Viņas nāk iekšā
(Foto - Andris Krieviņš, Acs)

Ar Imantu Ziedoni sarunājas Uldis Tīrons

Viņas nāk iekšā

Rīgas Laiks: Pastāsti, kā tu esi ticis galā ar operācijām?

Imants Ziedonis: Tas laikam gan ir atkarīgs no kaut kāda enerģētikas līmeņa. Uz visām operācijām es esmu gājis ļoti optimistiski. Es pat nervu šprici vakarā neņēmu, strādāju līdz pēdējam, smuki, līdz vienpadsmitiem, divpadsmitiem, kad dzēš uguni nost, rakstīju… Kamēr tu esi enerģētisks, tā dzīvība ir stipri liela iekšā, viņai nav šaubu, viņai nav baiļu.

RL: Bet kāda ir arī pēdējā operācija

Ziedonis: Jā, es allaž esmu domājis par tādu jēdzienu – “pēdējā lāsteka”. Ja tevi nosit pēdējā lāsteka… Es ilgi ap to teikumu mocījos, tad paņēmu to tā figurāli, izdomāju, ka viņa tevi nosit, lingvistiski iztēlojos visu šo būšanu, un, kad es to biju pārnesis it kā citā intelektuālā plāksnē, es atkal biju kaut kā izgrozījies. No tā eksistenciālā jautājuma.

RL: Klausoties tevī, šķiet, ka viss notiek savā vaļā, enerģētiski, bet kur ir prāta vieta attiecībā pret to, kas ar mums notiek?

Ziedonis: Nē, es tam nekādu ierobežojumu neredzu. Es nezinu, kā to varētu formulēt citādi. Vienīgi tā robeža mani varētu baidīt eksistenciāli. Viņa ir biedējoša. Tu aizej nezināmajā. Un tev ir stāstīts, un tu it kā zini, kā tur paredzēts būt – ka tā ir tikai tāda pāreja –, bet vispār visa tā stalkeru būšana nav patīkama.

RL: Kādā nozīmē – stalkeru lieta?

Ziedonis: Nu jā, ka tevi kāds pārvedīs pāri, vedīs tam cauri, un tev jāpaļaujas uz kādu, jāpaļaujas uz savu labo eņģeli vai garu… Tās ir bailes. Bet varbūt bailes arī nav tik eksistenciāla lieta. Mēs tikai pārnesam viņas no savas dzīvošanas uz tām lielajām kategorijām.

RL: Vai tu esi spējis to nedarīt?

Ziedonis: Mani tā dzīvība pati ir sargājusi no bailēm. Līdz šim. Bet tagad iet uz to operāciju man ir bail. Es neesmu pietiekoši – kā lai saka? – uzlādēts. Man kaut kādi akumulatori ir tukši. Tie nav fizioloģiskie, bet tie ir kaut kādi… es viņus vairs nejūtu. Es vairs nejūtos tik pilns, ka man nebūtu jābaidās.

RL: Kas tā ir par sajūtu, kad tu biji pilns – dzīvesprieks? Tu plīsi no spēka?

(Foto - Andris Krieviņš, Acs)
Foto: Andris Krieviņš

Ziedonis: Man pat nekas neplīsa, bet es biju tik pašpietiekoši uzlādēts, ka man nebija bail. Pašpietiekoši blīvs, garīgi blīvs, un man tāda baiļu sajūta neuzmācās. Pat pēc pēdējās, trešās operācijas, kas bija ļoti smaga, sešas stundas, un es slāpu nost un tikai gaidīju, kad māsa man pados skābekļa aparātu… Man rīklē ir pilns ar draņķi, es slāpstu nost un laiku pa laikam viņa man iedod kādu kampienu gaisa. Un es to visu laiku gaidu. Tai brīdī atnāk Ausma ar paziņām, viņa pienāk tur gultas galā un saka kaut kādus mīlināmos vārdiņus – “Imantiņ, Imantiņ”, bet es ņēmu un parādīju pigu. (Smejas.) Tobrīd es arī nevarēju elpot, taču man pietika vitālās bezkaunības, lai es parādītu pigu. Kam es rādīju pigu? Es nezinu. Jautājums ir apmēram – kā tev iet? Nu, nafig. Šis žests – noformulē nu, no kurienes tas nāk. Tas ir tas iekšējais spēks.

RL: Vai šī spēka nejušanu tagad tu saisti ar vecumu?

Ziedonis: Es domāju, ka jā, ka tas ir kaut kāds to potenču izsīkums…

RL: Kā tu sajūti vecumu?

Ziedonis: Garīgā ziņā, komunikablā ziņā es – bet tā jau visur, veci cilvēki, viņi… viņi nejūtas veci. Es neesmu kontaktu ar jauniešiem zaudējis, man ir bijuši ļoti patīkami jaunieši visapkārt, es esmu uz erotikas robežas un… Tā arī sarunājoties es visu laiku esmu turējies jaunu cilvēku sabiedrībā – toreiz bija savervēta tā dižkoku atbrīvošanas grupa, fenomenālu, jaunu un asprātīgu inteliģentu kopa, un tur es… divdesmit gadus turējos jauns ar visām savām slimībām un visām savām operācijām. Es varu joprojām runāt ar jauniem cilvēkiem, bet tai pašā laikā es netieku viņiem līdzi pa purvu pabrist. Līdz tai saliņai tur aizbrist… Aiziet pa ciņiem tā tur… Kur ir vienreizēja purva ainava, tāda japāniska, aiziet līdzi… Mēs par to visu varam izrunāties, bet līdzi tu netiec.

RL: Ir jau kaut kur teikts, ka vecums ir arī priekšrocība, kad ķermenis vairs nediktē prātam savas iegribas, un šajā nozīmē tu vari būt pavisam laimīgs.

Ziedonis: Nē, nē… Es esmu ļoti nelaimīgs. (Smejas.) Nu, to es tev varu pateikt. Un tā jau nav vecuma lieta, tā ir atkal strāvas lieta. Un tā ir tā sieviete – ar vienu es esmu vecs un ar otru es neesmu vecs.

RL: Airisas Mērdokas romānā Melnais princis vecs profesors iemīlējies jaunā meitenē un par katru cenu cenšas pierādīt sevi arī fiziskajā aspektā… Mani pārsteidza tavas Trioletas, kuras ir gan vieglas, gan erotiskas. Bet tur es izlasīju arī tādas rindas: “Es tagad vēroju no attāluma, un bail man sievietēm ir tuvoties.” Kas ir šīs bailes un kas ir šis attālums?

Ziedonis: Jā, nu tās ir smagi analītiskas lietas. Ne jau velti tagad ļoti daudzas psiholoģes runā par to, ka viņas taisīs psihosomatiskās klīnikas… Es domāju, ka tas, par ko mēs runājam, ir tā somatika, tā šūnu dzīvība, tā soma. Tā jau ir anekdotiska lieta, tur nevar neko darīt, senilums uznāk, un tu zini, ka tu vari kniebt dibenā un viņa ir ar mieru, ka tu viņai knieb dibenā, bet pienāk tāds brīdis, kad tu viņu nevari noangažēt visā savā gribēšanā vai varēšanā, un tu netiec ar viņu galā. Bet es nedomāju, ka tai dzejolī ir par tām bailēm, tādām impotentiskām bailēm. Tās ir citas bailes… Es nezinu, redzi, es nevaru savas bailes izskaidrot. Ko es tur esmu rakstījis, tas ir nācis pats no sevis. Bet trioletas jau pašas par sevi ir ļoti erotiskas…

RL: Visas pēc kārtas – “Vai tev ir arī pirkstu gali?” “Pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu…” “Paldies par tavām lūpām biezām Un pūkainajiem skatieniem…” Un to visu tu raksti tieši tagad, iepriekš es nebiju ievērojis, ka tev būtu erotiska dzeja.

Ziedonis: Tas tiesa, varbūt tās ir pēdējās konvulsijas… (Smejas.) Trioleta ir tik rotaļīga, viegla forma, ka gribot negribot sievietes ienāk ar visiem ķiršiem. Viņas nāk iekšā. Tu nevari… Nu galu galā mēs katrs zinām, ka kādā brīdī mēs nevaram tikt galā ar to sievišķo elementu, kas ir neiedomājami ambivalents… Varbūt ka tās ir tās bailes.

RL: Vai tu joprojām iemīlies?

Ziedonis: Nepārtraukti. Vai tas ir rezultatīvi – tā ir cita lieta.

RL: Tas, protams, atkarīgs no tā, ko uzskata par rezultātu.

Ziedonis: (Smejas.) Par to arābi klusē. Es domāju, ka te ir tā robeža, par kuru tālāk nav vērts. Ja tu neiemīlies, tad nav vērts.

RL: Tas varētu būt rādītājs, ka dzīvības spēks ir izsīcis.

Ziedonis: Jā, tas varētu būt rādītājs – vai tu iemīlies vai neiemīlies. Man, gluži otrādi, ir prasījuši: “Kāpēc jums tik maz mīlas dzejoļu?” Es domāju, ka man nav maz. Cita lieta, ko nu katrs uzskata par mīlas dzejoļiem. Vai tādus, ko rakstīt iekšā albumā, vai kaut kādus citus tvērienus. Tad es parasti atbildu, ka man nav bijis laika rakstīt mīlas dzejoļus. Mīlas dzejoļus raksta tie, kuri nedabonas. Dzejoļi nāk no nepiepildītas mīlestības. Un man nav bijis nekad laika rakstīt par mīlestību.

RL: Vai tu esi varējis attiekties arī pret slimību kā pret iespēju, īpašu attiecību saspringumu, uzbudinājumu?

Ziedonis: Nu jā, tuberkulozei ir speciāli erotisks uzstādījums, tā ir tāda fizioloģija, ka viņa saasina erotiskās izjūtas. Tam es esmu gājis cauri tuberkulozes sanatorijā, tur ir ļoti erotiska atmosfēra. Sieviešu vīriešu attiecības tur ir intīmākas, saistošākas.

RL: Bet vai tas nav tāpēc, ka tuvumā ir kaut kāda…

Ziedonis: …nāves nolemtība, ja? Nē, tas nav tāpēc. Tuberkuloze nav tāda slimība, kas tevī iedveš kaut kādas fatālistiskas bailes. Tā ir tāda slimība kā vēzis, kas pats sevi nomaskē, noņem bailes. Neviens vēža slimnieks neatzīstas, ka… viņš netic, ka ir vēža slimnieks. Vēzis rada kaut kādu kontrpropagandu, kaut kādu vielu, kas cilvēku nomierina, kaut kādu piekto kolonnu ieved. Tā ka tas tuberkulozes Eross ir… Tuberkulozes slimnieki ir jūtīgāki, erotiskāki un jutekliskāki.

RL: Tad jau to attiecībā uz dzejnieku varētu uzskatīt par priekšrocību.

Ziedonis: Jā. Es domāju, ka tuberkuloze man ir daudz palīdzējusi dzejā, un tā mani izsita arī ārā no pilsoniskās dzīves. Jo tu jau esi invalīds. Varbūt, ja es nebūtu nonācis tuberkulozē, man būtu citas karjeras intereses. Es, teiksim, tagad noņemtos ar valsts plānošanu. Savā laikā Tautsaimniecības padomes priekšsēdētājs Ramanis man piedāvāja piedalīties viņa padomnieku komandā valsts stratēģiskajā plānošanā.

RL: Es tev gribēju jautāt vēl par vienu Trioletu rindu: “Nez kāpēc mērkaķi nāk prātā un viņu brīvais dzīves stils.” Vai tā būtu tiekšanās pēc vitalitātes vai vienkāršības? Ir tāda sajūta, ka tu tos mērkaķus gandrīz vai apskaustu.

Ziedonis: Es domāju, ka tas ir nepārprotami, mērkaķis man šeit ir brīvības iemiesojums. Viņš var mest ar banāna mizām. Nu, manā izpratnē mērkaķis patiešām ir brīvs radījums. (Smejas.)

RL: Kādā ziņā brīvs? Mērkaķis jau var arī, teiksim, spļaudīties.

Ziedonis: Jā, bet es neesmu spļaudījies. Man vienmēr bijušas konvencijas. Vai nu man ir bijušas audzināšanas konvencijas, vai man ir bijušas zināmas bauslības konvencijas, vai man ir bijušas sociālo attiecību konvencijas, visu laiku ir pienākumi, un es esmu bijis ļoti apzinīgs cilvēks, un beigās sāk mērkaķi patikt. Kas tur par brīnumu?

RL: Pēc kopoto rakstu iznākšanas tu teici, ka jūties kā čūska, kas izlīdusi no ādas.

Ziedonis: Mēs runājam par brīvību, un jā, nu tu esi izlīdis no savas čaulas. Visi dzejoļi ir noformulēti. Viņiem visiem ir virsraksti. Viņiem ir koncepcijas. Viņi visi ir iecerēti, viņi ir ierāmēti. Viņi ir recenzēti, viņi ir apcerēti, viņiem ir ierādīts sociālais statuss, sociālais līmenis, viņi visu laiku ir sasprādzēti, tā kā Bībele aizsprādzēta ciet. Tu nekur netiec… un tagad tu pēkšņi… es nezinu, kā jūtas, piemēram, cietumnieks, kad viņu izlaiž no cietuma. Tā jau saka, ka tas neko nelīdz, ka viņš iet atkal un laupa, un viņš ātri vien nonāk atkal cietumā. Bet daudzi saka, ka viņi jūtas… Piemēram, es esmu runājis ar zēniem, kuri pametuši alkoholu – un tie bija tādi fenomenāli zēni, kas tā fenomenāli meta, tā konceptuāli. Un viņš saka, zin’, kāds bija man pirmais izbrīns, kad es izveseļojos no dzeršanas? Cik daudz brīva laika! Cik daudz cilvēkam ir brīva laika! Es biju tik izbrīnīts, ka es nezināju, ko ar laiku darīt! Jo man nekad nebij laika, jo man bija jādrāžas, jāzvanās, jākruķijas, jātraucas, visu laiku jāmīcās, un es dzīvoju vienā skriešanā. Tā arī tā plikā čūska, kad viņa nomet ādu, kā viņa jūtas? Tā brīvības sajūta…

RL: Un tu varot arī sēdēt lētā kafejnīcā un skatīties uz dzērājiem – droši vien apmēram tāpat kā uz mērkaķiem. Tu saki, ka varētu būt starp viņiem, bet tev ir cita nolemtība. Kas ir tava nolemtība?

Ziedonis: Nē, tā nolemtība ir tā pati nosacītība, kurā mēs dzīvojam… Tu pareizi uzminēji, ka tas ir tas pats mērkaķis – ar to pašu nepiesaistītību un brīvību. Tāpat, kā sēdēt Jēkabpilī vienā tādā nožēlojamā krodziņā, un tur blakus veči… Un es varu sēdēt un skatīties uz viņiem un klausīties to murdoņu.
Man bija vectēvi, divi dzērāji, abi divi Ragaciemā, kaimiņos. Viņi sanāca kopā un cauru nakti varēja dzert un runāt. Un es vienreiz nodomāju – nolikšu magnetofoniņu un ierakstīšu, ko viņi runā. Es rakstīju par zvejniekiem dzejoļus, un tagad es uzzināšu, ko zvejnieki runā. Un es ierakstu, otrā dienā klausos – nē, nu šausmas, ko var visu nakti runāt un neko nepateikt! Nē, viņi visu nakti runā! Man izbeidzies magnetofons, un viņi… nu nekāda jēga tam visam nav!
Un tā es klausos krodziņā tai murdoņā. Tu saproti, jēga ir tajā stihijā, tajā murdoņā, kā viņi murrā visi kopā, tur ir tā eksistenciālā būtība iekšā. Un tad tu pēkšņi saproti, ka iesākumā bija vārds un iesākumā bija skaņa. Pēc kaut kādām mācībām – no skaņas radās mūzika, harmoniska skaņa, un no tās radās doma un tā tālāk. Pasaule radās no mūzikas. No domu formas, un tā tālāk.Un tas man tik paradoksāli atgādina, kā es reiz biju dziesmu svētku kora vidū. Dziedāja kādu ļoti patriotisku dziesmu, viņi visi bija hipernoskaņojumā, un tur bija tāda enerģijas bumba, ka man sacēlās mati stāvus. Šite, te vidū sāka celties un… es jau nezinu, vai man sacēlās, bet es jutu to, ka sacēlās tie mati stāvus. Tā skaņa valda pasauli. Un tā viņi savā stihijā valda pasauli.

RL: Bet vai tu ļaujies šādiem spēkiem, dodies tiem līdzi?

Ziedonis: Es nezinu, vai līdzi. Saproti, es to baudu kā kaut ko tādu… kā mākslas faktoru. Kā radīšanas faktoru. Tie ir veči, viņi runā, bet arī tajā magnetofonā – viņi no tukša nerunāja. Viņi runāja no savas enerģijas. Un kas tā bija par enerģiju, kas viņiem lika izteikties, kas viņus dzina? Kas tas par akumulatoru, kas viņu dzen visu laiku šitā te? Šitā izgāzt šito milzīgo enerģiju ārā? Bet tā enerģija – kur viņa paliek, ka viņi šitā gāž enerģiju ārā? Un tā enerģija kaut ko rada.

RL: Cita starpā, vai tu esi dzirdējis, kā budistu mūki kopā bariņos skandē sūtras?

Ziedonis: Es esmu dzirdējis ierakstos. Un pavisam nesen es Anglikāņu baznīcā klausījos, kā trīs mūķenes dziedāja evaņģēlisko meditāciju, tādu ļoti īpatnēju. Tas arī bija ļoti skaisti, nu tā kā mantras. Tā nebija pat gregoriāņu dziedāšana. Tās bija trīs somietes, un tur bija arī kaut kas skandināviski pagānisks.

(Foto - Andris Krieviņš, Acs)
Foto: Andris Krieviņš

RL: Vai tu sevi pieskaiti pagāniem?

Ziedonis: Nē. Ja mēs runājam par to murdoņu, tā varbūt ir pagāniska, pagāniskais atavisms, kas tevi fascinē. Mēs nonākam pie kaut kādas pagāniskās sākotnes. Ko ar to darīt – to es nezinu. Bet tāda viņa pastāv. Es viņu neesmu akceptējis, bet es viņu saprotu. Tikai savā apziņas līmenī neesmu pieņēmis par savu.

RL: Bet ko tu esi pieņēmis par savu?

Ziedonis: Nē, daudz kas ir no civilizācijas jēdzieniem. Kaut vai, piemēram, elementāra kārtības apziņa. To čūsku, to čūskas ādu, viņu es esmu pieņēmis. Ka kārtība ir labāka par nekārtību. Un pēkšņi vienā brīdī izrādās, ka tā stihiskā murdoņa, ka tā arī ir kaut kāda kārtība. Kuru es esmu nosviedis un pieņēmis citu kārtību. Pa loku kaut kur ir noticis, kaut kāds renegātisms. Bet kārtības apziņa, sakārtotība, ka kārtība labāka par nekārtību – to es esmu sev iemācījis, ar to es esmu dzīvojis.

RL: Man šķita skaists tavs stāsts par vecotēvu, kurš nosirmoja slīkstot, bet pēc tam nogrieza matus, jo sirmi mati – tā ir nekārtība, tas ir kauns. Vai tev nav nācis prātā griezt nost savus sirmos matus, ja tā ir nekārtība?

Ziedonis: Man nepārtraukti tas ienāk prātā. Ka laiks beidzot nogriezt matus. (Smejas.) Laiks beidzot nogriezt matus. Galu galā – priekš kam es viņus valkāju? Bet es neesmu varējis saņemties. Man viņi nepatīk, tāds veids, tāds modelis man nepatīk. Varbūt nokrāsot… bet tikai tad, ja viņus varētu nokrāsot ekstravagantus. Un es tagad meklēju tādu frizierīti, kurai ir tāda jušana, kura redz, kā mani nokrāsot. Es nezinu, kāpēc uz puikiem frizieriem es nepaļaujos, jo… man tas matriarhālais vairāk patīk. Un tad es iedomājos, ka man uz galvas varētu būt viens tāds liels plankums – tā kā melnbaltai govij. Bet kura friziere man pateiks, kur man tas plankums jāuzliek? Ja viņa man pateiktu un es piekristu, jo man tas liktos precīzi, tad es krāsotu. Un tad varbūt man mati nebūs jāgriež nost. Bet man vajag vienu, kaut vai zili pelēku, bet lielu plankumu – un nevis vienu šķipsnu vai kaut ko tādu. Tādu ielāpu uzlikt… (Smejas.) Pareizi! Precīzi – man vajag ielāpu. Vai, tas ir labs virsraksts dzejoļu krājumam: Man vajag ielāpu.

RL: Un tava vecāmāte, kas skatījās, skatījās, kā zied pīlādži, tad nospļāvās un teica: “Tā kā maukas!”

Ziedonis: Jā, tas mani arī toreiz ļoti izbrīnīja. Man gan tie jēdzieni vēl bija diezgan sveši. Tagad man šī lipīgā pīlādžu smarža atgādina vēl vienu skaņu stihiju, kas tāpat velk iekšā – tā ārija no Operas spoka. Un es atceros vecomāti: “Maukas, maukas…” (Smejas.) Nu kā var šitik lipīga būt tā lieta! Es nedomāju, ka vecāmāte aizdomājās par kaut kādu maucību, bet šitik uzbāzīga lieta kā tie pīlādži, kā viņi… viņi ne smaržo, ne smird… Bet latviešiem ir tāds vidējais vārds – smārds.

RL: Vienā tavā trioletā ir rinda: “Uz ielas pacēlu es cimdu…” Un tagad es gaidu to svešinieku, kurš…

Ziedonis: Jā, kurš nosvieda.

RL: Vai, ieskatoties dzīvē, katra nejaušība nevar izrādīties tāds liktenīgs svešinieks?

Ziedonis: Es jau tev teicu, ka neko neesmu ceļojumos piedzīvojis, man visi tie ir bijuši pa tukšo. Bet tad es sāku domāt tā – man ir bijuši fenomenāli notikumi, kuru dēļ es tikai esmu tur aizbraucis. Filipīnās, kur mēs ar Juri Podnieku filmējām vienu to ķirurgu, viņš man prasa, kāpēc es tik tālu esmu braucis menisku ārstēt. Bet es jau nebraucu ārstēties, es biju līdzi, lai ar to filipīniešu ārstu fenomenu iepazītos. Viņš man saka: “Jums taču nav nekādas vajadzības te braukt. Jums turpat blakus Polijā ir, un Francijā, un kopš šīs dienas vispār jums sāksies ļoti interesantas tikšanās, jūs pasaulē satiksiet ļoti interesantus cilvēkus.” Un tā arī notika.

Kā es tepat Sibīrijā dzēru tīru pantokrīnu, un tas bija kā narkotikas. Tas, ko es redzēju – tās bija asinis, briežu asinis, viņiem visiem izdauzīti priekšzobi…

RL: Briežiem?

Ziedonis: Nē, tiem dzērējiem. Jo viņi nevar noturēt to briedi, viņš ir dzīvs, un jādzer ir no pieres, tās asinis tek no raga, bet jādzer ir no pieres. Es jāju ar zirgu, ceļoju pilnīgi ģikim obrazom,[1. Neorganizēti, savā vaļā (krievu val.).] es aizbēgu no studijām Maskavā, pa Kalnu Altaju – visi šie piedzīvojumi.
Vai atkal – Čikāgā es satiku Padega nēģerieti. Es biju pēc operācijas un viņa arī pēc operācijas. Tur bija nevis tā kā palātas, bet tādas nišas vaļā. Un es tur tāds saliecies eju garām – un viņa sēž uz gultas. Visa tāda caurspīdīga – 3 līnijas kā Padegam, nekas vairāk. Un ķemmē matus – cik nu viņai to matu – 18 matu uz galvas. Un es tā apstājos un skatos. Nākošreiz es eju garām – viņa jau ķemmējas manis dēļ, gaida.

RL: Bet tas viss ir jau bijis, kamēr tu pats saki, ka cilvēki dzīvo vai nu albumos, vai kaut kur uz priekšu. Nu bet tagad…

Ziedonis: Tagad es rakstu No patikšanas uz patikšanu. Tas, ko tu tagad prasi, tas ir gandrīz nerealizējami, tas prasa kaut kādu treniņu. Es… var jau būt, ka tā atkal ir jauna nebrīvība, bet… es trenējos.

RL: Tu trenējies dzīvot tagadnē?

Ziedonis: Jā. Redzēt katrā dienā to vienu momentu. Vienu uzzibsnījumu. Atcerēties vakarā, kurš tas bija. Un tad tā inteliģence ļoti jauc, tur nāk tā pastarpinātā realitāte, grāmatu gudrības iekšā. Un pa laikam izrādās, ka tu vairāk atklāj mākslās un grāmatās, nekā uz ielas vai parkā.

RL: Un tas ir vienīgais tāds tavs treniņš?

Ziedonis: Nē, nu… meditācija. Bet meditācijā tu jau uz reālām formām neesi, uz reāliem notikumiem. Jo tā ir nulles situācija.

RL: Kad tu bloķē to, kas tur skrien uz visām pusēm?

Ziedonis: Nu jā, bloķē plūsmu un panāc šo kaifu. Man ar to bloķēšanu ir bijusi ļoti interesanta pieredze – pēc meditācijas, kad tu esi tā kā ar sīrupu apliets vai kad tev ir tāds šampanietis asinīs vai narzāns, tādi burbulīši, un tu sāc skriet. Un tad es pēkšņi apjēdzu, kas ir otrā elpa. Sportists to panāk ar mokām, kad sāk skrējienā justies pa īstam, bet es izdomāju, ka tā ir tā pati meditatīvā forma, kad skābekļa apguve pārslēdzas uz citu enerģētikas paveidu. Ir tāda Buteiko elpošanas metode, kad, aizturot elpu, tu panāc vēl lielāku kaifu nekā ar skābekļa padevi. Un šo kaifu es salīdzināju ar to, kāds parādās meditācijā. Kad tu vairs neelpo, tev pārstāj elpa būt. Un blakusesošie ir ļoti izbijušies, ka es neelpoju, vai es neesmu jau kaut kur citur. Nu, es esmu kaut kur citur, bet…

RL: …ne tur, kur viņi domā.

Ziedonis: Jā. Tātad pēc šīs te “otrās elpas” – pēdiņās – es sāku skriet. Un es ar savu tizlumu, es nevarēju paskriet vispār, nu, trīsdesmit metrus, nemaz nerunājot par simt metriem – ar savām plaušām. Un es noskrēju tai dienā… nu, es aizskrēju puskilometru cauri mežam, un es jutu, ka es vēl varu skriet. Es apskrēju Murjāņos riņķi, tas ir apmēram divarpus kilometru. Un vairāk neskrēju. Es domāju, ka es tagad dzīvoju uz kaut kādām rezervēm, man bija bail, ka es kaut ko iekšā nesajaucu. Otrā dienā es pārbaudīju, ka es varu tieši to pašu darīt, un tad notika kaut kas ļoti jocīgs – Ausmai no vasarnīcas jumta uzlēca virsū kāds ļoti dīvains radījums, tā kā caune, un viņu saskrāpēja. Mēs ar Andri Buiķi viņu saķērām un satinām tīklā – man tādi tēva tīkli bija, ko likt virsū ķiršiem, kāpostiem, lai zaķi neapēd. Un mēs viņu saķērām, ielikām kastē un aizvedām uz zaķu fermu, domādami, ka tur varbūt būs kāds zooārsts. Un mūs tūlīt pat patrieca prom – lai mēs nevienam nesakām, bet, tā kā Ausma bija saskrāpēta, atbrauca ārsts, iztaisīja visai vasarnīcai dezinfekciju, un šito te ķēmu apraka un nodezinficēja. Un viņš nomira ar putām uz lūpām – iespējams, ka bija traks. Bet pēc tam, kad noņēma analīzes – nebija vis traks. Mūs aizsūtīja uz Linezeru, saspricēja ar velns zin’ kādām stiprām špricēm pret trakumsērgu, un man visas meditācijas pazuda – pēc narkozes. Pēc špricēm. Es nezinu, kāpēc es to visu sāku stāstīt.

RL: Jādomā, ka tā caune – vai nu kas tas lopiņš bija – bija kaut kādā dīvainā veidā saistīts ar tavām meditācijām.

Ziedonis: Jā, nu te kaut kādi tādi x-faili, kaut kas tāds, jā. Es nezinu. Bet tas imperatīvs man tik un tā ir, ka tai kārtībai, ka tam audeklam ir jābūt kārtīgi iegruntētam. Es diezgan daudz kontaktējos ar Pauļuku…

RL: Bet kur tad Pauļukam tā iegruntētība? Viņš jau atstāj iespaidu, ka ir pāri katrai gruntij.

Ziedonis: Jā. Bet Pauļuks bija pasakaini pedantisks. Un viņš man teica: “Tev gleznu nevajag, glezna ir manta. Bet es tev izcirtīšu logu uz Eiropu. Šinī vietā. Tu man dabū audeklu, metrs reiz metrs, un iegruntē.” Es viņam nepaprasīju, kāpēc jāiegruntē, bet man bija skaidrs, ka jāiegruntē. Un tas mākslas princips arī ir, ka tev vispirms jāiegruntē, kad tu meistarīgi uztaisi, un tad sajauc.

Es Pauļukam teicu, ka tā nav mana darīšana, tā ir tava darīšana. Nē, viņš teica, tā nav viņa darīšana. Es teicu, nu tad man nevajag logu uz Eiropu. Un tad viņš atnāca pie manis, un viņam bija tas audekls līdzi. Viņš pats bija izdarījis. Un zin’, kāds viņš atnāca? Viņš bija uzlicis šlipsi, baltā krādziņā. (Smejas.) Un tad es skatījos, ko viņš dara. Trīs dienas viņš pie manis gleznoja. “Pie tevis,” viņš teica, “mājās tas notiks.” Viņš glezno, un es paskatos – viņš saka: “Man šausmīgi nepatīk, ka tu skaties.” Ā, es saku, tur būs tas… “Tu kaut ko saproti? Ej nost! Ja tu saproti… Tu nedrīksti neko saprast.” Un viņš uztaisīja un tā glezna bija feina. Pašās beigās viņš šitā sasmērēja rokas un aizķēpāja visu ciet. Tādus bumbuļus uzlika virsū. (Smejas.) Man bija baigi feinā glezna.

RL: Kas tur bija?

Ziedonis: Nu, tās versijas es ar viņu apspriedu, kas tur bija. No sākuma viņš teica: “Zin’, tā ir Vidzemes šoseja. Ar baltiem bērziņiem gar malu. Tālumā ir saule, viņi visi saprot, viņi visi zina, kas ir saulei priekšā. Bet es zīmēju sauli. Es taisu sauli.” Nu labi. Pēc tam otrā dienā es skatos, ka nav vairs šosejas. Es prasu: “Kas tas ir?” Viņš saka: “Tas ir Tīreļa purvs.” Un es saku: “Un tie baltie, tie bērziņi, tie tīreļa purvā aug?” “Tie ir doņi,” viņš saka. “Tie ir doņi.” Es viņu gribēju noturēt uz kortelīti, pie kortelīša viņš bija ģeniāls – man vēl mājās viņa dzejoļi ir, viņš ģeniāli runāja,viņš ģeniāli runā improvizēja. Nevarēju noturēt. Viņš teica: “Un tagad aizej lejā un atnes man pusstopu.” Es atnesu viņam pusstopu, un tad viss pazuda.

Man tā glezna mājās stāv, ar visu savu sauli, ar visiem tiem bumbuļiem virsū. Bet pirms tam tā grunts, nostrādāts bija kārtīgi. Izrādās, ka viņš bija bijis arī kaligrāfs. Ka viņš Ulmaņa laikā pasakaini akurāti, švītīgi ģērbies. Kā klerks. Un rakstījis kaligrāfiskā rokrakstā.

RL: Kuri būti trīs cilvēki, ko tu nosauktu, kas veido to tavu gruntējumu?

Ziedonis: Zini, trīs būtu pārāk strikti, bet es varu nosaukt tos cilvēkus, kas mani iegruntēja. Teiksim tā, darba spēju, darba gribu, darba prasmi, darba filozofiju – tas bija tēvs un māte. Ja es arī raujos kaut kur ārā, tad prom no viņiem. Viņi bija ļoti prasmīgi, strādīgi cilvēki, viņi bija zvejnieki. Un vecāmāte, ko es jau minēju. Jo kad tas referāts viņai jau sāk apnikt – nu, es tā nosacīti saku, nekāda referāta jau nebija –, tad viņa pēkšņi teica: “Ai, dirš tam lielu čupu virsū.” (Smejas.) Un šitais piegājiens man vienmēr bija, epifānijas rakstot. Es runāju, runāju, un tad galu galā – ai, sūdu… Beidzam šito. Lecam pāri upītei.

Un tālāk jau – tā lielā, nopietnā literatūra. Žans Kristofs… Ar savu mākslas patiesību – nu, protams, Ojārs. Oika. Vienmēr visur kopā, gan iedzerot – nu, man tas nebija daudz ar viņu, bet viens laiks man bija tāds. Visā viņš bija ļoti stiprs disciplināri un ļoti stiprs brīvībā. Un tur tas paradokss. Tas ir visur. Tas ir visur, kur tu skaties. Tas duālisms visur ir iekšā.

RL: Vai tu jūties kaut kā “angažēts”, kaut kā saistīts?

Ziedonis: Jā, es jūtos angažēts, jā. Un tajā ziņā nebrīvs. Piesaistīts. Es tagad rakstu par Leišmalīti. Un mani nelaiž vaļā tā ģeogrāfiskā plakne. Es tērēju savu laiku un klīstu apkārt, pa horizontāli, kad es zinu, ka es varētu sēdēt mājā un rakstīt pa vertikāli. Un tas ir atkal kaut kāds tāds, nu ko es atkal, man atkal bail ir palikt vertikālē. Es varētu rakstīt kaut vai epifānijas vai lūgšanas, vai hokkas… Cildeno mākslu, ja. Bet mani angažē apraksts, ceļojuma apraksts, zeme. Es tomēr pasakaini jūtu zemi.

RL: Ko tas nozīmē – pasakaini just zemi?

Ziedonis: Tas nozīmē to, ka, ja tu esi fotogrāfs un nofotografēsi ainavu,

kad tu kadrēsi, tad tu debesīm atstāsi vienu ceturtdaļu un pārējo paņemsi priekšplānā – puķītes un govi, un tālumā būs mežs, bet mākoņi būs jau nogriezti nost. Un šī angažētība ir… nu jā, to var visādi saukt, var arī par patriotismu. Tā ir piesaiste. Un it kā būtu jātiek vaļā no tās, bet nevar tikt vaļā. Un tad, kad tu tiec trioletās, tu atkal pēkšņi saproti, tu tur laid un tu burā pa ūdeņiem un visur, un pēkšņi tu atkal esi kukurūzas laukā. “Tas bija kukurūzas laukā, ar mani viena meita bij…” Nujā, un tad aiziet…



Abonēt Rīgas Laiku 2019. gadam

Raksts no Aprīlis, 2004 žurnāla

Līdzīga lasāmviela