Viss var mainīties

I

Sliecos domāt, ka dzīvošana vienā vietā ir drīzāk trūkums, nevis tikums, tomēr jau četrdesmit piecus gadus arvien aizmiegu un mostos Antakalnī, proti, Viļņā, – nieka simt metrus no mājas, kur arī piedzimu. Vai nu man to pajautātu Raiņu mežiņā, vai, jau tiešāk, Augšējos Panēros [1. Raiņos, netālu no Telšiem, 1941. gada 24. – 25. jūnijā sarkanarmieši nogalināja73 juristus, politiķus u.c.“tautas ienaidniekus”; Panēros, Viļņas nomalē, no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada augustam nacisti nogalināja ap 100 000 cilvēku, lielākoties ebrejus un poļus. – Tulk. piezīme], vai no visa spēka piespiestu pie Jeruzālemes Raudu mūra, es nevarētu skaidri atbildēt – vai piedzimt Viļņā par lietuvieti ir laime, pienākums vai sods? Savulaik šķita, ka tas ir visbrīnišķīgākais, kas ar mani noticis, citā brīdī diemžēl – “otrādi”.

Atmiņā paliekošākais Viļņas laiks, nu jau pazudis aiz pagātnes horizonta, manai paaudzei sakrita ar pēdējām pagājušā gadsimta desmitgadēm – ar Sajūdi, daudztūkstošu rituāliem Katedrāles laukumā, skaļiem mītiņiem Viņģa parkā. Protams, ar brīnumā pārtapušo 11. martu, traģisko 13. janvāra nakti, kā arī cerīgo 23. augustu, kad pūlis negantā līksmībā grāva nule gāztā totalitārisma elku tēlus. Laikam gan 1991. gada 23. augusts – kad izkūpēja Maskavas pučs – līdz pat šim laikam ir mana visgaišākā diena Viļņā. Skaidras debesis, pievakare, un ļaužu pārpilnajā Lukišķu laukumā pie VDK nama, uzrāpies uz marmora pjedestāla, es fotografējos ar alus pudeli paceltā rokā, kūpošu smēķa galu zobos un smaidu līdz ausīm – cerams, uz visiem laikiem kritušā Ļeņina vietā. Ar šo mirkli varēja iztēloties dzīvi ne tikai Viļņā, bet arī pārējā Lietuvā, un tāpat, protams, visā pasaulē, kas tagad vērās vaļā, – un šī dzīve dzīrās kļūt par nebeidzamiem brīvības un laimes svētkiem.

Tajās dienās es lepojos, ka atrodos un stāvu tieši šeit, savā Viļņā, nespēju iedomāties, ka varētu būt kaut kur citur – ne mīļajā Varšavā, ne Krakovā , ne, pasarg’ Dievs, Londonā. Diemžēl deviņpadsmit gadus vēlāk pie Lietuvas Seima, pēc Rīgas parauga un, visticamāk, svešu spēku sakūdīti, notika “eksperimentāli” nemieri, un tad es jau domāju citādi – “bet kāpēc gan ne?”... Šajā reģionā, kas ļoti atkarīgs no ārējiem spēkiem un ģeopolitiskās konjunktūras, ir modē mainīt uzskatus, atteikties no pagātnes, aizmirst solījumus un sirdsapziņu. “Principiāla” viedokļa maiņa, šeit dzīvojot, ir neizbēgama, tāpat kā sociālie, politiskie vai patriotiskie caurvēji, kas allaž brāžas cauri pilsētai.

Pēc skata garlaicīgajā Viļņā – Austrumeiropas nomalē – gaužām reti gadās dienas, kad pilsētā valda saskaņa, sakrāls miers, naivākiem atbraucējiem mānīgi liecinot, ka šeit – starp atdzimušām gotikas un baroka baznīcām – dzīve ir droša, ērta un laba. Man sev jāatzīst, ka aizvien biežāk sastopu ērcīgus un piktus, bieži vien arī draudīgi niknus ļaudis, šāds daudzkrāsainās sabiedrības garīgais stāvoklis, ar kuru saduries, tiklīdz paver mājas logu, jau ne pirmo gadu paliek stabils un tuvākajā laikā, šķiet, nemainīsies. Man pat grūti noticēt, ka arī šodien pa Viļņas ielām vēl staigā cilvēki, ar kuru pūlēm pirms diviem gadu desmitiem tika sagrauts totalitārisma cietoksnis, tolaik vēl dēvēts par PSRS. Šķiet neiedomājami, ka lielākā daļa to pašu cilvēku, kas bija virknējušies Baltijas ceļā, ar augumiem stājušies pretī padomju tankiem, aizstāvot Viļņas TV torni, ziedojuši pēdējos ģimenes ietaupījumus “Blokādes fondam”, pēc dažpadsmit gadiem no varoņiem pārtapuši par noskrandušiem īgņām, neciešamiem burkšķētājiem un bezcerībā lej uz visu pasauli žulti interneta blogu un portālu komentāros. Patiešām, izcīnītās Brīvības un vēlamās Lietuvas Neatkarības fonā manas un vecākās paaudzes cilvēki izskatās “tā ne visai” – vēsturisko pārmaiņu neārstējami traumēti, paši sev nevajadzīgi un jauno spēku nežēlīgi nostumti sabiedrības kaktos. Viņi – vēl nesen godājami pilsoņi – izskatās īpaši skumji, kad, sakrītot laika un telpas apstākļiem, nonāk starp “mūžam dzīvās” nomenklatūras pārstāvjiem, kas ar nekaunīgām manipulācijām vai zādzībām ne tikai sakrājuši materiālu bagātību, bet arī izkarojuši tiesības nemaldīties un mācīt citus. Viļņā arvien biežāk starp vakarējiem domubiedriem šķiļas naida dzirksteles, bet sociālajā un morālajā cīņā, kā jau pieklājas liberālismu atzīstošā kapitālismā, zaudē vājākais.

Bet vai nu tas kāds jaunums – “cīņa”. Kopš vissenākajiem laikiem ļaudis šajos platuma grādos nav vairījušies no kaušanās un miruši visbiežāk ne pēc savas, bet svešas gribas. Lielai daļai šejienes iedzīvotāju jēdzieni “represijas”, “upuri”, “karātavas”, “genocīds”, “nāves bailes”, “masu kapi”, “deportācijas” ir sen un labi – kopš sacelšanās vai holokausta laika – pazīstami, prātam visnotaļ aptverami, un nevienu neizbrīnīs, ja kādu dienu tos šeit atkal mēģinās iedzīvināt. Šādu domu un nemierīgu nojausmu elektrizēts cilvēks nekad nevar Viļņā justies drošs. Krustu, sastingušu geto, dobju zvanu, slīpu vecpilsētas jumtu, vairs neatjaunojamu sinagogu un slimīga garīgā stāvokļa fons, atšķirībā no pārējās Eiropas, daudz ko šeit liek uztvert reāli – vismelnākās domas, visneticamākos pareģojumus un ārprātīgo minējumus. Taču izrādījās, ka Austrumeiropas realitāte ir daudz radošāka par visu šo pareģu iztēli.

Dažas dienas pirms bojāejas kaimiņu Polijas prezidents Lehs Kačiņskis viesojās Viļņā. Vēl 8. aprīlī viņš bija Simona Daukanta laukumā, brauca uz Prezidenta pili pa tām pašām ielām, pa logu redzēdams tos pašus uz Universitātes pusi ejošos ļaudis, kurus todien tur redzēju es. Un tad paradoksāli atkārtojās Katiņas traģēdija, aizdomīgi līdzīga deviņdesmit septiņu cilvēku rituālai slepkavībai. Ar prātu neaptverams sižets, kas no rīta, lidmašīnai Varšavā paceļoties gaisā, tiktu uzskatīts par murgu, īstenojās ne tikai poļiem simboliskajā Katiņas slaktiņa vietā, bet arī simboliskā laikā – tieši pēc septiņdesmit gadiem.

Šī apokaliptiskā notikuma satricināts – stiprāk nekā jelkad agrāk, un intuitīvi apjēgdams visas sekas savai zemei, kuras mums drīz taps sāpīgi redzamas, es vairs nevaru šai 10. aprīlī mierīgi nosēdēt savā Viļņā, skatoties TV Polonia kanālu, savā drošajā Antakalnī, piecstāvu dzeltenu ķieģeļu padomju laika atliekā, ieslēdzies un noslēpies. Tādēļ jau iepriekš lūdzu par visu atvainot – par lēkājošo domu, nervozo retoriku, no kuras neizbēgšu.II

Uzdrošinādamies sevi pieskaitīt mūsu platuma grādos izmirstošajai profesionālo rakstnieku kopībai, jau sen ievēroju, ka būtisku daļu laika daži no tiem pavada, gulēdami uz dīvāna, žēli vaimanādami, ilgpilni skatīdamies griestos vai kolekcionēdami sapņus. Citi turpretim līdz ārprātam kā sūfiji griežas izpriecu pasaulē, medī ētera jaunkundzes vai duļķainā ūdenī zvejo svešu naudu. Trešie pēc senas Eiropas lielpilsētu skribentu ieražas līdz vēlai naktij slamstās pa pilsētu, it kā vākdami materiālus daiļdarbiem vai jau apdomādami to saturu. Pēdējai kategorijai esmu piederīgs arī es. Mans parastais maršruts neizceļas ar varenu dažādību – vienmēr taisni, divdesmit minūtes gājis pa Antakalņa ielu, gar Neres upi, garām Lietuviešu folkloras un literatūras institūtam un Lielbritānijas vēstniecībai, un ielas otrā pusē esošajai Sv. Pētera un Pāvila baznīcai, es šķērsoju Antakalņa apli un teju katru dienu noeju gar Dānijas Karalistes vēstniecību un Apustulisko nunciatūru – jau pa Tadeuša Koscjuško ielu, kas mani aizved līdz pat Ģedimina pilskalna pakājei – proti, līdz galvaspilsētas sirdij. Taču šodien, 12. aprīlī, nākas tīšām mainīt virzienu, jo Smilšu ieliņā (Smėlio gatvė), knapi simt metru no manām dzimtajām mājām, atrodas Polijas Republikas vēstniecība. Jūtu slimīgu tieksmi tur aiziet, nolikt ātri vīstošas puķes, iedegt simbolisku svecīti un, uz mirkli sastingstot, pēc lūgšanas vēl reizīti apdomāt to, kas noticis pie Smoļenskas.

Ir gadījies dzirdēt dažādas pasaciņas par valstu, tautu, atsevišķu cilvēku bojāeju. Saskaņā ar vienu, ko īpaši centīgi mēdza stāstīt padomju laika vidusskolās, PSRS okupētās Lietuvas Republikas prezidents Antans Smetona gājis bojā Amerikā, liktenīgā ugunsgrēkā, jo no degošās mājas glābis nevis sevi, bet persiešu paklāju. Josifa Staļina no PSRS izdzītais Ļevs Trockis miris no nejauša spieķa sitiena, kad pastaigas laikā diskutējis ar ne mazāk par viņu pašu iekarsušu oponentu. PSRS kosmonauts Vladimirs Komarovs gājis bojā, liktenīgi sapinies kosmosa kuģa Sojuz–1 kapsulas izpletņa virvēs. Šādi atmiņā iepotēti pastāsti it kā neviļus piedāvā secinājumu, ka cilvēku bojāeju biežāk nosaka nevis likumsakarības vai kāda iemesla virzīta griba, bet tikai nejaušības. Un nav tik svarīgi, ka šīm nejaušībām dzīvē vienmēr ir iemesls, aiz kura bieži stāv nevis dabas stihija vai apstākļi, bet konkrēts cilvēks.

