Angļu valoda, indiāņu laiks un otrādi

Kriss Sinha (Sinha) ir starptautiski pazīstams un ietekmīgs valodas psiholoģijas pētnieks, Portsmutas universitātes profesors. Viņš pārstāv jaunu starpdisciplināru pētniecības nozari – kognitīvo lingvistiku, ir pirmais Lielbritānijas Kognitīvās lingvistikas asociācijas prezidents. Kognitīvā lingvistika valodu skata nevis formāli un nošķirti, bet saistībā ar citiem psiholoģiskiem, izziņas, komunikācijas, sociāliem, kultūrvēsturiskiem procesiem. Šī pieeja iezīmē jaunu pavērsienu valodniecībā, ietekmējusi valodas filozofiju un iegūst aizvien lielāku nozīmi
sapratnes un izziņas pētniecībā jeb kognitīvistikā. Rīgā Sinha bija ieradies pagājušā gada nogalē un piedalījās LU Kognitīvo zinātņu un semantikas centra, Britu padomes Latvijā un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas rīkotajā konferencē “Dzīve, dzīvība, evolūcija”, kas bija veltīta Čārlza Darvina darba “Sugu izcelšanās” publicēšanas simt piecdesmitajai jubilejai. Sinhu interesē jautājumi par bioloģiskās evolūcijas un kultūras attīstības mijiedarbību, arī šajā sarunā galvenokārt pievēršamies jautājumam, cik lielā mērā cilvēka valodas spēju nosaka iedzimtība un cik – kultūra. Par atskaites punktu sarunā kalpoja Sinhas un viņa kolēģu, antropologu pētījumi saistībā ar Amazones indiāņu amondavu valodu, kurā trūkst daudzu mums tik pazīstamu vārdu un frāžu, kas raksturo laiku.Artis Svece: Gribas, protams, pajautāt, kā jūs nonācāt līdz Amazones indiāņu valodu pētniecībai – tā bija nejaušība vai likumsakarība?

Kriss Sinha: Te nozīme bija gan tam, kādā virzienā attīstījās manas intereses un pētnieciskais darbs, gan laimīgai nejaušībai manā personiskajā dzīvē, jo mana sieva ir antropoloģe no Brazīlijas, un indiāņu kopiena, ar kuru mēs strādājam, ir tā pati, ar kuru Amazonē daudzus gadus ir strādājusi viņa. Turklāt jāpiebilst, ka mēs esam vesela darba grupa, ne tikai es un mana sieva. Pēc izglītības esmu psihologs.

Svece: Ne filozofs.

Sinha: Noteikti ne filozofs. Es varu pieskaitīt sevi pie psihologiem un lingvistiem, jo esmu strādājis abās šajās jomās. Bet, protams, kā jebkuram, kurš strādā starpdisciplināros pētījumos, man jāņem vērā filozofija. Daudzus gadus esmu interesējies par valodu, valodas psiholoģiju, valodas filozofiju, lingvistiku un evolucionāro bioloģiju – apmēram tāds ir mans pamats. Bet pārējie mūsu komandas dalībnieki bija mana sieva Vera, Vani Sampaijo, kas ir valodniece no vienas Brazīlijas universitātes, un vēl mans kolēģis no Portsmutas – Jergs Cinkers, kurš strādā Psiholoģijas fakultātē, lai gan ir mācījies par valodnieku ­– mums ir jauka starpdisciplināra komanda. Jāpiebilst, ka mani pirmie zinātniskie pētījumi bija veltīti bērnu valodas attīstībai, kā arī valodai un izziņai kā attīstības procesam. Tad mani ieinteresēja atšķirības starp valodām un kā tās ietekmē gan atšķirības starp kultūrām, gan arī attīstības procesu. Piemēram, ja ņemam divus bērnus, kas apgūst ļoti atšķirīgas dzimtās valodas, vai valodas apguves process ir universāls un neatkarīgs no apgūstamās valodas? Vai arī viņi piemēro apguves procesu savas valodas konkrētajai struktūrai?

Svece: Kāda ir atbilde?

