Vārgā vilkme

Kad pirms pāris gadiem tika panākta preambulas pievienošana Latvijas Satversmei, es jau biju sākusi pārlūkot strēlnieku laika avīzes – numuru pēc numura, mēģinot uztaustīt to Latvijas pagātni, kuru mūsdienu ideologi ar vieglu roku bija iedabūjuši apgalvojumā, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu. Saku “ar vieglu roku”, jo šis apgalvojums bija klajā pretrunā ar šajā tūkstošgadē izdotajiem fundamentālajiem vēsturnieku darbiem, kuros lakoniski konstatēts, ka iedzīvotāju vairākuma atbalsts jaunajai valstij nevis radās uzreiz, bet izveidojās pakāpeniski laika gaitā. [1. Sk., piemēram, 20. gadsimta Latvijas vēsture. I sēj.: Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai, 1900–1918. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000, 691.–692. lpp., un Blūzma, V. Latvijas valstiskuma alternatīvas revolucionāro pārmaiņu laikmetā. No: Jundzis, T., Zemītis, G. (atb. red.). Latvieši un Latvija. II sēj. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 247. lpp].

Jau pirms tam intervijā žurnālam Rīgas Laiks preambulas “tēvs” Egils Levits bija apgalvojis, ka “latviešu nācija, sākot ar 20. gadsimta pašu sākumu, virzījās uz savas nacionālās valsts izveidošanu”. [2. Rīgas Laiks, 2011. gada sept.] Tiesa, Miķelis Valters jau 1903. gadā formulēja Latvijas autonomijas ideju, taču tā nebija populāra pat viņa partijā, Latviešu sociāldemokrātu savienībā, kur nu vēl tautā. Šis jautājums ir maz pētīts, taču vērts pieminēt kaut vai 1905. gada revolūcijas atplūdu laikā Kurmenes pagasta vietnieku Kurzemes gubernatoram iesniegto paziņojumu, ko bija parakstījuši visi pagasta iedzīvotāji. Cita starpā tajā tika apgalvots, ka “latvieši nekad nav centušies atdalīties no Krievijas un arī nekad pēc tam [tā] necentīsies”. [3. Latviešu lojalitāte. Dzimtene. 1906. g. 24. jan.]

Valtera ideja par Latvijas autonomiju plašāku rezonansi Latvijas sabiedrībā ieguva tikai 1915. gadā, kad Pirmā pasaules kara iespaidā cara valdība liberalizēja savu politiku pret nacionālajām minoritātēm. Taču autonomija vēl nenozīmē valsti – vismaz ne mūsdienu izpratnē. Neatkarīgas Latvijas valsts ideja jeb valstsgriba tādā nozīmē, kādā par to runā Satversmes preambula, pirmoreiz tika izteikta tikai pēc Februāra revolūcijas, 1917. gada 17. maijā, Latviešu nacionāldemokrātiskās partijas biedra Ernesta Blanka rakstā Maskavā izdotajā avīzē Dzimtenes Atbalss. [4. Alberts, P. Latvijas valsts neatkarības ideja. Ernesta Blanka loma tās publicēšanā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. Nr. 2, 2008, 47.–60. lpp.] Piebildīsim, ka tas bija laiks, kad Eiropā tautu pašnoteikšanās ideja piedzīvoja jaunu uzplaukumu.

Minētajā intervijā Egils Levits itin pamatoti apgalvo, ka griba, uz kuras turas valsts, ir iracionāla, “taču ir apstākļi, kas gribu veido, un šos apstākļus var veidot racionāli”. Apbruņojusies ar šādu Levita kunga apgalvojumu, nolēmu izsekot tam, kā “veidot apstākļus” latviešu valstsgribas tapšanai centās tā laika laikraksti, citiem vārdiem, kā tie pūlējās iedzīvotājos modināt alkas pēc Latvijas valstiskuma kopš brīža, kad kas tamlīdzīgs Krievijas impērijā vispār kļuva iespējams, – proti, pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, kad cara patvaldību nomainīja Pagaidu valdība. Vēloties izprast, kādi varēja būt tieši Latvijas teritorijā palikušo (nevis uz Krieviju evakuējušos) latviski lasošo iedzīvotāju priekšstati un emocionālā attieksme pret Latvijas kā patstāvīgas valsts ideju, savu izpētes lauku ierobežoju, lasot tikai 1917. gadā neokupētajā Latvijas teritorijā izdotās latviešu avīzes – Līdumu, Laika Vēstis, Laika Balsi, Laika Domas, Par Brīvo Latviju, Brīvo Strēlnieku – un žurnālu Laiks. 1918. gadā, kad Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju, no šiem izdevumiem turpināja iznākt tikai Līdums. [5. Lielai daļai rakstu nav norādīti autoru vārdi, dažkārt minēti tikai iniciāļi. Gadījumos, kad tekstu autorība ir zināma, tā norādīta arī šajā rakstā.]

