Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pirms pusotra mēneša kinoteātrī Rīga notika dīvaina jubileja – tur rādīja Latvijas režisora Jevgēņija Paškeviča filmu Cilvēka dienas, kurai apritēja piecpadsmit gadu. Filmu skatoties, es mēģināju fiksēt savas jūtas un vēlāk sev jautāju: kas tas bija? Tas bija, lūk, kas: es biju atgriezies mājās, šķita, ka filma mani bija jau gaidījusi.
Cilvēka dienas uzņemtas pēc Andreja Bitova tāda paša nosaukuma romāna, ko es kādreiz biju aizrautīgi lasījis, un stāsta par to, kas satur cilvēku laikā, – romānā tā bija kaislība uz sievieti.
Cilvēka dienas ir izcils operatora Dāvja Sīmaņa darbs. “Tā Latvijas kinematogrāfā ir īpaša, neparasta parādība,” saka pats operators. “Ja es runātu par Cilvēka dienu struktūru, es to salīdzinātu ar simfoniju,“ viņš piebilst. Un – nepavisam ne negaidīti – vēl piemetina: “Man tā ir ļoti personiska filma.” Man savukārt šķiet, ka tā ir vienīgā latviešu spēlfilma, kurā es nejūtos muļķības pazemots un kuru man nav kauns skatīties. Es esmu vienisprātis ar tiem Cilvēka dienu entuziastiem, kuri apgalvo, ka tā ir viena no labākajām, varbūt pati labākā Latvijas spēlfilma vispār. Cilvēka dienas ir pirmā no Latvijas filmām, kas rādīta Berlīnes kinofestivālā, tā saņēmusi starptautisku atzinību, tiek rādīta kā mācību filma kinoaugstskolās.
Bet kā tad tā? Kāpēc tad to gandrīz neviens nezina? Kas ir Cilvēka dienu režisors? No kurienes viņš ir? Vai viņš ir dzīvs? Kādas vēl viņam ir filmas?
Cilvēka dienu režisors Jevgēņijs Paškevičs ir dzīvs. Viņš piedzima 1948. gada 1. novembrī Daugavpilī, un viņa vecāki bija Mihails Preizners, ebrejs, Daugavpils dramatiskā teātra muzikālais vadītājs, un māte – Teofilija Paškeviča, latgaliete, strādniece Daugavpils apģērbā, kura uz Žeņas bērnu dienu bildītes otras puses tā arī akurāti uzrakstījusi: “Bērnībā.” Pēc studijām Maskavas kinematogrāfijas institūtā (VGIK) Romana Karmena meistardarbnīcā strādājis dokumentālajā kino Rīgas kinostudijā, pirms Cilvēka dienām uzņēmis spēlfilmas Infanti (1984), Variācijas par tēmu (1986). Dzīvo Rīgā. Piecpadsmit gadi ir ne vien filmai Cilvēka dienas, 15 gadus tās autors Jevgēņijs Paškevičs nav uzņēmis nevienu filmu, lai gan raksta scenārijus un gatavojas filmas Golfa straume zem ledus kalna uzņemšanai.
Ar kaunu atceros, ka pirms gadiem pieciem, būdams Latvijas Kinocentra ekspertu padomē, es kopā ar citiem piešķīru kaut kādu pavisam nenozīmīgu summu Jevgēņijam Paškevičam darba turpināšanai pie projekta Svelme pār Groskreicu. Toreiz es Cilvēka dienas nebiju redzējis, toties noskatījos aktieru proves topošajai filmai un tajās neko nesapratu. Es atzīstu, ka kļūdījos, ar šādu kļūdīšanos ne vien neļaujot filmēt cilvēkam, kam tas ir jādara, bet arī atņemot sev pašam iespēju redzēt to, kas man varētu izrādīties svarīgi. Šogad ne VKKF, ne Kinocentrs, kas atbild par valsts piešķirto līdzekļu sadalīšanu Latvijas kinematogrāfam, nav piešķīruši Paškeviča jaunajai filmai ne kapeikas (šogad ir 2005. gada 15. marts). Es noskatījos Golfa straumes pieteikuma kadrus – tajos atkal neko nesapratu, bet tieši šī mana nesaprašana un nezināšana mani interesē daudz vairāk par bērnudārza stāstiņiem un ekspertu simpātijām, uz ko balstoties, rodas kauns, ko sauc par Latvijas mākslas kino.
Viss taču ir tik vienkārši – suņi rej, kaķi ņaud, kritiķi kritizē, rakstnieki raksta un kinorežisori taisa kino.
U. T.
Rīgas Laiks: Kad tu pēdējo reizi filmēji?
Jegēņijs Paškevičs:Divas dienas 2001. gadā. Bet zini – kā vakar!
RL: Bet ar ko tu tagad nodarbojies?
Paškevičs:Ar kaut kādu dzenbudismu. Ir lietas, kurās es esmu iesaistīts dabiskā veidā, teiksim, meklēju filmēšanai naudu vai filmēju. Ja es to nedaru, izveidojas pauze. Un es kļūstu par augu. Bez alkohola, bez tabletēm, bez meditācijas, vienkārši ielūkojos lietu dabā. Un zini, šajā laikā man ir parādījies žēlums pret cilvēkiem. Man ir visu un visa žēl. Nevis sevis – bet visu un visa.
Es ļoti daudz laika pavadu šajā istabā. Skatos pa logu. Bet es zinu, ja pēc piecām sekundēm būs uzbrukums, es uzreiz mobilizēšos un būšu gatavs lēcienam.
RL: Tu sevi uzturi gatavībā lēcienam?
Paškevičs:Nē, es zinu, ka sevī kaut kas ir jāsargā.
RL: Kas?
Paškevičs:Enerģētisms. Jo enerģijas patēriņš filmējot man ir briesmīgs. Un es zinu, kā tas ietekmē cilvēkus, kā tas ietekmē mani. Vajag ļoti daudz enerģijas.
RL: Bet enerģija jau rodas, to tērējot.
Paškevičs:Ja viss ir tik nopietni – bet man ir ļoti nopietni –, man jāpanāk rezultāts un es esmu gatavs to panākt. Tā nav pirmā reize, kad man nedod naudu, un ne otrā, un ne trešā… Bet es neesmu sprinteris, es esmu maratonists.
RL: Man nez kāpēc šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc tev neiedeva naudu, ir tas, ka tevi tā īsti neuzskata par savējo.
Paškevičs:Daļēji tā arī varētu būt. Bet nu – gan es ar savu dzīvi kaut kā tikšu galā. Saproti, es tomēr pēc dabas esmu vecis. Man ir savi priekšstati par to, kā es dzīvoju. Un mans mammucis, kuru es ļoti nemīlēju, mēdza teikt – paskaties uz Petrovu, lūk, viņš ir labākais skolnieks klasē. Es saku, ka man vemt gribas no Petrova. Nu tad paskaties uz to tur – es saku, man vemt gribas no tā tur. Es ļoti agri sapratu – un nevis pēc ielas vērtējuma, kur labākais skolnieks ir sūdabrālis jau pēc definīcijas –, ka ir stulbi būt tādam pašam kā citi. Tādējādi mamma mani audzināja pat ļoti labi – viņa savā mazajā dēlēnā nesaskatīja neko labu. Pilnīgi neko! Bet kad es nejauši trāpījos kādā viņas pozitīvā reakcijā un viņa sāka glāstīt man galvu, man no tā metās nelabi. Un tikpat stulbi būtu, ja es tagad staigātu pa ielu, klaigājot, ka latvieši mani apbižo.
RL: Bet kas tas tomēr ir, ko tu, sēžot šeit, sevī glabā?
Paškevičs:Pēdējo projektu es iesāku 1998. gadā, bet tas, kas glāba pirms tam – ņemsim septiņus gadus –, es uzrakstīju trīs lielus scenārijus – pēc Tomasa Manna Fēliksa Krula atzīšanās, tad scenāriju pēc lielā spāņu rakstnieka Ramona Inklāna un scenāriju pēc Stefana Cveiga Svelme pār Groskreicu. 2000. gadā es uzņēmu pirmo materiālu Golfa straumei un pēc tam radoši neesmu darījis neko četrus gadus. Iesācies piektais. Iespējams, ka sasniegta jau kritiskā robeža.
RL: Paklau, bet visi tie pieteikumi filmām taču nespēj radīt nekādu priekšstatu par to, kas tur beigās iznāks. Ja tev kāds, kurš tevi vispār nepazīst, pajautātu tieši: “Ko tu, vecais, īsti gribi?”
Paškevičs:Nu, pirmām kārtām, es vēl neesmu nekāds vecais. Piecdesmit seši gadi – tas režisoram vēl nav vecums. Un, otrkārt, būtu labi, ja ar mani runātu cilvēki, kas manā profesijā ir profesionāļi. Kādreiz tādus cilvēkus sauca par kinostudijas redaktoriem. Lai kādi viņi būtu pēc personiskajām īpašībām, viņi bija profesionāļi, kas mācēja lasīt scenāriju, prata saskatīt, kas no tā var iznākt, rēķinoties arī ar to, kurš to scenāriju filmēs, un tā tālāk. Tagad nez kādēļ tiek uzskatīts, ka visi saprot, kā tiek taisīts kino, bet tas taču prasa milzīgu daudzumu profesionālu zināšanu. Un man nav jāpārtrauc runāt profesionāļa valodā, lai būtu saprotams kādam, kas piešķir vai nepiešķir man naudu. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti cilvēki, es zinu, viņi nav vainīgi. Viņiem vieni patīk, citi – nepatīk, viņiem ir priekšstats par to, kas ir vecs režisors, kas ir jauns režisors… Bet kāds tam sakars ar mani? Es esmu kadru, karjeras režisors. Kurš trīsdesmit gadus nodarbojas ar kinematogrāfu.
