Vardes saraksts

Rvīns Varde

Vardes saraksts

Nr. 1

Kaut kad sākumā kāva zirgus, ko nolaida katakombās, un ēda zirgu gaļu. Tagad raka laukā ādas, nagus un tos vārīja. [..] Tomēr zaudējumi kļuva arvien lielāki, it sevišķi, kad beidzās ūdens. Tas bija visbaisākais. Tikt līdz akai kļuva neiespējami. Fašisti dienu un nakti ceļu turēja ložmetēja tēmēklī.

Vadība organizēja “sūcēju” brigādes: tie izsūca šķidruma pilienus no sienām, kur tās bija kaut nedaudz valgas. Diennaktī tādā veidā izdevās savākt pusblašķi vai blašķi – ievainotajiem. Bet nācās pārtraukt arī to: kopā ar šķidrumu kaklā un plaušās nonāca smalkas akmens daļiņas. “Sūcēji” saslima ar tuberkulozi un mira. Un arī ko gan nozīmēja kaut kāda blašķe ūdens uz tūkstoti cilvēku...

Каплер А. Я., Избранные произведения. Москва: Искусство, 1984


Nr. 2

8. decembrī S., dzimis 1904. gadā, kuģu būvinženieris, pēdējos trīs mēnešus bezdarbnieks, ieradās Bogoslovskas kapu morgā. S. paziņoja, ka esot strādnieku kopmītņu īrnieks, un veica no kopmītnēm pazudušās sievietes atpazīšanu. Saņēmis nezināmās sievietes līķi, it kā ar mērķi to apglabāt, S. to nogādāja savā dzīvoklī, sacirta gabalos, izņēma aknas, sirdi, novārīja tās un apēda.

12. decembrī rūpnīcā Boļševik frēzētāja K. darba atvilktnē atrasta lupatā ietīta vīrieša kāja. Pēc paša K. norādes aiz rūpnīcas žoga atrastas maisā ietītas vēl divas cilvēka kājas. K. liecināja, ka 12. decembrī viņš šīs trīs kājas nocirtis apglabātajiem līķiem Serafimovskas kapos ar mērķi lietot uzturā.

Ломагин Н. А., В тисках голода. Москва: Военно-историческое издательство “Яуза”, 2017


Nr. 3

Visiem paziņām es pateicu, ka eju uz turieni, lai visi zina, jo es varēju arī neaiziet, man varēja nepietikt spēka, bet vajadzēja iet kājām. Es gāju. Saule spīdēja. Sniegs spulgoja. Pasakains skaistums. Beidzot uzkāpu pa krastu un tiku līdz cietumam. Tur, kur pa lodziņu pieņem sūtījumus, šķiet, neviena nebija vai arī bija pavisam maz ļaužu. Es pieklauvēju pie loga, tas atvērās. Es nosaucu uzvārdu – Juvačovs-Harmss – un pasniedzu savu paciņu ar ēdienu. Vīrietis lodziņā sacīja:

– Gaidiet, pilsone, paejiet nost no loga, – un aizcirta logu. Pagāja minūtes divas vai piecas. Logs no jauna atvērās, un tas pats vīrietis ar tiem pašiem vārdiem:

– Nomira otrajā februārī, – izmeta manu paciņu pa logu. Un es gāju atpakaļ. Galīgi bezjūtīgi.

Глоцер, В. И., Марина Дурново. Мой муж Даниил Хармс. Москва: КоЛибри, 2015


Nr. 4

Kad beidzās kartupeļi, cilvēki ēda lopbarības raušus, šķiedeņus, pelavas, skābenes, balodenes, nātres un citas zāles. Surogātu lietošana uzturā izraisīja slimīgas sekas. Labības nogatavošanos gaidīja kā brīnumu. Dzīvību nesošā vārpa tika slavēta kolhoznieču dziesmās un častuškās:

Ai, draudzene Ļuba, / Balss tev ir vārga. / Apēd kādu vārpiņu, / Atpakaļ nāks balss.

Зима, В. Ф., Голод в СССР 1946-1947 годов: Происхождение и последствия. Москва: Российская академия наук, 1996


Nr. 5.

Bada laiku “virtuves” pamata raksturojums ir ierasto un normālo produktu nepietiekamība vai pilnīgs trūkums un to aizstāšana ar surogātiem. Turklāt iedzīvotāju nabadzības pakāpi var novērtēt pēc tā, kas kalpo par aizstājējiem: bojātie produkti (iepelējuši graudi, sapuvuši kartupeļi, kukurūza un mieži, kas izlasīti no darba lopu ekskrementiem), graudaugu apstrādes atsijas (pelavas, klijas, kukurūzas kāti pēc kulšanas), savvaļas augi (ozolzīles, peldošie ezerrieksti, zāle), aizliegtie un “nešķīstie” produkti (kaķu, suņu un grauzēju gaļa, upes moluski, kukaiņi, maita, līķu gaļa), neēdamie priekšmeti un vielas (tvaicēta āda, malti kauli, māls, sveķi) utt.

Бондарь, Н. И., Матвеева О. В. (ред.). Историческая память населения Юга России о голоде 1932-1933 г. Краснодар: Научно-исследовательский центр традиционной культуры, 2009.


Nr. 6.

Vairumā gadījumu mirst mājās paļāvīgi un bez kurnēšanas, neizsakot nevienu pārmetumu. Tikai bērni nevēlas mirt un visiem spēkiem cīnās ar bada nāvi līdz pēdējam brīdim. Visbiežāk mātes ielien tālākajā kaktā un novērš seju, lai neredzētu savu mirstošo bērnu ciešanas. Dažviet ciematos ir uzietas mirušas mātes, kas savus vēl dzīvos bērnus cieši tur apskāvienā. Daži nāvei nolemtie pēdējās minūtēs pauž pilnīgu pakļaušanos liktenim, un uz viņu sejām pat redzams pirmsnāves smaids. Uz bada pamata notiek arī psihisku traucējumi gadījumi. Mātes, mežonīgi kliedzot, turot rokās savus mazos bērnus, joņoja pa ielu, kratot dūres, draudot un pieprasot maizi. Zaudējušas spēkus, viņas krita uz sasalušās, apsnigušās zemes un mira.

Горев, Мих. Голод, Ново-Николаевск: Типография Представительства ГПУ по Сибири, 1922.


Nr. 7.

Bet te viss mainās. Bērns raud, jo ir pārēdies, tomēr māte nevis, kā allaž, ir viņa pusē, bet cenšas piespiest viņu apēst vēl vairāk. Situācija turpina pasliktināties, viņas maigā uzstājība drīz vien nomainās ar kurnēšanu, uzmācīgiem lūgumiem un draudiem. Bērns nespēj izprast to cēloni. Viņam nav priekšstata, ka viņš apēdis mazāk, nekā sacīts grāmatā, vai mazāk, nekā ieteicis ārsts, vai mazāk par kaimiņu bērnu. [..] Viņš zina tikai to, ka viņam sāp vēders pārāk liela ēdiena daudzuma dēļ un ka ēdiens arvien tiek papildināts. Mātes uzvedība viņam ir nesaprotama, gluži tāpat kā, ja viņa būtu bērnu nopērusi un atstājusi kailu uz balkona.

Карлос Гонсалес, Мой ребенок не хочет есть. Как превратить кормление ребенка в наслаждение, Москва: Ресурс, 2013.

Raksts no Augusts 2019 žurnāla