Slīkoņu skaitīšana
Foto: Andris Krieviņš
Sabiedrība

RL intervē ūdenslīdēju Ansi Rozenbergu

Slīkoņu skaitīšana

Rīgas Laiks: Cik tad jūs esat izvilcis? Esat skaitījis?

Ansis Rozenbergs: Līķus? Nezinu. Pagājušajā gadā esmu bijis meklēt 28 reizes. Tas nenozīmē, ka bija katrreiz pa vienam.

RL: Cik vienā reizē ir visvairāk bijis?

Rozenbergs: Trīs. Laiva apgāzās, ar bērniem. Brālis un trīs māsas. Tas bija drausmīgs purva ezers. Jāņos, karsts, nakts negulēta. Veči cirta meijas, lai tiek klāt ar laivu pa to dūksti. Es no laivas lienu iekšā, pie striķa. Lai laiva “nestaigātu” pa ezeru, nocirta bērzu, baigo koku — slikti palika, redzot, kā tur aiziet dziļumā. Divas māsas kaut kā dabūju, trešo nevaru atrast. Roku, roku, redzēt jau, protams, nekad neko nevar, tikko kaut ko aiztiek, uzreiz visas dūņas ir gaisā. Beigās jūtu: kaut kas sit te, pie pleca. Kāja... Meitene acīmredzot pie enkura striķa pieķērās un tā arī palika. Pēc visiem fizikas likumiem slīkonim ir jābūt uz grunts.

Kad nonāku uz grunts, eju vispirms pa labi, cik striķis ļauj. Citi iet brišus pa dibenu, es peldus, lai negrimst iekšā. No krasta pēc burbuļiem redzams, kur es esmu. Tad man palaiž striķi pusotru metru garāku un dod komandu: ej pa kreisi. Un tā es vēdekļveidīgi izeju visu to sektoru, kur līķim vajadzētu būt. Ja vispār nekas nav zināms, tad ezeru ar bojām sadala kvadrātos un meklē visos pēc kārtas.

Savu vietu Cēsu glābējos es mantoju no Aivara Lezdiņa, kas tagad Krievijas Domē, goda vārds, divi gadi stāvēju rindā. Lezdiņš arī bija ūdenslīdējos mācījies. DOSAAFam bija Rīgā, Puškina ielā, tāda seši metri dziļa aka, kur trenēties. Ūdens virsa visa bija zaļa, visa augša piespļauta. Kad lien iekšā, spiediens dzen no dobumiem ārā visu, kas tur ir, — un to visu spļauj laukā.

Ja stingri ievēro noteikumus, tad jebkurā ūdenslīšanas darbā jāpiedalās trim profesionāliem ūdenslīdējiem: viens strādā zem ūdens, otrs viņu vada ar virvi, trešais nodrošina gadījumam, ja tur apakšā kas notiek. Krievu laikos visu ievēroja, tagad biežāk ir tā, ka es lienu un otrs ir pie virves, un gadās, ka tas arī nemaz nav ūdenslīdējs.

RL: Cik ilgi ūdenslīdēji parasti dzīvo?

Rozenbergs: Es paeksperimentēšu. Parasti jau viņi mirst no spida... Man jau ir pensija — man ir piecdesmit.

RL: Kur ir visbailīgākā līšana?

