Kēss van Dēmeters

Aptuveni par neskaidrību

Ar nēderlandiešu datorlingvistu Kēsu van Dēmteru sarunājas Artis Svece

Žurnāla Mind 1950. gada oktobra numurā (tātad gandrīz pirms 60 gadiem) Alans Tjūrings publicēja, var teikt, leģendāru rakstu “Skaitļojamās mašīnas un intelekts”, kurā izteica cerību, ka pēc sešdesmit gadiem (tātad šogad) izdosies radīt mākslīga intelekta datorprogrammu, kuru cilvēkam bez īpašām zināšanām būs grūti atšķirt no dabiska intelekta, vismaz ne pēc piecu minūšu ilgas sarunas. Kritērijs nav diez ko skaidri formulēts, tomēr visumā jāsaka, ka prognoze nav piepildījusies. Daudz ko no tā, ko spēj cilvēka intelekts, ar datoru palīdzību atdarināt izrādījās ļoti grūti. Tomēr mēģinājumi radīt mākslīgo intelektu ļāva labāk saprast dabiskā intelekta funkcionēšanas principus, it sevišķi to, kuri skaidrojumi ir kļūdaini.

Kēss van Dēmters (Kees van Deemter) ir nēderlandiešu datorlingvists, kurš pašlaik strādā Skotijā, Aberdīnas universitātes Datorzinību nodaļā. Latvijā viņš ieradās pēc Latvijas Universitātes Kognitīvo zinātņu un semantikas centra uzaicinājuma un nolasīja vairākas lekcijas par neskaidrību un aptuvenību. Un atkal – cilvēka dabiskais intelekts spēj tīri labi tikt galā ar neskaidriem izteikumiem un aptuveniem raksturojumiem, bet mākslīgajam intelektam to “saprašana” un producēšana sagādā zināmas grūtības. Van Dēmters mēģina palīdzēt mākslīgajiem un labāk izprast dabiskos intelektus. Tikko, proti, 2010. gadā Oksfordas Universitātes izdevniecība laidusi klajā viņa grāmatu “Ne gluži: aptuvenības slavinājums” (Not Exactly: In Praise of Vagueness), kurā viņš raksta tieši par tiem jautājumiem, par ko runājām šajā intervijā.

A.S.

Artis Svece: Lielāko daļu cilvēku interesē skaidrība. Kāpēc jūs ieinteresējusi neskaidrība?

Kēss van Dēmters: Dažkārt ar neprecīziem līdzekļiem var precīzi sasniegt mērķi. Iedomāsimies, ka redzam grupiņu cilvēku, un viens no viņiem augumā ir stipri garāks par pārējiem. Kā vislabāk identificēt šo cilvēku? Pateikt: “Puisis, kura augums ir metrs un deviņdesmit astoņi” vai vienkārši “garais”? Manuprāt, otrais varētu būt skaidrāks. Tā ir iespējams izmantot neskaidru apzīmējumu “garais”, lai sasniegtu precīzu rezultātu, proti, identificēt cilvēku. Tas liecina, ka identificēšanas procesā būtiski ir daudzi faktori.

Svece: Vai jūsu interese balstās kādā ikdienas pieredzē? Bija kāda īpaša ierosme? No ābeles krītošs ābols?

Van Dēmters: Vairāki mani kolēģi Aberdīnas universitātē strādā medicīniskā pētniecības projektā, kas saistīts ar zīdaiņu intensīvo aprūpi. Šādās situācijās ir daudz iekārtu, kas veic daudz dažādu mērījumu – nosaka skābekļa koncentrāciju, ķermeņa temperatūru dažādās ķermeņa daļās, sirdsdarbību – visu, ko var iedomāties. Tas viss tiek mērīts pastāvīgi, dienu un nakti. Viņi radījuši datorsistēmu, kas seko līdzi visiem šiem skaitļiem. Tās uzdevums ir nodrošināt ārstus un medmāsas ar informāciju, teiksim, no rīta ārsts atnāk uz darbu un grib zināt, kā zīdainim ir klājies naktī. Pašlaik šādu informācijas apkopojumu sagatavo cilvēki, bet cilvēki mēdz kļūdīties, kaut ko nepamanīt, viņiem ir grūti apstrādāt lielu apjomu datu un skaitļu. Mēs gribam panākt, lai dators varētu radīt tekstu, kas atgādina to, ko viens ārsts saka otram. Protams, viņi lieto specifisku terminoloģiju, bet būtībā viņi saka kaut ko līdzīgu frāzēm: “Skābekļa koncentrācija normāla, bet samazinājās uz rīta pusi” vai “laiku pa laikam brahikardija”, proti, sirdsdarbības ritma izmaiņas. “Samazinājās uz rīta pusi” vai “laiku pa laikam” – ko tas nozīmē? Tie ir neskaidri, aptuveni raksturojumi.

Svece: Bet šīs frāzes izsaka ārsti, nevis datori?

Van Dēmters: Jā, un mēs gribam, lai arī dators kaut ko tādu varētu izdarīt, jo mums ir aizdomas, ka ārsti tā runā būtisku iemeslu dēļ.

Svece: Cik saprotu, tas ir viens no centrālajiem jautājumiem, kam jūs savos pētījumos pievēršaties, – kas ir tie iemesli, kāpēc mēs izsakāmies neskaidri un aptuveni.

Van Dēmters: Atgriežoties pie jūsu sākotnējā jautājuma – man šķita ārkārtīgi intriģējoši, ka cilvēki, kas patiešām cenšas būt pēc iespējas precīzāki un konkrētāki, izvēlējās tādus apzīmējumus kā “laiku pa laikam”, “nedaudz”. Man tas likās interesanti un grūti saprotami. Un, kad tu sāc pievērst tam uzmanību, tu ievēro, ka dažkārt vispār nav iespējams izvairīties no aptuvenības. Kaut vai, ja atgriežamies pie piemēra par cilvēku grupu. Nemaz nebūtu iespējams nosaukt cilvēka precīzo augumu. Ja es jums jautātu, jūs teiktu, ka var minēt, bet nevari būt pilnīgi drošs.

Svece: Es vienmēr esmu brīnījies, ka, piemēram, Šerloka Holmsa stāstos ik pa laikam tiek konstatēts, ka kāds ir tik un tik pēdas un tik un tik collas garš. Es nespētu pateikt, vai cilvēks ir metru sešdesmit, septiņdesmit vai astoņdesmit garš. Bet varbūt vismaz daži cilvēki spēj pārslēgties no lielākas uz mazāku aptuvenību?

Van Dēmters: Ja tas ir jūsu darbs, tad jā. Šerloks Holmss, protams, bija šajā ziņā ļoti prasmīgs. Starp citu, man ir gadījies papētīt aptuvenības stāstos par Holmsu, un tur tādu ir daudz. “Etīdē purpura toņos” viņš spriež, ka noziedznieks ir pārlēcis pāri “lielai” peļķei, tātad lēcējam vajadzētu būt “garam”. Viņa seja ir “sārta”, jo tas un tas.

Svece: Vai jums ir kāda ideja, kāpēc mēs par spīti tam, ka vēlamies izteikties precīzi, bieži nepamanām, ka izsakāmies neskaidri? Jūs tieši teicāt “kad tu sāc pievērst uzmanību, pamani”, bet, ja tu nepievērs tam uzmanību, nepamani.

Van Dēmters: Manuprāt, tas pats ir sakāms par daudzām citām lietām. Par daudzām lietām, ko mēs darām, mēs ne vienmēr reflektējam. Iešana ir ārkārtīgi sarežģīts process – to nācās konstatēt tiem, kas mēģināja radīt robotus, bet, ja es jums jautātu, kā jūs ejat, jūs to īsti nevarētu pateikt. Varbūt profesionāls dejotājs šo procesu saprot labāk – vai futbolists. Līdzīgi arī ar runu. Mēs lielākoties nepiedomājam pie tā, kas ir apgalvojuma subjekts, kas objekts, kurš ir neskaidrs apzīmējums, kurš skaidrs.

Svece: Bet kāds tad ir secinājums? Kāpēc izmantojam aptuvenību? Praktisku iemeslu dēļ?

Van Dēmters: Manuprāt, nav vienkāršas atbildes uz šo jautājumu. Ir vairāki aspekti. Minēsim vēl vienu piemēru – krāsu uztveri. Jūsu acis atšķiras no manējām. Pat cilvēki, kuriem ir vienādi laba redze vai vienādi labas brilles, nespēj vienādi labi atšķirt krāsu toņus. Iespējams, ka jūs varat atšķirt kādu krāsu pāri, ko es nevaru, vai otrādi. Tas ir saistīts ar to, kā pigmenti ir sadalīti uz tīklenes, cik jutīgi ir gaismas receptori – daudzi kompleksi faktori. Tātad iedomāsimies, ka es jūs lūdzu atlasīt bibliotēkā grāmatas, kuras, jūsuprāt, ir zilā krāsā. Ja mēs veiktu šādu eksperimentu (un līdzīgi eksperimenti ir veikti), jūs atlasītu kaudzi grāmatu. Bet, ja atlasi veiktu es, mana grāmatu kaudze atšķirtos no jūsējās, jo manas acis ir citādas. Protams, būs arī pārklāšanās. Cerams, būs. Reālajos eksperimentos cilvēku uztvere atšķiras dramatiski. Lai nu kā, ja mana zilās krāsas izjūta atšķiras no jūsējās un ja strikti pieturos pie tā, ko “zils” nozīmē pēc manām domām, mēs nevarēsim sazināties. Dažkārt tā nebūs problēma, bet dažkārt, ja jūs mani lūdzat atrast grāmatplauktā kāda autoru grāmatu, sakot, ka tā ir zilā krāsā, un es to neatrodu starp tām, ko saucu par zilām, man jācaurskata visas atlikušās grāmatas. Vienīgais iemesls, kāpēc es nerīkojos tik muļķīgi, ir tas, ka es zinu, ka tādu vārdu kā “zils” nozīme ir izplūdusi robežgadījumos. Es zinu, ka, ja es nevaru atrast grāmatu starp tām, ko es saucu par zilām, man jāskatās tās, kas ir “zilganas”, jo, protams, tādas nebūs starp sarkanajām.

Svece: Mēs visi, protams, esam pieredzējuši situācijas, kad nevaram vienoties, bet sakām – okei, es saku “zils”, tu saki “zaļš”, bet mēs saprotam viens otru.

Van Dēmters: Jā, aptuvenība noteikti vienkāršo komunikāciju. Kaut vai samazina grāmatas meklēšanas laiku.

Svece: Bet kāpēc mūs interesē skaidrība un precizitāte? Kaut vai tā saucamā 20. gadsimta analītiskā filozofija vienmēr uzsvērusi, ka to interesē skaidrība. Ja reiz aptuvenība ir tik praktiska, kāpēc meklēt skaidrību? Arī praktisku iemeslu dēļ?

Van Dēmters: Sarežģīts jautājums. Daļēji uz šo jautājumu var atbildēt, atgriežoties pie piemēra par gara auguma cilvēku. Es teiktu, ka šis izteikums ir pilnīgi skaidrs.

Svece: “Garais”?

Van Dēmters: Jā. Pat ja nav skaidrs, kas ir “garš”. Proti, daļa no atbildes ir tāda, ka ir iespējams panākt skaidrību un aptuvenību vienlaicīgi. Tā, protams, nav visa atbilde. Palūkosimies citā virzienā. Politika un politiķi. Šobrīd [šā gada janvārī – A.S.] Obama un viņa administrācija izstrādā banku regulēšanas stratēģiju. Viņš paziņo: “Nav pieņemami, ka vienā uzņēmumā ir koncentrēts pārāk daudz riska.” Ko nozīmē “pārāk daudz riska”? Vai tas nozīmē, ka bankas ir jāsadala? Vai šī konkrētā banka ir pārāk liela? Vai šās bankas risks ir pietiekami mazs, lai nerastos problēmas? Es teiktu, ka šajā gadījumā politiķi apzināti izvēlas neskaidrus formulējumus, lai pārbaudītu reakciju. Viņi vēlas dzirdēt dažādus komentārus un viedokļus. Ekonomisti izsakās par dažādām bankām, par risku utt., kas ļauj politiķim vēlāk precizēt nostāju.

Svece: Bet kā ir ar likumu? Likums arī vienmēr ietver zināmu aptuvenību, un katrā jaunā gadījumā jāspēj atbildēt, kā šis konkrētais gadījums attiecināms uz vispārīgi formulēto likumu. Viena reakcija varētu būt – likumu precizēt, bet ir taču saprotams, ka nekad nav iespējams likumā aprakstīt visas iespējamās situācijas. Te ir zināma sadursme starp divām vēlmēm – padarīt visu skaidrāku un saglabāt neskaidrību. Vai te ir iespējami kādi risinājumi?

Van Dēmters: Man patīk šis piemērs. Tā ir vēl viena problēmas daļa. Juristi, protams, labi apzinās šo problēmu un daudz par to rakstījuši. Kaut vai, piemēram, likums par “nepiedienīgu” materiālu publicēšanu...

Svece: Protams, tas pats par “pornogrāfiju”.

Van Dēmters: Tas interesantais moments ir, ka likums tieši tāpēc var būt neatkarīgs. Tāds tas funkcionēja 50. gados, kad tika izmantots, lai apspiestu to, kas tobrīd tika uzskatīts par “nepiedienīgu”. Tas darbosies vienmēr, jo 2020. gadā tiks izmantots, lai regulētu tās lietas, kas tajā laikā tiks uzskatītas par “nepiedienīgām”. Protams, tam ir arī mīnusi, jo šāds likums ļauj tiesnesim būt subjektīvam un balstīties uz savu personisko viedokli, tomēr visā ir arī kaut kas patiešām skaists, vai ne? Minēsim vēl vienu piemēru, jo runa ir par ļoti vispārīgu parādību. Teiksim, laika apstākļi. Jūs te, Latvijā, labi zināt, ko nozīmē “auksts laiks”. Ja apzīmējums “auksts laiks” būtu radies Latvijā, nerēķinoties ar to, kas notiek pārējā pasaulē, vismaz ziemā tas nozīmētu, teiksim, “mīnus divdesmit grādu”. Ja tā definētu vārdu “auksts”, Malaizijā tas nebūtu izmantojams. Tur nekad nebūtu auksts, viņi nekad nevarētu šo vārdu lietot. Bet viņi to var. Un katrreiz tas nozīmē mazliet ko citu. Var būt, teiksim, “temperatūra, kas zemāka par vidējo”. Un tā ir ļoti noderīga valodas īpašība, ka vārdu nozīme ir atkarīga no konteksta, jo tas ļauj valodai būt ārkārtīgi efektīvai, vienu vārdu var izmantot ļoti daudzās situācijās. Man tas liekas fascinējoši.

Svece: Protams, es piekrītu, bet es visu laiku domāju par pretēju skatījumu – ilgām pēc skaidrības. Un šīs ilgas dažkārt ir ļoti spēcīgas. Mēs taču pārmetam politiķiem, ka tie tikai kaut ko buldurē, viņu frāzēm nav jēgas. Ne vienmēr mēs esam mierā ar aptuvenību.

Van Dēmters: Labs piemērs ir britu konservatīvie. Viņi šobrīd ne par ko neizsakās skaidri un cer tādā ceļā uzvarēt vēlēšanās.

Svece: Vai mēs varam nošķirt dazāda veida aptuvenības?

Van Dēmters: Vismaz intuitīvi šķiet, ka ir iespējams izteikties pārāk aptuveni. Piemēram, iedomājieties, ka laika ziņu diktors paziņo, ka temperatūra būs zemāka par vidējo. Vai, teiksim, viņš saka – temperatūra būs virs nulles. Ja jūs gatavojaties laistīt puķes, ar šo informāciju jums pietiek, lai gan tā ir aptuvena, – jūs zināt, ko gribējāt zināt, teiksim, ka ūdens nesasals. Bet ja plānojat doties uz pludmali, jums ar šo informāciju nepietiek, jūs gribat zināt, vai temperatūra būs virs piecpadsmit grādiem. Svarīgi, kādas rīcības iespējas jūs apsverat, un tas nosaka, kāda informācija jums vajadzīga, lai pieņemtu lēmumu.

Svece: Tā varētu būt. Atbilstoši, arī sabiedrībā komunicējot, mēs visu laiku diskutējam par to, kāda ir pieļaujamā aptuvenības pakāpe. Tāpat, kad studenti prasa, cik pamatīgi referātā jāizskaidro jēdzieni, uz šo jautājumu grūti atbildēt, jo nav precīzu noteikumu. Runa drīzāk ir par zināma veida praksi. Vai aptuvenību varētu pētīt socioloģiski?

Van Dēmters: Varētu, tas noteikti ir iespējams, es pats gan ar to neesmu nodarbojies. Piemēram, politiskais diskurss komunistiskajās valstīs bija balstīts uz citiem noteikumiem nekā demokrātiskajās valstīs. Citas konvencijas par to, cik precīzi tev ir jāizsakās un cik lielu aptuvenību drīksti atļauties.

Svece: Man ļoti patika politologa Ričarda Andersona doma, ka padomju līderu politiskās runas nebija domātas saprašanai, tās kalpoja par līdzekli, lai tos, kas piederēja pie partijas, nošķirtu no tiem, kas nebija partijas cilvēki, – tie, kas nepārzināja šo runas veidu un vārdu krājumu, nebija “savējie”. Bet, runājot par mūsdienu tendencēm, vai nav tā, ka šobrīd mēs visur cenšamies būt iespējami precīzāki, pārvērst visu skaitļos, it kā tas varētu kaut kā līdzēt. Kādi tam varētu būt iemesli? Ko tas par mums pasaka?

Van Dēmters: Tas ir labs jautājums. Var mazliet par to paprātot. Mani, piemēram, šobrīd interesē akadēmiskā darba mērīšana. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Lielbritānijā arvien biežāk pētnieku darbu mēra skaitļos.

Svece: Skaita publikācijas?

Van Dēmters: Jā, bet ļoti savdabīgā veidā. Šobrīd tiek skaitītas publikācijas un tas, cik bieži tās ir citētas, un rezultātā veidojas viens skaitlis. Tā ir neparasta skaitīšanas sistēma. Piemēram, tas neparāda, vai autoram ir viena publikācija, uz kuru atsaucas daudzi, vai daudzas publikācijas. Detaļas šobrīd nav svarīgas, svarīgi ir tas, ka zinātnieku kopiena vismaz uz kādu laiku koncentrē uzmanību uz vienu specifisku rādītāju, kura vietā varētu būt daudz kas cits, bet tomēr visi tam tic tā, it kā nekā cita pasaulē nebūtu. Līdzīgi piemēri ir intelekta tests vai veids, kā tiek vērtētas datortulkošanas programmas. Dažkārt, ja jāizvēlas starp viltus skaidrību un neskaidrību, mēs dodam priekšroku pirmajai.

Svece: Un vai patiešām nav tā, ka skaitļu piesaukšana un tabulas ne vienmēr nozīmē skaidrību?

Van Dēmters: Jā, piekrītu. Bet tāpat kā pastāv viltus skaidrība, pastāv arī viltus neskaidrība. Kā piemērā par “garo”.

