Ar mākslu iebarotie

Veiksmīgas tirdzniecības flotes izveidošana, panākumi starptautiskajos darījumos un izcīnītā neatkarība no Spānijas troņa nodrošināja nēderlandiešus ar rocību, kas īsā laika sprīdī līdz nepazīšanai pārvērta viņu sadzīves standartus. Var sacīt, ka reizē ar Nēderlandi dzima jaunām valsts iekārtām raksturīgā paraža ienākt savu pilsoņu ikdienā ar jaunām virtuves iekārtām. Gandarījums, ko sniedza uzlabojumi virtuves aprīkojumā un greznie importa trauki, svešzemju pārtikas produkti un no citām kultūrām aizlienētas ēdienu receptes, nēderlandiešiem bija īpaša patriotiskās pašapziņas šķautne, kas tika izkopta tik dedzīgi, ka galu galā apdraudēja jaundibinātās valsts pastāvēšanu - par spīti savu pilsoņu greznajam dzīvesveidam pilsētu rātes nespēja rast pietiekamus līdzekļus nedz 1652. gada karam ar Angliju, nedz cīņai pret iebrucēju aliansi 1672. gadā, un bija spiestas izdot likumus, kas ierobežoja birģeru slieksmi uz lepniem banketiem.

To, ka naudu nudien bija parasts notriekt visai ekstravaganti, apliecina 1612. gadā iznākusī holandiešu “Pavārgrāmata jeb Ģimenes virtuves grāmata”. Daudzas no receptēm te patapinātas no Romas pāvestu leģendārā pavāra Bartolomeja Skapi, kura kulināro prasmi savulaik mēdza vainot pārlieku ieilgušajos konklāvos - kardināli tīšuprāt esot vilcinājušies panākt vienprātību, lai tikai pēc iespējas ilgāk varētu nodoties izsmalcinātas rijības grēkam. To, kas agrāk bija pa kabatai vien Romas katoļu baznīcas augšgalam, nu sev galdā lika protestantu birģeri, kuriem vienmēr atradās pa ieganstam svinību rīkošanai. Līdzās gadskārtām un ģimenes godiem ar pompu tika atzīmēta tālbraucēju došanās jūrā un tirdzniecības kuģu atgriešanās dzimtenes ostās. Zemessardzes virsnieku banketi ar striktajām galda manierēm un ceremoniālajiem rituāliem stiprināja dienesta pakāpju hierarhiju tāpat kā mācību manevri. Tradīcija šos mielastus iemūžināt grupu portretos paģērēja no mākslinieka meistarīgu sociālo ekvilibristiku, lai gleznas kompozīcijai piešķirtu iesilušiem dzīrotājiem raksturīgu bravūrību, vienlaikus ievērojot gan protokola diktēto sēdvietu plānojumu, gan katra portretējamā rangu un pienākumus maltītes laikā.

Ēdieni banketos mēdza sekot cits citam pēc precīza scenārija, kurā Pergamas Galēna antīkās pasaules uzturmācība bija pielāgota patriotiskās audzināšanas mērķiem un caurvīta ar reliģiskām alegorijām. Pirmajā gaņģī nāca ēdieni, kam bija jārosina mielasta dalībnieku apetīte - marcipāna bumbiņas, vīnogu biezenis, cukura sīrupā vārīti kliņģeri un cūkgaļa vīna želejā. Savukārt uz iesmiem ceptu dziedātājputnu aukstās gaļas kārtojums, pārklāts ar šķēlēs sagrieztām to mēlītēm, gādāja, lai raitāk vestos tosti un sarunas. Nākamais gaņģis paredzēja cepešu gūzmu: teļa aizkrūts dziedzeri baklažānu mērcē, cīrulīši citronu sulā, paipalas ar kaperiem, cukurā apviļāti baloži, iespeķotas irbītes, uz iesmiem ceptas kazu ciskas un devīgi sapiparots liellops. Kā trešie galdā tika celti sautējumi un vārīta gaļa, tostarp pildītas zosis, apviļātas mandelēs un pasniegtas ar cukuru un kanēli, sautēts piena teļš ar pētersīļiem, cāļu un trušu gaļas pīrāgi, kazas frikasē, mandeles ķiploku mērcē un kāpostu zupa ar desiņām. Atsevišķs gaņģis pienācās arī zivīm un jūras veltēm, bet mielasta noslēgumā viesi tika cienāti ar skābiem augļiem marcipānā, augļu tortēm, ceptiem kastaņiem, sieru un vafelēm. Pilnības raga birums varēja arī spēji aprauties, lai godā celtu “brīvības maltīti” - pliku siļķi, ko neatkarības cīņu vadonis Nasavas Morics bija nodēvējis par “lingas mestu oli, ar kuru nēderlandiešu Dāvids nogalēja spāņu Goliātu”, tādējādi norādīdams uz siļķu zveju kā Nēderlandes pārticības aizsākumu un militārā spēka finansiālo segumu. Kā nacionālas virtuves stūrakmenim īpaša vieta bija atvēlēta hutsepot - gaļas, kartupeļu, burkānu un sīpolu sautējumam, kura pagatavošanas veids līdzinājās tautas mentalitātei: pacietīgi izraudzītas un proporcijās rūpīgi sabalansētas izejvielas, mērenība garšvielās, lēnība sautējot un apdomība notiesājot. Ielūkojoties tradicionālo sautējumu receptēs, atrodams teju viss 17. gadsimta nēderlandiešu tautsaimniecības spektrs: lopkopība, piensaimniecība un dārzkopība kā vietējās lauksaimniecības pamats sarūpēja gaļu, sviestu un saknes, bet starptautiskā tirdzniecība gādāja par Indijas garšvielām, Levantes citrusaugļiem un Vidusjūras etiķi.

Gaļas virums ar dārzeņiem neizceļas ar īpašu vizuālo pievilcību, un varbūt tamdēļ to neatrast starp ēdieniem klusajās dabās. Tomēr tas neatrisina mīklu, kas saistīta ar nēderlandiešu vecmeistaru daiļradi: par spīti banketos pasniegto ēdienu daudzveidībai, no gleznas gleznā nez kādēļ pārceļo vieni un tie paši motīvi un ierobežots skaits ēdienu paveidu. Šis fakts var paslīdēt garām bez īpašas ievērības, ja aizmirstam, ka mūsdienām raksturīgā ēdienreize, kas sastāv no trim vai četriem ēdieniem un norit noteiktā secībā - vispirms uzkožamie, tad zupa, aiz zupas otrais, vēlāk saldais, bet noslēgumā tase kafijas, ieviesās vien 19. gadsimtā kā maltīte a la russe manierē, kopējot Krievijā izplatīto paradumu katrā gaņģī pasniegt tikai vienu vai divus ēdienus. Pirms tam ik gaņģī ietilpa vesels dažādības lērums, un reizē ar sālītu cūkgaļu viesiem nebija nekas pretim nobaudīt arī krēma kūku, pa virsu marcipāna bumbiņām iestrēbt kāpostu zupu. Gruntīgas nēderlandiešu svinības paredzēja vismaz četrus vai piecus gaņģus, un katrā no tiem vienlaicīgi tika pasniegti no astoņiem līdz pat trīsdesmit un vairāk ēdieniem. To savstarpējo saderību galvenokārt noteica no antīkās pasaules pārmantotā uzturmācības atziņa, ka katra indivīda temperaments saistīts ar četru pamatelementu un tiem piemītošo īpašību attiecībām organismā. Lai uzturētu sabalansētas gaisa (silts un mitrs), zemes (auksta un sausa), uguns (karsta un sausa) un ūdens (auksts un slapjš) proporcijas, pavāri centās kombinēt atšķirīgas garšas un pretstatīt tekstūras. Ūdeņu iemītniecēm zivīm piemītošo mitrumu līdzēja susināt malks sausa baltvīna. Putni, iepriekš daudz lidinājušies un tamdēļ pilni gaisa, tika pasniegti piestūķēti ar taustāmāku matēriju. Saknes, nākušas no zemes un tamdēļ sausas un aukstas, nācās šmorēt, sutināt vai tvaicēt. Toties nēderlandiešu klusajās dabās šiem principiem pievērsta tik maza vērība, ka nākas vaicāt, cik vispār tajās ir runa tieši par uzturu.

