecināts, ka viņa darbs par Mehānismu izraisīs apvērsumu tehnoloģijas vēsturē. Mehānisms “pieprasa pilnībā pārskatīt mūsu attieksmi pret seno grieķu tehnoloģiju,” viņš rakstīja, un vēlāk piemetināja: “Tas noteikti pieskaitāms pie visu laiku dižākajiem mehāniskajiem izgudrojumiem.” Tāpat Praiss norādīja, ka Mehānisms nevarēja būt viena vienīga unikāla ierīce; tik izsmalcināta tehnoloģija vienkārši nevar uzrasties vienā mirklī, jau uzreiz pilnībā izstrādāta. Mehānisms ne vien parādīja, ka mūsu priekšstats par seno tehnoloģiju bijis būtiski nepilnīgs, bet bija pretrunā arī ar neodarvinistisko viedokli par vispārējo tehnikas progresu kā pakāpenisku evolūciju arvien lielākas sarežģītības virzienā (tehnoloģijas vēsture ir pēdējais patvērums 19. gadsimta ticībai progresam) – šis uzskats stingri likts 1929. gadā publicētā A. P. Ašera klasiskā pētījuma “Mehānisko izgudrojumu vēsture” [5. A.P.Usher, A History of Mechanical Inventions. ] pamatos. “Ir mazliet biedējoši apzināties, ka tikai pavisam neilgi pirms viņu diženās civilizācijas sabrukuma senie grieķi bija nonākuši tik tuvu mūsu laikmetam – ne tikai domāšanā, bet arī savā zinātnes tehnoloģijā,” raksta Praiss. Taču Praisa darbs, lai arī plaši recenzēts akadēmiskajos izdevumos, nemainīja pieeju antīkās pasaules vēstures rakstīšanai. Oto Noigebauera “Senās matemātiskās astronomijas vēsturē”, iespaidīgu apmēru darbā, kas nāca klajā gadu pēc Praisa “Zobratiem”, Mehānismam atvēlēta viena vienīga zemsvītras piezīme. Iespējams, ka zinātnieki un vēsturnieki nebija noskaņoti pārrakstīt tehnoloģijas vēsturi, lai iekļautu tajā pētījumu, ko apvij zināmu šaubu oreols. Turklāt Praisa darbs tika publicēts laikā, kad savus slavas augstumus piedzīvoja “Dievu kaujas rati”, 1968. gadā izdotā šveiciešu rakstnieka Ēriha fon Dēnikena grāmata, kurā apgalvots, ka uz Zemes tamlīdzīga līmeņa tehnoloģijas paraugus izkaisījuši augsti attīstīti citplanētieši, un tā nu Praisu tīri asociatīvā kārtā sāka saistīt ar NLO, labības apļiem un tamlīdzīgiem marginālas domāšanas piemēriem. Visbeidzot, kā man sacīja Pols Keizers, “antīkās pasaules pētniecība mēdz būt ļoti literāri orientēta un galveno uzmanību veltī tekstiem, piemēram, Homēra, Sofokla, Vergilija un Horācija darbiem, vecmodīga un vēsturiski tendēta, un caur Hērodota un Tukidīda darbiem pievēršas vadoņiem un kaujām, vai arī antropoloģiski arheoloģiska un interesējas par iedzīvotāju izplatību un tamlīdzīgām lietām. Un tāpēc, kad parādās šāds arheoloģisks senās tehnoloģijas atradums, tas neiederas kopainā – tas ir kaut kas jauns, tas ir zinātnisks un nav teksts. Turklāt zināma tikai viena šāda veida ierīce, un unikalitāte ir parādība, kas izraisa bažas zinātniekos un pētniekos – tie, gluži dabiski, dod priekšroku sistēmai un lielākiem datu krājumiem.” Lai kāds būtu patiesais iemesls, jāpiekrīt zinātniekam Robam Raisam, kurš 1993. gadā publicētā pētījumā norādīja, ka “nebūtu ne pārsteidzīgi, ne arī lieki atzīmēt, ka Antikitēras mehānisms ir “nogremdēts” divas reizes – pirmo reizi jūras dibenā, otro – akadēmiskajā valstībā.” Atēnu Nacionālais muzejs bronzas gabalu izstādīšanā neieguldīja īpašus pūliņus. Objekts
Nr. 15087 pēc izskata nav nekas īpaši iespaidīgs. Kad 1980. gadā muzeju apmeklēja fiziķis Ričards Feinmans, eksponātam bija pievienota visai skopa informācija par to, kas ir Mehānisms. Vēstulē tuviniekiem, kas vēlāk tika publicēta grāmatā “Vai nav vienalga, ko domā citi?”, zinātnieks rakstīja, ka muzejs viņam licies “mazliet garlaicīgs, jo mēs to visu esam redzējuši jau tik daudz reižu. Ar vienu izņēmumu: starp visiem šiem mākslas objektiem bija kāds priekšmets, kas likās gandrīz neticami atšķirīgs un dīvains. Tas izvilkts no jūras 1900. gadā un ir kaut kāda ierīce ar zobratu mehānismu, līdzīga mūsdienu uzvelkamajam modinātājpulkstenim.” Kad Feinmans izteica vēlēšanos uzzināt kaut ko vairāk par eksponātu Nr. 15087, muzeja kuratori likās viegli vīlušies. Viens no viņiem esot sacījis: “Kāpēc no visa, kas atrodams muzejā, viņš izvēlējies tieši šo eksponātu – kas tajā tik sevišķs?”