Kas man kādam šeit būtu jāstāsta, lai pierādītu, kas es tāds esmu? Nu kas – man jākļūst par liliputu? Paldies dievam, esmu paaudzies līdz vidējam Eiropas līmenim – metrs sešdesmit astoņi. Nu un kas – man tagad vajadzētu pakaļu viļāt? Ja man ļaus taisīt filmu – es nevienam neko nebūšu parādā, neļaus – arī nebūšu.
Tu saproti – Kinocentrā gadā tiek pieteikti 30 spēlfilmu projekti! Tas taču ir j…! Holivuda, b…! Trīsdesmit! Kas par ražību! Apd… var. Tā vietā, lai izaudzinātu savus režisorus, operatorus, producentus, scenāristus, Kultūras akadēmija ir izkropļojusi bērnus, kas tagad moka savus tuvākos, savus radiniekus, skatītājus, Kinocentru – viņi ir režisori!
RL: Bet ja tev tomēr vairs nebūs iespēju filmēt, ko tu domā darīt?
Paškevičs: Ir jau par vēlu. Par nožēlošanu, neko citu es neprotu. Jo bērnībā man bija divi ceļi: viens – uz cietumu, otrs – uz šejieni. Un es izvēlējos to, kas cilvēcei ir mazāk kaitīgs. (Smejas.)
RL: Vai tev nav tāda sajūta, ka šī, ja tu tiksi pie naudas, var izrādīties tava pēdējā filma?
Paškevičs:Kā gan es to varētu zināt? Es nevaru atbildēt uz tādu jautājumu. Bet ikvienam noteiktā vecumā ir kaut kādas zināšanas par sevi, zināšanas par to, kas viņš tāds ir. Zināšanas par savu bioloģiju, ķīmiju, cik, kāpēc, kas tev par to būs, un tā tālāk. Es jau sen esmu iepazinies ar šo tipu Paškeviču, un viņa resursi man ir apmēram pārskatāmi. No otras puses, man jautā, kā tu to vari izturēt, kā tu šos piecpadsmit gadus esi dzīvojis, un tā tālāk. Nu – jūs nevarat, jūs tā nedzīvojat, bet ne es tur esmu vainīgs, ne jūs. Katram ir sava funkcija.
RL: Un kāda ir tava funkcija?
Paškevičs:Mana funkcija ir laikus notīties. Vēlams – pie pilnas apziņas. Nāves tēma jau kopš agras bērnības man ir kā kaujas draudzene. Es katru dienu domāju par nāvi. Un es tur nevaru neko izdomāt, bet tā doma jau neeksistē tādēļ, ka es to gribu, bet tādēļ, ka tā grib.
RL: Un kāda ir šī doma?
Paškevičs:Patiesību sakot, tās drīzāk ir dzīvnieciskas šausmas no nāves, nu, cilvēkam pilnīgi dabiskas. Personāžs, ko mēs saucam par nāvi, var būt priecīgs vai viltīgs, pamuļķīgs vai stulbs, bet ar tevi tam vienalga jāizdara viens un tas pats. Jānomiedz tevi.
Tam pat var būt skaista forma, teiksim, es reiz Augustam Sukutam stāstīju sapni par savu vecomāti: tur, pie lauku mājām, ir aizaudzis ezers, saukts par Sesku ezeru. Un tur laivas ir tādā kā puszārka formā – ar kantainiem galiem, un nav arī airu, jo tur ir jābrauc starp tādiem puduriem – stumj ar kārti. Un tai laivā stāv vecāmāte, bet es krastā – maziņš. Lai gan es pa visiem tiem gadiem viņu nekad nebiju laivā redzējis. Es viņai saku – ei, vecomamm, uz kurieni tu? Bet viņa atsaka, ka tūlīt būs atpakaļ. Un tā smaida – es nekad neatceros, ka viņa būtu smaidījusi –, it kā lai mani nomierinātu, bet vienlaikus arī pakacinātu. Viņa atgriezīsies gan, bet viss nav tik vienkārši. Un viņa atstumjas no krasta. Šis sapnis atkārtojās vēl un vēl, un tad es sapratu, ka man jānoliek svecīte – es nolēmu uzņemt Garo dienu. Lai atbrīvotos.
RL: Vai tev ir svarīgi uztaisīt filmu, lai paspētu kaut ko svarīgu sevī saprast?
Paškevičs:Es nezinu. Savā profesijā es esmu ļoti pragmatisks cilvēks. Ļoti. Kā uguns ledusskapī – stulbs, bet precīzs salīdzinājums. Viss, ieskaitot manu fizisko pastāvēšanu, ir saistīts ar manu profesionālo darbību. Jo pēc viņu teorijas man jau sen vajadzēja atstiepties. Nedod naudu, tu esi iepinies finansiālās saistībās, ir iztērēts jau daudz sponsoru līdzekļu… Es taču nevaru tā – nu, piedodiet, neiznāca, man ir par kaut ko jāatbild krievu, igauņu, ungāru priekšā, ar ko man ir līgumi.