Radikālākajās no iespējamām atbildēm tiek apsvērts, vai klusā daba, kā žanrs dzimusi un uzaugusi flāmu un nēderlandiešu mākslinieku darbnīcās 16. un 17. gadsimta mijā, zināmā mērā nav veidojusies kā slēpnis, kur sakrālajai glezniecībai patverties no reformēto baznīcēnu rīkotajiem svētbilžu grautiņiem. Starp ikonogrāfijas rēbusu mīļotājiem pusizlobīts valrieksts izpelnās tulkojumu “Kristus”, un rieksta čaumala kalpo par alegoriju koka krustam, kurā tas piesists; pieticīgā maltītē ar maizi un siļķi tiek saskatīts apcerīgs stāsts par gavēņa laika atturību; savukārt omārs simbolizē augšāmcelšanos un Lieldienu labumus. Filigrānais vecmeistaru reālisms mēdz miesisko ārējo apvalku padarīt par caurlaidīgu membrānu, kuru ieelpas un izelpas ritmā caurstaigā gars, neļaujot izšķirt skaidras robežas starp sakrālo un profāno. Piemēram, Rembrants liek nodīrāta vērša kautķermenim kvēlot šķūņa pustumsā tā, it kā vēl gruzdētu nule atrauto ādas nervu gali. Atlauztu krūškurvi, aiz izplestajām kājām piesiets pie šķērskoka, tas nudien pat laikā un kristīgo alegoriju zināšanās attālinātam skatītājam var uzjundīt līdzību ar krustā sišanu, ar Dieva inkarnāciju mirstīgā miesā. Tomēr saskatīt reliģiskās paralēles ik aizkostā gaļas pīrāgā, siera ritulī vai tabakas dozē būtu pārcenšanās. Reizēm arī cigārs ir tikai cigārs, teiktu Freids.

Kontekstā ir vērts rūpīgāk aplūkot 16. gadsimta holandiešu gleznotāja Pītera Ārtsena darbu “Skārnis ar bēgšanu uz Ēģipti” (1551.). Bībeles aina te sarāvusies kniepadatas sīkumā un atbīdīta tālu aizmugurē, kamēr priekšplānā dominē desu luņķi, jēra ciska, teļu un cūku galvas, pāris nokautu vistu, liellopa pavēdere un bļoda ar cūku taukiem. Tāpat arī te atrodama rinda skārnim netipisku pārtikas produktu - zivis un kliņģeri, sklandraušiem līdzīgi plāceņi, sviesta kluncis un pagaldē nostumts grozs ar dārzeņiem. Pirmajā acu uzmetienā ačgārnie samēri sekulārā un reliģiskā sižeta attiecībās liekas kā nepārprotama moralizēšana par materiālo pasauli, kas ņēmusi virsroku pār garīgajām patiesībām. Toties ar kādu rūpību pasaulīgie labumi te izkārtoti mūsu priekšā! Cūku kājiņas gādīgi novietotas uz krokainām salātu lapām, desu virtenei apakšā paklāts stērķelēts galdauts, strādīgu roku noberztie katli, trumuļi un alvas šķīvji zaigo saulē, bet gleznas vidū, izcelts uz balta fona, lāsumo teļa miklais purns, piešķirot sadrumstalotajai kompozīcijai perfektu centrtieci. Ja arī te valda pretnostatījums starp laicīgo un garīgo, tad laicīgo mēģināts attaisnot ar čaklumu, kārtības mīlestību un izkoptu gaumi: labklājība nav nekas cits kā sūri, grūti nopelnīti darba augļi, kuru baudīšana nav nedz luksuss, nedz izšķērdība, bet gan neiztrūkstoša tautsaimniecības sastāvdaļa. Revolucionāro ideju, ka indivīdu laicīgās dzīves netikumi nāk par labu sabiedrības kopējām interesēm, jo veicina tautsaimniecības attīstību, 18. gadsimta sākumā, šokējot savus laikabiedrus, formulēja Anglijā mītošais nēderlandietis Bernārs de Mandevils. Tomēr jau gadsimtu iepriekš viņa tautiešu vidū iecienītais kluso dabu žanrs bija devis savu artavu atziņā, ka labklājības apstākļos patēriņš ir ne tik daudz morāles, cik stila jautājums.

Nēderlande bija pirmā Eiropas valsts, kuras jaudīgajai ekonomikai nācās saskarties ar kolosāla apjoma virsproduktu, esot bez tolaik tipiskajiem mehānismiem, kas to absorbētu - nebija nedz izsmalcinātas galma tradīcijas, nedz katoļu baznīcas, nedz pilsonības aprindās iekoptu mecenātisma paradumu. Tādēļ vienīgā rene, pa kuru nopludināt strauji kāpjošo kapitāla līmeni, bija privātā telpa un mājas solis. Nēderlandiešu klusās dabas žanrs savā gadsimtu ilgajā attīstības gaitā uzskatāmi atspoguļo patēriņa pieaugošo lomu nēderlandiešu ekonomikā, rafinētus paņēmienus, kā stimulēt puritāniskajos kalvinistos mantkārību un iemācīt koķetēt ar morālas dabas šaubām.

Iesākumā bija smagnējie Hārlemas mākslinieku Florisa fan Shotena un Florisa fan Deika ontbijtes - parasti tās ir brokastu galda ainas, tomēr var attiekties uz vieglu maltīti jebkurā dienas laikā.

Rūpīgi gludināto damasta galdautu locījuma līnijas, ignorējot perspektīvas likumus, te vienmēr krustojas taisnos leņķos un virzās uz gleznas dibenplānu paralēlās taisnēs, sadalīdamas galda virsmu vienāda lieluma sektoros, pa kuriem ēdieni izvietoti ar šaha laukumam raksturīgu precizitāti - tie nesaskaras, negrūstās, nepārklājas. Vietējo dārzniecību āboli, plūmes un ķirši izmētāti pa galdu kopā ar lazdu riekstiem kā bandinieki. Elegantās vīna glāzes a la facon de venise atgādina laidņus, bet torņi ir viens uz otra sakrautie siera rituļi, apakšējie - lieli un dzeltenīgi, tātad vēl pavisam jauni, savukārt virsējie ir izturēti un krāsā pelēcīgi zaļi. Spēlētāji pagaidām vēl ir iesācēji, visi spēki šaha partijā koncentrēti vienīgi uz stratēģiju.

Stila smalkumi nāca vēlāk, reizē ar Pītera Klāsa un Vilema Klāszona Hēdes monohromajiem banketu galdiem, kad galvenais vairs nebija plika mantības uzskaite, bet gan prasme to sapludināt organiskā veselumā, ko mūsdienu leksikā dēvētu par “dzīvesstilu”. Skata punkts šajās gleznās ir krietni zemāks nekā iepriekš, tātad pie galda sēdošie, apraduši ar jaunajiem apstākļiem, ir tīksmi atslīguši dziļāk krēslos. Lai idillisko noskaņu nebojātu pašpārmetumi par greznības morālajiem aspektiem, jebkuri izlēcieni - ekskluzīvie trauki un sudrablietas, eksotiskās aizjūras delikateses un pašmāju labumi - guvuši vecām, labām tradīcijām ierastu patinējumu, un visu iluzoras ikdienības rāmjos satur monohroma tonālā vienotība: maksimāli izvērsta pelēkās krāsas amplitūda, kamēr visas pārējās izfiltrētas caur brūngani zaļo.

Kad izlikties vairs tāpat nebija nekādas jēgas, brokastu un banketu ainas nomainīja barokālas greznības pārsātinātās pronkstilleven jeb dižmanīgās klusās dabas. Siļķi tajās aizstāj austeres un omāri.

Lina galdautus - persiešu tepiķi. Galds jau lūst no sudraba šķīvjos un Ķīnas porcelāna bļodās pasniegtiem cienastiem, tomēr verdzībā sagūstīts afrikāņu puika turpina sliet dienvidu augļu grēdu, no kuras pa vīnogai nočiepj raibs papagailis - galvenais ieguvējs no Abrahama fan Beijerna un Vilema Kalfa paaudzes gleznotāju lēmuma atsacīties no monohromās krāsu paletes.

Popularitāte, kādu nēderlandiešu vidū izpelnījās kluso dabu žanrs, lielā mērā ir izskaidrojama ar specifisko veidu, kā viņi finansēja savus kuģniecības uzņēmumus un ar tiem saistīto aktīvo tirdzniecību. Dažāda lieluma investori apvienojās grupās, lai pirktu, būvētu un turētu īpašumā tirdzniecības kuģus, kā arī fraktētu to kravas. Ik partneris varēja iesaistīties uzņēmumā ar atšķirīgu kapitālu, tādēļ viņu vidū bija gan turīgi tirgotāji un kapteiņi ar būtisku daļu paketes, gan doku strādnieki un matroži, kas te ieguldīja grašus. Līdz ar to liela iedzīvotāju daļa bija nepastarpināti ieinteresēta aizjūras kravu noietā, sekoja līdzi jaunumiem preču klāstā un izrādīja lielāku vai mazāku rūpi par to ienākšanu sadzīvē. Līdzīga sistēma valdīja arī zvejniecībā un drīz vien tika pārnesta uz alus darītavām, dzirnavām un tekstila ražotnēm. Daudzas no klusajās dabās attēlotajām lietām varēja arī nebūt pa kabatai visplašākajiem sabiedrības slāņiem, bet tas nenozīmēja, ka viņiem būtu vienaldzīgs šīm lietām piemītošais patēriņa preces potenciāls. Tieši te tad arī lielā mērā meklējams skaidrojums, kādēļ klusajās dabās visbiežāk sastopami tieši tie un ne citi no plašā pārtikas produktu piedāvājuma.

Cik cieši tālaika 17. gadsimta nēderlandiešu apziņā pārtika bija saistīta ar tās komerciālo aspektu, var spriest pēc tā, ka ekonomiskie argumenti pavīd pat medicīniskos sacerējumos. Slavenais Amsterdamas ārsts Stefans Blankārts traktātā “Pilsoņa galds garam mūžam bez slimībām” iesaka ēst labi daudz sviesta, jo “tas ir viena no lielākajām svētībām, ko Dievs ir devis mūsu zemei - i aiz tam, cik tas veselīgs, i veiksmīgās tirdzniecības dēļ”. Arī Dordrehtas ārsta Johana fan Bēferveika rokasgrāmata “Labas veselības dārgums”, kas bija viens no sava laika populārajiem izdevumiem uzturzinības jautājumos, nodaļu par lopkopības “blakusproduktiem” iesāk ar vārsmu, kas cildina nēderlandiešu piensaimniecības preces: “Siers, sviests, piens, paniņas, olas un medus kāre,/Te pat princim nāktos sajust veselīgu sātu./ Šādas pārtikas lietderība nudien ir acīm redzama,/ Bet tas, ko dod govs, ir cildināms visvairāk;/ Kurš par to šaubās, lai palūkojas uz Holandi,/ Kas sūta savus dižos piena produktus uz visām debess pusēm;/ Tā sūta savus barojošos produktus uz visām tālajām zemēm,/ Jo tie ir noderīgi jebkuram kāram zobam:/ Tā sūta tos no sava klēpja visos virzienos -/ Derīga manta, kad izsalkums māc!”

Tikpat prominentu lomu kā torņos sakrautie siera rituļi un vienmēr klātesošais šķīvis ar sviestu vecmeistaru gleznās ieņem arī maizes rieciens. Pēc saviem ārsta praksē veiktajiem novērojumiem Johans fan Bēferveiks secina, ka cilvēka miesa ir kā dambis, kuru nemitīgi nākas nostiprināt, un vislabāk to esot darīt ar maizi. Taču dienišķajai iztikai nepieciešamo labību Nēderlande nevis audzēja pati, bet importēja no Baltijas jūras reģiona (lūk, arī tas ir viens no iemesliem, kamdēļ latviešu garšas tradīcijai ierastāka ir rudzu rupjmaize - kviešus kungi atņēma, lai eksportētu).

