Vardes saraksts

Rvīns Varde

Pārēsties vardes

Nr. 1

Apači ilgi atminējās, kā šamanim, kurš pie viņiem ciemojās, bija palūguši uzzināt no gariem par pazudušajiem ciltsbrāļiem. Vakarā viņš dziedāja, kratījās ekstāzē, bet tad paziņoja, ka tālākajiem meklējumiem viņa spēks pieprasa, lai nostāk no apmetnes tiktu piesiets labi apseglots zirgs. Kad tas ticis izdarīts, viņš turpināja dziedāt un viņa spēks it kā veda dziļāk tumsā. Visi ilgi gaidīja viņu atgriežamies, līdz kāds iesaucās: “Es lieku galvu ķīlā, ka viņš devās pie zirga!” Viņa vārdi izrādījās pravietiski – ciemiņš bija aizmucis, paķerot līdzi labāko rikšotāju.

Стукалин, Ю. В. Наделенные силой. Тайны индейских шаманов. М.: НЦ ЭНАС, 2010


Nr. 2

Ja pret gariem, kuri dusmojas un mums kaitē, rada līdzcietību, atceroties par savu ierobežotību un pagātnes parādiem, rada līdzpārdzīvojuma prieku, tad viņi pārvēršas par sabiedrotām dievībām ceļā uz Atmošanos. Nepieķeries sansāriskām dievībām. Ja pieķersies, tad tās kļūs par dēmoniem, kļūs par šķērsli ceļā, par maldu un pazaudētības cēloni sansāras aplī. Nelolo nekādas iluzoras cerības uz šīm būtnēm. Vērs apziņu uz līdzcietību pret astoņām maģisku būtņu klasēm un citām dzīvām būtnēm. Tās atrodas sansārā; padari tās par savu svītu, mīli un rūpējies pa tām. Ja, balstoties uz tām, tu darīsi labu, tad tās būs dievības; ja darīsi ļaunu, tad kļūs par dēmoniem.

Лабдрон, М. Отсекая надежду и страх. СПб.: Сангелинг, 1998


Nr. 3

...kāds brauca vēlā vakarā un ieraudzīja aulu, kurā svinēja kāzas. Aula iedzīvotāji lika ceļotājam nokāpt no zirga, ieveda mājā, iesēdināja mīkstā krēslā, piedāvāja gardu ēdienu. Meitenes sāka dziedāt dziesmu viņam par godu, bet viņš izvilka pistoli, lai ar šāvieniem gaisā paustu savu sajūsmu. Visi negaidot pārbijās un sāka pierunāt viņu nešaut, bet ciemiņš bija jau iekarsis. Atskanēja šāvieni, bet, kad dūmi izklīda, ingušs ieraudzīja, ka sēž uz mēslu kaudzes, ēdiena vietā viņa priekšā arī ir mēsli, bet viņa zirgs piesiets nevis pie slitas, bet pie tievas smilgas. Izrādās, viņš bija ietrāpījies džinu ciematā, kas izgaisa tādēļ, ka džini baidās no šaujamieroču šāvieniem.

Таказов, Ф. М. Очерки по демонологии народов Северного Кавказа. Владикавказ, 2008


Nr. 4

Visizplatītākā demonologu krāpšana bija skaidrojums, kā sieviete, kuru visu nakti vēro vīrs, tajā pašā laikā var atrasties daudzu jūdžu attālumā sātaniskajā sabatā. Šāda laulātā krāpšana varēja tikt izdarīta vairākos veidos: ragana varēja atstāt spilvenu un apburt vīru, lai tas noturētu to par savu sievu, vai arī sātans iemiesojās sievietes ķermenī, kura atradās tālu. 1515. gadā Milānā advokāts varēja uzdot šķietami pašsaprotamu jautājumu: “Kāpēc nevarētu pieņemt, ka dēmonam būtu labāk atrasties ar dēmoniem, bet sievietei ar savu vīru? Kādēļ jāsūta reāls ķermenis uz iedomātu sabatu, nevis īstais ķermenis jāatstāj reālajā gultā?”

Роббинс, Р. Х. Энциклопедия колдовства и демонологии. М.: Локид, 1996


Nr. 5

Saskaņā ar Ļubļinas vojevodistes poļu priekšstatiem vardes ir bērnu dvēseles, kuri miruši nekristīti. Varžu izskatā uz zemes eksistēja arī vēl nedzimušu bērnu dvēseles. Piemēram, kašūbi skaidroja bērniem, ka stārķis ar savu garo knābi noķer purvā vardi dvēseli, nes to pie mājas, kur gaida bērnu, un iemet skurstenī, bet, lidojot cauri dūmvadam, varde pārvēršas par jaundzimušu zīdaini. Tādēļ pie kašūbiem pierakstīts teiciens par sievieti gaidībās: “pārēdusies vardes”.

Виноградова, Л. Н. Народная демонология и мифо-ритуальная традиция славян. М.: Индрик, 2000


Nr. 6

Citā gadījumā sātanam piekļūt dvēselei ļāva tas, ko daudzi ne vien neuzskata par grēku, bet gan, tieši pretēji, par pozitīvu īpašību, proti, nenopietna attieksme pret dzīvi. Divas meitenes par “atpūtas” vietu izvēlējās kāda visai grēcīga cilvēka kapu. Piedzērušās viņas sāka lēkt pāri kapam un... dancot. Kad meitenes pārnāca mājās no kapsētas, viņas sāka kliegt un izdvest necilvēciskas skaņas. Nezinādami, kas šādā situācijā darāms, ļaudis ieslēdza meitenes atsevišķā istabā un pasauca mācītāju. Ja tie būtu bērni, tiem nekas nekaitētu, bet tie bija pieauguši, apzinīgi cilvēki... Jāpiebilst, ka ir zināmi arī bērnu “apsēstības” gadījumi, turklāt tādā vecumā, kad viņi vēl nav atbildīgi par savu rīcību un tādēļ nevar būt vainīgi par to, ka viņos iemiesojies sātans. Nenoliedzami paliek noslēpums, kāpēc Dievs reizēm ļauj dēmoniem apmesties nevainīgā būtnē, bet loģika tajā tomēr ir: visticamāk, tas notiek ar īpaši grēcīgu vecāku bērniem. Kā narkomānu vai alkoholiķu bērns cieš savu vecāku grēku dēļ, tā arī zīdaiņa dvēsele var izrādīties atvēlēta sātanam viņa vecāku nepiedienīgās uzvedības dēļ.

Пархоменко, К. В. Об ангелах и бесах. СПб.: Сатисъ, 2007


Nr. 7

Viņš apsveica mani ar panākumiem, viņš teica, ka nepazīst nevienu citu mediju, kura eksperimenti būtu tik veiksmīgi kā manējie. “Tu esi īsts medijs,” viņš turpināja, “starpnieks starp zemi un debesīm, bet kur ir zeme, kur debesis? Kur ir augša, kur – apakša?”

Es palūkojos viņa brīnišķīgajās, zilajās acīs un, neizjūtot ne mazākās bailes, gribēju paspiest viņa roku, bet nekādas rokas nebija, es saķēru gaisu. Aleksejs pasmaidīja savu labestīgo smaidu un sacīja: “Vai tad tev nepietiek ar to, ka tu mani redzi?” – “Nē,” es atteicu, “varbūt tu vienkārši esi halucinācija.”

Полонский, Я. П. На высотах спиритизма. СПб.: Типографiя И. Н. Скороходова, 1889

Raksts no Decembris 2020 žurnāla