Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džordžs Stainers
Valoda un klusums. Esejas par valodu, literatūru un necilvēcīgo
Ņujorka: Atheneum, 1967
Stainers bijis viens no tiem literatūras kritiķiem, kuru klātbūtne manā prātā bijusi diezgan pastāvīga jau kopš tā laika, kad savu tulkotājas gaitu sākumposmā izlasīju “Pēc Bābeles” (“Saprast ir atšifrēt. Saklausīt nozīmi ir tulkot.”) un pamanīju, ka viņam ir regulāra rubrika arī žurnālā The New Yorker. Stainers savā ziņā ir paradoksāls, jo, piekritis Teodoram Adorno, ka pēc holokausta “nekāda dzeja” (to saprotot visplašākajā nozīmē) nav iespējama (tāda attieksme ir arī Lurjem), un apgalvojis, ka visdaiļrunīgākais dzejolis, iespējams, ir tas, kurš netiek uzrakstīts, pats pildījis lappušu lappuses ar atsaucēm uz Vergiliju, Homēru, Tolstoju, Kafku un vēl neskaitāmiem autoriem (dzimis Francijā, bet lielu daļu mūža pavadījis Amerikā un Anglijā, Stainers brīvi runāja – un, protams, lasīja – franču, vācu un angļu valodā). Lūkojis saprast, kā savienojams Tolstojs ar Staļinu vai Helderlīns ar Hitleru, viņš līdzīgi Haroldam Blūmam tomēr cītīgi vedinājis mūs atpakaļ pie klasiskās kultūras. Bet tas, vai tā sniedz kādas atbildes, protams, atkarīgs no jautājuma.