Grieķiem, tāpat kā citām senajām civilizācijām, astronomija bija svarīga un praktiska zināšanu forma. Saules un Mēness kustība bija pamatā kalendāriem, kuros cilvēki sekoja laika ritumam. Saules cikls zemniekiem pateica priekšā labāko brīdi sējai un ražas novākšanai, bet Mēness cikls parasti tika izmantots par atskaites punktu, kas ļāva atcerēties, ka pienācis laiks pildīt pilsoniskos pienākumus. Un, protams, jūrasbraucējiem zvaigznes ļāva orientēties arī naktī. Ksenofonts Musass, viens no abiem grieķu astronomiem, kas piedalās Mehānisma izpētes projektā, ir kluss neliela auguma cilvēks. Viņš uzaudzis Atēnās un zēna gados, apmeklējot muzeju, bieži lauzījis galvu par Mehānismu. Tagad, būdams astrofizikas profesors, viņš to liek lietā, lai atrastu kontaktu ar saviem studentiem, kuriem antīkās tehnoloģijas bieži vien liekas aizraujošākas nekā tikpat sena teorija.

Kādā janvāra vakarā Musass mani uzaicināja neaizmirstamā pastaigā pa Atēnu centra arheoloģisko parku; tajā iekļautas gan grieķu, gan romiešu agoras. Dzidrajās nakts debesīs spīdēja mēness sirpis, izgaismojot tempļu drupas un tirgus laukumus. Musass man stāstīja par to, kā senie cilvēki pamazām iemācījušies saskatīt likumsakarības un cikliskumu zvaigžņu kustībā un izmantot savus novērojumus laika skaitīšanai un nākotnes astronomisko notikumu prognozēšanai. “Tā nebija tik daudz laika skaitīšana mūsdienu izpratnē,” viņš teica, “cik sekošana zvaigžņu kustībai – dziļāka laika skaitīšana.”

Grieķiem, tāpat kā babiloniešiem vēl pirms viņiem, gads sastāvēja no divpadsmit lunārajiem mēnešiem jeb cikliem no viena jauna mēness līdz nākamajam; katrs no tiem ilga vidēji divdesmit deviņas ar pusi dienas. Ar lunārā kalendāra izmantošanu saistīta tāda problēma, ka divpadsmit mēness cikli ir par aptuveni vienpadsmit dienām īsāks laika sprīdis nekā viens Saules cikls. Tas nozīmē, ka, regulāri neieviešot kalendārā labojumus, gadalaiki drīz vien vairs nesaskan ar mēnešiem, un pēc aptuveni astoņpadsmit gadiem vasaras saulgrieži pienāktu decembrī. Kalendāra veidotāju grūtākais uzdevums bija atrast sistēmu, kas lunāro gadu ļautu saskaņot ar Saules gadu.