Rozenbergs: Mani personīgi uztrauc dziļums: ja es ielienu dziļumā, pēc tam sāp galva. Vajadzētu iegremdējoties noteiktu laiku pakarāties dažādā dziļumā, kamēr spiediens izlīdzinās, bet neiznāk jau tā. Pirms gadiem trim Āraišos no vilciena izkāpa vesels kolektīvs Rīgas krievu no fabrikas un gāja uz Vēķi bļitkot. Pirms tam bija lieli mīnusi, tad uznāca lietus. Ledus bija lāmains. Viss kolektīvs nu slāj, bet pa priekšu iet 11—12 gadus vecs puika un aiz viņa tēvs, dod, ka pļekš vien pa ledu pāri ezeram. Izrādās, vienā vietā nez kāpēc kādi 15 kvadrātmetri ir pavisam bez ledus, bet viņi domā, ka tur tāda pati lāma. Puika un tēvs abi aiziet pa burbuli, divus pārējos izvelk. Pirmajā dienā mēs nekā klāt netikām — ar visu tērpu un baloniem man nāk kādi 90 kilogrami klāt. Ledū es ielūzīšu, bet ar laivu klāt netiek. Tad ņēmāmies ar cirvjiem ledu skaldīt. No rīta — mīnus piecpadsmit, viss ciet, cērtam atkal. Tiekam tai vietā, iedzenam mietu — dziļš pēc velna. Bet tas tērps jau ir tāds caurs, praktiski es lienu tikpat kā pliks, nu drusku siltāk man ir. Kā eju ūdenī iekšā, tā jau sāk diafragma raustīties — ko es vēl iešu karāties? Eju līdz lejai, vienu paķeru, uznesu augšā, eju otrreiz — īsā brīdī četrreiz iznāk spiedienu maiņa. Nu, tad es pēc tam divas nedēļas gulēju, izkāpju no gultas, galva griežas kā piedzērušam.

RL: Vai ir taisnība, ka ezeriem ir arī dubultdibeni?

Rozenbergs: Ne gluži tā, bet ir. Kūdras slānis acīmredzot ir ar ūdeni vienā svarā — varbūt tam pamatā kādas temperatūras atšķirības — tāds peldošs kūdras slānis. Bet līķi tas netur, un arī es tam izeju cauri. Dūņas var būt fantastiski dziļas, bet tā ieķept nevar, ka vairs ārā netiek.

Šajā darbā jebkura reize ir riskanta. Jebkura, nekad nevar pateikt, ka tas būs pilnīgi, absolūti droši. Es pārstāju “raustīties” tad, kad esmu riktīgi aizgājis uz grunti. Sāku meklēt, un tad pazūd visas bailes, esmu iecentrēts uz meklēšanu. Tur ir tikai viena nepatīkama būšana: ja dūņās sarok kādu līni, kādu zivi — pēkšņi kaut kas dzīvs! Skaidrs, ka slīkonis dzīvs nevarētu būt, bet vienalga, ir man tās rokas uzreiz gaisā. Kad esmu līķi dabūjis ciet, saņemu, kā ērtāk, un dodu pa striķi signālu, lai velk ārā. Un tad es sāku domāt — kāda būs radu reakcija. Tas patiesībā ir pats smagākais punkts. Dažreiz tie cilvēki ir ļoti saprātīgi, bet ir arī nesaprātīgi. Ir bijis tā, ka man krīt virsū: kāpēc viņš nav laikā izvilkts, kāpēc nav dzīvs… Tas nav prognozējams.

RL: Vai kāds līķis ir jūs īpaši pārsteidzis ar kaut ko?

Rozenbergs: Ir. Ja runājam par likteni... Ziemā izsauc mani uz Taureni, toreiz mēs septiņi ūdenslīdēji bijām — seši jau bija tur priekšā. Taurenes ezeram cauri tek Gauja. Ezera krastā, kādus 300—400 metrus nostāk, ir māja. Un tur dzīvojis saimnieks, 64 gadi. Ne savu mūžu nav gājis makšķerēt, bet tanī dienā aizgājis pie kaimiņa, aizņēmies kastīti, uzlīdis uz zilā ledus, kur Gauja tek cauri, veči no malas brēkuši, lai nelien, bet viņš nav pat paspējis caurumu borēt, uzkāpis un iekritis kā spainis. Aizbraucu un nevaru saprast, kāpēc mani kolēģi nav dabūjuši viņu ārā — vairāk par 4 metri tur nav. Izrādās, ka tur, kur Gauja tek cauri, tā akumulē mālus. Baigā grunts, iebāz roku, un noskan “čop”, ievelk iekšā. Atradu piltuvi, kur mans kolēģis bija mīcījies — kādas 40 minūtes stāvējis uz vienas vietas mālos. Atrodu veco kungu, ceļu ārā, bet visa mala čagana, nevaru dabūt riktīgi uz ledus uzcelt. No krasta velk laivu, bet no laivas — mani ar visu onkuli, un vaļā es viņu nevaru laist, turu. Vajadzēja apgriezt uz muguras, bet nevarēju, iznāca uz sejas. Tas bija drausmīgi, kad viņu izvilka. Pa aso ledu seja tā bija nobrāzta...