Vietējo lauksaimniecības zemju nepiemērotība graudkopībai bija viens no galvenajiem stimuliem nēderlandiešu kuģniecības uzplaukumam, un tieši starptautiskā tirdzniecība ar labību, nevis viļņojošas milzu druvas, bija pamatu pamats Nēderlandes 17. gadsimta labklājībai, kas sarūpēja Amsterdamai “Eiropas maizes klēts” statusu un vienīgajai citu valstu starpā ļāva veiksmīgi izvairīties no bada neražas gados. Klusajās dabās raksturīgo saspēli starp vienmēr klātesošo maizes kukulīti un citiem labumiem iespējams lasīt arī kā norādi par nemitīgās uzpirkšanas un pārdošanas ķēdi, kas nodrošināja labības eksportu: uz Baltijas jūras ostām burinieki zēģelēja ar siļķu un sāls kravām, vēlāk - ar kolonijās audzētajām garšvielām un audumiem, lai tās iemainītu pret kviešiem un rudziem, ko neražas gados pārdot cituviet, bet peļņu savukārt investētu vīna, žāvētu augļu un luksuspriekšmetu iegādē. Kādā Florisa fan Shotena gleznā maize ar sviestu tiek servēta pat ar ķiršiem, upenēm un plūmēm, ļaujot apsvērt, cik būtiski labības ievešana atvieglojusi pašmāju lauksaimniecību, ļaujot tai specializēties augsnei un tirgum piemērotākās nozarēs.

Labības uzpircēju klētīs vienmēr turoties graudu krājumam, lai pārlaistu arī grūtākus gadus, nēderlandieši varēja citādi palūkoties uz agrāk altārgleznās tik iecienīto Bībeles sižetu par četrdesmit gadiem, ko ebreju tauta ceļā no Ēģiptes uz Apsolīto zemi pavadīja tuksnesī, pārtikdama no Dieva sarūpētās mannas, kas ik rītu nokrita no debesīm, bet kuras pietika tikai vienai dienai, jo nākamajā tā jau bija pilna tārpu. Tagad aktuāla vairs nebija stāsta morāle - proti, ka bažas par rītdienu jāaizstāj ar paļaušanos uz Dieva žēlastību, bet gan vārda “manna” izcelsmes fabulā rodamā izdevība solidarizēties ar ebrejiem viņu izbrīnā par pārsteigumu pārtikas jomā. Otrās Mozus grāmatas rindas “Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: Man hu - kas tas ir? Jo tie nezināja, kas tas bija” tagad varēja attiecināt arī uz nēderlandiešiem, kuri aizrautīgi iepazina no aizjūras zemēm pārvestos labumus un labprāt tos vēlējās skatīt arī klusajās dabās.

Vecmeistari atklāja maisījumu no svina, alvas, dzeltenā pigmenta un sakultas olas, kas kombinācijā ar umbras glazūru, gleznojot citronus, ļāva panākt to grubuļainaja mizai raksturīgo porainumu. Viņi ieviesa klusās dabas žanrā šauri specifiskas apakšnodaļas, kas bija veltītas nesen dzimušajam tabakas smēķēšanas netikumam, seksuāli pavedinošajai austeru ēšanai un saldumu galdiem, kuru popularitāti bija vairojusi cukura ieplūšana no Latīņamerikas kolonijām. Un lai cik sīki un vizuāli neizteiksmīgi arī būtu pipari, sabērti papīra turziņā, tie izskatījās gana labi, lai ieņemtu savam koloniālā dārguma statusam atbilstošo goda vietu gleznu priekšplānā.

Manna ir nēderlandiešu kluso dabu atslēgas vārds.

Ne jau tādēļ, ka vecmeistari savos darbos būtu snieguši atbildi uz jautājumu “Man hu - kas tas ir?” Gluži otrādi. Ar apbrīnojamu centību tūkstošos versiju tiražējot noteiktu pārtikas produktu sortimentu, viņi pamazām aizstāja labklājības brīnumu ar elementāru preču fetišismu. Tas, kas tiek atkārtots atkal un atkal, nez kādēļ ar laiku tiek akceptēts kā realitāte bez tālākiem jautājumiem. Pienāk diena, kad priekšā noliktajā pusdienu šķīvī vairs netiek rakti kanāli, pludinātas gaļas gabaliņu baržas un būvēti dambji. Un visiem ir lielum lielais prieks, ka bērns ir beidzot sācis ēst.

Pateicamies tulkotājai Inesei Paklonei par palīdzību nēderlandiešu īpašvārdu atveidē.