Ņina Anarina "Japāņu teātris no"

Ņina Anarina

Japāņu teātris no

Maskava: Nauka, 1984

Lai arī grāmatu plaukts arvien vairāk izsauc bēdīgas domas, pēkšņi izvilkta grāmatiņa spēj to reabilitēt. Japāņu teātris pārliecinoši atšķiras (spriežot gan pēc apraksta, gan pēc video) no tās blāvās īstenības atdarināšanas, pie kuras esam pieraduši tradicionālajā un ikdienišķajā šejienes teijāterī. Turpat vai 1000 gadus izdzīvojušais no atteicies no jebkāda sadzīviskuma, atstājot tikai lakonisku, līdz pilnībai izkoptus žestus, lai nokļūtu pie patiesā. No nav emocionālas siekalošanās vai lētas ķiķināšanas, un, ja es saprotu pareizi, ir vienīgi atsvešinātas skumjas par pastāvīgo mainību un ciešanām. Sākotnējo mono-no avare, pasaules apburtību, nomaina tās noslēpumainā neatrisināmība, kas ir tikpat brīnišķa (jūgen). Kā raksta Anarina: “Reizēm liekas, ka viduslaiku japāņiem nebija cita mērķa kā vien estētiska dzīves saprašana.” Jūtams, ka padomju viduslaiku grāmatā šai frāzei ir nosodoša intonācija; manās ausīs tā skan kā mūzika. Aktieri savā spēlē izmanto slēptā skaistuma principu, izkopjot sava veida “garīgās improvizācijas” spēju, kas nosaukta par “ziediņu” (hana). Pateicoties tai, mēs uzzinām, ka cilvēka dzīve ir sapnis, maldi, ciešanas, riņķa deja, karmiskas sekas: “Trauslā pasaule! Negaidītais iznīcības vējš norauj un aiznes ziedlapiņas, kas vēl pavisam nesen apbūra ar savu skaistumu.”