Uldis Tīrons

Nadārs "Kad es biju fotogrāfs"


Nadārs

Kad es biju fotogrāfs

Sanktpēterburga: Klaudberi, 2019


Nadāra teksts atšķiras no, piemēram, Kartjē-Bresona tekstiem ar to pašu, ar ko atšķiras viņu fotogrāfijas, – ar laiku. Runa ir ne tikai par to, cik laika vajadzēja vienam un otram, lai izdarītu uzņēmumu; Nadāra bildēs cilvēki mērāmi garākā laikā. “Tāli ir tie laiki, kad mēs kā bērni noņēmām cepuri, ieejot visnecilākajā bodītē vai sniedzot monētu ubagam, bet mamma negribēja pirkt jaunu cepuri, paskaidrojot, ka nav nekādas nozīmes, kā tā izskatās, jo cepuri jau vienalga tur rokā.” Nadāra personāži pret savām fotogrāfijām izturējās kā pret pasūtījuma gleznām, kuras iespējams uzlabot, un skatījās uz tām ar neuzticību. “Mesjē, vai jūs negribētu izteikt savu bargo vērtējumu? Kāds jūs sev liekaties? – Nav slikti, mesjē. Esmu apmierināts. – Ļaujiet man paskatīties...” Un Nadārs skatās uz bildēm un paceļ acis uz modeli... “Viņš turēja rokās cita cilvēka fotogrāfiju – un bija ar to apmierināts!” Un, lai gan Nadārs centās atrast fotogrāfijai pavisam praktisku pielietojumu (piemēram, fotografējot no gaisa balona), tomēr būtiskāki bija viņa atklājumi psiholoģijā, kad viņš, piemēram, brīnās par politiķiem, kuri cenšas piesaistīt vēlētājus ar savu fotogrāfiju palīdzību. “Kādu gan pievilcības spēku viņi saskata savos apkaunojošajos mūļos, kas atklāj visu viņu dvēseles zemiskumu, kroplīgumu un melīgumu, ļaujot fiziognomijai atmaskot viņu divkosību, miesaskāri, nevaldāmo tieksmi uz zagšanu un izšķērdēšanu?”

Raksts no Marts 2019 žurnāla