RL: Savu darbu Cilvēka dienas Andrejs Bitovs sauc par “punktēto romānu”, kas pievērš uzmanību tādiem atsevišķiem punktiem cilvēka dzīvē. Kaislība kas savieno romāna varoni vienā cilvēkā, ir sieviete, kuru viņš atsevišķos dzīves punktos nevar un nevar dabūt…
Paškevičs:Tu zini, man ir bijis pietiekami daudz laika pārdomām, un es esmu novērsies no ielūkošanās šāda veida stimulos un motivācijās. Zini, stāsta, it kā Pētera Pirmā jūras likumā bijis teikts: kad kuģis pietauvojies svešā ostā, kuģa komandu jāatlaiž uz krogu, pie maukām, bet pēc zināma laika matrožiem jāatgriežas uz kuģa. Matroži atgriezās visai smagā stāvoklī, tad lūk – ja matrozis krita ar galvu uz kuģa pusi, komandai viņu vajadzēja piecelt kājās, uzvilkt uz klāja, izsutināt pirtī un salāpīt. Un nolikt gulēt. Bet ja matrozis krita ar kājām pa priekšu, viņu gaidīja bargs sods.
Nu jā, es krītu ar galvu pret kuģi. Tādā virzienā.
RL: Tavas Cilvēka dienas tomēr tur kopā arī kāda jēga.
Paškevičs:Tur vienkārši runa ir par dzīvu, jūtošu cilvēku. Viņam ir zināma izglītība, viņš ir cēlies no muižniekiem, vispār – tas ir stāsts par kāda vēsturiska slāņa bojā eju. Infantjevs ir muižnieks, bet viņa meita apprecas ar milici…
RL: Vai tev nešķiet, ka sievietes vispār mēdz izvēlēties nepareizos vīriešus?
Paškevičs:Nu, protams. Kad biju mazs, es fizkultūras stundās ierindā stāvēju pēdējais, un katru gadu notika cīniņš par to, kurš būs pēdējais un kurš – priekšpēdējais. Man, pašam īsākajam, blakus stāvēja pati garākā meitene klasē. Es ļoti labi atceros viņas piesvīdušās paduses. Tie nebija sievietes, bet sunenes sviedri. Nevis sievietes mitrums, kas mūs tieši pievelk. Vienkārši sviedri. Nemazgāta sporta tērpa, nemazgāta ķermeņa smaka.
Bet man vienalga likās – kāpēc tā meitene klasē, nu kāpēc, nu kapēc viņa mīl to idiotu? Kāpēc ne mani – es taču esmu tik gudrs. Bet maziņš. Nu, kā vēži – vakar par trim, bet šodien – par pieciem. Bet maziņi.
Cilvēka dienās mani, protams, interesēja cilvēka dzīve. Ja kādā brīdī viņā, šajā mazajā bērna ķermenītī, netiek ievietota tā varenā personiskuma atspere, tad, protams, gaidiet nelaimi. Bet lielākajam vairumam jau šīs atsperes nav. Ir kaut kādi pielāgojumi, lai kaut kā nodzīvotu, paēstu, ir kaut kāda viltība, bet tas viss ir “no dzīvnieku dzīves”. Mātīte kādu izvēlas – nu ko lai tur dara. Protams, ka mani interesē dvēseles dzīve – vai cilvēks spēj saglabāt dzīvu savu dvēseli, vai nespēj.
Filmā es izvēlējos vienkāršu, vidēju cilvēku. Teiksim, kāds mani ir nodevis. Bet cilvēki jau nav dzimuši, lai pārbaudītu viņu izturību. Tas ir noziedzīgs skatapunkts. Nedrīkst cilvēku bez gala pārbaudīt, cik viņš spēj izturēt. Lūk, to, ka viņš pat spīdzinot ne par ko neteiks, kur sēž partizāni. Nu, ne tam cilvēki ir dzimuši. Un kādā brīdī es sapratu, ka šī brīnišķīgā sieviete ne vien var būt kopā ar to mudaku, bet viņai pat jābūt ar viņu kopā. Un es nebūšu viņiem tiesnesis. Es sajutu, kur ir pasaules harmonija. Nav tiesnešu, nav viņu, nav, nav… Cilvēkiem dzīvē ir katram sava funkcija, viņu individuālais ceļš. Bet man ir savs. Un tev ir tavs. Un es tev neesmu tiesnesis, tāpat kā es ceru, ka tu – neesi man. Kad tu sasniedz tādu sapratni, tu kļūsti šausmīgi stiprs, šausmīgi radošs. Un brīvs.
RL: Kā izpaužas tava brīvība?
Paškevičs:Ja es tā redzu pasauli, es to ļoti sajūtu, sajūtu, ka tas viss ir īsts – lūk, vārna sēž. Tas ir, es esmu pateicīgs, ka dzīvoju.
RL: Bet tu dzīvo…
Paškevičs:Es dzīvoju vieninieka kamerā. Nu un kas par to? Var jau būt, ka mana dzīve kaut kā nelāgi pagriezusies.
Tad es nodomāju: tas ir, kā? Tā arī
tagad būs? Bet tad tas ir viss. D…ā. Mironis. Nu, kāds man nedod naudu. Nu ko tu, dārgais, nu, nu, nu… viss pāries. Viss pāries. Es uzskatu, ka mans uzdevums ir rīkoties. Man pašlaik ir konkrēts darbs, un man tas ir jāpadara. Tas arī viss.
RL: Cilvēka dienas it kā rāda kādu visai nekonkrētu vietu…
Paškevičs:Nekataloģizējamu.
RL: Bet tu teici, ka esi šejienietis un ka netaisies nekur no šejienes projām laisties. Kas tevī ir no Latvijas?
Paškevičs:Esmu dzimis šejienietis, no Daugavpils, turienes pagalmiem un ielām, turienes pēckara dzīves, kur tikai treknie kapauni…
RL: Kas tie par kapauniem?
Paškevičs:Nu, kapauns ir tāds cālis, trekns… It kā bija padomju vara, bet patiesībā cilvēki kustējās, neatkarīgi no lozungiem domājot par to, kā pabarot bērnus, kā veļu izmazgāt, kur padirst… Un turpat ir pilsētas tirdzniecības uzņēmuma direktors, un visi zina, ka viņš ir zaglis – un viņu pēc tam arī iesēdina –, bet viņš dzīvo labi, viņam ir Pobeda…
Starp citu, mana mamma uzskatīja sevi par latvieti, dziedāja Aijā žūžū, lāča bērni… Viņa taču man nedziedāja Musorgska vai Čaikovska romances. Nē, saproti, ir zemes miasmi. Nacionālā kultūra, ja neskaita materiālās vērtības, ir miasmi. Tas ir tas, ar ko tu elpo.
Bet es nepārstāvu ne ķīniešus, ne poļus, ne krievus un ne ebrejus. Un ne latviešus. Kad es atstiepšos, nāksies atzīt, ka tā ir bijusi Paškeviča subkultūra. Mani nav kur piedabūt klāt. Bet mani tas neuztrauc.
RL: Bet ja tu domā par vietu, kas tev atbilst – tādam, kāds tu esi, kas tā būtu?
Paškevičs:Tās ir mana vectēva mājas, 10 kilometrus no Aglonas un 5 kilometrus no Grāveres. Māju nosaukums bija Zeļengaja. “Gai” – poliski ir ceļš, iznāk “zaļais ceļš”. Filmā Cilvēka dienas ir mans sveiciens tām mājām – Spilves lidostā ir panorāma pa karavīriem, kas tur slaistās, un tur ir karte. Un uz tās no visas pasaules ir tikai viens salasāms uzraksts, tur lieliem burtiem rakstīts – Zeļengaja.
Tās bija īstas lauku mājas, tur nebija neviena sveša, un ja kāds ik pa pāris dienām parādījās, suns rēja jau kilometra attālumā, gāzdams vai māju apkārt pie ķēdes. Jā, tā bija paradīze! Tur bija govis, vistas, cūkas, suņi, kaķi, ezeros bija zivis, viss… Dārzs, īpaši kad bija jaunie kartupeļi. Un es piebāzu pilnu muti ar dillēm un kožļāju tās kā zirgs… Vai sīpolus – tā, pa taisno. Tas bija p…, pilnīga paradīze. Labāk nemēdz būt.
Es jau sen vairs uz turieni nebraucu, jo vecmamma – viņai bija tāds īpašs vārds – Marija Magdalēna Bižanc –, vecmamma nomira, bet māti es tā nemīlēju. Ar māti man bija sliktas attiecības, es mīlēju tēvu. Ļeņingradas, “vecās skolas” inteliģents, viņš vienmēr bija pret mani labs, viņš bija vienīgais cilvēks, kurš ticēja tam, ka es varu par kaut ko kļūt.
