Kedās starp dzīvajiem un mirušajiem
Foto: Ģirts Raģelis
Literatūra

Ar rakstnieku, dzejnieku un dziedātāju Serhiju Žadanu sarunājas Uldis Tīrons

Kedās starp dzīvajiem un mirušajiem

“Nekas, nesatraucies! Darbs ir darbs,” Serhijs Žadans atbildēja uz manu meilu, kurā bažīgi ziņoju, ka viņa latviešu izdevēji nepilnās divās viņa Rīgas vizītes dienās iespīlējuši septiņas intervijas. Tāda spirdzinoši negaidīta dzejnieka pieticība – lai gan kāpēc tā man bija negaidīta? Tāds Žadans bija jau pirmajā reizē, kad viņu redzēju, – 2014. gada marta beigās Berlīnes Mākslas akadēmijā, kur viņš kārtējo reizi pūlējās izskaidrot, kas notiek Ukrainā. Zāle bija pilna: pasākums bija tiešām vajadzīgs, jo vismaz Berlīnē “viņiem” bija izdevies panākt savu: stāvot rindās uz džeza koncertiem stilīgos klubos, ļaudis sprieda par tautu pašnoteikšanās tiesībām, pat vissakarīgākie paziņas pēkšņi bija iemācījušies vārdus “pravij sektor”, un kreisā prese, kuru aiz inerces lasīju, klāstīja Maskavas propagandu – tikai ar sirdsšķīstu pārliecību, ka viņus nu gan piesardzīgajiem meinstrīma medijiem nav izdevies apmānīt. Kad izmisumā pievērsos anarhistu ziņu lapām – lai nu kurš, bet ne viņi!... –, drīz vien uzzināju, ka Žadans ir ukraiņu nacionālists, un ziņas vāciski vairs nelasīju. Žadans, protams, vēl skolas gados kopā ar draugiem bija pie ciema padomēm un ūdenstorņiem kāris neatkarīgās Ukrainas karogus un deviņdesmito sākuma Harkivā, pārvarot apkārtējo pretestību, sācis runāt ukrainiski, tomēr nosaukt viņu par nacionālistu varēja tikai tāds, kurš neko nesaprot.

Mākslas akadēmijā Žadans, neapšaubāmi ievērojamākais no uzaicinātajiem runātājiem, sēdēja galda tālākajā galā un uzmanīgi klausījās, kamēr izteicās politiķi, kuri, kā vienmēr, zināja vislabāk; kad pienāca viņa kārta, viņš kaislīgi un pacietīgi skaidroja lietas, par kurām tagad, pēc trim gadiem, vismaz Latvijā vairs nav jāšaubās, tikpat pacietīgi atbildēja arī uz neizturami naivajiem vai agresīvajiem jautājumiem. Jau šoruden uz manu elektronisko tincināšanu, vai viņš, atkal un atkal skaidrodams vienu un to pašu, nav noguris, Žadans atteica, ka neesot: “Es vispār ticu veselajam saprātam. Lai gan arī īpašu ilūziju man nav.”

Kad Žadanu redzēju nākamo reizi, bija pagājuši seši mēneši un Ukrainā jukas bija nomainījis karš. Žadans un ska pankroka grupa “Suņi kosmosā” bija Vācijā ar Byjsja za nej tūri un uzstājās Berlīnes Kaffee Burger. Šajā laikā biju paspējusi izlasīt “Vorošilovhradu” un “Mezopotāmiju”, kaudzi dzejoļu, desmitiem eseju, kuras Žadans, šķiet, ik nedēļu publicēja dažādos ukraiņu medijos, un tagad biju jau pārliecināta, ka eju klausīties nākamo Nobela prēmijas laureātu: Žadans jau gandrīz divdesmit gadus vāc gan prestižas literārās prēmijas savā dzimtenē, gan arī tās, kas ukraiņu rakstniekam pieejamas ārzemēs, – bet tas pat nav galvenais: Nobelis viņam pienākas tāpēc, ka viņš raksta ļoti spēcīgu dzeju, kurai piemīt neatvairāms vīrišķīgs maigums, lai gan Žadans ar gandrīz mistisku vērienu savas atbildības teritorijā uzņēmis ne vien tos, kuri viņam ir tuvi, bet, liekas, visus dzīvos (un mirušos). Kā izteicies Timotijs Snaiders, Žadana liriskais varonis ir sūrais džeks, kas reizē ir arī svētais vientiesis, un otra tāda nav ne tikai austrumslāvu literatūrās – vispār nav: “Viņš repo baznīcas dziesmas.”

