Žirafe un globalizācija

“Pasaulē ir aptuveni 70-80 valstis, no kurām nav jēgas. Tās apdraud pārējo pasauli no migrācijas, finanšu un ekonomisko notikumu puses.”
Artūrs Priedītis, Baltijas Starptautiskās akadēmijas asociētais profesors

Telegraf

Ir dzirdēts nostāsts par kādu 18. gadsimta dabaszinātnieku, kurš, kad tam parādīja žirafes attēlu, pavisam noteikti paziņoja, ka šāds dzīvnieks nav iespējams. Tas esot pārlieku garš un nestabils, kājas tam ir pārāk garas un tievas. Šādam dzīvniekam būtu ļoti grūti pieliekties ūdens dzeršanai, turklāt tam būtu nepieciešama arī pārmēru spēcīga sirds, lai pa garo kaklu nogādātu asinis līdz galvas smadzenēm. Nē, daba taču nevarētu būt radījusi kaut ko tik nejēdzīgu – tā domāja sava laika Eiropas gudrā galva. Taču nez kādēļ izrādījās, ka žirafes Āfrikā joprojām dzīvo un vairojas, lai cik bezjēdzīgas tās arī kādam liktos.

Izteikums par bezjēdzīgajām valstīm ir visai līdzīgs šiem spriedumiem par žirafēm. Cilvēku sociālās organizācijas formas ir veidojušās pietiekoši ilgā laika periodā; tās, līdzīgi žirafēm, ir ilgas evolūcijas produkts. Arī pašreizējā valstu sistēma kādam varētu likties bezjēdzīga un neracionāla. Taču šāds spriedums drīzāk ietver politisku pārliecību, nekā pētniecisku un neitrālu tēzi: pasaulē nav nekāda standarta, kādas varētu vai nevarētu izskatīties valstis. Valstis ir lielas un mazas, bagātas un nabagas, demokrātiskas un autoritāras, bagātas un nabagas, ģeogrāfiski kompaktas un izkaisītas, kulturāli un valodiski viendabīgas un atšķirīgas, utt. Valsts, kura šķiet izcili laba no militārā viedokļa (teiksim, Šveice), kādam var likties diezgan bezjēdzīga no kultūras vai politiskā viedokļa. Savukārt kulturāli vienotas teritorijas var ilgstoši dzīvot dažādās valstīs – kā Rumānija un Moldova, vai arīdzan abas Korejas. Īsi sakot: valstis, tāpat kā žirafes, pirms savas izveidošanās neprasa padomu ekspertiem – un labi vien ir, ka tā. Vienlaikus valstiskuma izpratne šodien patiesi mainās, un žirafe acīmredzot turpina savu evolūciju. Pamazām nebūtībā aiziet jaunlaiku suverenitātes ideja: tā varbūt vēl turpina pastāvēt kā juridisks koncepts, bet politiskā realitāte no tās strauji attālinās. Suverenitāte savā klasiskajā variantā nozīmēja augstāko varu noteiktā teritorijā, kurai bija iespēja lemt par visu tajā notiekošo – no ekonomiskām norisēm, muitas tarifiem un nodokļiem līdz pat pilsoņu reliģiskajai pārliecībai. Šodien šāda suverenitāte ir kļuvusi apšaubāma. Finanšu tirgi ir kļuvuši globāli; uzņēmumu akcijas tiek pirktas un pārdotas vienlaikus visā pasaulē. Rūpniecībā lielie spēlētāji jau sen vairs nav piesaistīti kādai vienai konkrētai valstij: piemēram, koncerns Siemens uzņēmumu ienākuma nodokli vairs nemaksājot nevienā valstī. Kultūra un izklaide kļūst globāla; komunikācijas un pārvietošanās iespējas pakāpeniski kļūst pieejamākas. Tas viss rada jaunu situāciju, kura vairs nav aprakstāma suverenitātes terminos. Tieši tādēļ, lai valstis varētu veiksmīgi attīstīties, tām ir jāapvalda un jāierobežo sava suverenitāte. Turklāt tas ir jādara prasmīgi un elastīgi, nevis ignorējot globālos procesus, bet gan izmantojot tos. Modernas valsts ekonomika nav iedomājama bez atvērtības investīcijām; moderna nacionālā kultūra nav iedomājama bez ciešas iesaistes pasaules kultūras apritē. Patiešām “suverēna” šodien varbūt ir Ziemeļkoreja vai Mongolija – taču kurš gan gribēs dzīvot Ziemeļkorejā vai Mongolijā?

Taču nelaime tā, ka globalizācija rada arī veselu rindu jaunu risku. Aizraušanās ar spekulācijām kādā maz dzirdētā ASV bankā liek ciest Latvijas tautsaimniecībai; investīciju aizplūšana nezināmā virzienā atstāj bez darba tūkstošiem Eiropas strādnieku; nerunāsim nemaz par vides problēmām, kiberterorismu, ģenētiski modificēto pārtiku, un tamlīdzīgi. Tāda ir mūsdienu pasaule: tā sniedz cilvēkiem krietni vairāk iespēju kā jebkad pasaules vēsturē. Taču arī neveiksmes gadījumā rēķins ir krietni lielāks. Savukārt valsts tvēriens šodien ir visai ierobežots. Tā gan var sekot, lai vienu cilvēku risks pārmērīgi neapdraudētu pārējos, taču tā nevar šos riskus pilnībā novērst. Mēs joprojām varam pamatoti runāt par Latvijas valsti kā defektīvu demokrātiju. Mēs joprojām varam pie visām problēmām sašutumā saukt: “Un kur skatās valsts?!” Taču, objektīvi raugoties, atsevišķas valsts rīcībā ir arvien mazāk instrumentu situācijas ietekmēšanai gan finanšu, gan ekonomikas, gan kultūras, gan drošības jomās. Tādēļ, dziedi vai raudi, valstīm šodien ir jāspēj efektīvi sadarboties ar starptautiskām organizācijām – lai tās būtu ES, NATO, EP, vai bieži un pamatoti lādētais SVF. Tas, ka šīm organizācijām bieži ir problēmas ar demokrātiju un atbildību, ir skaidri zināma lieta. Tomēr ilūzija, ka izolēšanās no pārējās pasaules un kaut kāda īpaša Latvijas Sonderweg īstenošana varētu novest pie labiem rezultātiem, patiesībā nozīmētu mēģinājumu dzīvot 21. gadsimtā pēc 19. gadsimta likumiem un tikumiem. Apdraudējumi, par kuriem runā citāta autors, arī sniedz labu piemēru suverenitātes noburtai domāšanai. Tiek runāts par valstīm, kuras esot liekas, jo apdraudot citas valstis. Taču rūpīgāk raugoties, varam ievērot, ka šodien apdraudējums valstīm visbiežāk nenāk no citām valstīm, bet gan no procesiem un norisēm, kurus nekontrolē neviena valsts. Spilgti tas parādās attiecībā uz karošanu: šodien pasaulē kari faktiski vairs nenotiek starp valstīm, bet gan starp valstīm un nevalstiskiem, bieži globāliem veidojumiem. Afganistāna, Irāka, Somālija – šajās zemēs nebūt nenorisinās tradicionālie kari, kur iesaistītas divas skaidri identificējamas valstis, kuras viena otrai piesaka karu, slēdz pamierus utt. Nebūt ne: te ir darīšana ar abstraktu, visuresošu pretinieku, kuram nav valstij raksturīgās atbildības un rīcības konsekvences, un kurš darbojas kādas “sabrukušas” valsts teritorijā. Arī Krievijas nesenais konflikts ar Gruziju faktiski norisinājās teritorijās, kurās nav nekādas daudzmaz jēdzīgas valsts varas tradicionālajā leģitīmas vardarbības monopola izpratnē un kuras pilnībā nekontrolē nedz Krievija, nedz Gruzija. Citiem vārdiem: galvenā bīstamība valstīm šodien rodas ne tik daudz no citām valstīm, cik no valsts trūkuma. Latvijas kontekstā te arī varētu veikt kādu domas eksperimentu: vai Latvijas drošībai bīstamāka ir šodienas pašapzinīgā un lecīgā Krievija ar Putina-Medvedeva stingrās rokas populismu, vai ekonomisko problēmu rezultātā sabrukusi Krievija, kurā valda anarhiska pūļa demokrātija?