RL: Vai jūs pēc tam atceraties slīkoņu sejas?

Rozenbergs: Cenšos neskatīties. Mana lieta ir atrast un iznest. Nu, ja vajag, vēl palīdzu iecelt mašīnā. Bet nepētu. Tik un tā ņirb acu priekšā. Citreiz ilgi. Vistrakāk aizķer bērni.

RL: Vai ir taisnība, ka nēģi ēd līķus?

Rozenbergs: Pagājušā pavasarī Amatā bija liels ūdens un trīs ūdenstūristi noslīka. Lustūzī noslīka precēts pāris, jauns puisis un meitene. Viņas tēvs mani atrada, astoņas reizes es ar viņu braukāju pa Amatu — bezcerīgi. Lielam ūdenim tecējuma virziens ir savāds — rodas atstraumes. Cilvēks nav ne baļķis, ne papīrs, viņš tā pa vidu, viņu ietin tajā smiltī iekšā. Bija, piemēram, tāds lauksaimniecības akadēmijas students. Viņu izcēla tā, kā no segliem izceļ uz pīķa: ledus bija uzspicinājis alksni, tas viņu uzdūra, cauri vestei, viņš palika karājoties, un straume viņu pīckāja. Gudrinieki fiksi ar fuksīti pazāģēja — un, kā pazāģēja, tā vairs nebija nekā. Ilgi viņu meklēja, kursabiedri brauca, visa sādža brauca no Latgales, aizsita Kārļos dambi ciet... Pēc diviem gadiem pavasarī makšķernieks viņu smiltīs atrada. Jā, bet par to meiteni — tēvs tik šausmīgi zolīds, var redzēt, ka iekšēji ļoti pārdzīvo, bet neizrāda, tikai ik pa brīdim jautāja, kad tie nēģi nāks... Es stāstu, ka nēģu taču ir tik daudz, ja viņi no tā vien pārtiktu, tad jau viņi kā populācija iznīktu... Gan jau visu ko citu ēd. Viņi jau pie akmeņiem arī ir piesūkušies, bet vai tad viņi akmeņus ēd? Nē, tā viņi nofiksējas. Kad ielien upē dziļi — Amatā, Braslā —, tur lejā viņus var redzēt, man garšo, bet es viņus nez kāpēc tomēr neaiztieku.

RL: Un, kad jūs velkat ārā slīkoni, vai jūs domājat par to, cik viņam slikti bijis, kad viņš slīcis?

Rozenbergs: Jā, es visu to saprotu. Kā tas noticis, tas man ir skaidrs.

Nu, bet tāds gadījums. Divi švāģeri aizbrauc uz kaut kādu Vecpiebalgas ezeru un divas dienas nav mājās. Ezera krastā atrod mašīnu, ledus nav ne kripatas uz ezera. Lienu — abi divi kā burkāni dobē, dūņās ar visiem gumijas zābakiem. Vienu vilka ārā ar striķi, izvilka kāju no gumijas zābaka, zābaks palika dūņās. Viņiem tur nebija nekādas šanses izlīst, jo vairāk pērās, jo vairāk iegrima dūņās. Es pazīstu viņu sievas. Un katra no viņām man stāsta: ārsts teicis, ka otrs miris mokās, bet viņas vīrs viegli... Jā, es saku, tā izskatījās... Kas to var pateikt? Tad ir vispirms jānoslīkst un pēc tam jāpastāsta.

Foto: Andris Krieviņš

RL: Vai slīkoņi stipri uzpūšas?

Rozenbergs: Man tikai vienu reizi ir iznākusi ar tādu darīšana. Bijušie sodītie ar sievām bija svinējuši Jāņus, pie viņu ugunskura pienāca puisis un meitene, diezgan krietni pārdzērusies. Viens no tiem kungiem ievilcis viņu laivā, un iebraukuši ezerā. Viņai palicis nelabi, pārkritusi pār malu, izvilcis ārā, bet jau beigtu. Zekam zeka gājieni — iegrūdis atpakaļ un pārslēpis, noķīlējis. Viņa nebija ne uz grunts, ne augšā — zem meldriem un žagariem. Pēc tam gan, dāmas un kungi, trīs dienas neko biezu nevarēju ieēst...

RL: Kad jūs izvelkat kādu slīkoni, vai jūs pēc tam iedzerat?

Rozenbergs: Nē. Pēc tam gribas tikai mieru. Es varu, zivis šaudams, četras stundas ūdenī sēdēt, bet, tiklīdz ir darīšana ar līķiem, tā es esmu pa piecpadsmit minūtēm putrā. Tāda nervu būšana. Lai gan es ilgi to daru, tomēr neesmu ar sevi galā ticis nekad.

RL: Ko jūsu sieva saka par tādu nodarbošanos? Ko viņa pati dara?

Rozenbergs: Pati viņa ir pedagoģe, bērnudārza vadītāja. Katrreiz, kad “kundes” parādās, viņa saka: kāpēc tev jāvelk, kas tu tāds esi, ka tev tas vienmēr jādara?! Kad pārbraucu mājās — nu, kā tad gāja? Ak tā, nu labi, es jau arī tā domāju: nu, kā tad tam cilvēkam lai nepalīdz. Es jau pats zinu, ka man nav jāiet...

Nav man bauda viņus aiztikt. Mani kolēģi nevar saprast, kā es bez kaulēšanās un bez samaksas to daru. Bet es vienkārši esmu par mīkstu, es nevaru atteikt... Materiālas ieinteresētības arī nav absolūti nekādas. Naudu es pelnu ar citiem darbiem.

Klausieties, ko es jums neizstāstīju! Pēteris, mans brālis, kinostudijā strādāja par dekoratoru. Viņš man bija uzlaidis kaklā filmēšanas grupu, Cilinskis filmu taisīja pie Raiskuma ezera. Inga Aizbalte spēlēja no Valmieras teātra un viens pižons no Dailes teātra. Un viņiem tur kailiem jāiet peldēties. Pēc visiem darba drošības noteikumiem vienam glābējam ir jābūt klāt. Bet man nāca kapusvētki virsū, darba līdz kaklam. Esmu akmeņkalis, gadus divdesmit piecus strādāju. Reiz mēs ar Freibergu Andri kasījāmies, kā piemineklis jātaisa. Puisis bija noslīcis no Šapiro kursa. Viņš gribēja no melna granīta tā kā skatuvi, un tur deviņi viļņi un no viena tā kā slīkoņa seja rēgojas... Es saku, tas tāds kā krievu paņēmiens, tas latviešu mentalitātei neder. Kāpēc, viņš saka, Rīgā pilni kapi! Bet izlasi tos uzrakstus, es saku, kam viņi ir likti! Bet tas nu tā. Beigās aizbraucu pats ar savu mašīnu uz Raiskumu, guļu vienā pļaviņā — saku, kad vajag, tad pasauciet. Pēc kāda laika viss pūlis no tālās pļavas, kur filmē, nāk uz to manu pļavu: tagad iet ūdenī, režisors mūs aizdzina prom, lai neskatāmies. Nu, man uznāk cemme — ko viņš mani nesauc!? Aizeju tur, man tas feminizētais ukris, tas aktieris, vēl krīt virsū: ko tu te vilkies, ko es — peldēt nemāku?! Es saku: manis pēc ej kaut uz ausīm dūņās iekšā, man vienalga, bet man jau te visu laiku diņģējas, ka jāskatās. Bet, redzi, tā Inga jau arī ģērbās nost — un šie ar mani vis negribēja dalīties, režisors gribēja skatīties viens pats.

