Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Intervija ar Bjorku
Labdien, Bjorka.
Labrīt. Vai jums nebūtu pretī, ja es atvērtu logu? Man vajag svaigu gaisu, lai varētu pamosties.
Vai vakar ilgi bijāt augšā?
Vakar vakarā es trīs stundas pastaigājos pa pilsētu, visu laiku gar ūdeni. Pēkšņi es ieraudzīju kādu plakātu, uz kura bija rakstīts par dubultnieku pasākumu. Un tur vajadzēja uzstāties Madonnas, Šēras un Maikla Džeksona dubultniekiem. Es piezvanīju kādam draugam un jautāju, vai man nevajadzētu uz turieni aiziet un uzstāties kā Bjorkas dubultniecei. Viņam šķita, ka tā nav diez ko laba ideja. Tā ka atlikušo nakts daļu es pavadīju internetā un pētīju, vai nevar atrast Londonā jaunu dzīvokli.
Londonā? Mēs dzirdējām, ka jūs gribot pārvākties uz kādu mazu salu.
Gribēju. Es biju nolūkojusi mazu salu, uz ziemeļiem no Īslandes, kas nav lielāka par vienu klinti.
Ko jūs tur meklējat?
Es gribu mieru, tur uz tās klints, arktiskā jūrā, gribu rakstīt dziesmas un ierakstīt plates, sev vienai pašai.
Bet tad kaut kas notika?
Jā, diemžēl. Man iznāca nepatikšanas ar kādu fabrikantu, kas gribēja sacūkot Īslandes ainavu. Un tas aizgāja līdz pat valdībai. Un tad es nolēmu: lai viņi dara, ko grib, taču bez manis.
Un sala?
Premjerministrs man to rezervēja; ja es to tomēr gribēšu, Īslandes valsts man to pat uzdāvinās.
Un jūs kļūsit par šīs salas ķēniņieni.
Vareni. Man būs pašai savs karogs, savas markas, pils, kurā es varēšu ielūgt savus draugus. Un mēs tur sēdēsim cauru dienu un pīpēsim pīpi. Tas jau tā bija, kad man bija četrpadsmit; man bija māja, visi draugi dzīvoja pie manis un man bija jāmaksā visi viņu rēķini. Es vienmēr esmu bijusi medniece: gāju ārā un visu, ko biju nomedījusi, nesu uz māju, lai dalītos ar pārējiem.
Un ko jūs medījāt?
Pieredzi. Es medīju instinktīvi, lai arī bieži saviem instinktiem nevarēju uzticēties, jo tie mani uzveda uz nepareizajām pēdām.
Un kas ir jūsu skaistākā trofeja?
Es iepazinu daudzus lieliskus cilvēkus, ar kuriem iedraudzējos.
Piemēram, ar Larsu fon Trīru, kura filmā nesen filmējāties.
O, Larss, es viņu ļoti mīlu, bet es neteiktu, ka viņš ir draugs.
Vai tādēļ pēc filmēšanas jūs teicāt, ka nekad vairs nefilmēšoties?
To es teicu jau filmēšanas laikā. Tam nav nekāda sakara ar Larsu. Drīzāk jau ir otrādi: es negribēju piedalīties nevienā filmā, bet Larsa dēļ es tomēr vienā nospēlēju.
Vai jūs neciešat tēlot?
Es nelabprāt runāju. Lai gan Dejotājā tumsā man bija viegli: Selma, sieviete, kuru es spēlēju, arī runāja nelabprāt, un to, ko gribēja pateikt, labāk izteica dziesmās. Kad es runāju, es dzirdu dziesmas, arī patlaban: es pakausī dzirdu dziesmu. Šī dziesma atvieglo man šo sarunu ar jums. Tas ir tā, it kā man galvā dzīvotu kāds DJ, kas vienmēr uzliek jaunu plati.
Un ko jūs dzirdat tieši tagad?
Simfoniju. Tā novērš mani no runāšanas. Mana paradīze ir vientulība, tad es esmu vienatnē ar savu galvas DJ, neviens mūs netraucē. Tas ir kā lidot. Tikko atgriežas īstenība, es jūtos, it kā es būtu nogāzusies un man vajadzētu basai iet pa akmeņiem. Septiņdesmit procentus dzīves es pavadu ar mūziku. Vienalga, vai es atrodos plašu veikalā, vai es esmu kādā koncertā vai ballē, vai es dziedu viena pati sev vai tūkstoš cilvēkiem koncertā. Visur ir mūzika.
Sākumā jūs Dejotājai tumsā gribējāt tikai uzrakstīt mūziku, taču pēc tam uzņēmāties galveno lomu, Selmu. Kā notika šī pārmaiņa?
Es Selmai dziesmas rakstīju gadu. Pēc tam es Selmu jau pazinu tik labi, ka man vairs nebija citas izvēles, man viņu vajadzēja arī iemiesot. Selma izjutusi tik daudz sāpju, cik es savā dzīvē nekad neesmu piedzīvojusi. Es vienmēr esmu bijusi laimīga. Visi mani sapņi ir piepildījušies — no Selmas sapņiem nebija piepildījies neviens. Labi, es atzīstos: Larss fon Trīrs mani piespieda. Viņš spieda mani spēlēt Selmu, un es vienmēr atbildēju:
“Meklē kādu Holivudā.” Kādā brīdī viņš teica: “Ja tu nespēlēsi, es filmu netaisīšu.” Kas cits man atlika?
Diezgan parupji no viņa puses.
Nu, tas ir Larss. Taču bija arī cits iemesls: man bija sajūta, ka mums ar Selmu jādarbojas kopā. Mēs abas esam ļoti intravertas. Un intravertie vienmēr ir zaudētāji. Tas bija laiks, kad es cīnījos par mūžīgajiem zaudētājiem. Tādēļ es piedalījos filmā, tādēļ es tagad runāju ar jums: es vēlējos aizsargāt Selmu no ekstravertajiem, arī no Larsa. Tas ir mans sargātājinstinkts.
Ja jūs tāpat kā Selma kļūtu akla — ko jūs no redzētā atcerētos?
Īslandes neskartās ainavas. Draugus. Bet es neesmu vizuāls cilvēks — es vairāk klausos, nekā skatos. Es atceros skaņas, nevis skatus. Komponists Karlheincs Štokhauzens reiz teica: “Kad cilvēki ieiet veikalā, lai pirktu jaunu telefonu, viņi vienmēr skatās, kāds ir telefona dizains, bet nekad — kā tas skan.” Es klausītos, kā tas skan. Tas pats ar auto: agrāk auto varēja pazīt pēc skaņas, bet tagad visi automobiļi ir tik klusi, ka tos gandrīz vairs nevar dzirdēt.
Vai jūs arī auto izvēlētos pēc skaņas?
Skaidrs. Taču es nebraucu ar auto. Ja tomēr vajadzētu, es pirktu Unimogu, lielu kā tanku. Tādu riktīgu rūcekli! Man, starp citu, ir teorija, ka rokenrols Amerikā radās tādēļ, ka amerikāņiem bija tie skaļie motori. Rokenrols ir kā šī motoru rūkoņa: rumm, rumm, rumm! Japāņi turpretim grib, lai viņu mazie auto zuzētu un dūktu. Un Japāna ir tehno zeme.
Vai jums nav vadītāja tiesību?
Ir gan. Es pat vienreiz mēģināju braukt. Tas mēģinājums ilga vienu gadu.
Tajā gadā es izraisīju desmit avārijas,
jo es visbiežāk nodarbojos ar tā automobiļa radio. Tagad es labāk ļauju, lai mani ved.
Kā tas ir, kad jūs ar limuzīnu pieved pie sarkana paklāja? Ko jūs domājat brīdi, pirms izkāpjat?
Kannās, vakarā, kad es saņēmu Zelta palmu, mani pieveda pie sarkanā paklāja, un aizmugurējā sēdeklī sēdēja mans draugs, kam toreiz abas kājas bija ģipsī. Vienīgais, par ko es varēju domāt, bija: kā es viņu tagad dabūšu ārā no auto?
Olivera Kroica un Hannes Ross interviju žurnālā Stern, 40/2000
no vācu valodas tulkojis U. T.