Pēc vecmammas nāves vecaistēvs paņēma piedzīvotāju, un, kad nomira vectēvs, viņa mājas pārdeva kādiem nepazīstamiem cilvēkiem, kas tās apdrošināja un nodedzināja. Garo dienu mēs filmējām netālu no turienes, tur dzīvoja divi kalēji, un, kad beidzās filmēšana, es neizturēju, mēs uz turieni aizbraucām – viss! Tur vairs nekā nebija, viss bija nodedzināts, palikuši tikai pamati, netīra, atbaidoša ainava – es vienkārši paņēmu šīs atslēgas – re, tur ir zīme K. P. – Konstantīns Paškevičs, atradu ložmetēja lentu – vectēvam bija šaujamie, jo māja bija tālu no citiem, un māja bija cietoksnis. Es iekāpu mašīnā, viss – tās bija bēres. Tur taču bija milzīga māja, kas savienota ar kūti, milzīgs šķūnis, kur atradās kamanas, zvejas tīkli, graudu, miltu apcirkņi, tas bija ļoti nopietni… Vēl viens šķūnis, kur bija smēde. Ļoti skaisti, viss tāds pelēki zaļš – apsūbējis, sūnām apauguši akmeņi… Tieši pie mājas – pašiem savs mežs. Tīrs Levitāns. Ezeram otrā pusē, tādā pamežā ir kapsēta – tur viņi arī guļ. Un rudenī - nu zini, tas zelts ar visām nokrāsām… Nu jā, tā ir manas dvēseles dzimtene. Nekā labāka nav. Esmu bijis visādās Kannās, mannās, bet…
RL: Un tomēr es brīnos, kā tu esi izsprucis no saviem Daugavpils pagalmiem.
Paškevičs: Es ļoti agri iemācījos… iespējams, pateicoties sportam. Es nodarbojos ar brīvo cīņu, arī dzīve pagalmā bija visai sportiska, tad es nedaudz paukojos, mazliet peldēju – varbūt tādēļ, ka es reiz visai nopietni slīku. Un tikai nejauši paliku dzīvs.
RL: Vai tu atceries, kā tas bija?
Paškevičs:Sesku ezerā kādus desmit metrus no krasta bija tāda maza peldoša saliņa, kādus desmit metrus perimetrā, ne vairāk. Un mēs ar tēvoci Sašu ar laivu devāmies uz šo saliņu makšķerēt. Nu, mēs tur pamakšķerējām, un devāmies atpakaļ, es uz ceļiem stāvēju laivas priekšgalā. Pēkšņi aizmugurē atskanēja tāds iespaidīgs plunkšķis, kāds rodas, kad ezerā uzlec liela līdaka – un toreiz tās tur bija daudz savairojušās. Es teicu: “Tēvoci Saša, kāda liela līdaka!” Atbildes nebija, es pagriezos, bet tēvoci Sašu neieraudzīju. Man pretī nāca ūdens, laivas dibens pazuda kaut kur uz sāniem, un es jau atrados zem ūdens. Man bija kādi gadi septiņi, un es absolūti nepratu peldēt. Taču tā kā es ātrumā un šausmās nepaspēju sarīties ūdeni, tad mani tūlīt pat kā mucu izsvieda ūdens virspusē, kur es, protams, atkal neieraudzīju ne laivu, ne tēvoci Sašu. Manā priekšā bija tikai laivas dibens, kā tādas skapja durvis. Es tam pieķēros un mēģināju uzspirināties virsū, taču, tikko es biju uzrāpies uz vienas puses, tā laivas dibens pacēlās gaisā un apkrita otrādi, un es atkal grimu zem ūdens, pie tam dabūjis ar to dibenu pa galvu. Tā turpinājās vairākas reizes, un tad es jau gāju uz grunti pamatīgi – es jau redzēju šo netīro, dūņaino ūdeni, man pat likās, ka es ieraudzīju kaut kādu lielu zivi – un kāpēc gan ne? –, bet, kaut kāda instinkta vadīts, es sāku mežonīgi kulstīt rokas un kājas. Un vienā no šīm kustībām es pieskāros kaut kam, kas man atgādināja tādu kā biezu matu šķipsnu un kam es krampjaini pieķēros. Izradījās, ka tās ir garas ūdenszāles no tas peldošās saliņas, kur mēs vēl pirms brīža bijām makšķerējuši. Es pievilkos un kā korķis izsprāgu krastā. Iedomājies, ja tā kustība būtu bijusi nedaudz savādāka, straume mani būtu panesusi zem tās saliņas – tā bija vienkārši kosmiska mēroga rulete. Tēvoča Sašas nekur nebija.
Jā, es izrāpos uz tās saliņas, un, kā pieņemts filmās, sāku spiegt, ka glābiet, palīgā, es slīkstu. Es gan vairs nekur nevarēju slīkt, jo biju krastā, tomēr es žēlabaini gaudoju, un manai gaudošana pieskaņojās āmura sitieniem pa laktu no smēdes, kur strādāja vectēvs. Bet nu klaigas laikam bija tik iespaidīgas, ka vecaistēvs izskrēja ārā – tas nebija pārāk tālu, metrus astoņdesmit, simt. Es redzēju, kā viņš metās pie žoga, kas no ezera stiepās gandrīz līdz pašai mājai, un viņam bija tam jātiek apkārt. Un tad es pirmo reizi sapratu, ka vecaistēvs mani mīl. Pirms tam man šķita, ka ar mani apietas pārāk bargi – nerunā, sit ar koka karoti pa pirkstiem, ja es pasteidzos pirmais kaut ko paņemt no galda… Mazdēlu viņam bija daudz, bet ar savu mīlestību viņš bija iezīmējis tieši mani. Es redzēju, kā viņš skrēja kalnā, viņam jau bija pāri sešdesmit, bet viņš skrēja kalnā, aizkavējās, pēc tam paradījās ar ugunsdzēšamo kārti, skrēja lejup uz ezeru, un, kamēr viņš skrēja, es izdzirdu tādus vienmērīgus ūdens plakšķus. Pārgājis saliņai otrā pusē, es ieraudzīju, ka no ezera vidus šurp peld tēvocis Saša.
Izrādījās, kā tēvocis Saša bija diabētiķis un bija vai nu aizmirsis izdarīt injekciju, vai arī laikā ieēst, tāpēc viņš laivā bija zaudējis samaņu. Viņam krītot, vecā laiva bija izjukusi – borti atsevišķi, dibens atsevišķi. Interesanti arī, kā viņš bija palicis dzīvs – acīmredzot viņš bija iekritis ļoti veiksmīgi, straume bija viņu nesusi iekšā ezerā, kur viņš pēc kāda laiciņa bija attapies un sācis peldēt krastā.
Vectēvs izvilka pāris gabalus no izjukušās laivas un ar kārti aizstūma tos līdz saliņai, kur tēvocis Saša uzrīkoja tādu kā mazu plostiņu. Protams, ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi ar laivas dibenu, mani uzdabūt uz šīs konstrukcijas bija visai sarežģīti. Kad mēs bijām nonākuši krastā, Konstantīns ļoti nopietni pateica tēvocim Sašam, ko viņš par to visu domā. Šai laikā visi daudzie radinieki bija otrā pusē ezeram, bet, kad viņi atgriezās – es atceros, mēs sēdējām virtuvē. Tēvocis Saša ēda gurķu un tomātu salātus ar krējumu, un nervozi smējās. Skatījās uz mani un pa brīdim iesmējās, droši vien saprazdams, ka tas vēl nav viss. Atnāks pārējie, un tad viņš vispār būs d… Un d… viņš arī bija.
RL: Bet vai šis gadījums nav kaut kā saistīts ar Cilvēka dienu sākumu, kur puisēns baidās iet pa ledu?
Paškevičs:Tā ir epizode no manas dzīves. Lai saīsinātu ceļu uz Aglonu, māte mēdza iet pāri ezeram. Bija agrs pavasaris, kā patlaban, es biju slimīgs, nopuņķojies, klepoju, bet viņa atveda mani ezera krastā un stiepa iet pāri. Es redzēju, ka zem ūdens kārtas ir ledus, kurā vēl iezīmējās zirgu pakavu nospiedumi un cilvēku pēdas. Bet man šķita, ka tur vairs iet nav iespējams, un es stingri nospriedu, ka māte taisās mani noslīcināt. Un es negāju. Es spārdījos, viņa raudāja, sita mani, pierunāja, atkal dauzīja, un galu galā es nolēmu, ka jā – iešu. Kaut kā viņas darbības man nesaskanēja ar slīcināt vēlēšanos. Un es sāku iet kā pa ūdens virsu. Kad mēs bijām otrā pusē, tur bija kādas lauku mājas, viņa mani ievilka tur iekšā, lai es nenosaltu turpat uz vietas, un tur es dzēru portvīnu ar karstu tēju.
RL: Un kopš tās reizes tev…
Paškevičs:Iepatikās portvīns? Nekā nebij, ja gribu dzert, dzeru visu. Lai gan labāk – šņabis.
RL: Veņička Jerofejevs mēdza vērtēt cilvēkus, teiksim, sarunbiedrus vai rakstniekus, tādējādi, ka vienam viņš piedāvāja ieliet gramus piecdesmit, citam – visus divsimt, bet kādam – neliet nemaz. Kam tu ielietu un cik?
Paškevičs:Ir šeit viens tāds cilvēks, kurš pacieta manus zvanus, runājās ar mani, kad man gribējās ar kādu parunāt… Tas ir Ābrams Kleckins. Vienīgais cilvēks, kurš saprata visu bezperspektivitāti…
RL: Bezperspektivitāti kam?
Paškevičs:Visam.
RL: Taviem projektiem?
Paškevičs:Nē, viņš… Tu saproti, es taču diezgan ātri kļuvu par to, kas es esmu. Jau trešajā kursā es uzfilmēju kursa darbu. Pēc tam – ceturtajā. Viņš varēja mani novērot ilgi, jau divdesmit piecus gadus. Un viņš nosprieda, ka es esmu vērtīgs kadrs. Es viņam ielietu gramus divsimt. Tikai viņš nedzer…
RL: Nu bet draugiem?
Paškevičs:Man nav draugu.
RL: Kādēļ?