Svece: Un atšķirt, kad ir darīšana ar viltus skaidrību un kad ar viltus neskaidrību, ir svarīgi, piemēram, lai noteiktu, kad šķietama neskaidrība ir noderīga.

Van Dēmters: Tieši tā, un ar to mēs arī cenšamies nodarboties.

Svece: Jūs teicāt, ka nepētāt aptuvenību socioloģiski. Kāda ir jūsu pieeja?

Van Dēmters: Mani pirmām kārtām interesē dabiskās valodas radīšana (generation). Proti, mākslīgais intelekts. Sākumā minētā programma ārstiem ir labs piemērs – skaitļi kā ienākošā informācija, valoda – gala rezultāts. Programma, kas to var izdarīt, būtu dabiskās valodas radīšanas programma. Ienākošā informācija var būt ne tikai skaitļi, bet kaut kas, kas nav valoda. Nodaļa, kurā es Aberdīnas universitātē strādāju, specializējas dabiskas valodas radīšanas programmēšanā, mums ir pasaulē lielākā pētnieku grupa, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas.

Svece: Kādas ir galvenās problēmas, kas liedz izveidot medicīniskās informācijas apkopošanas programmu, par kādu stāstījāt? Kāpēc datoram ir grūti radīt aptuvenus bērna veselības stāvokļa aprakstus?

Van Dēmters: Tieši to iemeslu dēļ, par kuriem runājām. Dators sāk ar milzīgu datu apjomu. Tam ir jāspēj izlemt, cik detalizētam jābūt aprakstam. Tas ir milzīgs daudzums lēmumu. Un ja apkopojums tiek izdarīts nepareizi, tiks radīts briesmīgs teksts, kuru būs ārkārtīgi grūti saprast un ir iespējams pārprast. Tas pats sakāms par laika apstākļu ziņojumiem. Arī šis ir reāls pētniecisks projekts.

Svece: Bet kā to vispār atrisināt? Kā atšķirt “augstu” spiedienu no “zema”, “siltumu” no “vēsuma”? Kā vispār dators to var izlemt? Kā var datoram šajā ziņā palīdzēt? Vienkārši ieviest kādu mākslīgu robežu starp “augsts” un “zems”?

Van Dēmters: Parasti šī problēma tiek risināta tieši tā, bet tas nav labākais veids. Piemēram, temperatūra svārstās. Ja jūsu dators producē tekstu: “Astoņos no rīta bija pavēss, deviņos silts, desmitos pavēss, vienpadsmitos pavēss, divpadsmitos silts,” tas nav nekāds risinājums. Bezjēdzīgi. Jums vajadzīga programma, kas spēj pacelties virs šā līmeņa un pateikt, ka temperatūra svārstījās starp pavēsu un siltu vai ka bija diezgan silts, atkarībā no tā, kurš formulējums ir vislabākais.

Svece: Un kā to izdarīt?

Van Dēmters: Vienkāršākais veids ir ieviest papildus kategorijas, ne tikai “silts” un “pavēss”. Bet var arī radīt sarežģītāku programmu, kurā, teiksim, vispirms tiek radīts apraksta “melnraksts”, bet tad tas tiek izvērtēts atbilstoši noteiktiem kritērijiem. Piemēram, ja “melnrakstā” tiek pamanīta noteikta regularitāte, teiksim, temperatūras svārstības, “dīvainais” apraksts tiek pārveidots, lai sākotnējais teksts būtu uztveramāks.

Svece: Vai mums ir kāds priekšstats par to, kā cilvēki to dara?

Van Dēmters: Nē. Mēs, protams, pētām to, kā cilvēki ar dabiskās valodas palīdzību apraksta konkrētas situācijas. Bet, ja jūs man jautājat, kā cilvēki tiek galā ar problēmām, par kurām mēs runājām, mēs nezinām.

Raksts no Maijs, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela