Vietas identitāte

Es neko nevaru paspēt laikā. Un arī šorīt, kaut gan nokavēts bija gandrīz viss, ko vien var nokavēt, es uzlecu uz riteņa un triecos pa Woodlawn ziemeļu virzienā, ignorēdams visas apstāšanās zīmes, par ko tiku apsveikts ar skaņas signāliem, vidējā pirksta demonstrēšanu un kaucošām riepām. 51. ielā es nogriezos pa kreisi - tikai vienu kvartālu tālāk atradās sinagoga ar apaļu kupolu (lai raksturotu savu rajonu, piebildīšu, ka tur pat rabīns ir melnais), bet pie sinagogas postenī stāvēja policija, un te vajadzēja nomest ātrumu un censties tik klaji nepārkāpt satiksmes noteikumus. Melnais policists pamanīja mani jau iztālēm un izplūda smaidā. Viņam vienmēr atradās, ko sacīt, sākot ar laba vēlējumiem visai turpmākajai nedēļai, beidzot ar komplimentiem par manu oranžo kreklu, uz kura melniem burtiem bija rakstīts this is my halloween costume. Taču ar to parasti nebija gana, un komplimentus papildināja tēvišķi norādījumi, ka jābrauc uzmanīgāk, ka ar velosipēdu nedrīkst pārvietoties pa ietvi un tā tālāk. Labi, es tā arī parasti daru, ja neaizmirstas.

Aizmirsu piebilst pašu galveno - īstenībā tas nebija vienīgais policists, tālāk stāvēja arī baltais, un vēl divas melnās civilā apģērbā pie valdības auto Ford Crown Victoria, un vispār kopā te bija kādi septiņi policijas posteņi, un ne jau sinagogas dēļ, vai tādēļ, ka rabīns būtu melnais, kā kāds to naivi varētu iedomāties, bet gan tāpēc, ka tuvākajā šķērsielā pa labi atradās Obamas māja. Pēdējā laikā pirms vēlēšanām uz krustojuma vienmēr atradās televīzijas kameras, reizēm manīja kādu trako, kas centās pakļūt garām policijas posteņiem, un reiz pat daži vietējie puiši, kuru mīļākais apģērbs ir 4XL lieluma baltie krekli, nozaga apvidus automašīnu un centās pabēgt garām Obamas mājai, kas gan vainagojās ar ietriekšanos stabā, aiz muguras sasietām rokām un sirēnu gaudošanu pāris stundas no vietas. Taču pašam nākamajam prezidentam Obamam no tā nebija ne silts, ne auksts, jo viņš pārvietojās pa visu valsti, nemitīgi uzstādamies dažādās sapulcēs un tiekoties ar vēlētājiem, un mājās parasti nebija. Meitenei, kas strādāja blakus ēstuvē, priekšnieks bija licis uzvilkt krekliņu ar uzrakstu Obama eats here, un, kad es jautāju, vai viņa kaut par 1 % pieļauj iespēju, ka Obama tiešām te ieturētos, viņa atcirta, ka pieļaujot gan, taču tā bija tikai tāda lekšanās. Nu, neēd taču viņš tur - pa kuru laiku lai Ilinojas senators mielotos blakus šķērsielas ēstuvē ar sendvičiem, ja viņa nemaz nav mājās. Taču 53. ielas Ribs’n’Bibs ēdnīcā, kuras logu rotā Zagat ēstuvju reitinga uzlīme, redzamas Obamas fotogrāfijas, bez komentāriem. Tiesa, te redzamas visu daudzmaz ievērojamo Čikāgas dienvidu daļas iedzīvotāju fotogrāfijas un pat kaut kāda vidēja vecuma balta vīrieša ģīmetne. Jautāju dāmai cienījamos gados, kas rosās aiz letes, vai tiešām Obama te būtu iekodis kādu Bronco burgeru, un viņa atbild: “Kādēļ nē, vai tad mēs slikti gatavojam?” Gatavo viņi normāli, nav ko piebilst.

Man patīk rajons, kur esmu apmeties, un patīk sarunas, kur tik daudz vietas atstāts pieņēmumiem un iespējai izvēlēties tīkamāko atbildi. Taču daudziem cilvēkiem vieta, kur dzīvoju, riebjas. Piemēram, aizvakar piedalījos saviesīgā pasākumā Evanstonā, tā ir Čikāgas ziemeļu piepilsēta, runā, ka tur tagad celšot baigi augsto debesskrāpi, vismaz par to liecina zālājos saspraustās plāksnītes Save Evanston. Pasākums noslēdzās ar gaļas un kukurūzas cepšanu, un, tā kā gaļas cepēji un alus dzērēji bija galvenokārt krieviski runājoši ļaudis, jautrības netrūka, un tā ievilkās līdz vēlai naktij. Pienāca laiks doties projām, es jau grasījos kāpt uz velosipēda un doties mājup divu līdz trīs stundu ilgā braucienā, kad kāds labdaris piedāvājās mani aizvest, pat nepajautājis, kur dzīvoju. To viņš izdarīja vēlāk, un kad noskaidrojās, ka dzīvoju 55. ielā, atklājās vairākas nepatīkamas lietas - pirmkārt, vakara gaitā vairākkārt bija runāts par to, ka nekādā gadījumā sevi cienošs imigrants nedzīvos melno rajonā un vispār dienvidos, ka šāda izvēle būtu uzskatāma par līdzvērtīgu izvēlei dzīvot kaut kur Somālijā, ka dzīve dienvidu rajonos rit bezmaz vai pilsoņu kara apstākļos un tā tālāk. Viens pat lielījās, ka esot tur braucis cauri ar mašīnu un guvis īstu geto pieredzi. Pārējie viņu apbrīnoja un prasīja, vai kaut kas nav noticis mašīnai. Kad biju paziņojis par savu dzīvesvietu, mēs jau bijām centrā. Valdīja klusums, tikai riepas kauca, šķērsojot lieliem sietiem līdzīgos paceļamos tiltus. Pabraucām vēl gabalu, un krustojumā gara auguma vecis - melnais, protams - mēģināja pārdot manam vedējam ielas avīzi, pie viena pajautājot, vai viņam nav aizķēries kāds lieks ceturtdaļdolārs. Nebija. Un arī vēlmes vest mani tālāk viņam nebija - cilvēks bija pārbijies līdz zaļam ģīmim, un kļuva vēl zaļāks ar katru uz dienvidiem nobraukto kvartālu. Piepeši viņš atminējās ģimenes vērtības, ka mājās esot jāpalīdz bērniem matemātikā, un jautāja, vai es kaut kā tikšot galā. Tonakt ripināju ar riteni pa naksnīgo Martin Luther ielu un skatījos uz pilnmēnesi, kas apdzisa tikai netālu no Nation of Islam līdera Farrakhana mājas. Spriežot pēc visa, kas dzirdēts, tas nav nekāds eņģelis, drīzāk jau pats nelabais, taču šoreiz man liekas, ka redzēju viņu pidžamā pie loga laistām puķes. Lai tā būtu.

Citu reizi, saulainā septembra dienā es nolēmu kāpt uz riteņa un apciemot blakus štatu, pie viena aplūkojot monumentālo industriālās Čikāgas arhitektūru. Mani fascinē vecas rūpnīcas, tilti, sadeguša metāla smārds, troksnis un rosība. Tas viss pamazām mirst, un reizēm šķiet, ka priekšmeti - vinčas un krāni, metāla pacēlāji izgāztuvē - joprojām darbojas tikai pēc inerces, bez cilvēka klātbūtnes. Es minos cauri melno rajoniem lejup gar ezera piekrasti, pie viena izvērtējot iespēju, vai te varētu noīrēt dzīvokli. Ir vairākas vietas, kur varētu gan, tuvu autobuss un krastmalas veloceliņš. Virzos uz dienvidiem vēl tālāk un sasniedzu tādus platuma grādus, kur dzīvot laikam gan negribētu pat es. Mājām logi aizsisti ar skaidu platēm, taču tās nav pamestas. Apkārt skraida desmitiem bērnu un dažas apjomīgas māmiņas. Iedomājos, ka varētu te ierasties kā Ābrahāms no Divupes Ūras un radīt ar kādu no viņām divpadsmit Israēla ciltis, vai divdesmit četras, vai trīsdesmit sešas. Bērnu skaits ir milzīgs, viņi nemitīgi kliedz un ēd kaut ko. Prasa, lai iedod pabraukt ar riteni, es liedzos. Vienai mājai aizdegas veranda, grills izdedzinājis sienā lielu caurumu. Ierodas ugunsdzēsēji, un sākas liela skaidrošanās. Tie visi ir baltie, un daži, kuru amata pienākumos neietilpst komunikācija ar cietušajiem, pavērtām mutēm blenž uz mani. Es tikai braucu garām, saku. Izskatās, ka baltie ugunsdzēsēji netic, viņi domā, ka esmu ieradies pēc lētām narkotikām vai seksa.

Starp citu, lētais sekss stāv nākamās ielas krustojumā un sūkā milzīgu konfekti uz kociņa teju vai manas galvas izmērā. Lētais sekss ir jautrs un komunikabls, rāda uz mani ar valšķīgu sīrupā notrieptu pirkstu un prasa man, vai no velobraukšanas var dabūt cietu pakaļu. Saku, ka mana pakaļa ir cieta kā asfalts, šaubu nav. Lētais sekss izrāda savu pakaļu un piebilst, ka velosipēda sēdeklis tajā varētu pazust. Tā nav taisnība, sēdeklis ir pieskrūvēts pie rāmja, uztraukums ir lieks. Es braucu tālāk, un lētais sekss man novēl laimīgu ceļu, piebilstot, ka priekšā ir slikts rajons.

Un tā arī ir, parādās lērums piedzērušos balto, te tāds balto dzērāju rajons, pilnīgi izolēta alkoholiķu pasaulīte, kuru no visām pusēm ielenkuši meksikāņi. Liela meksikāņu ģimene nodarbojas ar dumpster diving - rakņājas pa miskasti un turpat šķiro guvumu. Arī es nekautrējos pie izdevības iemest aci miskastē un paskatīties, vai tur nav kas derīgs - tā esmu darījis visās valstīs, kur dzīvoju. Taču šeit rakņāšanās miskastē ir bezjēdzīga, jo tur tik tiešām nekā nav un nevar būt. Gandrīz vai gribas novilkt kreklu un iemest miskastē, lai tur kaut kas būtu, ko izvilkt. Iesaku viņiem doties meklēt laimi uz ziemeļiem, tēlaini aprakstot tur atrodamās bagātības. Bet paceļamie tilti ir skaisti, tērauda mežģīnes rotātas koka namiņiem, melnais metāls spožajā saules gaismā šķiet melnās krāsas etalons, bet tā nav - tuvumā viss ir aprūsējis. Es izbraucu cauri slapjam tunelim un tur stāv tanks, kas novietots par godu Tuksneša vētras karam, tas jau ir Indiānas štats. Vēl pāris minūtes un sākas vienmuļu, sakoptu namiņu rajoni, suburbia Americana, garlaicības un pārticības jaukās vietas. Līdz vēlam vakaram braucu pa kaut kādu dabas parku, kur pa asfalta celiņu lodā čūskas. Vienu nejauši sabraucu (alternatīva bija uzbraukt vecenei, kas krāmējās ap riteņa bagāžnieku, aizņemot pusi taciņas); vecene mani nosauc par slepkavu, es smaidu un saku, ka Sāra Peilina arī mīl medības, vecene sāk smaidīt, beidzot pati uzkāpj ar kedu pusbeigtajai čūskai, atkal kļūst nikna, bet es jau braucu tālāk. Garām brauc ģimene vidējos gados un nosodoši skatās uz veceni un beigto čūsku, kas mētājas viņai blakus.

Netālu no Canal ielas satieku Krisu. Viņš apgalvo, ka ieradies no Jamaikas un dzīvo te nelegāli jau sešpadsmito gadu. Izskatās gan vairāk pēc haitieša, bet nav svarīgi. Does you understand, viņš prasa, un es vienmēr piekrītu, un viņš sajūsmināts apgalvo you is a real man.Vēl viņš bieži piemin, ka iepriekšējā mītnes vietā galvenā problēma esot bijusi buļa - tā viņš izrunā vārdu bullet, un ka tā esot problēma arī šeit, un vispār, ka lodes esot pa labi, pa kreisi un visapkārt. Palūdzu viņu man pozēt fotogrāfijai, stāvot uz Roosevelt ielas tilta, viņš nostājas man priekšā un sastingst. Liekas, ka Kriss ir mazliet traks, un ko gan tur var gribēt, ja tik bieži nācies vairīties no lodēm.

Izrunājies ar Krisu, dodos veikalā nopirkt ūdeni, un tad man piezvana L., saruna sākas krieviski un nez kādēļ noslēdzas latviski, ar ko ir pietiekami, lai mani būtu pamanījis kāds latviski runājošais, kas nepacietībā dīdās pie kases, gaidīdams sarunu. Man nav nekas pret latviski runājošajiem, lai arī nekad neesmu meklējis sev kompāniju, vadoties pēc etniskām iezīmēm. Parasti šādas sarunas sagādā vilšanos abām pusēm, un tā ir arī šoreiz: noklausījies divdesmit minūtes garu gaušanos par to, kas šim jaukajam cilvēkam pietrūkst uzturā no Latvijas produktu klāsta, es izlemju palikt godīgs un atzīstos, ka man nepietrūkst itin nekā. Ka patiešām nav neviena produkta, pēc kura es ilgotos. Mēs pārejam pie maizes jautājuma, bet arī tas ātri noplok, jo es lepni turu rokā savu tostermaizi un pacietīgu smaidu, klausīdamies gaudas par šeit nopērkamo maizi. Mans sarunas biedrs saka, ka strādājot kaut kādā transporta kompānijā, un ir skaidri redzams, ka viņš grib sākt standarta sarunu par to, cik briesmīgi izskatās šejienes sievietes un kādas skaistuma karalienes dzīvo okeāna otrā pusē, taču saruna apraujas, tā arī nesākusies, jo es atplestu muti blenžu uz kasieri, kas ir acīmredzami simpātiska būtne. Mēs novēlam viens otram veiksmīgu dienu, bet sajūta ir jocīga - es nekad neesmu varējis saprast ļautiņus, kas te dzīvo, visu lamājot un zākājot. Ja nepatīk, var taču doties, kur patīk labāk, kādēļ nīkt vietā, kur nav ierastās maizes un sieviešu?

Es gribu braukt tālāk, ko arī daru un sastopu Metjū, profesionālo klaidoni un dzērāju. Nezinu, varbūt tas notika citā dienā, galu galā dienām sajucis skaits, un precīzi neatceros, ko kurā dienā esmu darījis, galu galā bez izklaidēm un braukāšanas apkārt ir arī obligāti darāmie darbi. Tas bija vairāk uz rietumu pusi, norobežotā teritorijā, kur ierāpos, lai nofotografētu vecu fabriku. Risks bija liels, viss piemētāts ar stikliem un varēju sagriezties. Turklāt jebkuru mirkli varēja uzrasties apsargs. Vispār, tāda stresa pārpilna situācija. Tālab biju ne pa jokam pārsteigts, ieraudzīdams visā tajā miskastē sēžam pusmūža vecuma melno, kas uz kartona kastes bija salicis veselu minibāra krājumu ar sulām, alkoholu un ledu. Tas bija Metjū. Viņš sēdēja pie savas kastes un ar kokvilnas lupatiņu slaucīja šeikeri.

Es nekavējoties piedāvāju Metjū pozēt portretam, un viņš nekavējoties noraidīja tādu iespēju, apgalvodams, ka šodien neesot savā labākajā formā. Arguments, ka es varu nesagaidīt labāku dienu, jo viņš taču acīmredzot katru dienu dzer, neatstāja uz viņu iespaidu, drīzāk aizvainoja. Metjū paskaidroja, ka ne acu galā neciešu narkomānus un parastos alkašus, ka vispār viņš neesot nekāds bomzis, bet gan kara veterāns, kas saņem pensiju, un varot atļauties visu dzīvi veltīt savam hobijam, proti, iedzeršanai. “Ļautiņi jau nesaprot, ko nozīmē kulturāli iedzert,” Metjū teica, ar nazi izgriezdams piparmētru kātus, lai lapas iemestu šeikerī. “Viņi grib visu regulēt,” Metjū teica un pielēja rumu. Viņš pielēja citronu limonādi un iebēra šeikerī ledu, tad visu sakratīja, ielēja konusveida stikla glāzē un iedzēra. Apkārt vējš dzenāja plastmasas maisiņus. Vēl sirreālāka sajūta mani pārņēma vakarpusē, redzot, kā melnais policists ar mazu aukliņu mēģina savaldīt nozagtu motorlaivu, ko zagļi bija pametuši pie 55. ielas nobrauktuves. Viļņi dauzīja laivas korpusu pret betona blokiem, un policists pūlējās laivu piesiet pie sarūsējušas drāts, kas rēgojās laukā no betona. Es apstājos un blenzu. Garām aizskrēja geju pāris ar suni, ko redzu katru vakaru te skraidām gar krastu. Arī viņus mocīja ziņkāre, taču suns prasīja savu tiesu, un kā tu stāvēsi un blenzīsi, ja suns visu laiku dīdās un prasās pie koka? Policists ņēmās ar to aukliņu, kļūdams ar katru mirkli niknāks. Geji jau skrēja atpakaļ, bet es tikai stāvēju un blenzu. Man patīk vērot cilvēkus. Vienkārši stāvēt vai sēdēt kaut kur un lūkoties uz garāmgājējiem. Do you have any identity, policists jautāja, acīmredzot vēlēdamies mani piesaistīt kā liecinieku, bet es godīgi atbildēju, no, I don’t.