Sinha: Atbilde ir ļoti interesanta. Kopā ar vienu no maniem studentiem 90. gados mēs pētījām angļu, dāņu un japāņu valodas apgūšanas procesu un tos salīdzinājām. Angļu un dāņu valodas ir diezgan līdzīgas, bet japāņu ļoti atšķirīga. Mēs konstatējām, ka vismaz tajā laukā, kas mūs interesēja, proti, telpu raksturojošajā valodā (language of space), pašā valodas apguves sākumā bērni izmantoja ļoti līdzīgas stratēģijas, bet, jo labāk viņi apguva valodu, jo tās kļuva atšķirīgākas un piemērojās viņu valodas struktūrām. Ko tas demonstrē? Savā veidā tas parāda... Nu, es nezinu, vai tas ko parāda, bet katrā ziņā tas saskan ar ideju, ka bērniem ir iedzimta vispārēja gatavība apgūt valodu, bet šajā apguves procesā viņi viegli piemērojas konkrētajai valodai. Tas mūs aizved pie jautājuma, cik daudz pasaules valodās ir vispārīgā un cik atšķirību, un kāda veida atšķirības.

Svece: Varbūt pakavēsimies pie šā jautājuma. Bērni ir interesanta tēma. Man kolēģe reiz stāstīja, kā lidmašīnā vērojusi kādu ģimeni ar mazu bērnu – bērns izdvesis skaņas, kādas varētu izdvest arī jebkurš latviešu mazulis, bet viņa vecāki pielabojuši teikto, “pārtulkojot” pusartikulētās skaņas angļu valodā, teiksim, mommy un tamlīdzīgi.

Sinha: Vispār šie jautājumi ir pētīti, un izrādās, ka bērnu šļupstos parādās viņu dzimtās valodas fonoloģiskā struktūra. Savā laikā bija filma “Trīs vīrieši un mazulis”. Oriģinālā tā bija franču filma, un pēc tam Holivuda uztaisīja savu versiju. Tā nu ir sagadījies, ka esmu redzējis abus variantus, un no attīstības psihologa viedokļa bija interesanti, kā amerikāņu zīdainis vervelē angliski, bet franču – franciski. Tas ir tieši tāpat, kā gadījumā, kad bērni apgūst telpisko semantiku... Pirmkārt, mēs zinām, ka zīdainis spēj pazīt mātes balsi, pat pirms dzimšanas. Un pat pirms dzimšanas bērns, šķiet, dod priekšroku dzimtās valodas fonēmām, tas ir apbrīnojami. Tomēr, ja pievēršam uzmanību bērnu spējai atšķirt dažādas valodas skaņas, sešu mēnešu vecumā mazulis spēj atšķirt skaņas jebkurā valodā. Teiksim, latviešu valodā ir kādas skaņas, kas neparādās angļu valodā, angļu mazulis būs spējīgs šīs skaņas nošķirt no pārējām. Viena gada vecumā bērni to vairs nespēj.

Svece: Bet vai tad mēs, pieaugušie, nespējam atšķirt skaņas? Kas tad notiek viena gada vecumā?

Sinha: Viena gada vecumā bērni kļūst līdzīgāki pieaugušajiem. Patiesībā mums ir diezgan grūti nošķirt atsevišķas skaņas citās valodās. Parastais piemērs ir hindi valoda, kurā ir tā saucamās alveolāri palatālās skaņas. (Artikulējot alveolāri palatālos līdzskaņus, mēle pieskaras mutes dobuma velvei aiz alveolas – A. S.) Jums var būt alveolāri palatāls r vai d, un tos ir grūti atšķirt no citāda veida r un d skaņām.

Svece: Tāpat kā, teiksim, anglim ir grūti atkārtot latviešu valodas vārdus, izrunāt skaņas pareizi?

Sinha: Tas ir tas pats. Tā ka var teikt, ka cilvēkam ir iedzimta gatavība apgūt valodu un tā ir ļoti, ļoti elastīga un var pielāgoties jebkurai valodai, bet ar laiku mēs pielāgojamies dzimtajai valodai. To es saistu ar epiģenētisko attīstību – bioloģisku procesu, kurš sākumā ir ļoti atvērts, bet pamazām noslēdzas. Tam ir dibināts iemesls. Sākumā ir vajadzīgs, lai informācija pienāktu un mēs varētu asimilēties vidē, strukturēt mācīšanās procesu, bet, laikam ejot, nepieciešams saglabāt informāciju, kas ir iegūta, un izmantot to par pamatu nākamām zināšanām un prasmēm, tā ka sistēmai jākļūst relatīvi noslēgtai pret jaunu informāciju, citādi tā visu laiku mainīsies. Tāpēc ar laiku ir arvien grūtāk apgūt citu valodu.

Svece: Un bērni, protams, ļoti viegli apgūst citas valodas.

Sinha: Tieši tā, viņi ļoti viegli kļūst bilingvāli vai pat trilingvāli. Noteiktās situācijās viņi sāk vairākas valodas apgūt, bet, ja tas netiek nostiprināts, turpinot lietot valodu, šīs zināšanas pazūd.

Svece: Kāda ir jūsu attieksme pret iedzimtās universālās gramatikas ideju, arī Noams Čomskis kā argumentu izmantoja bērnu spēju lietot gramatikas likumus, tos skaidri neapzinoties? Bērni ne tikai atkārto dzirdēto, bet veido jaunus teikumus.

Sinha: Iecienītais arguments, kas tiek izmantots kopš 20. gadsimta 60. gadiem, ir tieši tāds, kā jūs teicāt – bērni rada valodiskas formas, kas nav pareizas, bet kuras viņi rada, piemērojot valodas likumus. Angļu valodā bērns teiks foots tā vietā, lai teiktu feet, nekārtno daudzskaitļa vai darbības vārda formu vietā lietos kārtnās u.tml. Tas šķiet labs pierādījums, jo liek domāt, ka bērniem ir sistēma, kas piemērota likumu pazīšanai un viņi šos likumus pārlieku vispārina. Tomēr izrādās, ka tas noteikti nav tik vienkārši. Piemēram, mans kolēģis Kims Plankits no Oksfordas ir pētījis darbības vārdu pagātnes formu apgūšanu, viņš izmantoja mākslīgo neironu tīklus, šie modeļi neizmanto noteiktus likumus, tās ir tikai apmācības sistēmas, kam vajadzētu simulēt mācīšanās procesus, kā tie notiek cilvēka smadzenēs, nostiprinoties savienojumiem starp nervu šūnām. Būtībā tīklam tiek “mācīts”, kuras ir pareizās reakcijas, un tīklā atbilstoši nostiprinās saites starp “neironiem”, kālab tas iemācās pareizi reaģēt. Tā ka šiem savienojumiem ir dažāds “svars”, bet tie neiemieso noteikumus. Izrādās, ja mēģina noteikta modeļa mākslīgo neironu tīklam iemācīt, piemēram, angļu valodas pagātnes laika veidošanu, arī tiek pārspīlēts valodas likumu vispārīgums (veidojot nepareizas nekārtno darbības vārdu pagātnes formas, piemēram, went vietā goed vai thought vietā thinked – A. S.).

Svece: Bet neizmanto gramatikas likumus...

Sinha: Jā, un tas liecina, ka likumi, ko izmanto valodnieki, ir labs veids, kā aprakstīt valodas gramatiku, bet tas nenozīmē, ka mums galvā noteikti ir tieši tādi paši likumi. Tie drīzāk atgādina futbola noteikumus, ar kuriem mēs praksē iemācāmies sadzīvot. Ja tā ir tiesa, tad Čomskis savos pieņēmumos kļūdījies. Viņš saka, ka gramatika ir gramatikas zināšana, bet iespējams, ka tā nav. Varbūt gramatika labi ļauj aprakstīt, kā valoda darbojas kā sociāla institūcija un kuras likumiem mēs kā indivīdi tuvināmies. Tas ir diezgan interesanti. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka jautājums vēl nav atrisināts, bet Čomskim nav taisnība. Gramatika balstās lietojumā, un mums uz valodu vairāk jāskatās kā sociokomunikatīvu sistēmu. Tomēr es domāju, ka jautājumi par valodas universālismu un ko tas pasaka par cilvēka psihi, ir svarīgi.

Svece: Bet vai tas, ka visiem cilvēkiem ir valoda, neliecina, ka jābūt kaut kam universālam un iedzimtam? Protams, tas tāds problemātisks uzstādījums, tomēr skaidrs, ka Amerikas indiāņiem, eiropiešiem, indiešiem, afrikāņiem – visiem ir valoda, šimpanzēm, šķiet, nav. Tāpat nāk prātā plaši apspriestais Pola Ekmena pētījums, kur viņš dažādu tautu pārstāvjiem rādīja fotogrāfijas ar sejas izteiksmēm, un it kā visā pasaulē cilvēki šos attēlus interpretēja vienādi un saskatīja tās pašas emocijas, proti, mīmika atšķirībā, teiksim, no žestiem varētu nebūt atkarīga no kultūras. Vai tas par kaut ko liecina?

Sinha: Es domāju, ka liecina gan. Viens – tas liecina, ka mēs esam primāti. Primātu emocijas šobrīd tiek plaši pētītas, arī manā fakultātē ir vairāki cilvēki, kas strādā primatoloģijas jomā un pēta tieši emociju izpausmes. Cilvēkiem ir emociju sistēma, kuru mēs esam mantojuši no primātiem, un patiesībā nav runa tikai par primātiem, bet būtībā visiem zīdītājiem vai vismaz augstākajiem zīdītājiem. Bet šo pamatu modulē un pastarpina kultūra, kas ievieš sarežģītus emociju diferenciācijas veidus. Tāpat kultūra nosaka, kas ir tās situācijas, kad ir vai nav pieļaujams emocijas izrādīt. Piemēram, ziemeļeiropieši cenšas iemācīties emocijas neizpaust ķermeniski, pat lielākā mērā tas raksturīgs daudzām Āzijas kultūrām, tāpēc rodas stereotipi par noslēpumainajiem aziātiem. Sejai būtībā jābūt bez izteiksmes, vai, labākajā gadījumā, cilvēkam jāsmaida, lai izrādītu pieklājību. Ir daudzi kultūrām specifiski noteikumi un veidi, kā cilvēki komunicē gan caur valodu, gan žestiem, gan sejas izteiksmi, bet tam visam apakšā ir universāla cilvēka sistēma. Tomēr es domāju, ka mums ir iedzimta gatavība mācīties, nevis konkrētas zināšanas. Vecais priekšstats ir tāds, ka vai nu ir kaut kas jau priekšā, ko nevajag mācīties, vai arī vajag mācīties un to, ko var iemācīties, var atkal pazaudēt. Nē, runa ir par “epiģenēzi” (kad organisma veidošanos, kas pamatā ir ģenētiski noteikta, ietekmē ārēji jeb “viņpus gēniem” pastāvoši faktori – A. S.) – tu sāc ar gatavību mācīties, tad ir mācīšanās process, un tas, kas ir interesanti epiģenētiskās mācīšanās gadījumā, ir atziņa – kad tu kaut ko esi iemācījies, no tā nevar atbrīvoties. Es nevaru atbrīvoties no angļu valodas prasmes, ja vien mani nepiemeklē trieka vai kas tamlīdzīgs.

Svece: Kā es sapratu, tad jūsu pētījumi Amazones indiāņu vidē tīšām vai netīšām uzrādīja, ka viņiem ir valoda, kas īsti neatbilst tam valodas modelim, kādu paredz universālās gramatikas un Čomska ideju aizstāvju teorijas.

Sinha: Pirmkārt, šobrīd grūti saprast, ko tieši Čomskis uzskata, jo pašreizējā, tā saucamajā, minimālistiskajā Čomska teorijas variantā nekas daudz no universālisma nav palicis, iespējams, ka Čomska un mūsu pieejas galu galā varētu nebūt nemaz tik atšķirīgas. Bet jā, darbs, ko mēs veicām šajā kopienā, bija saistīts ar telpas valodas pētījumiem. Šos indiāņus sauc amondavas, viņi runā vienā no tupi valodām, kas, ja nemaldos, ir lielākā vietējo valodu saime Brazīlijā. Mēs pirmām kārtām gribējām noskaidrot telpas un kustības semantiku viņu valodā. Atbilde izrādījās tāda, ka šī valoda šajā ziņā ir diezgan līdzīga citām valodām. Tai ir bagāta kustību raksturojošo darbības vārdu sistēma, apstākļa vārdi utt. – vārdu sakot, bagāts līdzekļu klāsts, lai raksturotu novietojumu telpā un telpisku kustību. Bet tad mūs ieinteresēja, kā šajā valodā uz telpu attiecināmus izteikumus iespējams izmantot metaforiski. It īpaši mūs interesēja, kā telpu apzīmējoši vārdi un konstrukcijas tiek izmantotas, lai raksturotu laiku. Pasaules valodās tā ir ļoti bieži sastopama parādība. “Ziemassvētki tuvojas,” “Semestra beigas pienāks ļoti ātri.”

Svece: Proti, izmanto vārdus, kas norāda uz kustību.

Sinha: Kustību laikā. Tas šķita interesanti, un mums, pašiem par lielu pārsteigumu, izrādījās ļoti grūti atrast šāda veida izteicienus amondavu valodā. Tātad izskatās, ka tās nav šajā valodā regulāri sastopamas formas. Piemēram, kaut vai vārds, kas apzīmē lietus sezonu, – bija ļoti grūti panākt, lai šie cilvēki izsaka kaut ko līdzīgu frāzei “lietus sezona tuvojas”.

Svece: Bet ko viņi teica?

Sinha: Tūlīt pastāstīšu. Nav tā, ka viņi šādu frāzi nelieto tāpēc, ka to nevar pateikt vai gramatika neļauj. Ja uztaisa nelielu modeli, pa kuru tiek pārvietots, teiksim, kartona gabaliņš ar uzrakstu “lietus sezona” un otrs ar uzrakstu “sausuma sezona”, viņi ir gatavi pateikt, ka “lietus sezona” atrodas pirms “sausuma sezonas”. Tātad gramatika pieļauj šādu frāzi. Tāpat iemesls nav tāds, ka viņi nesaprastu, ko tas nozīmē, jo viņi pilnīgi saprot, kad tu portugāļu valodā pasaki kaut ko tādu kā “nākamais gads”, to viņi saprot, bet, jautāti par dzimto valodu, viņi saka – mēs mūsu valodā tā nedarām. Un tad domā – kāpēc ne? Un tad mēs atklājām, ka laika raksturojums viņu valodā ir atšķirīgs no tā, pie kāda esam pieraduši, it īpaši indoeiropiešu valodās. Viņi runā par pagātni un nākotni, bet to dara veidos, kas neļauj būt precīzam. Iemesls tam ir tāds, ka viņiem nav sarežģītas laika intervālu sistēmas, viņiem nav kalendāra. Viņiem nav vārdu, kas apzīmē nedēļas dienas, viņiem nav vārda, lai apzīmētu laiku.

Svece: Droši vien viņiem nav arī nedēļas.

Sinha: Viņiem nav mēnešu, nav arī gadu, ir tikai sausuma sezona un lietus sezona. Viņiem ir dienas daļas, bet nav nekā līdzīga stundām vai minūtēm. Mēs sākām par to domāt. Nācās secināt, ka būtībā jēdzieni, ko izmantojam laika raksturošanai, ir kultūrvēsturiska konstrukcija. Ja padomājam, mūsu pulksteņu sistēma, kas ietver stundas, minūtes un sekundes, veidojusies jau senajā Babilonijā, mūsu kalendārs ir atkarīgs no ļoti sarežģītiem aprēķiniem, bet nav iespējami šādi aprēķini, ja nav sarežģītas skaitļu sistēmas. Bet amondaviem ir tikai “viens”, “divi”, “trīs”, “četri” un nekā vairāk. Varbūt tāpēc viņiem nav kalendāra. Bet tas ietekmē pasaules sapratni un izziņu. Manuprāt, mums ir, kā es saku, “laika kā tāda” izpratne...

Svece: Ko jūs domājat ar “laiku kā tādu”? Izpratni, ka laiks ir reāls?

Sinha: Protams, laiks kaut kādā ziņā eksistē neatkarīgi no mūsu apziņas. Es pieņemu, ka fiziķiem zināmā mērā ir taisnība, ka Visumam ir bijis sākums laikā un Visums ir mainījies, un ka mūsu visuma iezīme ir laiks. Mēs gan nevaram to zināt droši. Cilvēki, tāpat kā citi dzīvnieki, apzinās laiku, reaģē uz laiku. Amondavu valodā, tāpat kā, šķiet, jebkurā citā valodā ir iespējams pateikt, ka kaut kas ir noticis pagātnē vai notiks nākotnē, bet viņiem nav jēdziena, kas apzīmētu laiku kā noteiktu veidojumu, sfēru, kas pastāv neatkarīgi no notikumiem. Mēs varam pateikt, ka, piemēram, nedēļas dienas notiek laikā, un mums ir gan abstrakta laika jēdziens, gan laika shēmas, bet viņiem nav. Kāpēc nav? Es pieņemu, ka viņiem tas nav vajadzīgs.

Svece: Jūs teicāt, ka tad, kad amondavas runā portugāļu valodā, viņi spēj runāt par laiku. Tas ir mulsinoši. Protams, mēs zinām Sepīra–Vorfa hipotēzi, ka valoda nosaka domāšanu. Nāk prātā arī Ričarda Rortija domu eksperiments – iedomāsimies citplanētiešus, kuriem nav vārdu, kas apzīmē apziņas stāvokļus, un, kad tu viņiem jautā, par ko viņi domā, antipodi nesaprot jautājumu, un doma tāda, ka mentālie stāvokļi nav nekas cits kā valodas produkts. Bet pavisam kas cits ir iedomāties cilvēku, kurš var it kā pārslēgties, – vienā valodā viņš nevar atbildēt uz jautājumu, jo tajā nav apzīmējumu domām vai laikam, bet, pārslēdzies uz citu valodu, var.

Sinha: Tas ir labs jautājums, un neesmu pārliecināts, vai varu uz to šobrīd atbildēt. Jebkurā gadījumā mums vēl jāveic papildu pētījumi. Tomēr pamatā atbilde varētu būt tāda, ka iemesls, kāpēc metaforiski laika apzīmējumi ir gandrīz universāli, droši vien saistīts ar to, ka pastāv korelācija starp ilgstamību un telpu – jo tālāk atrodas vieta, jo ilgāks laiks paiet, kamēr līdz tai nokļūstam. Šo korelāciju mēs ļoti labi apzināmies. Iespējams, ka pastāv kaut kāda iedzimta tendence sakārtot telpu un laiku. Un mēs gribam veikt vairākus eksperimentus, ar kuru palīdzību gan mūsu, gan amondavu gadījumā gribam pārliecināties, vai tā ir. Bet visticamāk tā ir universāla tendence. Taču sarežģītu, kultūras nosacītu sapratnes un izziņas shēmu radīšana nav universāla. Kalendāri nav universāli, tie ir kultūrvēsturiski konstruēti. Tomēr spēja tos izmantot balstās universālās sapratnes un izziņas spējās. Varbūt piesaukšu vēl vienu piemēru, ko minējis Edvards Sepīrs, rakstīdams par kustību un telpu – ja mēs salīdzinām dažādas pasaules valodas, dažās valodās lietvārdos ir obligāti jāatspoguļojas tam, ka zināma kustība notiek no viena objekta uz otru, to var, piemēram, izdarīt ar locījumu palīdzību (teiksim, “doties no vienas mājas uz citu māju” – A. S.). Angļu valodā tas nav iespējams. Anglis varētu teikt – mēs tā vienkārši nedarām. Ne tāpēc, ka mēs nesaprotam, bet tāpēc, ka mūsu valodā tā nedara. Sepīrs arī saka, ja angļi varētu lietot izteicienu “akmens krīt”, tad, piemēram, Ziemeļamerikas indiāņu nutku valodā būtu jāsaka drīzāk “akmeņojas lejā” (it stones down). Skan diezgan dīvaini, bet, ja mazliet padomājam, arī angļu valodā ir līdzīgas frāzes, lai gan tās ir retas, teiksim, it’s raining, bet par smiltīm, ja vējš tās pūš sejā, mēs nesakām it’s sanding, bet dažās valodās var tā teikt. Tādēļ mana atbilde uz jautājumu, kāpēc amondavas portugāļu valodā var runāt par laiku, ir tāda, ka valodas ietekme uz domāšanu nav stingra – tā ietekmē, nevis nosaka domāšanu. Turklāt diskusijas par Sepīra–Vorfa hipotēzi koncentrējās uz jautājumu par domāšanas valodu, bet nepietiekami pievērsa uzmanību kultūras kontekstam. Daudzi valodnieki gadiem ilgi apgalvoja, ka valodas struktūra nav atkarīga no kultūras. Es tā nedomāju.

Svece: Piemēram, Daniels Denets apgalvoja, ka valoda ir prāta darbarīks. Cik saprotu, jūsu izpratne par valodu un epiģenēzi ir līdzīga, proti, ka valoda ir sarežģīts darbarīks, kas saista mūs ar mūsu vidi.

Sinha: Es piekrītu, ka valoda ir darbarīks vai darbarīku komplekts. Analoģija ir sena, jau Platons to izmanto. Arī padomju psihologs Ļevs Vigotskis salīdzināja valodu un zinātni ar darbarīkiem un teica, ka tie veic līdzīgas funkcijas, vienīgi darbarīki domāti, lai pārveidotu ārējo pasauli, bet zinātne domāta, lai pārveidotu prātu. Vācu psihologs, lingvists un filozofs Karls Bīlers attīstīja to, ko viņš nosauca par valodas “organonmodeli”, kurā valoda tika skatīta kā darbarīks. Šī ideja ļoti atšķiras no Čomska izpratnes, kura paredz, ka valoda pastāv nošķirti no pārējiem izziņas procesiem. Mans skatījums ir tāds, ka valoda gan atspoguļo mūsu vispārējās sapratnes un izziņas spējas, gan pārveido tās. Valoda dod mums iespēju dzīvot citādā realitātē, realitātē, kas daļēji ir klātesoša un daļēji virtuāla. Es varu dzīvot pagātnē, es varu dzīvot nākotnē, iztēloties sevi situācijās, kurās šobrīd neatrodos, valoda man ļauj stāstīt stāstus un dalīties tajos ar citiem, tā ļauj man dalīties ar pārējiem vērtībās, un tas mani padara par daļu no manas kopienas. Bez valodas tas nebūtu iespējams. Tā ir ļoti varens kognitīvs rīks, kas patiešām ir mūsu bioloģijas produkts, bet vienlaikus arī mūsu kultūras attīstības produkts.

Svece: Ir domātāji, kas valodu uzskata par pārdabisku parādību, bet jūs to drīzāk pielīdzināt burtiski darbarīkam, tehnoloģijām. Varbūt jūs novērtējat valodu par zemu, priekšmetiskojat to?

Sinha: Cilvēkam valoda īsti vairs nav mākslīgi radīta lieta, artefakts, tā ir kļuvusi par daļu no cilvēka dabas, tomēr ļauj mums radīt simboliskus artefaktus – kalendārus, kompasus utml. Valoda ir sava veida simbolizācijas darbarīks, daļa no mūsu sugas biokulturālās nišas. Es nedomāju, ka tā ir valodas nenovērtēšana. Tas, ko es mēģinu darīt, ir pētīt ļoti seno ideju, ka mūsu sugas būtiskā īpašība ir mūsu simbolizācijas spēja, kas balstās valodas spējā. Tas ir evolūcijas procesa rezultāts, vienlaikus bioloģisks un kulturāls. Valodu ir radījis cilvēks, bet mūsu sugas attīstības gaitā mēs esam saauguši ar šo apbrīnojamo darbarīku.

Svece: Un kļuvuši atkarīgi.

Sinha: Mēs esam absolūti no tā atkarīgi, tā ka šobrīd esam, kā amerikāņu antropologs Terenss Dīkons saka, simbolus radoša suga. Protams, tas, ka radām simbolus, ļauj mums veidot kopienas, bet ar valodas palīdzību mēs radām izpratni par “citu”. Valoda mūs vieno, bet arī šķir.