Vairums seno kultūru savus kalendārus pielāgoja, ik pēc trim gadiem iestarpinot trīspadsmito mēnesi, tomēr šo “ārkārtas mēnešu” garumu un laiku, kad to vajadzētu ieviest, nekad nenoteica gluži precīzi. Babiloniešu astronomi piedāvāja ievērojamu uzlabojumu. Viņi atklāja, ka jebkurā deviņpadsmit gadu periodā ir divsimt trīsdesmit pieci lunārie mēneši. Citiem vārdiem, ja 4. aprīlī debesīs vērojams pilns mēness, tad šajā pašā vietā pilnmēness gaidāms arī precīzi pēc deviņpadsmit gadiem. Šis cikls, par godu grieķu astronomam vēlāk nosaukts par Metona ciklu, bija ārkārtīgi noderīgs instruments pastāvīgai Mēness un Saules kalendāru saskaņošanai. (Kristīgās baznīcas Metona ciklu vēl joprojām izmanto, lai aprēķinātu pareizo datumu, kad svinamas Lieldienas.) Babilonieši atklāja arī sakarību, kas tagad pazīstama kā sarosa cikls – paņēmienu, kas ļauj prognozēt aptumsumu iestāšanos. Babiloniešu astronomi novēroja, ka tieši astoņpadsmit gadus, vienpadsmit dienas un astoņas stundas pēc ikviena aptumsuma tas atkārtosies vēlreiz, gandrīz identiskā formā. Daudzas senās sabiedrības uzskatīja, ka aptumsumi ir zīmes, kas, atkarībā no skaidrojuma, ļauj paredzēt, piemēram, kāda valdnieka nākotni vai karagājiena iznākumu. Savukārt grieķi atklāja tā saucamo Kallipa ciklu, kas vienāds ar četriem Metona cikliem mīnus viena diena, un tas bija vēl precīzāks paņēmiens Saules un Mēness ciklu saskaņošanai. Taču grieķu kultūras patiesais aicinājums bija izstrādāt teorijas, kas ļautu šos astronomiskos ciklus izskaidrot. Īpaši jāatzīmē viņu mēģinājumi aplūkot babiloniešu astronomiju ar ģeometrijas jēdzienu starpniecību. Toronto universitātes klasisko valodu profesors Aleksandrs Džounss nesen sarunā izteicās šādi: “Grieķi babiloniešu formulas skatīja ģeometrijas kontekstā – viņi iztēlojās riņķus, kas debesīs met cits ap citu apļus, un tas, protams, lieliski saskan ar zobratu mehānisma pamatprincipiem: arī zobrati veido nelielas orbītas.” Kādam grieķu izgudrotājam acīmredzot ienācis prātā, ka iespējams uzbūvēt debesu ķermeņu kustības modeli, aizvietojot šos ciklus ar zobratiem.