Paškevičs:Kā lai es zinu, kādēļ. Bija man viens draudziņš – Podnieks. Notinās. Un arī – kā lai saka, attiecības mums bija sarežģītas. Bet mēs kopā sākām, pēc tam mūsu ceļi šķīrās. Jura bija ļoti citādāks cilvēks, viņš bija apmēram trīs gadus par mani jaunāks, un reizēm viņš teica: “Nu kāpēc tu pret mani izturies tā, it kā būtu par mani simt gadus vecāks? Man taču ir tikai par trīs gadiem mazāk…” Viņš gāja savu ceļu, es – savējo, bet pirms nāves mēs atkal satuvinājāmies.
RL: Kāpēc jūsu ceļi šķīrās?
Paškevičs:Man šķita, ka viņš nodarbojas – viņš ar to lieliski nodarbojās – ne ar to, ko vajag. Mēs septiņus gadus nebijām runājušies. Un Jura teica: “Žeņka, braucam, es tevi aizvedīšu.” “Jurča,” es teicu – tā es viņu saucu, “Jurča, nu ko tu tur, velns ar ārā, dari?” Es viņa žanru nosaucu par politiskajiem videoklipiem. “Varbūt pietiks ar šo p… nodarboties?” Viņš piekrita, ka pietiks, tas ir, viņš klusēja. Es viņam saku, ap tevi visādi aplipuši kā vēzīši ap kuģi, tik daudz cilvēku barojas, priekš kam tev tas vajadzīgs? Vai tev ir arī kaut kas nopietns aiz ādas? Viņš saka – Jāzeps un viņa brāļi. Es saku – brīnišķīgi. Velns parāvis, nāc par producentu manai Groskreicai, un es būšu tavs pelēkais kardināls, es tev palīdzēšu! Juris vēl spēlfilmas nebija taisījis. Mēs aizbraucām līdz centram, viņš līdz Engelsa ielai, bet es devos tālāk savās gaitās.
Bet tu taču nezini, Groskreicas scenārijs sākas tā: kamera virzās zem ūdens, starp ūdenszālēm, akmeņiem, un pēkšņi mēs redzam slīkoni, kamera arvien tuvāk, tuvāk, ielūkojas slīkoņa sejā, un rakstnieks Šlēgelis pamostas, jo viņš ir ieraudzījis sapnī pats sevi kā slīkoni.
Pēc divām nedēļām – viņu nenošāva, viņu nenodūra, viņš nepakārās, viņš nenoindējās, viņš nolēma noslīkt. Un tas mani tā satrieca… vispirms, es pazaudēju tuvu cilvēku, ļoti tuvu, un, otrkārt, man nepatika, ka tieši tādā veidā.
RL: Saki, vai tevī nav pazudusi vēlēšanās taisīt kino?
Paškevičs:Nē, man nekad tā nav bijis – “es gribu taisīt kino”. Cilvēkam mēdz būt viņa ūdens, tas, kur viņš jūtas kā zivs. Es tā jūtos filmējot. Šajā brīdī tu pārcelies uz citu teritoriju. Tu intuitīvi meklē it kā kādas acīm neredzamas durvis, tu tās uztausti, atver, aizver, un izrādās, ka tu esi nonācis tur, kur nav ne sadzīves, ne radinieku, ne slimību, vispār ne s… tur nav. Tur ir tā pasaule, kuru tu esi meklējis.
RL: Vai to nevar salīdzināt ar…
Paškevičs:Neko ne ar ko nevar salīdzināt. Nekam nav nekādas jēgas. Bet kā tad tu domāji? Visa mūsu dzīve ir absolūts bezjēdzības pierādījums. Kā – vai tad tu to nezināji? Es nopietni runāju. Pilnīgi nekādas loģikas un nekādas jēgas, vienīgi ieņemšana un kustēšanās pretī nāvei. Vienkārši vienus šis process priecē, bet citus…
RL: Tas ir, tevi priecē…
Paškevičs:Bet tu padomā – tā taču ir priekšrocība. Kāds kazino, kādas narkotikas var aizstāt sapratni par to, ka viss ir bezjēdzīgi! Ka viss ir tik dabiski bezjēdzīgs. Tā taču ir privilēģija, saproti? Pri-vi-lē-ģi-ja. Izredzētība. Es, piemēram, uzskatu, ka, lai gan no malas viena mana diena tik ļoti līdzinās citai, manā dzīvē pilnīgi nav rutīnas. Man ir mokas, man ir ciešanas, neveiksmes galu galā… Reizēm saka – nu kas tās par “radošām mokām”? Ko jūs tur mokāties? Nē, es mokos, bet saldi. Man ir mocību objekts, kas mani ir pārņēmis, kas mani ir apbūris, un man vairs nav svarīgi, vai es ēdu, vai neēdu, dzeru, nedzeru, guļu, neguļu… Vai tad tā nav laime, ja cilvēkam nav nepieciešams tas, ko visi uzskata par pašu nepieciešamāko? Tu zini, ja tu atradīsi durvis un ieiesi tajā istabā, p…, tu taču būsi kā spilvenā, tā…