Zem divgalvainā ērgļa

1914. gada 26. jūlijā, nedēļu pēc tam, kad Vācija bija pieteikusi Krievijai karu, Krievijas Valsts Domes ārkārtas sēdē deputāts Jānis Goldmanis uzstājās ar runu, kurā teica:

Latviešu un igauņu starpā nav neviena cilvēka, kas neatzītu, ka viss, ko viņi sasnieguši labklājības ziņā, ir sasniegts tikai zem krievu ērgļa apsardzības. Un ka viss tas, kas latviešiem un igauņiem vēl sasniedzams, iespējams tikai tad, kad Baltija arī nākamībā paliek lielās Krievijas neatraujama sastāvdaļa. Mums ir daudz rēķinu ar mūsu Baltijas vāciešiem. [..] Kad paies tēvijai briesmīgās un grūtās dienas, tad mēs celsim šos rēķinus priekšā – jūsu caurlūkošanai. [..] Bet tagad mums, latviešiem un igauņiem, ir tikai viens visaugstākais mērķis: atsist kopīgā ienaidnieka uzbrukumu. Lai sasniegtu šo mērķi, es šai vēsturiskā brīdī svinīgi pasludinu latviešu tautas vārdā, kā arī igauņu deputātu un tautas uzdevumā, ka mēs, latvieši un igauņi, šai svētā un taisnīgā cīņā līdz galam iesim kopā ar krievu tautu. Ne tikai mūsu dēli, brāļi un tēvi iestāsies karaspēka rindās, bet arī mūsu mājās, katrā būdiņā mūsu pretinieks no mazā līdz lielajam atradīs visniknāko ienaidnieku.

Pēc 18 gadiem uz šo runu savā rakstā žurnālā Burtnieks atsaucās politiķis, Satversmes sapulces un pirmo trīs Saeimu deputāts Arveds Bergs: “Mums tagad šie vārdi mazliet griež ausis kā patriotisks pārspīlējums, bet nav noliedzami, ka vispār tie izteica latviešu sabiedrības noskaņojumu, kas dažkārt aizgāja vēl tālāk un pat līdz pašcieņas aizliegumam, kā, piem., kāda laikraksta apgalvojumam, ka latvieši īstenībā esot slāvi.” [6. Bergs, A. Nacionālā politika pasaules kara laikā. Burtnieks. 1932. Nr. 1 (janvāris), 1.–8. lpp.] Šajā rakstā Bergs arī skaidro šāda krieviskā patriotisma izpausmju cēloņus: apliecinot savu lojalitāti Krievijai tās konfliktā ar Vāciju, latviešu sabiedrība cerēja saņemt pretī “zināmu atalgojumu viņai vēlamu reformu veidā, pēc kurām viņa varētu ieņemt zemes vadošo stāvokli. Tam vēl pievienojās gluži pareizs novērojums, ka Vācijas uzvaras gadījumā Baltijas guberņas varētu tai pievienot, kas nozīmētu vietējā vācu elementa lielu stiprināšanu”. [7. Turpat.]

Impēriskā patriotisma retorika laužas cauri arī slavenajā uzsaukumā “Pulcējaties zem latviešu karogiem”, ko 1915. gada 19. jūlijā – laikā, kad Vācijas armija pēc straujas ofensīvas jau bija ieņēmusi visu Kurzemi un Zemgali, – publicēja Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis: “Dien no dienas, plecu pie pleca, mēs cīnāmies ar diženo krievu tautu. Ticat Krievijas nesalaužamai varenībai, ticat latviešu tautas gaišai nākotnei! Lai tad pulcējamies ap savas tautas karogiem zem Divgalvainā Ērgļa spārniem... Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!” [8. Citēts pēc: Bergs, A. Nacionālā politika pasaules kara laikā.] Saskaņā ar mūsdienu latviešu historiogrāfijā dominējošo viedokli šāda veida lojalitātes apliecinājumi cariskajai Krievijai liecināja par minēto domnieku pragmatismu un reālpolitikas izpratni. Arī Arveds Bergs minētajā rakstā apgalvo, ka toreiz tāda politika bija “pilnīgi dabīga un pareiza” – tikai nevis reālpolitikas dēļ, bet tādēļ, ka “krieviski patriotiska un Vācijai naidīga politika tik pilnīgi atbilda tautas spontānai izjūtai, ka tai dot citu virzienu nemaz nebūtu bijis iespējams”. Latviešu nacionālisti (un tādi neapšaubāmi bija arī Goldmanis un Zālītis) cerēja, ka etniskās karaspēka vienības palīdzēs apvienot latviešu apdzīvotās teritorijas un iegūt to autonomiju Krievijas impērijā. Sākumā likās, ka strēlnieki šo viņiem piedēvēto lomu arī godam izpildīs. Strēlnieku pulki demonstrēja augstas kaujas spējas, kuru dēļ tie presē tika apjūsmoti kā latviešu lepnums un gods. 1916. gada 19. jūlijā Krievijas iekšlietu ministrs atļāva iepriekš aizliegtās tā sauktās “latviešu himnas” “Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu, pieceļoties kājās un noņemot galvassegu.

