Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valdis Grēviņš
Tas trakais kavalieru gads
Rīga: Nordik, 2007
“Es esmu lasījis daudz./ Izeju dārzā. Burti vēl viz acu priekšā pret debess jumu.” Ne tikai Grēviņa tālāk dzejolī iztēlotais lielais valdonīgais A, kas iet, neskatīdamies apkārt, jo “viss ir tevī, nekā ārpus tevis”, – man kā dzīvi apkārt ņudz arī visi pārējie burtiņi. Putniņi. “Kāds putns dzied par manu dzīvi./ Mazs vienkāršs putns sēd un dzied.” Vārdu sakot, es šorīt iegriezos dārzā un Valda Grēviņa grāmatā pēc tā viegluma un mazuma, kurā dzīvot un rakstīt man šķiet svarīgāk nekā gāzt lieluma kalnus. “.. laikam jau es tomēr atmetīšu ar roku šai patriotiskajai pasaulei un rakstīšu savas skumjās dziesmas.” Pasaule gan neatmeta Grēviņam ar roku, šī frāze, ko izlases sastādītāja Inta Čaklā citē no kādas 1935. gadā rakstītas Grēviņa vēstules (kad viņš uzzinājis ulmaņlaika amatpersonu viedokli par savu nevajadzīgumu), neatnesa viņam nekādas represijas, toties Ignata Muižnieka un Viļa Lāča zākāšanās beidzās ar lēģeri, lai Grēviņam beidzot kļūtu skaidrs, ka viņam “bez kavēšanās jāatmet vecā pasīvā romantisma satrūdējušā čaula un droši jānostājas uz sociālistiskā reālisma gaišā ceļa”. Bet mans nolūks ir brīdi nedomāt par cilvēka dzīves ceļu konkrētību un pretrunību – par dzejnieku, sociāldemokrātu, deputātu, pavedēju, satīriķi, teatrāli, salauztu likteni –, tikai ļaut mazajiem burtiņiem dziedāt savas mazās dziesmas, kurās vārdi skan kā melodijas bez vārdiem.