Bet kurš tas bija? Praiss Mehānisma izgudrotāju nosaucis vienkārši par “kādu nezināmu atjautīgu mehāniķi”. Citi sprieduši, ka tas varētu būt Hiparhs, pats dižākais seno grieķu astronoms. Hiparhs, kurš tiek uzskatīts arī par trigonometrijas tēvu, dzīvoja Rodas salā, aptuveni laikā 140.–120. g.p.m.ē. Viņš izstrādāja teoriju, kas izskaidro Mēness kustības anomālijas: savā orbītā ap Zemi šis debesu ķermenis maina kustības ātrumu. Tiek uzskatīts, ka Hiparhs Rodas salā nodibinājis skolu, ko pēc viņa nāves pārņēmis Poseidonijs, kura lekcijas savulaik (79. g.p.m.ē.) klausījies Cicerons. Kādā no savām vēstulēm Cicerons piemin ierīci, ko “nesen uzbūvējis mūsu draugs Poseidonijs”; tās apraksts visnotaļ atgādina Mehānismu: “Ikvienā apgriezienā tā atkārto to pašu Saules, Mēness un piecu planētu kustību, kas ik dienu un nakti norit debesīs.” Mēs ar Musasu turpinājām pastaigu Akropoles virzienā. Zinātnieks man norādīja vietu, kur atradusies Metona astronomijas skola un Saules observatorija. Atceļā apstājāmies pie slavenā Vēju torņa; tagad no lieliskā seno Atēnu galvenā pulksteņa, ko savulaik projektējis slavenais Kirras astronoms Andronīks, palikusi vairs tikai tukša čaula. Tiek uzskatīts, ka iekšpusē atradies smalki izstrādāts ūdens pulkstenis, bet ārpusē – saules pulkstenis. “Taču, ņemot vērā visu, ko mēs tagad zinām par Mehānismu, es sāku prātot, vai tikai šis pulkstenis nav bijis daudz sarežģītāks, nekā mēs līdz šim domājām,” Musass teica.

Dereks Praiss 1983. gadā nomira ar sirdslēkmi un viņa darbs pie Mehānisma palika nepabeigts. Lai gan zinātnieka galvenās atziņas ir pamatotas un argumentētas, viņš nepaguva ne izpētīt visas Mehānisma detaļas, ne uzbūvēt darboties spējīgu modeli, kas būtu pareizs visos aspektos.

Togad Londonas Zinātnes muzejā ienāca kāds libānietis, kurš kabatā nesa lakatiņā ievīstītu antīku zobratu mehānismu. Lai aplūkotu šo artefaktu, kas sastāvēja no četriem fragmentiem, tika izsaukts Maikls Raits, viens no Mašīnbūves nodaļas kuratoriem. Vīrietis apgalvoja, ka priekšmetu pirms dažām nedēļām iegādājies Beirūtas ielas tirdziņā. Zinātnes muzejs no viņa atradumu nopirka, un Maikls Raits kopā ar savu kolēģi Fīldu pierādīja, ka tas ir zobratu mehānisma darbināts saules pulksteņa kalendārs, kas parāda Saules un Mēness atrašanās vietas Zodiakā. Burti uz pulksteņa ciparnīcas ļāva noteikt, ka šis priekšmets izgatavots 6. gadsimtā un tātad uzskatāms par otru vecāko zināmo zobratu ierīci pēc Antikitēras mehānisma.

Līdztekus kuratora darbam Raits palīdzēja arī aprūpēt senos muzeja fondu pulksteņus. Starp tiem bija arī paša senākā mums zināmā pulksteņa, Valingfordas Ričarda konstruētā laikrāža, replika. 14. gadsimta sākumā radītais pulkstenis, saukts par Albionu, bija fantastiska astronomiska ierīce. Muzejā glabājās arī Džovanni de Dondi būvētā slavenā planetārija un pulksteņa kopija; oriģināls, kura vārds ir Astrārijs, tapis 14. gadsimta vidū Padujā. Tāpat kā daudzi mehānikas vēstures pētnieki, arī Raits bija ievērojis šo savādo, piepešo un vienlaicīgo pulksteņbūves uzplaukumu daudzos Eiropas nostūros. Viņam bija zināma teorija, ka daudzi no pulksteņa mehānisma elementiem bijuši pazīstami jau antīkajā pasaulē. Šī uzskata atbalstītāji apgalvo, ka līdz ar toreizējās Rietumu civilizācijas norietu tehniskās iemaņas pārņēmusi islāma pasaule, gluži tāpat kā daudzi no sengrieķu tekstiem paglābās no iznīcības un aizmirstības, pateicoties arābu tulkojumiem. 9. gadsimtā brāļi Banu Musa Bagdādē publicēja sacerējumu ar nosaukumu “Grāmata par atjautīgām ierīcēm”. Tajā sīki un smalki aprakstītas daudzas ar pulksteņa mehānismu darbināmas mehāniskas iekārtas. Savukārt filozofs un astronoms al Birunī (973–1048) apraksta tā saucamo Mēness kasti, mehānisku Mēness un Saules kalendāru, kas darbināts ar astoņu zobratu palīdzību. Jo vairāk Raits iedziļinājās senajos persiešu un arābu tekstos, jo vairāk nosliecās uz domu, ka seno grieķu zināšanas par zobratu mehānismiem tikušas saglabātas islāma pasaulē un vēlāk no jauna atgriezušās Rietumos, visticamāk, līdz ar arābu ierašanos 13. gadsimtā Spānijā. Savapētījuma gaitā Raits arvien vairāk ieinteresējās par Antikitēras mehānismu. Rūpīgi iedziļinājies Praisa darbā, viņš saprata, ka, mēģinot rekonstruēt zobratu sazobi, tajā pieļautas vairākas būtiskas kļūdas. “Es tūdaļ sapratu, kāpēc Praisa rekonstrukcija neizskaidro to, ko mēs redzam,” viņš sacīja. “Cilvēks, kurš uzbūvēja Mehānismu, kļūdas nepieļāva. Viņš uzreiz ķērās pie vēlamā iznākuma meklējumiem un panāca to vienkāršākajā ceļā, kāds bija iespējams.” Raits apņēmās pabeigt Praisa darbu un uzbūvēt darboties spējīgu Mehānisma modeli.

Atšķirībā no Praisa, kurš bija strādājis lielākoties akadēmiskā līmenī, aplūkojot Mehānismu no matemātikas un astronomijas teoriju viedokļa, Raits izmantoja savas plašās praktiskās zināšanas par vārpstām, zobratiem un citiem pulksteņa mehānisma elementiem. Pieredze, ko Raits bija guvis, labojot vecos grīdas pulksteņus – arī daudzi no tiem rāda Mēness fāzes –, ļāva viņam nonākt pie vienas no būtiskākajām atskārsmēm par Mehānisma darbības principiem. Raits pieņēma, ka priekšējā ciparnīcā vajadzēja būt iebūvētai rotējošai lodei, kas demonstrētu Mēness fāzes: vienai puslodei jābūt melnai, otrai – baltai; Mēnesim augot vai dilstot, lode griezusies ap savu asi. Raits parādīja arī, kā ar konstrukciju, kam pamatā tapiņa un grope, iespējams attēlot Mēness kustību.

Piecdesmit astoņus gadus vecais Raits ir cilvēks ar britu privātskolas manierēm – lielākoties laipns, sirsnīgs un, pēc visa spriežot, racionāls. Taču palaikam viņam mēdz uzmākties arī depresija, viņš mēdz zaudēt savaldību un izplūst niknās un netaktiskās tirādēs un iepīties pārlieku samudžinātās attiecībās – kā pats saka, “iekulties putrā”. Lai gan Raits man apgalvoja, ka nevarot ciest nekādas sadursmes, konfliktus un pat vienkāršu konkurenci, viņš pastāvīgi nonāk katastrofālās domstarpībās ar cilvēkiem, kam vajadzētu būt viņa sabiedrotajiem. Akadēmiskie pētnieki lielākoties ir raduši sadarboties, brīvi daloties ar avotiem un idejām, bet Raits temperamenta ziņā drīzāk atgādina vientuļu izgudrotāju, kurš pilnīgā slepenībā un vientulībā rosās tik ilgi, līdz atradis risinājumu. Senāk viņam bija arī līdzstrādnieks, Alans Bromlijs – Sidnejas universitātes datorzinātņu pasniedzējs un Čārlza Babidža, 19. gadsimta britu matemātiķa un programmējama datora idejas tēva, eksperts. Bromlijs mēdza apmeklēt Zinātnes muzeju, lai pētītu Babidža rokrakstus un zīmējumus, un Raits bieži kopā ar viņu ieturēja lenču. 1990. gadā abi kopā uzņēma jaunus Mehānisma rentgena attēlus – pirmos kopš Praisa laikiem. Taču Bromlijs visus datus aizveda uz Sidneju un Raitam parādīja tikai nelielu daļu. (Raits stāsta, ka Bromlijs esot atzinies, viņš esot izmisīgi pieķēries domai, ka zem “risinājuma” būs rakstīts viņa un, ja vien iespējams, tikai viņa vārds.) Tikām Raits Zinātnes muzejā “iekūlās putrā” attiecībās ar savu priekšnieku, “nelabojamu tirānu”, kurš viņam ļāva nodarboties ar Mehānismu tikai brīvajā laikā. (“Ar antīko pasauli mēs nekrāmējamies,” esot izteicies kāds cits kolēģis – tā atceras Raits.) Tas nozīmēja, ka Raita sieva ar bērniem devās brīvdienās, bet Raits – uz Atēnu Nacionālo muzeju. (Pēc vairākiem šādā garā nodzīvotiem gadiem viņi ar sievu izšķīrās.) 90. gadu beigās izrādījās, ka Bromlijs ir neārstējami slims ar vēzi. Raits aizbrauca pie kolēģa uz Sidneju, un Bromlijs atdeva viņam lielāko daļu datu. Un kad nu Raitam beidzot bija radusies iespēja apkopot pētījuma secinājumus un sagatavot publikāciju, viņš uzzināja par Frīta projektu un plānu uzņemt jaunus Mehānisma rentgena attēlus. Raitam nebūt nelikās, ka jaunais pētījums varētu palīdzēt viņa darbā; tieši otrādi, viņš to uztvēra kā neatļautu ielaušanos viņa teritorijā. “Grieķu senlietu izpētes jomā jau ilgus gadus ir spēkā nerakstīts likums – ja kādam zinātniekam ir pieeja kādam materiālam, tad visiem pārējiem tā tiek liegta līdz brīdim, kad pirmais savu darbu būs pabeidzis,” viņš man rakstīja. “Manā gadījumā šī vienošanās ir atmesta, pateicoties konkrētās darba grupas mahinācijām.” Un tā nu, ieradies Atēnu Nacionālajā muzejā brīdī, kad Bladerunner vēl tikai strādāja pie jaunajiem rentgena uzņēmumiem, Raits nebūt nebija priecīgu gaidu pārņemts kā pārējie klātesošie – viņš bija “dusmīgs, noguris un nomākts”. Pirmie fragmenta D attēli, kas parādījās Bladerunner monitorā, bija satriecoši – “nesalīdzināmi labāki, nekā mēs bijām uzdrošinājušies cerēt,” sacīja Frīts. “Tos ieraugot, burtiski aizrāvās elpa.” Korozijas saēstajā akmens gabalā bija ieslēpts kaut kas zobratotam embrijam līdzīgs – industriālā laikmeta dīglis, kas savu dzimšanu gaidīja veselu tūkstošgadi.

Tad komanda pamanīja dīvaina izskata uzrakstu. Endrjū Ramzijs, X-Tek datortomogrāfijas speciālists, kurš operēja ar attēlu, uzmeklēja īsto 3-D attēla sektoru. Uz zobrata bija lasāmi burti “M” un “E” – “ME”. Vai tā bija izgatavotāja zīme? Vai varbūt “ME” nozīmē “Detaļa Nr. 45”? (“ME” senajiem grieķiem bija skaitļa 45 apzīmējums.) Frīts pajokoja, ka uz fragmenta savus iniciāļus ieskrāpējis Maiks Edmundss. Citi izteica domu, ka šī Mehānisma detaļa varētu būt otrreiz izmantota, un uzraksts “ME” palicis pāri no kādas citas ierīces. Komandai izdevās iemūžināt aptuveni tūkstoš jaunu burtu un simbolu, divreiz vairāk, nekā savulaik bija pieejams Praisam. Tāpat kā iepriekš iegūtie attēli, arī šie runā par labu teorijai, ko atbalstīja gan Praiss, gan Raits. Piemēram, uz fragmenta E zinātnieki izlasīja uzrakstu: “235 spirāles posmi”. “Es biju pārsteigts,” Frīts sacīja. “Tas pilnībā apstiprina Praisa ideju par Metona ciklu jeb divsimt trīsdesmit pieciem lunārajiem mēnešiem uz augšējās aizmugurējās ciparnīcas. Viņi izlasīja arī vārdus, kas paskaidroja, ka “rādītāja galā atrodas maza zelta lodīte”, kas droši vien attiecas uz Saules rādītāju, kurš virzījies pa Zodiaka skalu Mehānisma priekšpusē. Raits bija izteicis pieņēmumu, ka aizmugurējo ciparnīcu gredzeni izgatavoti spirāles formā; uz fragmenta E lasāms vārds eliki, tas nozīmē – spirāle. Uz 22. fragmenta redzams skaitlis 223, kas norāda uz sarosa skalu, kas izmantota aptumsumu prognozēšanai. Tas bija tikpat kā “Mehānisma iekšienē atrast lietošanas pamācību,” sacīja Ksenofonts Musass. Objekts, kas līdz šim bija uzskatīts galvenokārt par arheoloģisku artefaktu, tagad iemantoja jaunu statusu un tika atzīts par svarīgu astronomisku tekstu. No tiem laikiem saglabājušās visai nedaudzas astronomiska satura tekstu kopijas; lielākā daļa no mūsu zināšanām par antīko astronomiju smeltas no cita, vēlāka laika zinātnieku rakstiem. Līdz mūsdienām nonācis visai maz no Hiparha rakstītā; mēs lielā mērā paļaujamies uz Aleksandrijas Ptolemaju, kurš, kā daži uzskata, piesavinājies lielu daļu no Hiparha darba un uzdevis to par savu. Pagāja vairāki mēneši, kamēr izdevās izlasīt visus uzrakstus. Doktorants Janis Vicakis kopā ar Frītu un X-Tek komandu pārstrādāja rentgena datus par datorattēliem, bet Agamemnons Celikass, viens no vadošajiem grieķu paleogrāfiem, nolasīja visus uzrakstus un lielāko daļu no tiem arī pārtulkoja. Vicakis man paskaidroja: “Viens no iemesliem, kāpēc tekstus bija tik grūti izlasīt, ir tāds, ka senajā Grieķijā vārdi netika atdalīti ar atstarpēm, un iespējami vairāki alternatīvi varianti. Daudzos gadījumos trūkst arī rindiņu nobeigumu, tāpēc mēs nezinām, vai teksts ir nepārtraukts.” Viņi ar Celikasu mēdza strādāt pie uzrakstu atšifrēšanas caurām naktīm, bieži ziņojot pārējiem par jauniem atklājumiem pa e-pastu un telefonu. Musass šo laiku, kas turpinājās līdz 2006. gada pavasarim, atceras kā pašu aizraujošāko savas dzīves posmu. Piemēram, īpaši aizkustinoši esot bijis uziet vārdus “sfēra” un “kosmoss”. Musass man teica: “Man likās, ka es ar Mehānisma starpniecību sazinos ar kādu no saviem seno laiku kolēģiem.”

Pagājušajā mēnesī es viendien apciemoju Maiklu Raitu viņa grāmatu un pulksteņu piekrautajā Londonas mājā. Viņš tobrīd bija iegrimis grieķu vēsturnieka Ksenofonta darbā sengrieķu valodā. Nolicis grāmatu, viņš no patrepes skapīša izvilka savu Mehānisma modeli. Izmēru ziņā tas ir satriecoši līdzīgs klēpjdatoram, tikai nedaudz biezāks. Priekšējai ciparnīcai bez Praisa ierosinātajiem Saules un Mēness rādītājiem Raits bija pievienojis arī planētu rādītājus un atsevišķu rādītāju gada dienas noteikšanai. Uz aizmugurējās ciparnīcas bija divsimt divdesmit trīs iedaļas, kas iezīmēja sarosa cikla mēnešus; virs tās līdzīga izskata ciparnīca rādīja Metona cikla mēnešus. Zobrati bija paslēpti koka korpusā ar lielu koka kloķi vienā pusē. Raits vēl joprojām mazliet pārdzīvoja to, ka izpētes grupa, publicējot sava darba rezultātus žurnāla Nature 2006. gada 30. novembra numurā, pēc viņa domām, piesavinājusies sev visus nopelnus. Cik tur trūcis, lai decembra sākumā viņš nebūtu aizbraucis uz darba grupas rīkoto divu dienu konferenci, taču beigās tomēr nolēmis piedalīties, līdzi gan ņemot sievu Annu, ar kuru apprecējās 1998. gadā – “lai viņa man neļautu iedot kādam ar celi pa cirksni.” Mēs uzgājām Raita darbnīcā. Tā bija pilna ar darbarīkiem un metāla gabaliem; gaisā jautās patīkami kodīgā mašīneļļas smarža. Galdi un grīda bija nokrauti ar atjautīgām ierīcēm, ko Raits bija uzmeistarojis no zobratiem – tur bija pulksteņi, astrolābijas, dažādi motori. Man iešāvās prātā vārdi, ar kādiem Praiss bija raksturojis Mehānisma radītāju – “kāds nezināms atjautīgs mehāniķis” –, un es nodomāju: nez, vai šis noslēpumainais cilvēks nav bijis mazliet līdzīgs Raitam un strādājis darbnīcā, kas tāpat piemētāta ar visvisādiem daiktiem un mehānismiem.

Raits izjauca savu modeli un parādīja, kā zobrati savā starpā sakļaujas. Es pamanīju, ka mehānisma vidū uz taisnstūrainas metāla plāksnītes kaut kas rakstīts, un Raits paskaidroja, ka modelis būvēts no misiņa gabaliem, kas palikuši pāri no kādas iepriekšējas inkarnācijas.

“Tātad jūs domājat, ka burti “ME”...” “Tieši tā,” Raits mani pārtrauca. “Man liekas, tie attiecas uz objektu, kam attiecīgais metāla gabals pirms tam bijis izmantots.” Tad Raits no jauna salika mehānismu kopā un pagrieza kloķi, kas iedarbina Saules zobratu. Tas saķērās ar sīkākiem zobratiņiem dažādās sazobēs, un uz ciparnīcām sāka griezties rādītāji. Dienas rādītājs pārvietojās ar vienmērīgu ātrumu, bet Mēness un planētu rādītāji zīmēja dīvainas orbītas, palaikam mainot kursu un pārejot uz atpakaļgaitu – gluži tāpat, kā to reizēm nakts debesīs šķiet darām arī paši debesu ķermeņi. Tikām aizmugurējo ciparnīcu rādītāji lēni virzījās cauri mēnešiem sarosa un Metona ciklos – aptumsumi nāca un gāja. Arī pats Raits beidzot nelikās kārtējo reizi “iekūlies putrā” – vismaz tik ilgi, kamēr grieza sava mehānisma rokturi.

Līdz šim es, tāpat kā daudzi citi, biju daudz lauzījis galvu par to, kāpēc grieķi, ja reiz viņi bijuši spējīgi konstruēt tik tehniski sarežģītu ierīci, šīs zināšanas un prasmi izmantojuši, lai uzbūvētu priekšmetu, kas savā būtībā ir rotaļlieta – intelektuāla spēļmantiņa. Taču tagad, noraugoties šajā dūcošajā un virpuļojošajā metāla simfonijā, šajā nevainojamajā mehāniska un loģiska universa simulācijā, es aptvēru, ka mans priekšstats par to, kas ir praktisks, bijis muļķīgs un tuvredzīgs. Šis mehānisms ir kaut kas daudz vairāk nekā rotaļlieta. Tas iemieso veselu pasaules uzskatu, un es nešaubos, ka senie grieķi, tajā noraugoties, jutušies brīnišķīgi droši un mierīgi.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola, Pirmpublicējums žurnāla New Yorker
2007. gada 14. maija numurā