Situācija krasi mainījās pēc traģiskajām 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kurās no ierindas tika izsista trešā daļa latviešu strēlnieku – 9000 karavīru, no kuriem 2000 tika nogalināti, pārējie – ievainoti. Var iedomāties sarūgtinājumu, niknumu un pat naidu, kas izsprāga publiskajā telpā pēc pāris mēnešiem, kad Februāra revolūcijas un piefrontes joslas kara cenzūras paputēšanas rezultātā visi ieguva tiesības runāt. Kāds autors rakstīja, ka tad “visas latvju dēlu mātes un tēvi no visas sirds nolādējuši latviešu bataljonu dibinātājus un organizatorus”. [9. Ko.– Jo.–. Latviešu strēl. pirms un pēc revolūcijas. Brīvais Strēlnieks. 1917. g. 2. maijā.] Tagad tika atzīts, ka 1915. gada vasarā “patriotismam, patiesībā aklam šovinismam, tika sarīkotas ovācijas, tā ka tiešām tas vispasīvākais un bezjūtīgākais elements tika aizrauts un tā acu skats no putekļiem apmiglots” [10. Turpat.],  un ka būtiska loma šīs apmātības uzkurināšanā bija latviešu avīžu redaktoriem. [11. Avīze Rīgas Ziņas savus lasītājus informēja, ka Vācijas okupētajā Kurzemē un Zemgalē izdotā avīze Dzimtenes Ziņas 1917. gada februārī apgalvojusi: vācieši uzskatot, ka tas, ka “latvieši būtu apveltīti ar kara vīru varonību”, esot “latviešu redaktoru izdomājums”. Latviešu preses redaktorus viņi dēvējot par kliedzējiem, vainodami viņus tajā, “ka latvieši izturas pret vāciešiem naidīgi”. Sk.: Vācu raksti Kurzemē. Rīgas Ziņas. 1917. g. 27. feb.]  Cits anonīms autors avīzē Laika Balss skaidroja, ka strēlniekus līdz galīgai ticības zaudēšanai noveda “pastāvīgās nekārtības un nodevības, kuru dēļ gāja bojā neskaitāmi mūsu kareivji, pastāvīgā visu saģiftējošā apziņa, ka ar savu varonību vien mēs nekā nevaram panākt, ka ar mums spēlējās augstākas varas”. Tāpēc viņi zaudējuši ticību uzvarai, bet, tā kā bez uzvaras nevarēja atgūt Kurzemi un Zemgali, zudusi arī cerība uz apvienoto Latviju. “Morālisks nogurums pārņēma mūsu strēlniekus, un mīļa tiem kļuva ikviena teorija, kura varēja dot šim nogurumam vēl kaut kādu attaisnojumu,” viņš skaidroja, kāpēc daudzajās tolaik notikušajās sapulcēs strēlnieki balsoja par lielinieku priekšlikumiem. [12. Nacionālisms un šķiru cīņa. I. Laika Balss. 1917. g. 21. dec.]

To, ka patriotisma pamati var būt visai šaubīgi un konjunktūras noteikti, netieši atklāja avīzes Līdums redakcija 1917. gada maijā, kad Latviešu strēlnieku apvienotās padomes 2. kongresā karavīru deputāti bija nobalsojuši par lielinieku izstrādāto 17. maija rezolūciju, izsakot neuzticību Pagaidu valdībai un atsakoties karot. Avīzes Līdums redkolēģija norādīja, ka tas ir pretrunā ar “pašu šo pulku eksistences attaisnojumu” un ka rezolūcijas dēļ Latvijas ienaidnieki tagad latviešus uztvers kā “politiski nepilngadīgu tautu, kas svaidās no vienas galējības otrā”. Krievijas Valsts Domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis skaidroja, ka latviešu strēlnieku pulku uzvedībai ir jābūt priekšzīmīgai, lai “tauta kuru katru brīdi var būt droša, ka var ne lūgt, bet arī prasīt Latvijai tādu iekārtu, kādu tā atrod par labu”. Goldmanis atzina, ka latviešu strēlnieku bataljonu izveidei “vajadzēja noderēt par ķīlu, ka mēs iegūsim Brīvo Latviju”, to mērķis esot bijis pasaulei pierādīt, ka pie Baltijas jūras “ir izaugusi tauta, kurai tiesības uz daudz ko vairāk, nekā uz nīkšanu citu aizbildniecībā, kurai vislielākos briesmu brīžos ir pietiekoši daudz drosmes un saprašanas pašai sevi sargāt, pašai veidot savu likteni”.

Nacionālo interešu aizstāvjos lielinieku rīcība raisīja drūmas pārdomas par latviešu tautā iedzimto vergu psiholoģiju, kas “lauž spārnus” latviešu tieksmei pēc brīvības. Tā kā 17. maija rezolūcija neietvēra prasību pēc Latvijas autonomijas, viņi to traktēja kā atteikšanos atkarot Kurzemi un Zemgali, bet latviešu lieliniekus nosauca par “Kurzemes latvietības kapračiem”. Kārlis Skalbe ironizēja, ka latvieši nav tauta, bet tikai bars, kurā katrs brien uz savu pusi, un ka ir naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti. Publicists un viens no laikraksta Laika Vēstis vadītājiem Arturs Kroders savu nožēlu par pēkšņo pavērsienu izteica retoriskā jautājumā: kādēļ no senām dainām ņemtā ideja par nākotnes Latviju kā par vēl nemodušos virsaišmeiteni kaut kur no Zemgales lauku pilskalniem, “ko jau ilgi sevī nesuši latvju dzejnieki un nacionālā inteliģence, netop un netop par visas Latvijas domu”?

Pirms dodamies to ideju meklējumos, uz kurām nacionālistu līderi mēģināja balstīt latviešu nacionālo pašapziņu, atsauksim atmiņā tā laika vēsturiskos notikumus. Kopš 1915. gada vasaras Kurzeme un Zemgale atradās Vācijas okupācijā, savukārt neokupētajās teritorijās saimniekoja Krievijas karaspēks un tā sastāvā arī latviešu strēlnieki. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas valdīt pār ļaužu prātiem pakāpeniski sāka lielinieki un gada beigās Ziemeļvidzemē un Latgalē ieviesa lielinieku varu. Kā raksta vēsturnieks Jānis Tomaševskis, “ar laiku izrādījās, ka lielinieki bija vienīgie, kuri uzskatīja par vajadzīgu doties uz strēlnieku pulkiem”, un, tā kā pilsoniskās partijas ar aģitāciju strēlnieku vidē nenodarbojās, strēlnieki pakāpeniski tika revolucionizēti. [13. Tomaševskis, Jānis. Latviešu strēlnieki starp Februāra revolūciju un oktobra apvērsumu: nacionālais faktors. Latvijas Arhīvi. 2013. Nr. 1/2, 80.–81. lpp.] 1917. gada augustā Vācijas karaspēks okupēja Rīgu, bet 1918. gadā – visu Latviju. Rīgas zaudēšana izsauca spēcīgu emocionālu satricinājumu, jo apdraudēja ilgas pēc teritoriāli vienotās Latvijas. Vācijas okupācijas pārvaldes militārā cenzūra aizliedza presē minēt Latvijas vārdu jebkāda valstiskuma kontekstā. Latviešu apdzīvoto teritoriju iedzīvotāji savā starpā sazinājās maz, laikrakstus varēja lasīt reti. Satiksme starp Rīgas–Vidzemes virzienu un Kurzemi, Zemgali un Latgali nebija pilnībā atjaunota pat tad, kad jau tika dibināta valsts. Līdz ar to nekāda saziņa, lai varētu paust savas emocijas, tobrīd vienkārši nebija iespējama.

Šajos okupācijas un lielinieku terora apstākļos patriotismu kā tautas un dzimtenes mīlestības ideju neokupētajā Latvijas teritorijā popularizēja vien daži cilvēki; viņu vidū bija 1917. gada augustā nodibinātās Latvju kareivju nacionālās savienības līderi Jānis Akuraters un Arturs Kroders. Nebūs melots, nosaucot viņus par galvenajiem patriotisma veidotājiem neokupētās Latvijas presē. Pirmajā avīzes Laika Vēstis numurā 17. septembrī savienība skaidri pateica, ka jāiegūst Latvijas neatkarība. Taču patriotisms, dzimtenes mīlestība, lojalitāte pret Latviju, lai kādā formā tā tiktu izteikta, tā brīža situācijā nozīmēja gatavību karot un mirt. Patriotisma propagandai vajadzēja radīt karavīros tik spēcīgas jūtas, lai viņi šādai rīcībai būtu gatavi. Tā nu asinis un nāvi politiskie līderi piesauca kā visuzskatāmāko dzimtenes mīlestības pierādījumu. Zigfrīds Anna Meierovics Krievijas Tautu kongresā 1917. gada oktobrī uzsvēra, ka latviešu strēlnieku dzimtenes mīlestības pierādījums ir “Daugavas māmuliņas no mūsu dēlu asinīm sārtie ūdeņi”. Tomēr, kā jau minēju, 1917. gada maijā daļa strēlnieku, lielinieku saaģitēti, atteicās turpināt karot. Kā panākt, lai strēlnieki arī turpmāk būtu gatavi mirt izkarojamās Latvijas vārdā, – tas bija nedaudzo latviešu patriotisma ideologu tā brīža galvenais uzdevums.

Ģimeniskā mīlestība. Izgāzusies

Uzdevums no tiesas nebija vienkāršs. 1916. gadā latviešos vēl bija vērojams izteikts Krievijas patriotisms, taču jau nākamā gada politiski nokaitētajā vasarā Krievijas patriotisma idejai ideoloģiskajā tirgū vairs nebija pieprasījuma. Rakstniece Lizete Skalbe ķērās pie kaunināšanas, ņemot talkā mātes Latvijas un strēlnieka kā tās jaunākā dēla metaforu. Atbalstot 17. maija rezolūciju un atsakoties karot, rakstīja Skalbe, dēls atsakoties no savas mātes.

Citi kauninātāji strēlnieku atteikšanos karot aprakstīja “tēva un dēla” konflikta kategorijās. Par “tēviem” tika dēvēti strēlnieku pulku dibināšanas idejas autori Goldmanis un Zālītis, kas “savā tēvišķā sirdī gaidīja uz pazudušo dēlu atgriešanos”, bet “dēli” esot ar lielinieku idejām saistījušies strēlnieki, kuri, kā izsmējīgi rakstīja lieliniekiem simpatizējošais laikraksts Brīvais Strēlnieks, “aizgājuši tālu prom no tēvu gādīgās rokas” un nostājušies “neapmierināmo proletāriešu un dumpīgo bezzemnieku pusē” [14. Kr. Imuns. Pazudušo dēlu atgriešanās. Brīvais Strēlnieks. 1917. g. 1. aug.].  “Vaj tas nav kauns? Tur tak visai [latviešu] tautai pasaules priekšā jānosarkst!” – ironizēja Brīvais Strēlnieks. Galvenais “tēvs” bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Goldmanis, vismaz par tādu viņu uzdeva Latviešu zemnieku savienība 1917. gada novembrī Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanu kampaņā, reklamējot savus deputātu kandidātus. Goldmaņa kā tēva dibinātāja lomu zemnieku savienība uzsvēra vairākkārt, atgādinot, ka viņš “pirmais ņēma dalību bēgļu apgādāšanas lietā” un “pirmais cēla latvju kareivju un līdz ar to Latvijas godu lielās pasaules gaismā”.

Lielinieciskā prese šo pašu “tēva un dēla” metaforu savukārt vērsa pret saviem oponentiem un “tēva” titulu sarkastiski piedēvēja pilsoniskajai sabiedrībai, ieskaitot arī tā sauktos “saimniekpapus” jeb zemnieku saimniecību īpašniekus. Jaunekļu uzdrīkstēšanos kritizēt papi esot komentējuši, nicīgi nosaucot tos par “puikām”, bet lielinieku rīcību Vidzemes Zemes padomē raksturojuši kā “puicisku vieglprātību”, apgalvojot, ka viņi esot “gatavi izandelēt Latviju krieviem, ebrejiem un samojediem”. “Tēvu” izsmējējs ironizēja par viņu sašutumu, ka Valmierā, lūk, pat 18 gadus veci zēni “uzstājušies revolūcijas kustībā”. Tā teikt, ar kādām tiesībām? Ne viņiem pamatīga vēdera, ne lāga ūsu, par bārdām nemaz nerunājot! “Kad īsti revolucionāri visā pasaulē allaž sākas tikai tā starp sešdesmit un septiņdesmit pieci,” rakstīja nezināmais raksta autors.

Līdztekus strēlnieku–dēlu attiecībām ar Latviju–māti latviešu patriotisma konstruētāji apelēja pie karavīru nacionālās apziņas, atsaucoties arī uz vīriešu (Latvijas dēlu) brālības saitēm, taču 1917. gadā šo ideju sašķobīja tas, ka daļa strēlnieku pieslējās lieliniekiem. Kārlis Skalbe, rakstot par savām bažām, ka strēlnieku atbalstu varētu gūt “no Pēterpils un Maskavas atvestas Ļeņina rezolūcijas”, nevis Latvijas autonomijas prasība, situācijai 1917. gada maijā pretstatīja 1915. gada vasaru, “kad Kurzeme sabruka un dibinājās latviešu strēlnieku pulki”: toreiz viņš pie katra latvieša varēja “pieiet ar tādu uzticību kā pie brāļa”. Tobrīd, Skalbes vārdiem runājot, “dzima tautas vienība”, “pirmoreiz latviešu sabiedrībā dzima jēdziens, ka tauta ir valsts” [15. Skalbe, Kārlis. Atspīdumi. Laiks, 1917. Nr. 1, 21.–26. lpp.].

Brālības idejai negatīvu emocionālo slodzi piešķīra arī strēlnieku brāļošanās ar Vācijas armijas karavīriem. Valsts Domes deputāti Goldmanis un Zālītis to aprakstīja kā vīriešu bučošanos, kā gļēvu un nevīrišķīgu rīcību, apšaubot strēlnieku vīrišķumu un draudot, ka “godīgā, jūtīgā latvju sieviete” turpmāk nesniegs savu roku tiem strēlniekiem, kas ies vācietim muti sniegt vai laizīt “latvju dēlu asinīm” klāto “mūsu ienaidnieka” roku. “Vaj tiešām šie brāļošanās gribētāji domā, ka vācieši ir tik lieli vientieši, ka par bučiņu tie atdos atpakaļ Kurzemi?” [16. Valstsdomnieki Goldmanis, J., Zālītis, J. Protests. Līdums. 1917. g. 2. jūn.] rakstīja deputāti. “Cik vairāk tuvinātu mieru spēcīgs, vīrišķīgs sauciens: vācieši! Kamēr mūsu zeme no jums nebūs iztīrīta, mēs karosim un karosim aizvien tālāk un tādēļ ir veltīga jūsu kara vilkšana garumā.” Avīzi, kurā bija publicēts šis deputātu protests par strēlnieku negribēšanu karot, mirt, tikt sakropļotiem, strēlniekiem esot piesūtījušas viņu uzvedību nosodošās sievietes. [17. Dolfs. Ierakumos, jūn. 1917. g. Latvju “zeltenes” senāk un tagad. Brīvais Strēlnieks. 1917. g. 29. jūn.] Par viņām strēlnieki ironizēja kā par latvju zeltenēm un nopūderētām lellēm, kas “brēc ar pārgrieztām acīm, ka latvju strēlnieki vairs nekur nederot, jo atsakoties iet uzbrukumā”.

1917. gada 17. maija rezolūcija un mātes Latvijas “pazudušo dēlu” piesliešanās lieliniekiem pilnībā izmainīja visu tā brīža sociālpolitisko ainu un lielā mērā noteica tālāko notikumu attīstību. 1915.–1916. gadā latviskā patriotisma veidotāji izplatīja stāstu par Goldmani un Zālīti kā strēlnieku pulku dibinātājiem, tādējādi ieviešot arī strēlnieku “radīšanas mītu”. Taču pēc 17. maija rezolūcijas strēlnieku rašanos vairs nesaistīja ar “tēviem”, bet ar kādu fundamentālāku spēku: “.. tā nebija buržujiskā Goldmaņa balss, kas šos latviešus sauca zem latviešu karoga, tā bija pašaizsargāšanās dziņa, zemes balss, kurai zināmas personas deva tikai formu un izteiksmi.” [18. Mīdīšanās uz vietas. Valkā, 2. jūnijā. Līdums. 1917. g. 2. jūn.] Latvju kareivju nacionālā savienība vairs neizcēla konkrētus politiķus, kuru spožumu bija noslaucījis kritušo un ievainoto skaits, bet par galveno šajā radīšanas aktā nosauca tautu. Savienības avīze Laika Balss apgalvoja, ka bataljonu organizēšana nebija atsevišķu personu darbs, bet “pati tauta sauca savus dēlus kopā, pati tauta aicināja tos cīņā, pret gadu simteņus ilgo verdzību, lai aizstāvētu savu patstāvību”.

