Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Inga Gaile
Skaistās
Rīga: Dienas grāmata, 2019
Šajā grāmatā paskrien gadi, mainās varoņi, aizslīd notikumi – brīžiem tepat acu priekšā, brīžiem kaut kur ārpus skata –, bet turpinās kāds nebeidzams iekšējs monologs, vēstījuma forma, kurā principā ir ļoti grūti runāt. Mums tikai šķiet, ka savā prātā esam visdaiļrunīgākie oratori un problēmas sākas tikai tad, kad atveram muti vai piesēžamies pie rakstāmgalda. Nē, mēs domājam ļoti saraustīti. Domāju, ka fantastu sapnis par psihodiktofona izgudrošanu ir neizpildāms: ja tāds pierakstītu visu, kas risinās kāda konkrēta cilvēka galvā, rezultāts būtu tālu no apjēdzama teksta. Taču tieši šo privāto domu plūsmu grāmatas autore izvēlējusies, lai runātu par notikumiem, kurus principā ir grūti apjēgt. Man šķiet, ka izvēlētā forma ir ne mazāk svarīga par romāna vēsturisko fonu vai aizmirstu faktu izpēti. Varoņu apziņa plūst saraustītā straumē, kas cenšas apiet upes gultnē sakritušus akmeņus, kokus un dažnedažādu cilvēkradītu drazu, – kādam izdodas pabeigt veselu teikumu domu, cits sastomās un klūp. Tam izdodas pateikt tikai trīs vārdus, divus, vienu. “Tagad viņa sēž man pretī, nolaidusi acis. Viņa joprojām ir skaista. Blonda, skaista sieviete. Liela auguma. Kuplām krūtīm. Viņa runā. Atmiņu tumsa aizsedz viņas skaistumu. Skaistums.”