Varbūt tāpēc, ka atmiņā implantēti šie stāsti ar pilnīgās nejaušības loģikas formulu, tā arī nekad neradīsies īsta vēlēšanās sagaidīt atbildes, piemēram, uz jautājumiem “kāpēc” un “kurš” izraisījis Ukrainas Golodomoru, Ziemeļu karu vai Otro pasaules karu. Un kāpēc līdz šim nav atrasti vainīgie, lai gan simtiem tūkstošiem cilvēku ir nošauti, nomocīti, izdzīti trimdā vai nedziedināmi traumēti? Un visbeidzot – vai tas viss vispār patiesībā notika? Varbūt tas, kas notika, ir tikai iztēles, paranojiskas fantāzijas auglis? Ne tikai pēc baigajiem notikumiem dzimušajam, bet pat vēl dzīvam slaktiņu lieciniekam, ja ļoti pacenšas, ir iespējams vienkārši pierādīt, ka viņš taču šodien rūgti maldās, apgalvodams, ka esot pārcietis holokaustu vai savu bērnu bojāeju. Ja ir dāsni piešķirta nauda, lai manipulētu ne tikai ar atsevišķu nepakļāvīgu izlēcēju apziņu, bet arī ar miljonu atmiņu, tad iespējams pasaulē darboties nesodīti un nebaidoties no apsūdzībām. Arī pats sev var izdzēst no atmiņas “neērtas” dzīves epizodes, tobrīd un līdz mūža galam dzīvot ar “tīru sirdsapziņu”.

Varētu likties, ka tamlīdzīgi scenāriji piepildās tikai filmās un ne pārāk augstas raudzes fantastiskajā literatūrā. Diemžēl es dažkārt patiešām sāku šaubīties, vai īstenībā noticis fakts baro iztēli vai arī fantāziju apsēsta iztēle baro realitāti? Sāpīgu šaubu pārņemts, allaž atceros vienu no pēdējām sarunām ar savu vectēvu – senu Kauņas, proti, Lietuvas Pagaidu galvaspilsētas, iedzīvotāju. Jautāju viņam par 1941. gada 14. jūniju, un viņš samulsis runāja par to, ka pats – būdams šo dramatisko notikumu liecinieks! – nespējot noticēt, ka 20. (!) gadsimta vidū, civilizētajā Eiropā, tas bijis iespējams – sadzīt lopu vagonos desmitiem tūkstošu cilvēku, sagraut ģimenes, atraut bērnus no vecākiem un aizvest uz Sibīriju, tieši nāvē. Apguvis šo nesenās Lietuvas vēstures mācību, es uz visiem laikiem iekalu galvā: absolūti viss – un atkārtošu vēlvienreiz: viss(!) – ir iespējams šajā reģionā un zemēs ap to, neatkarīgi no tā, kāds tagad gadalaiks, nedēļas diena vai tūkstošgade – viss, ieskaitot Pastaro Tiesu. Ne tikai ebrejiem atkārtosies izdzīšana no Bābeles, Kaina un Ābela drāma, nevainīgu bērniņu nokaušana vai Ābrahāma rituāls, upurējot Īzāku. Visi nosauktie un vēl nepieminētie sižeti, kuru ieīstinājumi simtkārt pārspēj antīko drāmu traģismu, atkārtojas un turpinās, un droši vien būs mūžīgi.

Tā nu šodien, stāvot pie Polijas vēstniecības Smilšu ielā, man prātā bija ne tikai režisētā Vladislava Sikorska, Polijas valdības vadītāja, bojāeja 1943. gada 4. jūlija aviokatastrofā pie Gibraltāra, ne tikai Katiņas “pirmais” un, visticamāk, “otrais” slaktiņš. Es diemžēl ticu, ka, no kādiem iztēlotiem augstumiem raugoties, tas viss notiek nevis pēc brīvas gribas (kaut arī tā būtu ļaunu griboša cilvēka griba), bet iejaucoties augstākam, no mums neatkarīgam spēkam, – aktivizējot postošu pašiznīcināšanās gēnu. Naivi gribētos, lai kādreiz zinātnieki to atrastu un no cilvēces genofonda izvāktu.III

Jau trešo dienu, no pirmdienas līdz trešdienai, Lietuvā plīvo karogi ar sēru lentēm. Varbūt agrāk nebiju ievērojis, šķiet, pirmo reizi redzēju, ka arī Ģedimina pils tornī karogs nolaists pusmastā. Atceros, 1988. gada oktobrī, kad to uzvilka, es garāmejot vienmēr slepšus paskatījos, vai tas vēl tur ir.

Pie Neres, kas vairs nav bīstami uzplūdusi, lejpus karaļa Mindauga tiltam, līdz pat šim laikam varonīgi stāv 2009. gadā sametinātā tēlnieka Vlada Urbanavičus “Krasta arka”, interneta komentāros iesaukta par “cauruli”. Par šo vietēja kalibra dzelzs priekšmetu varētu garāmejot vien paraustīt plecus, taču pirms gada “Krasta arka” kļuva par ieganstu diskusijai un vēlāk arī īstai histērijai ar prasību “sašutumu izraisošo” objektu aizvākt, tādējādi parādot, ka Viļņas sabiedrība negantā dedzībā pielūdz diemžēl ne postmodernā 21., ne modernā 20., ne arī eklektiskā 19. gadsimta, bet gan ar veselo saprātu nekādi neformulējamas estētiskās vērtības. No šāda viedokļa raugoties, itin apsveicama varētu likties pilsētas domes vēlēšanās Neres labā krasta ielokā, lejpus atjaunotajai Nacionālās mākslas galerijas ēkai, uzcelt Gugenheima-Ermitāžas muzeju.

Jau ne pirmo gadu ar demagoģiju, buršanos, hipnozi un citiem līdzekļiem cenšas pārliecināt, ka tur notiekošās žilbinoša satura un monumentāla apjoma izstādes jaudīgi apgaismos tumsonīgo Lietuvas sabiedrību. Turklāt muzejs gluži kā magnēts pievilks no visas pasaules tūkstošus vai varbūt pat miljonus mūsdienu un senās mākslas interesentu, snobu, kas, protams, pametīs visu, lai par katru cenu tiktu uz Viļņas muzeju. Man šī utopija jau sen liekas pievilcīga, ļoti skaista, no sirds apsveicama. Taču kā ķirmis grauž viens “bet” – un tas ir nevis Ņujorkas Gugenheims, bet Sanktpēterburgas Ermitāža.

1985. gada 15. jūnijā Ļeņingradas Ermitāžā, pārkāpis pār dekoratīvu nožogojumu, nevienam nepazīstamais Broņus Maigis no Kauņas sagrieza ar nazi un aplēja ar sērskābi Rembranta “Danaju” . Vēlāk VDK pratināšanā viņš atzinās, ka šādi rīkojies, lai atriebtos, – cerēdams pievērst pasaules uzmanību Lietuvas okupācijas 45. gadadienai. Tagad grūti pateikt, vai pasaule “pievērsa uzmanību” Lietuvas un citu Baltijas valstu okupācijai, taču Maigi PSRS tiesa notiesāja uz sešiem gadiem piespiedu ārstēšanā Čerņahovskas psihiatriskās slimnīcas cietumā. No šīs leģendārās disidentu ārstniecības iestādes Maigis iznāca dzīvs un, izrādās, dzīvo vēl šobaltdien, kaut kur Utenā. Pirms dažiem gadiem Krievijas televīzija īsti Putina laika garā uzņēma par šo notikumu filmu un intervēja Krievijas Federācijas Valsts Ermitāžas ģenerāldirektoru. Jautāja, ko viņš – humānistiskas iestādes vadītājs – pāris desmitgades pēc notikuma domā par Maigi. Un, lūk, Krievijas Valsts Ermitāžas ģenerāldirektors pauda pārliecību, ka par “tādiem darbiņiem” pret šo plānprātīgo Maigi vēl izturējušies pārāk iecietīgi. Neesot ko slēpt, viņaprāt, Maigi un viņam līdzīgos vajadzētu nošaut. To izdzirdējis, es, savulaik visai čakls un diplomēts mākslas vēsturnieks, saausījos. Arī šajā muzejā ar tā ļoti vērtīgajiem dabas, zinātnes un kultūras pieminekļiem, šajā, pilnīgi neapšaubāmi, visas pasaules mākslas dārgumu krātuvē, man tomēr, atšķirībā no Krievijas Valsts Ermitāžas ģenerāldirektora, cilvēks ir augstākā vietā. Kā saka, visaugstākajā. Esmu svēti pārliecināts, ka, citādi domājot, savējo vidū un publiski runājot, var atgriezties tie briesmīgie laiki, kad gaistoša ideoloģiska formula kļūst svarīgāka par cilvēku, tautu un sociālo grupu tiesībām dzīvot.

Tāpēc šodien, stāvēdams Neres ar buldozeriem izstāžu vārdā vēl neizrakņātajā krastā, Katiņas tagadnei savijoties ar pagātni un ausīs skanot Ermitāžas ģenerāldirektora, mākslas vērtību aizstāvja, “valstiskajam” viedoklim, es it viegli varu iztēloties, ka tad, kad Viļņā būs uzcelts Gugenheima-Ermitāžas muzejs un šeit no Sanktpēterburgas būs atvesta, piemēram, Rembranta vai jebkura cita mālētāja izstāde, Lietuvas Ārlietu ministrija varētu pēc senā

1940. gada 14. jūnija parauga ātri vien sagaidīt apmēram šādu notu: “Tā kā Viļņā, t. i., Lietuvas galvaspilsētā, arvien biežāk manāmi nolūki nolaupīt un iznīcināt Gugenheima-Ermitāžas muzejam piederošos mākslas darbus, notiek Gugenheima-Ermitāžas muzejā norīkotās Ermitāžas apsardzes izsekošana un tādējādi tiek pārkāpts parakstītais starpvalstu līgums, pieprasām: 1) atdot tiesai notiesāšanai un tūlītējai nošaušanai Lietuvas kultūras ministru un Pieminekļu aizsardzības departamenta direktoru; 2) izveidot jaunu valdību, kas nodrošinās parakstīto starpvalstu līgumu izpildi; 3) ielaist neierobežotu daudzumu Krievijas Federācijas īpašo uzdevumu vienību dalībnieku, lai apsargātu Gugenheima-Ermitāžas muzeju, kas darbojas uz starpvalstu līguma pamata. Ja šis ultimāts netiks izpildīts 24 stundu laikā, Lietuvas Republikā ieies Krievijas Federācijas karaspēks.”IV

Jebkāds fobiju piesātināts postmoderns sižets vairs neliekas fantasmagorisks, ja paturam prātā pēdējo konfliktu jeb brāļu karu ieganstus un tikai vēlāk atklātos īstos iemeslus.

Pretnostatīt, pazemot, uz ilgu laiku sarīdīt, sašķelt kaimiņus un tautas var jebkas – krāsa, blāzma, slieksnis. Sadursmes iegansts var būt ne tikai kārotas dabas bagātības, ieražu atšķirības, reliģiju antagonisms, atšķirīgi uzskati par pagātni, bet arī pieturzīmes, gramatika. Valoda kopš 19. gadsimta otrās puses ir nāvīgi pretnostatījusi lietuviešus un poļus, kas līdz tam vairāk nekā pustūkstoti gadu bija dzīvojuši “ciešamā” saskaņā. Līdz pat šim laikam, kad pie Smoļenskas ir avarējusi Polijas prezidenta lidmašīna, starpvalstu attiecībās paliek nesaprašanās, kuru pamatā ir latīņu alfabēta lietojuma nianses, kas Lietuvā liedz dokumentos vietējos poļu vārdus un uzvārdus rakstīt oriģinālajā versijā. Viļņā radusies ierosme Polijas prezidenta Leha Kačiņska vārdā nosaukt šķērsieliņu pie Ģedimina prospekta var pārtapt par jaunu nesaskaņu ieganstu, sabojāt – to mēdz pieminēt – Lietuvas un Polijas attiecības, kas ir tik labas kā nekad agrāk. Lūk, atkal, beidzoties trīs dienu sēru mieram, uzvirmo cīņa, iežvadzas bajāru ieroči, tiek lauzti sarmātu šķēpi. Iedegas filoloģisks karš, kurā Lietuvas likumi prasa uz ielas plāksnītēm rakstīt “Lecho Kačynskio gatvė”, bet neatlaidīgie, iekarsušie oponenti jau apgalvo, ka tā būs nepiedodama necieņa pret nelaiķi, jo vārds un uzvārds kopš dzimšanas ir cilvēka īpašums, kuru nedrīkst kropļot vai patvaļīgi mainīt, tāpēc rakstīt drīkst tikai un vienīgi “Lecho Kaczyńskio gatvė”.

Šajās nebeidzamajās argumentu un pretargumentu batālijās, vērojot valodnieku kareivīgās kaislības un apņēmību nekādā gadījumā nepadoties pretiniekam, man nāk prātā divi brāļi no Telšiem, kurus valoda bija nošķīrusi nesamierināmās nometnēs, bet biogrāfijas – paralēlas.

Vecākais brālis ir Staņislavs Narutavičus (Stanislovas Narutavičius) – jurists, Lietuvas Republikas politiķis, 1918. gada Neatkarības akta parakstītājs, kas 1932. gada 31. decembrī nošāvās Kauņā. Jaunākais brālis ir Gabriels Narutovičs (Gabriel Narutowicz) [2. Citstarp, abi brāļi mācījušies Liepājas ģimnāzijā. – Tulk. piezīme.] – Otrās Polijas Republikas pirmais prezidents, kuru 1922. gada 16. decembrī, piektajā dienā prezidenta amatā, uz mākslas galerijas Zachęta kāpnēm Varšavā nošāva Eulegjušs Ņevjadomskis (Eulegiusz Niewiadomski), mākslinieks ar nacionālistiskiem uzskatiem. Abu brāļu pašapziņa, identitāte

un viņu dzimtas piederību apzīmējošā uzvārda pārvērtības, manuprāt, izteiksmīgi rāda līdz pat šim laikam gruzdošo Lietuvas un Polijas kultūras, ģeogrāfijas un politikas telpu. Šie – Narutavičius, Narutowicz – uzvārdi arī šodien Viļņas iedzīvotāju ausīs var nošvirkstēt kā sērkociņš pa zēveli, un, prasmīgi izmantojot berzi starp “č” un “cz”, varētu atkal uzšķilt asiņainu nesaskaņu dzirksteles.

Šodien par to visu padomājis, nelāgi iesīkstējis, savā Antakalnī arī uz priekšdienām apmeties, ne sev, ne citiem nākotnē nenovēlu karu starp “w” un “v”. Ļoti gribu ticēt, ka, par spīti Īslandes vulkānu izvirdumiem (to dēļ Kungu Dievu tiesā nesūdzēsi), realitāti pārspējošie sižeti tomēr atgriezīsies tiem pienācīgā vietā – baletā vai pantomīmā, kaut vai literatūrā – lai gan tā pašlaik vajadzīga vien nedaudziem.

2010. gada aprīlī.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs