Buržuāzijas māksla totālā kapitālisma zonā

Ir lieliski mākslinieki, kas neko jēdzīgu par saviem darbiem pateikt nevar, un ir jēdzīgi spriedēji par mākslu, kas paši nespēj radīt neko. Brīžiem šī plaisa starp tēlu un jēgas radītājiem jeb, precīzāk, starp tēliem un to iespējamo jēgu ir mulsinoša, taču pasaules sarežģītības virzienā iedvesmojoši ir tas, ka ne visu var pateikt un ne visu var parādīt. Turklāt šī plaisa un nespēja atgādina par vēl lielākas neiespējamības ieskautu noslēpumu – par to, ko nevar ne pateikt, ne parādīt. Aizmirstot šo noslēpumaino apvārsni, kaut kā svarīga sāk trūkt gan tēlos, gan domās, gan dzīvē. Šīs aizmiršanas dēļ vairums tā saucamās laikmetīgās mākslas un spriedumu par to, ar ko man nācies saskarties, ir vārgi šļupsti visās iespējamajās nozīmēs. Taču mēdz būt arī citādi.

Roberts Stors (1949) ir vienlīdz dzīvs gan kā atzīts mākslinieks, gan kā dažādas balvas un prēmijas saņēmis mākslas kritiķis, teorētiķis un kurators. Līdz 2016. gadam viņš 10 gadus vadīja Jeila Universitātes Mākslas skolu, vienu no visprasīgākajām mākslas skolām ASV; viņš bija pirmais amerikānis, kas uzaicināts par Venēcijas biennāles māksliniecisko vadītāju (stāsta, ka viņa veidotā 52. Starptautiskā mākslas izstāde jeb 2007. gada Venēcijas biennāle bijusi visvairāk apmeklētā pēdējos 25 gados); 12 gadus (1990–2002) viņš kūrēja Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) Glezniecības un tēlniecības nodaļu – tolaik viņš izveidoja vairākas nu jau leģendāras izstādes un kļuva par vienu no ietekmīgākajiem mākslas kuratoriem pasaulē (visticamāk, šajā laikā viņam izveidojās tuva draudzība “ar vairākiem miljardieriem”, ko viņš, ne sevišķi kautrēdamies, reizēm piemin); kā mūsdienu mākslas kritiķis viņš vairākus gadu desmitus regulāri publicējies vadošajos mākslai veltītajos izdevumos anglosakšu pasaulē. Šī daudzveidīgā aktivitāte viņam nav traucējusi paralēli nodarboties ar glezniecību pilnīgā brīvībā no tirgus pasūtījuma. Elektronisko pastu viņš nelieto. Domā viņš, šķiet, tikpat ātri kā runā, un runā viņš tik ātri, it kā pastāvētu drauds kaut ko svarīgu nepaspēt izdarīt. Taču viņa ātrumā nav ne steigas, ne paviršības, vien intensīva klātbūtne pasaulē, kurā iespējama gan māksla, gan dzīve.

Pateicība Emīlijai Kabakovai par palīdzību šīs sarunas tapšanā.

_A. R.

Roberts Stors: Kas tieši jūs interesē?

Rīgas Laiks: Mani interesē daudzas un dažādas lietas, bet sarunā ar jums mani interesē mūsdienu mākslas pasaules sekcija.

Stors: Vivisekcija?

RL: Vivisekcija, ja tā vēl nav mirusi. Vai varbūt ir?

Stors: Nē, mirusi tā nav. (Smejas.)

RL: Sāksim ar varu. Kāds ir varas sadalījums laikmetīgās mākslas pasaulē?

Stors: Kādas varas?

RL: Varas radīt zvaigznes un tās nogalināt, varas ielaist kādu mākslas pasaulē un...

Stors: Es lieliski zinu, kāds ir šis me
hānisms, taču tas nepavisam nav tas, kas mani interesē. Mani interesē vara radīt situācijas, kad laba māksla sastop ieinteresētu skatītāju. Savu laiku un enerģiju es veltu muzejiem, izstādēm, publiskajai telpai un publiskajam diskursam. Vara, plika vara uztaisīt vai iznīcināt mākslinieku, ir visneinteresantākais no varas veidiem. Bet es varu runāt par visu, kas jūs interesē; es vienkārši paskaidroju, ka daru to bez lielas sajūsmas, jo, manuprāt, ir daudz interesantākas sarunu tēmas.

RL: Sapratu jūsu viedokli. Šis jautājums man ienāca prātā, sastopoties ar žurnāla ArtReview sastādītajiem mākslas pasaules ietekmīgāko cilvēku sarakstiem. Konkretizējot, kādā nozīmē es domāju vārdu “vara”, mēģināju atšifrēt to izpratni par varu, kas vīd cauri ArtReview 100 ietekmīgāko mākslas pasaules cilvēku sarakstam.

Stors: ArtReview saraksti laika gaitā ir radikāli mainījušies. Es savulaik biju pirmajā desmitniekā, tad – viens no simta, tad vispār no turienes pazudu. Zīmīgi, ka laikā, kad tas notika, sarakstā jūtami saruka mākslinieku un arī kuratoru skaits, un drīz vien tur jau bija vairs gandrīz tikai dīleri.

RL: Un kolekcionāri taču arī?

Stors: Kolekcionāri un cilvēki, kuru rokās ir nauda. Un tas ļoti daudz pasaka par to, kāda ir šī saraksta vērtība, jo tas nozīmē, ka tā veidotāju acīs mākslas institūciju cilvēkiem, neatkarīgajiem kritiķiem un kuratoriem nav īpaši daudz varas – tad kāpēc viņus pieminēt?

RL: Ar ko skaidrojamas šādas pārmaiņas varas izpratnē piecpadsmit vai cik tur gados, kopš ArtReview publicē šo sarakstu? Vai cilvēki kļūst stulbāki?

Stors: Nē. Mākslas pasaule, kāda tā bija 60. gados, kad es sāku tajā darboties, un kāda tā bija līdz manai aiziešanai no Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) pēc 2000. gada, bija pasaule, kurā līdzās darbojās gan naudīgi cilvēki, gan tādi, kuriem naudas nebija, taču kā vieniem, tā otriem bija patiesa interese par kultūru un abas puses varēja vienoties par kultūras lietām un runāt par tām, un tie, kuriem bija ļoti maz naudas, varēja savākt līdzekļus, lai īstenotu kaut kādus kultūras projektus. Pie šīs pasaules piederēja arī mākslinieki, atsevišķi preses cilvēki un uzņēmēji. Kopš 90. gadiem – un šī tendence arvien tikai pieņēmusies spēkā – māksla cilvēkus interesē galvenokārt kā drošas ieguldīšanas līdzeklis. Agrāk ļoti bagātu kolekcionāru vērtējumi vairāk vai mazāk balstījās uz Torsteina Veblena tēzēm, proti, tas bija demonstratīvais patēriņš tādā nozīmē, ka, pērkot mākslu, reklamē savu bagātību. Šodien mākslas tirgus galvenais dzinējspēks ir kapitāla pagaidu investēšana un līdzekļu pārvietošana no vienas vietas uz citu.