RL: Vai jūs esat arī izglābis kādu slīcēju, kad strādājāt glābšanas stacijā? Vai paldies pasaka?

Rozenbergs: Jā, tepat Gaujmalā. Nu, paklausieties tādu gadījumu. Skatos — pāri pretī divas jaunas meitas tā kā Misisipi tvaikoņi pret straumi kārpās un pa brīžam sāk jau ūdeni spļaut gaisa vietā ārā. Ja palaistos pa straumi uz leju, ūdens pats iznestu krastā, bet nē, kasa, kasa uz augšu... Man bija pleznas, es — hops, pleznās iekšā, paķeru vienu aiz krūštura un ārā — nav kur citur ķert —, otru ārā, guļ viņas pleķainas, vemj ūdeni; es domāju, nu ko es tur kompensāciju ņemšu...

Atceros, vienreiz ar smuku meiteni eju uz Gaujmalu staigāt. Bija jau ar varbūt tādi netīri nodomi, neslēpšu…

RL: Kāpēc netīri?

Rozenbergs: Tagad jau es zinu, ka tas ir labi, tagad ir dzimumaudzināšana, bet tolaik jau mēs to nezinājām...

Uz sēres divi puikas. Bet tur ir tāds riktīgs atvars, palu laikā lielais loks un mazais loks. Tie ukri noģērbjas un iemauc iekšā. Ūdens auksts, pavasaris — es vēl domāju, vai maz zemē var gulēt. To vienu mazā lokā izgriež un izmet ārā krastā, bet to otru sāk tīt uz vidu. Redzu, ka puika iet uz topi. Atstāju meiteni malā un līdu pakaļ. Bet tas ukris mani saķer ap kaklu, uzsēžas kā ērce, straume baiga, un es krastā netieku, tikai pēc kāda puskilometra izpeldēju. Visu laiku domāju: kā es viņu sitīšu, to vellu!

Atceraties to stāstu par diviem vīriem tuksnesī? Vienam ir pudele ar ūdeni, bet otram viņš nedod. Otrs domā: nu, kad tiksim galā, tad gan es tevi nositīšu! Tiek galā — pirmais atzīstas, ka viņam nemaz ūdens nav pudelē bijis: es zināju, ka tevi vienīgi naids spēj dzīt uz priekšu! Tā mani arī tas naids izglāba. Bet, kā piepeldēju pie stāvā krasta, viņš kā ķirzaka man no pleciem nost un prom, tā nu man viss sakāmais un sitamais pie sevis palika.

RL: Kur jums labāk patīk iet peldēties?

Rozenbergs: Upē. Es esmu upes cilvēks. Ir labi, ja jūtu straumi. Jūrā man nepatīk, viļņi traucē elpot. Ezeram pāri peldot, šad tad ienāk prātā doma — vai es tikšu pāri?

RL: Bet var taču arī apstāties...

Rozenbergs: Nē, nē, to stils neļauj. Ja sāk...

Saka: slīkst pārgalvīgie peldētāji. Nē, tā nav, slīkst ļoti maz no tiem, kas peld pāri ezeriem. Bija viens tāds gadījums. Jāņu diena. Es esmu aizgājis ar sunīti Gaujmalā uz sēres relaksēties, atskrien Janka, mazais puika, saka: zini, tēti, es jau sēdēju uz lievenīša un domāju — Jāņu diena, tik smuks laiks, kā tad tevi neviens nemeklē... Izrādās, atbraukuši no Rīgas pie Ungura ezera Jāņus svinēt, un viens tur bijis regbists no RAFa. Divmetrīgs čalis, piecos no rīta redzēts aizejam uz ezeru, kurpītes ir, paša nav. Prasām, varbūt puisim kāda brūte, aizlicies kaut kur citur — nē, nē, nav. Nomeklēju vienu strēķi — nav nekā. Otru strēķi — atkal nekā. Vajag laivu. Dodamies uz vienām mājām pēc laivas atslēgas, saimniece prasa: ko jūs meklējat? Viņš kādu stundu atpakaļ jau atnāca, asiņainām kājām, tagad guļ. Izrādās, puisis ražens, iepeldējis ezerā un aizmidzis. Jutis, ka sāk slīkt — riktīgā kraulā pārvilcis pāri ezeram. Bet viņš no visas tās pasakas zina tikai to, ka uz Cēsīm līgot atbraucis, ne ceļu, ne māju nezin. Bet tur pa to pusi — puri drausmīgie. Viņš, nabags, plikām kājām visu to dienu vandījies, beigās kaut kādam pamestam traktoram uzklupis kaklā, ar to pabraucis bišķiņ. Mēs sakām: kas par datumu? Divdesmit ceturtais? Nu, tad apsveiciet ar otro dzimšanas dienu, lai turpmāk svin.

RL: Vai jūs labāk gribētu nomirt ūdenī vai tāpat?

Rozenbergs: Velns, ūdenī es negribētu — mani jau neviens neizvilks.

RL: Kāpēc jūs gribētu, lai izvelk? Un lai apglabā zemē?

Rozenbergs: Psihoanalītiķi salasījušies! Ūdens ir mana vide, jā, es tur arī paliktu. Vienīgi, ka čomiem vajag bērēs iedzert un parunāt…

Es jums izstāstīšu, kā man gāja, kad es gribēju slavu nopirkt. Paņēmu lielo Abalakova mugursomu, pilnu ar šņabi, un eju pateikties kolēģiem, pie kuriem parasti gaisu iepildu. Saku: sarīkosim tagad tādu vakaru — es likšu šņabi, jūs mani slavēsiet. Bija 20 pudeles un seši cilvēki, mani ieskaitot. Visi sanāca ķēķī, viens iedzēra divas glāzes, pateica otnosiķeļno, kasaķeļno” un, baukš, novēlās uz grīdas. Viens pateica man: “Deputāt, tu piedod, man viens cilvēks šķūnī guļ,” — paņēma divas pudeles un aizgāja pie cilvēka. Deputāts? Komunistu laikos biju deputāts. Neatceros, ko tie citi darīja, bet priekšnieks teica: tu tak redzi, te nav ko svinēt, es paņemšu to pārējo, ieslēgšu seifā. Tā neviens man nevienu labu vārdu nepateica! Lasi biju aiznesis — to nemaz neaiztika. Tā ka par naudu slavu nevar nopirkt.

RL: Pret kapračiem un bendēm cilvēki izturas piesardzīgi. Vai pret jums arī?

Rozenbergs: Jā, ir tā. Un arī man pašam ir grūti satikties ar paziņām, kuriem esmu šādā veidā līdzējis, ja viņu ģimenēs bijusi nelaime. Mūs vieno negatīvas emocijas, redzot mani, viņi atceras nelaimi. Pārējie ne.

RL: Jūs visu laiku saskaraties ar nāvi. Vai jums pašam no tās ir bail?

Rozenbergs: Jā, kapakmeņi un slīkšana ir saistīti ar nāvi. Bet es tos uztveru kā darba objektus. Jūs, uz savu spalvaskātu skatoties, arī nāvi neredzat, pat ja par to rakstāt. Pirmo nāvi ieraugot, tas bija šokējoši.

RL: Tā jau arī faktiski ir profesija, kas vienmēr būs vajadzīga... pie visām varām.

Rozenbergs: Slīkoņu vilkšana? Jā, tā ir mūžīga, tur nekā nevar darīt. Bet es gan to īsti neuzskatu par profesiju, vairāk par lāstu.



Abonēt Rīgas Laiku 2019. gadam


Līdzīga lasāmviela