Inese Zandere

Boriss Zaicevs "Gļeba ceļojums. Kopoti raksti 5 sējumos"


Boriss Zaicevs

Gļeba ceļojums. Kopoti raksti 5 sējumos. 4. sējums

Maskava: Russkaja kņiga, 1999


Lēnā garā ceļoju no bērnības pie Dieva kopā ar Zaiceva autobiogrāfisko Gļebu. No stāstiem par pašu Zaicevu, kurš sāka reizē ar visiem krievu sudraba laikmeta rakstniekiem un beidza kā izmirušas sugas pēdējais dinozaurs, man vislabāk patīk šis: kad 1971. gada septembrī uz Parīzi brauca Brežņevs, franču iestādes lika 90 gadus vecajam rakstniekam, pareizticīgo svēto vīru dzīves aprakstītājam, katru dienu iet uz komisariātu un reģistrēties, jo viņš tika uzskatīts par nesamierināmu boļševiku ienaidnieku, kas varētu apdraudēt augsto viesi. Zaicevs reāli aiziet pats nevarēja, tādēļ komisārs katru dienu nāca pie viņa uz mājām, visa krievu literārā emigrācija bija saniknota, bet vecais rakstnieks esot smējies un ļoti lepojies, ka tiek uzskatīts par bīstamu teroristu. Četrus mēnešus vēlāk viņš nomira. “Gļeba ceļojuma” pirmā grāmata ir attāla rada mūsu klasiķu bērnības grāmatām, tajā ir daudz dabas un individuālisma. Taču Zaiceva autobiogrāfiskais varonis, tāpat kā autors, kam “pirms revolūcijas, tāpat kā daudziem citiem krievu inteliģences pārstāvjiem, bija sveša īstena pareizticība un dalība baznīcas euharistiskajā dzīvē”, pacietīgi kā rokdarbu, kuru beigās vairs nav iespējams atšķirt no anonīmiem paraugu tūkstošiem, veic savas apziņas transformāciju. Jo tālāk, jo vairāk un vairāk teksts aužas caur nostieptiem konvencionālās leksikas metiem: tur ir “rāmums”, “lēnprātība”, “pazemība”, “grēku nožēla”, “Kungs”, “Baznīca”, “mīlestības dāvana”, “Lai slavēts Kunga vārds” utt. Audi starp dotajiem metiem ir vērpti no paša dzīves, ar tās samezglojumiem un vērojuma krāsainību. Un paša Zaiceva dzīve ir arī tetraloģijas trešās daļas notikums – kad izšķirošajā trīspadsmitajā naktī sieva lūgdamās uzliek uz šķietami jau zaudētā slimnieka krūtīm Nikolaja Brīnumdara svētbildīti un uz rīta pusi viņš ir glābts.

Raksts no Jūnijs 2019 žurnāla