Pēdējos gados Žadana dzejoļi neizbēgami ir par karu, ko viņš, Austrumukrainas iedzimtais – viņa vecāki joprojām dzīvo Starobiļskā netālu no Luhanskas –, pazīst ne jau no televizora ekrāna. Taču viņa karā nav militāra patosa – tajā ir bēgļi, armijas kapelāni, brīvprātīgie, katrs ar savu agrāko dzīvi: Žadans netiesā, nemeklē vainīgos, neuzrāda “savējos” un “ienaidniekus” – viņš par savu pienākumu uzskata aprakstīšanu. Žadana dzeja trāpa ne tikai ar dokumentālo, bet arī ar pārlaicīguma spēku: ir izpostīta pilsēta, ir bēgļi, ir mirušie – tas tikpat labi var būt gan Austrumukrainā, gan kādā citā karā pirms simt vai tūkstoš gadiem.

Tai ebreju Vecgada vakarā Berlīnē mans Nobela kandidāts piekliedza, pielēkāja, piejandalēja visu bāru, kurā sanākušie atdevīgi auroja līdzi: “Byjsja za nej, vmyraj za nej!” Es arī aurēju, tomēr prom devos pirms beigām, jo man bija par intensīvu. Žadanam par intensīvu nav nekas. Viņš, šķiet, nemēdz vienā vietā nakšņot divreiz, dragā pa Ukrainu un ārzemēm ar lasījumiem un koncertiem, par ieņēmumiem pērk to, kas nepieciešams piefrontes bērnudārziem, kara hospitāļiem un mazgadīgo kolonijām, un pats šīs kravas ved uz Ukrainas austrumiem.

Šovasar Žadana 42. dzimšanas dienai par godu ukraiņu radio Hromadske bija saskaitījis viņa dzejoļus un noskaidrojis, kādi vārdi tajos sastopami visbiežāk. Serhijam Žadanam iznākuši 12 dzejoļu krājumi, kuros ir 365 dzejoļi. Visbiežāk lietotie vārdi tajos ir “misto” (pilsēta), “žyttja” (dzīvība un dzīve), “smert” (nāve), “pamjat” (atmiņa) ar saistītajiem verbiem un “holos” (balss). Dzīvības Žadana pilsētās ir vairāk nekā nāves, balsu ir tikpat, cik atmiņas.

Māra Poļakova

Rīgas Laiks: Serhij, ko jūs domājat par banderoviešiem?

Serhijs Žadans: Par banderoviešiem? Par banderoviešiem es domāju dažādi. Sarežģīta Ukrainas vēstures lappuse, diezgan pretrunīga. Jo bija, piemēram, 1943. gada notikumi Voliņā, kur ukraiņu nacionālisti, maigi izsakoties, parādīja sevi no sliktās puses.

RL: Pret ebrejiem?

Žadans: Pret poļiem. Es neesmu vēsturnieks, taču, cik saprotu, starp ukraiņu sacelšanās armiju, ukraiņu nacionālistu organizāciju, Banderu un ebrejiem nekādu vērā ņemamu problēmu nav bijis. Vēl vairāk, UNO-USA sastāvā bija daudz ebreju. Proti, ja runājam par attiecībām starp Ukrainu un ebrejiem, ir jāpiemin kaut kādas citas epizodes. Pie mums tieši nesen tika atzīmēti 75 gadi kopš notikumiem Babinjarā. Cik man zināms, tur starp tiem, kuri šāva vai apsargāja tos, kurus bija paredzēts nošaut, bija kaut kādas militāras vienības, taču tie nebija banderovieši.

RL: Pagaidiet, Babinjaras notikumi risinājās 1941. gadā. Par kādām ukraiņu vienībām var būt runa, tās taču vēl nebija izveidojušās...

Žadans: Policaji – kāpēc ne?

RL: Jā, policaji varēja būt – tāpat kā šeit, Latvijā.

Žadans: Par to arī ir runa. Un to nebūtu pareizi piedēvēt banderoviešiem. Šajos atceres pasākumos tika pieminēts, ka Babinjaras slaktiņā piedalījās Ukraiņu nacionālistu organizācija. Cik saprotu, tā nav taisnība. Tieši otrādi: tur vācieši šāva ne tikai ebrejus, bet visupirms Kijevas čigānus un ukraiņu nacionālistus. Lai gan patiesībā tas ir miglains stāsts un to parasti baidās apskatīt no visām pusēm.

RL: Lozņica grasījās uzņemt filmu par Babinjaru, un viņš stāstīja, ka Kijevā bija daudz ukraiņu, kuri izdeva ebrejus vāciešiem.

Žadans: Pieļauju, ka bija arī tādi. Bet saprotiet, ir cilvēki, kuri saka: “Jā, bija daudz ukraiņu, kuri izdeva ebrejus,” – taču neturpina frāzi, nerunā par to, ka bija arī daudz tādu ukraiņu, kuri centās ebrejus glābt. Arī tādu bija daudz. Tās ir divas galējības. Viena – ka ukraiņiem ar to nebija nekāda sakara, otra – ka visi ukraiņi bija kolaboracionisti un antisemīti. Lai neieslīgtu šādās galējībās, par vēsturi ir jārunā godīgi un atklāti, pat ja tas ir nepatīkami.

RL: Mēs varam to vēlēties, taču tā nekad nenotiks.

Žadans: Kāpēc nenotiks? Vācieši taču ir iemācījušies par šīm lietām runāt.

RL: Ja nebūtu amerikāņu, neko viņi neiemācītos.

Žadans: Varbūt arī mums palīdzēs amerikāņi?

RL: Un kurš šajā ziņā varētu kļūt par jūsu amerikāņiem?

Žadans: Amerikāņi.

(Abi smejas.)

Žadans: Patiesībā es saprotu, kāpēc daļa Ukrainas sabiedrības negrib runāt par šīm tēmām. Viņi domā, ka pasaule no mums grib iztaisīt vergu un cietēju nāciju.

RL: Kurš tā domā?

Žadans: Daļa ukraiņu. Viņi domā, ka nedrīkst nožēlot grēkus, nedrīkst uzņemties atbildību. Ka jāsaka: tie nebijām mēs, mēs vienkārši bijām situācijas ķīlnieki.

RL: Labi, bet kāds tam sakars ar amerikāņiem?

Žadans: Amerikāņi drīzāk ir metafora.

RL: Bet es domāju – tiešā nozīmē...

Žadans: Protams, es nesaku, ka pie mums tagad atbrauks Baraks Obama un iemācīs pareizi un atklāti runāt...

RL: Manuprāt, daudzi krievi tā domā.

Žadans: Krievi vispār domā, ka pie mums amerikāņi karo Donbasā. Viņi par to ir pilnīgi pārliecināti.

RL: Bet tā nav?

Žadans: Protams, ka nav. Kāpēc jūs jautājat? Jūs šaubāties?

RL: Nē, bet mēs taču taisām interviju, nevis viens otru apsūdzam...

Žadans: Daudzi ukraiņi gribētu, lai pie mums ienāktu miera uzturētāji, lai Amerika piešķirtu Ukrainai letālus ieročus... Piemēram, krievu rakstnieks Zahars Priļepins, ar kuru mums neklātienē ir ieilgusi polemika, nesen kaut kur rakstīja, ka Donbasā oficiāli jau esot nogalināti trīssimt poļi. (Abi smejas.) Un tas ir tikai oficiāli!

RL: Var iedomāties...

Žadans: ...cik daudz poļu Donbasā ir aizgājuši bojā neoficiāli, jā. Mums tas liekas smieklīgi, bet patiesībā tajā visā ir pretīgi klausīties. Es pat saprotu, kā viņiem varētu būt radies šāds priekšstats par situāciju Donbasā: pilsoņkarš, hunta, valsts apvērsums, krievu pasaule, krievu tautības iedzīvotāju aizsardzība. Bet no kurienes tie trīssimt poļi? No kurienes nēģeri, kuri it kā karojot Donbasā? No kurienes tas viss?

RL: Tāpat kā savulaik Čečenijā latviešu un lietuviešu snaiperes baltās zeķubiksēs.

Žadans: Jā, atceros. Tas, manuprāt, bija Ņevzorova filmā “Šķīstītava”.

RL: Pilnīgi pareizi. Sakiet, vai jums ir kodolieroči?

Žadans: Ukrainai? Nē, Ukraina savējos atdeva.

RL: Nenožēlojat?

Žadans: Ukrainā visi nožēlo.

RL: Arī jūs?

Žadans: Ziniet, godīgi sakot, laikam nožēloju. Es saprotu, ja Ukrainai būtu kodolieroči, situācija Krimā un Donbasā droši vien būtu attīstījušies pavisam citādi.

RL: Kodolieroči varētu būt ierobežojošs faktors?

Žadans: Principā jā. Jo kas tad mūsdienu pasaulē ir alternatīva kodolieročiem? Rietumu demokrātijas un Krievijas varas godavārds. Bet kāda vērtība ir Rietumu demokrātijas un Krievijas varas godavārdam? Nekāda. Ukrainā sākās karš, Ukrainā ienāca armija, Rietumi jau trešo gadu pauž sašutumu, ievieš kaut kādas sankcijas. Un tajā pašā laikā viņi grib arī turpmāk tirgoties ar Putinu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela