Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Ebreju nometnes tika uzceltas arābu ciematu vietā. Jūs nezināt pat šo arābu ciematu nosaukumus, bet es jūs nevainoju par to, jo ģeogrāfijas grāmatas vairs neeksistē; neeksistē ne tikai grāmatas, bet nav arī pašu arābu ciematu. Mahlūlas vietā tagad ir Nahlala, Jibtas vietā ir Gvatas kibucis, Huneifisas vietā ir Saridas kibucis, bet Tel-Šumanas vietā — Kfar Jehošua. Šajā valstī nav nevienas vietas, kur iepriekš nebūtu dzīvojuši arābu tautības iedzīvotāji.”
No Mošes Dajana runas Izraēlas
Tehnoloģiju institūtā, Haifā. Citāts no
laikraksta Haaretz, 1969. gada 4. aprīlī.
“…Tā vai citādi, man viss ir OK, nav pārāk slikti, esmu dzīvs. Vai Tu zini, ka pēdējais, kas uzspridzināja sevi, ir no Deišehas. Viņam ir 19 gadu, un viņš nofilmē sevi, pirms uzspridzināt sevi Jeruzalemē. Viņš ir mūsu draugs šeit. Viņš bija ļoti jauks puisis un gudrs tai pašā laikā.”
Nabila e-vēstule, kuru viņš sūtījis 18 gadu vecumā,
2002. gada 15. martā, no slēptuves Palestīnas
Rietumkrastā [1. E-vēstules rakstītas sliktā angļu valodā (aut. piez.).]
Bija karsta 1999. gada vasaras diena, kad pirmo reizi satiku Nabilu. Tas notika Deišehas bēgļu nometnē Rietumkrastā. Gaiss bija pilns putekļiem, mēs izlikām saulē krēslus, nobloķējot šauru aleju, un runājām par sapņiem.
Viņam tobrīd bija piecpadsmit gadu un kaklā karājās veca atslēga. Atslēga, lai atslēgtu mājas durvis. Taču durvju, kuras atslēgai vajadzēja slēgt, nebija, tāpat kā nebija mājas. Tā bija atradusies Zaharijā, ciematā, kuru līdz ar citiem 418 ciematiem sagrāva izraēlieši 1948. gadā, iznīcinot arī to iedzīvotājus. Nabils saņēma šo atslēgu no sava vectēva. Atslēga netika nodota Nabila tēvam, tā ir Nabila paaudzes misija — atvest ģimenes atpakaļ mājās. Līdz tam laikam Nabils vēlējās doties uz ārzemēm un studēt informācijas tehnoloģijas, lai atgriežoties ar izglītību varētu dot savu ieguldījumu palestīniešu cīņā.
Nabils ir sapņotājs ar atslēgu, es — bez atslēgas. Esmu dzimusi Izraēlā, aizbēgusi no turienes, atsakoties dienēt armijā, atsakoties apspiest citus cilvēkus un atsakoties dzīvot pasaulē, kur meli, bēdas un asaras ir dzīves sāls. Pēc desmit gadu prombūtnes šis bija mans pirmais brauciens uz Palestīnu. Es atgriezos, lai uzņemtu filmu par cilvēku centieniem atgūt savas mājas.
Piepildījumu savām cerībām Nabils atrada Ibdāā, Deišehas bēgļu nometnes Kultūras centrā. Centrs nodarbināja simtiem bērnu, viņi dejoja, rakstīja, veidoja skulptūras, spēlējās, runājās… Nabils pats dejoja tautas deju grupā un mācīja bēgļu nometnes bērnus lietot internetu. Laikā, kamēr es biju tur, centrs tika aizdedzināts, un tika nozagts interneta serveris. Es devos uzmeklēt Nabilu, taču viņš nekur nebija atrodams. Lai arī tas bija viņu pašu centrs, Nabilu kopā ar pārējiem jauniešiem bija aizturējusi policija, lai nopratinātu. Taču pēc dažiem mēnešiem bēgļu nometnes cilvēki centru uzcēla no jauna.“Karavīri iebruka Ibdāas Kultūras centrā, uzlauž durvis tur un novieto snaiperus 4. stāvā, kas paver skatu visai nometnei.”
Nabila e-vēstule 2002. gada 9. martā
Pirmā lieta, ko pamanīju pēc 10 gadu prombūtnes, bija Palestīnas karogs. Un tas arī bija svarīgi: pirmā intifada, kas sākās 1987. gadā, bija cīņa tieši par palestīniešu karogu. Bērni meta akmenim piesietu karogu uz elektrības vadiem, karogs aptinās ap vadiem un palika tur karājoties. Drīz pēc tam ciematā iesoļoja armija, šaujot un arestējot iedzīvotājus. Policija aizturēja mani un vēl apmēram 30 pusaudžus uz veselu dienu par to, ka bijām piesprauduši saviem tēkrekliem mazas nozīmītes, uz kurām bija attēloti abi — Izraēlas un Palestīnas — karogi. Kādu manu paziņu arestēja par to, ka viņa bija nokrāsojusi savu pastkastīti Palestīnas karoga krāsās.
Taču 1999. gada vasarā Palestīnas karogs plīvoja virs improvizētas skatuves ārpus Deišehas. Bērni no Ibdāas Kultūras centra iestudēja mūziklu par Palestīnas brīvību, un visi bēgļu nometnes iedzīvotāji bija lepni sapulcējušies apkārt puslokā tā, lai ikviens varētu redzēt. Es visiem traucēju, skraidīdama apkārt ar kameru, un mazi, smaidoši bērneļi svieda nelielus akmentiņus uz manu pusi un ķiķinādami skrēja projām, kad pavērsu kameru uz viņiem.“Es vēroju, kā bērni spēlējas. Viņi sadalās divās grupās: vieni spēlē palestīniešus, bet otri — Izraēlas karavīrus. PIEPEŠI!!! Sākas spēle, un izrādās, ka viņi vairs nav spēles dalībnieki, tā pēkšņi ir kļuvusi par īstenību. Izraēlas karavīri sāk šaut. Dzirdama Apache helikopteru un F16 skaņas — bombardē, iznīcinot visu. Viņiem ir vienalga, uz ko viņiem šaut vai arī ko bombardēt. Daži bērni sāk raudāt. Un citi atbild: “Tev nav jāraud; tev ir jāaizstāv sevi, savu zemi, savu ģimeni, savus draugus. Tev ir jācīnās — par sevi, par Palestīnu, par Palestīnu, kas ir brīva no Izraēlas. Neraudi; šajā brīdī tev ir jābūt vīram, nevis bērnam.”
Nabila e-vēstule 2002. gada 23. februārī
Deišehas nometnei ir vienu kvadrātkilometru liela teritorija un tajā dzīvo aptuveni 11 000 iedzīvotāju — bēgļi no dažādiem Izraēlas ciematiem. Daudzi no viņiem tā arī nekad nekur nav iedzīvojušies. Deišehas iedzīvotājs, 82 gadus vecais Abū Mohammeds, bija sacījis Tiesību aizsardzības biedrībā: “Es nekad neesmu pieņēmis to, ka esmu prom no mājām… Vienmēr esmu sapņojis un vēl aizvien sapņoju, ka atgriezīšos savā ciematā. Man piedāvāja nopirkt zemi šeit, Betlēmē. Taču šī nav mana vieta, mana vieta ir Zaharijā... Ja man būtu iespēja atgriezties Zaharijā un dzīvot alā, es labāk dzīvotu tur, nekā šajā mājā.”
Taču Nabils kopā ar citiem Ibdāas jauniešiem sāka studēt Beirzeitas universitātē. “Es studēju Beirzeitas universitātē, taču šejienes apstākļu un sliktās situācijas dēļ man nācās pārtraukt studijas. Es studēju datorzinātnes. Bet tagad es apmeklēju kursus Rāmallāhā un arī plānoju aizbraukt no Palestīnas, studēt ārzemēs, varbūt dažas nedēļas, vai arī pēc diviem mēnešiem doties uz Franciju, lai turpinātu tur.” (Nabila e-vēstule 2002. gada 15. janvārī) Kursi tika pēkšņi pārtraukti, un nākotnes plāni ir atvirzījušies vēl tālāk projām nekā jebkad agrāk.
“Cilvēki gatavojas uz sliktāko, un viņi gaidīt, ka notiks masu slaktiņi. Tagad, kad armija ieviesusi komandantstundu, sagaidāms, ka karavīri sāks pārmeklēt māju pēc mājas un sāksies ārdīšanās. (..) Visi vīrieši vecumā no 14 līdz 40 gadiem ir atstājuši bēgļu nometni. Ziņojumi no Tulkarmas bēgļu nometnes rāda, ka Izraēlas karavīri ir savākuši visus vīriešus vecumā no 14 līdz 40 gadiem un arestējuši jau 400. Nevienam šajā vecumu grupā Deišehā nav nekādu izredžu. Viņi visi atstāja nometni vakar.”
Nabila e-vēstule 2002. gada 9. martā
Skolā mums stāstīja, ka Izraēla ir bijusi viens vienīgs tuksnesis ar dažiem ārvalstu karaspēkiem, kas tur atradās, lai mūs visus iznīcinātu. Kartes, kas bija izliktas klasēs, neuzrādīja robežas un okupāciju. Šī ir MŪSU zeme. Un mēs staigājām pa to, un mācījāmies pazīt ikvienu tās akmentiņu un putnu. Mācījāmies to mīlēt — savu tēvzemi. Divu gadu vecumā man jau teica, lai es izēdu visu putru, citādi nebūšot labs karavīrs. Desmit gadu vecumā mani izslēdza no skolas, jo angļu valodas stundā biju teikusi: “I dream of leaving the country.” (“Es sapņoju par to, ka varētu atstāt šo valsti.”) Angļu valodā nebija kļūdu. Trīspadsmit gadu vecumā es atkal tiku izslēgta, jo paziņoju, ka nedienēšu armijā. Mana draudzene tika ielikta cietumā par to, ka savā brīvlaikā ASV bija sarunājusies ar 14 gadus vecu marokieti. “Kontaktēšanās ar ienaidnieku,” tā viņi to nosauca. Vēl kāds cits draugs tika arestēts un tiesāts par to, ka bija uzzīmējis karikatūru, kurā attēlotie cionisti nodarbojās ar seksu. Viņš tika kārtīgi nopratināts un piespiests atzīties, ka eksistē kāds neesošs finansējums no vadības kaut kur Lībijā. Piecpadsmit gadu vecumā man uzbruka kādi 50 nikni vīri un sievas, kam bija gadījies dzirdēt, kā es runāju ar savu draugu par Mārtiņu Luteru Kingu un nevardarbību.
Zaharija atrodas tikai dažus kilometrus no Deišehas. Tomēr Nabilam tā arī nekad neizdevās atstāt Rietumkrastu un apskatīt ciematu, no kurienes nākusi viņa ģimene. Savukārt izraēliešu bērni var klīst pa zemi brīvi (parasti bruņotu karavīru pavadībā). 4. klasē mēs devāmies ekskursijā uz Deir Jāsīnu. Tas reiz bija bijis mierīgs palestīniešu ciemats ceļā uz Jeruzalemi. Grāmatā Hagana vēsture minēts, ka 1948. gada 9. aprīlī karaspēks masveidā noslepkavoja iedzīvotājus, “nešķirojot starp vīriešiem un sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem.” New York Times tajā laikā ziņoja, ka ciematā tika saspridzinātas desmit mājas un ka uzbrucēji māju durvis atvēra uzspridzinot, bet citās iesvieda rokas granātas. Vismaz puse no visiem 245 upuriem bija sievietes un bērni. Skolotājs mums teica, ka šī masveida slepkavība ir notikusi pārpratuma dēļ radiosakaros starp dažādām Izraēlas karaspēka vienībām. Šī pārpratuma rezultātā tūkstošiem palestīniešu iedzīvotāju masveidā devās projām no savām mājām, redzot tuvojamies ebreju karaspēka vienības. Mums stāstīja, ka viņi nevarēja atgriezties mājās, jo bija “zaudētas īpašumtiesības”.
Abū Mohammeds stāsta: “Tas bija asiņains uzbrukums. Deir Jāsīnā notika masu slaktiņš, kurā visi iedzīvotāji, ieskaitot sievietes un bērnus, tika nogalināti. Hagana (izraēliešu karaspēks) draudēja, ka viņi mūs nogalinās tāpat kā palestīniešus Deir Jāsīnā, ja neatstāsim savas mājas. Viņi mēdza izmantot Deir Jāsīnu par piemēru, lai piespiestu daudzus citus palestīniešus atstāt savas mājas. Hagana arī nogalināja Zaharijas iedzīvotājus.”
Atgriežoties Palestīnā pēc 10 gadiem, es cerēju ieraudzīt brīnumu. Es redzēju palestīniešu karogu. Es redzēju kontroles punktus, kas pildīja mani ar cerībām par to, ka ebreju jaunatne apzinās šī reģiona patieso vēsturi… Taču nē, izraēlieši bija uzbūvējuši citus ceļus, kas vairumā gadījumu atradās pazemē, zem palestīniešu ceļiem. Tādējādi varēja ceļot pa okupētajām teritorijām, nesatiekot nevienu paši palestīnieti, un varbūt, ka drīzumā arī nebūs vairs neviena, ko satikt. Sākumā tika izdomāti meli, tad tika mainīta realitāte, lai tiem pieskaņotos.
9. martā “vairāk nekā 40 tanku aplenca nometni, papildinot šos spēkus ar helikopteriem, kas bombardēja nometni, un vairāk nekā 1000 karavīriem, kas iebruka nometnē. Tanki parasti sagrāva māju sienas, pārvietojoties no vienas mājas uz nākamo…”
No Nabila e-vēstules 2002. gada 20. martā
Tika sagrautas 8 mājas, 50 bija nopietni bojātas, Nabila māsa tika nošauta tad, kad viņa bija izliekusies pa logu, arī divi Nabila labākie draugi tika nogalināti. 800 cilvēku tika arestēti, starp viņiem arī Nabils. Riskējot ar dzīvību, viņam izdevās izbēgt un paslēpties. “Lai pārliecinātos, ka neviens, kas tika ievainots Deišehā, nesaņem medicīnisko palīdzību, karavīri un tanki aplenca Jamāmas slimnīcu, kas atradās pa ceļam no Deišehas. Vakar Izraēlas karaspēks uzplēsa un saārdīja Jeruzalemes—Hebronas ceļu, kas veda no Deišehas uz Betlēmi, lai būtu droši, ka ātrās palīdzības mašīnas nevar sasniegt nometni un nevienu ievainoto nevarētu aizvest uz slimnīcu.” (no Nabila e-vēstules 2002. gada 9. martā) Jamāmas slimnīcas vadītāju nogalināja ar šāvienu galvā. Ievainotie palestīnieši slēpjas Betlēmes baznīcās pēc tam, kad Omar ibn al Hatāba mošeju spēcīgi apšaudīja tanki. Medicīnisko palīdzību nebija iespējams sniegt Izraēlas snaiperu un tanku dēļ. Tika arestēti žurnālisti. Ātrās palīdzības mašīnas, kas atradās ceļā, tika iznīcinātas.
Pēdējo reizi es saņēmu ziņas no Nabila pirms divām nedēļām. Viņš vēl bija dzīvs. Nabila māte bija smagi saslimusi, un, riskējot ar savu dzīvību, viņš ielavījās atpakaļ bēgļu nometnē, mēģinot aizdabūt viņu uz slimnīcu.
“Es piezvanīju vienam no saviem draugiem. Viņš ir žurnālists, un kad izdzirdēja, ka esmu atgriezies atpakaļ mājās, palika gandrīz vai traks, jo viņš bija redzējis mani tur ar Izraēlas armiju, un viņš bija ļoti šokēts, kad uzzināja, ka esmu izbēdzis un ka mana bēgšana ir beigusies veiksmīgi. Viņš pieteica, lai nekur nekustos, ka “es tūlīt tevi ar tavu mammu aizvedīšu uz slimnīcu”, un pēc 10 minūtēm viņš ieradās manās mājās ar desmit ārzemju žurnālistiem. Viņi mani un manu mammu paņēma sev līdzi, un viņi iedeva man kameru, lai izraēlieši domātu, ka esmu žurnālists, un es beidzot veiksmīgi sasniedzu slimnīcu kopā ar savu mammu.” (no Nabila e-vēstules, 2002. gada 20. martā)
Trīs gadi, kas pagājuši, apmainoties ar e-vēstulēm, vēstulēm un fotogrāfijām ar draugiem Palestīnā, kā straujā virpulī ir atgriezuši mani atpakaļ zemē, kurā nav bērnības, kurā valda nāve, un cerības arvien mazinās. Divas nedēļas klusuma ir ilgs laiks. Rajonu stipri apšauda. Miruši desmitiem cilvēku. Telefonsakaru tīkli un interneta serveri nedarbojas — tas gan ļauj arī vēl cerēt. Nabila vectēvs, kas bija viņam iedevis atslēgu, ir miris. Es domāju, ka tikmēr, kamēr vien viņa māte būs dzīva, Nabils mēģinās rīkoties tāpat — palikt dzīvs.
Šīs pēdējās rindas es rakstu 9. aprīļa vakarā. Notiek masveida slepkavības Dženīnas bēgļu nometnē Rietumkrastā. Nometne ir mājvieta 15 000 palestīniešu bēgļu, kas dzīvo uz viena kvadrātkilometra. Kopš 3. aprīļa Izraēlas spēki apšauda bēgļu nometni, piesaistot smago kaujas tehniku, ieskaitot raķetes, artilēriju un citu smago munīciju. Mājas tiek sagrautas virs to iemītnieku galvām, masu kapi, desmitiem dažāda vecuma cilvēku mirstīgo atlieku trūd karstajās ielās, bēgļi, kas dodas bēgļu gaitās jau otrreiz… Šajā brīdī tuvumā esošajās Nāblusas slimnīcās atrodas 70 ievainoto pacientu, starp tiem 14 zīdaiņi, taču slimnīcām trūkst medikamentu, īpaši skābekļa. 10 ātrās palīdzības mašīnas, kas bija gatavas evakuēt mirušos un ievainotos no Jeninas uz Nāblusu, un viena Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas mašīna, kas nodrošina skābekli, nokļuva Izraēlas karavīru apšaudē un tika apturētas.
Mēs sēžam mājās, vērojot, kā atkārtojas 1948. gada karš. Masu slepkavošana tiek turpināta, lai pabeigtu uzdevumu, ko Deir Jāsīnā nepaveica — izsaukt otro masveida izceļošanu un iztīrīt zemi no tās iedzīvotājiem — palestīniešiem — uz visiem laikiem.
Rīgas Laiks, vai jums vajag reportieri no priekšējām līnijām? Es esmu gatava. Gatava doties meklēt atslēgu, kas piesieta salauztam sapnim, iespējams, manis pašas sapnim.
Kad miers zaudē savu nozīmi, kas ar mums notiks tālāk? “Viņi mums jautā, kāpēc mēs spridzinām sevi Jeruzalemē, vai, kā viņi to sauc, viņu valstī? Es ceru, ka viens no jums zina, kāpēc.”
No Nabila e-vēstules 2002. gada 20. martā
No angļu valodas tulkoja Agita Zabolocka