Romantiskā mīlestība. Nelaikā

Citi latviešu patriotisma ideologi mēģināja stiprināt strēlniekos jūtas pret Latviju, attēlojot to kā romantisku pretējo dzimumu mīlestību. Skaidrojot lielinieku aizrauto strēlnieku nodomus, Kārlis Skalbe lieliniekus salīdzināja ar Sančo Pansu, kurš gan esot uzvilcis ideālista Dona Kihota bruņas, tomēr vējdzirnavas dodas iekarot tikai tāpēc, ka tajās glabājas miltu maisi. Lai atšķirtu šo viltus bruņinieku no īstā bruņinieka, vajag tik viņam pavaicāt: kur ir tava Dulcineja? Bet Dulcinejas–Latvijas viņam nav – apmēram tā Skalbe klāstīja kādā lekcijā 1917. gada jūlijā. Viņa klausītājiem šie tēli varēja būt pazīstami, jo populārā avīze Līdums tolaik turpinājumos publicēja “Donu Kihotu” Ādolfa Ersa tulkojumā. Latviešu vīrieti šādiem skaidrojumiem, pēc ideologu domām, vajadzēja rosināt uz kādu kaislīgu vilkmi, kas nodrošinātu viņa gatavību karot un vajadzības gadījumā arī atdot dzīvību par savu “iemīļoto”, proti, Latviju.

Patriotisko saišu iztēlošana kā mīlestības jūtas starp sievieti un vīrieti bija izplatīta klišeja. Arturs Kroders kādā publikācijā atgādināja, ka “krievu domātājs Berdjajevs skaisti nāciju salīdzina ar dzimumu mīlestību” un ka mūžam neizskaidrojams ir “šis mīlestības dziļais noslēpums”. Raugoties caur šādu prizmu, pie lieliniekiem pārgājušo latviešu strēlnieku aizbraukšana uz Petrogradu neesot nekas cits kā mīļotās nodevība.

Jānis Akuraters galvenos varoņus – strēlnieku lielinieku Jāni Latvieti un viņa līgavu Latviju – ievieto Henrika Ibsena varoņu Pēra Ginta un Solveigas attiecību modelī. Stāsta sākums ir 1917. gada decembra karstākā ziņa: strēlnieks Jānis Latvietis aiziet pasaulē. Viņš brauks uz Petrogradu glābt Ļeņina padomju valdību.

Viņam bija sava dzimtene, sava līgava Latvija, saulaina, spodra un jauna ar daiņu grāmatu rokās. Kopā ar Jāni Latvieti viņa cerēja veidot bagātu laimes pilnu mūžu – savu piepildīšanos. Bet nu izrādās, ka Jānim Latvietim ir Pēra Ginta asinis un viņš ir laidies dēkās un piedzīvojumos un aizmirsis savu vismīļo. [..] Viņš ir salasījies ideju bagāžu, viņam ir sava jahta – vispasaules internacionāle un ar to viņš brauc ap svešiem krastiem, laimi meklēdams. Viņš grib kļūt par “ķeizaru”, uz kuru visa pasaule skatītos un to sveicinātu: Jānis Latvietis, lielais imperators un pasaules pestītājs, nāk, klanieties viņam! Lai dzīvo internacionālisma Cēzars! [19. J. Ak. [Jānis Akuraters]. Maldīšanās. Laika Vēstis. 1917. g. 3. dec.]

Drīz jau ap Jāni Latvieti pavedinoši dejo Ļeņina Anitra. Akuraters Jānim Latvietim pareģo Pēra Ginta likteni – Pasaules meistaram viņš būs spiests atzīt, ka nekad nav bijis latvietis, tādējādi nokļūstot kausējamā pannā. Nav zināms, vai mīļā nebūs jau mirusi, kad Jānis atgriezīsies, un vai viņam nenāksies atrast vien kapus un drupas dzimtenes vietā.

Tas ir simbols, bet drausmu pilns un baigs simbols. Paralēles ar Pēru Gintu tek ar matemātisku pareizību. Un ja Jānis Latvietis nenāks pie pārliecības, ka tikai īpatnībā un savas nācijas kultūrā ir glābšanās, – viņa tēls un pēdas pasaules vēsturē izkusīs kā sniegs. [..] Gaišās Latvijas lauki tomēr vēl gaida un aicina atpakaļ. Solveiga vēl dzied, aizlūgdama par viņu. Bet liktens jau ceļ savu nāvīgo līksti. Vaj Jānis Latvietis sapratīs savā laikā atgriezties?

Precīzi nav zināms, cik latviešu strēlnieku 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā aizbrauca uz Krieviju un cik palika Latvijas teritorijā, jo tādas aplēses, balstoties uz dokumentiem, nav veiktas. Vieni vēsturnieki apgalvo, ka 1918. gada sākumā Maskavā padomju divīzijā iestājās ceturtā daļa latviešu strēlnieku, kļūstot par tā sauktajiem sarkanajiem strēlniekiem. Otri uzskata, ka uz Krieviju tomēr aizbrauca lielākā daļa. Neapšaubāmi ir tikai tas, ka politiķu vīzijās strēlniekiem bija piešķirta ārkārtīga simboliskā slodze, tādēļ lielas strēlnieku daļas pāriešana lielinieku pusē izsauca gandrīz vai morālu paniku. Kārlis Skalbe sūkstījās, ka strēlnieki nesaprotot, ka viņu pulkiem jābūt Latvijas karaspēkam, kas cīnās par Latvijas brīvību, un izsmēja viņus kā kalpus, kas pieraduši raudzīties pēc kādas kunga rijas, ko vajadzētu izkult, – ar šo salīdzinājumu Skalbe domāja lielinieku apvērsumu Petrogradā.

Latvju patriotisms. Vienaldzīgs

Mazākā strēlnieku daļa, kas palika Latvijā, ieņēma nogaidošu nostāju. Tieši viņu lojalitāti pret Latviju nacionālisti nu centās ietekmēt, iedvesmojot uz patriotismu. 1917. gada 5. augustā tika nodibināta Latvju kareivju nacionālā savienība – nacionālistiski noskaņotu latviešu karavīru organizācija, kura par vienu no saviem mērķiem deklarēja uzdevumu “modināt ikvienā dziļas un mīlestības pilnas rūpes par savu tautu”. Arturs Kroders, viens no savienības izveides iniciatoriem un tās laikraksta Laika Vēstis redaktoriem, aicināja atsvabināties no savas šķiras interešu “šaurā aploka” un sākt modināt jūtas, “kuras mums vēl svešas, vaj arī kuras snauž un no kurām mēs it kā kaunamies, ja arī tās slepeni sāk mūsu sirdīs pamosties, mums ir jāmodina Latvijas patriotisms”. [20. Kroders, A. Latvijai jāatdzimst. Laika Vēstis. 1917. g. 11. okt.] Patriotismu viņš skaidroja kā nacionālo sajūtu, jūtas (arī nacionālo sajūsmu, nacionālās dziņas), kas aktualizējamas un nostiprināmas un kas “var kļūt par tautas vēsturiskā likteņa lēmējām”. Kroders patriotismu saistīja ar etnisko nacionālismu. Viņš rakstīja, ka nācijā esot daudz mistiskā, kas nepakļaujas zinātniskai izpētei un “ir sajūtams tikai kā spēcīga jūta, kā silts prieks, redzot dzimto zemi zeļam, un kā sāpes, kad dzimtene cieš”. Tās esot dzimtenes mīlestības jūtas, kas “var cilvēku pamudināt uz varoņdarbu vaj noziegumu”. Viņš skaidroja, ka strēlnieki esot pieslējušies lieliniekiem tāpēc, ka “nebij latvjos savas nācijas sajūtas, nebij latvju patriotisma, bij tikai šķiru cīņas dievekļu vāji plēnējošā uguntiņa”, kas “iemidzināja Latviju un ieaudzēja visos vienaldzību un atbaidošu fatālismu”. Strēlnieku aizbraukšana uz Pēterpili palīgā lieliniekiem esot bijis solis, kurā

.. visiem latviešiem vajaga redzēt savu seju. Tāds ir mūsu vairums. Vienaldzīgi, fatālisti, – tauta lai bojā aiziet, gan jau kaut kā nodzīvosim. Bet lielie, drūmie notikumi, kuri kā sāpju kliedziens visur dzirdami un redzami, lai reiz atdara acis un lai teic, ka tikai brīvā Latvijā, Latvijā – valstī, būs iespējama cilvēcīga dzīve. [..] Es zinu, mums ir kauns no vārda patriotisms, patriots. Visu laiku esam kaunināti un kaut sirdī mīļa būtu Latvija un gribētos viņai līdzēt, bet priekšā stāj mūsu pašu ieaudzētais kūtrums, miegainība pret tautu un muļķīgais kauns no tautas. Esam taču šķiru cīņas ūdeņos kristīti un “atkritēju” kauns mums rodas, kad par tautu domāt sākam. [21. Kroders, A. Latvju patriotisms. Laika Vēstis. 1917. g. 1. nov.]

Latviešu kaunināšanai pievienojās arī kāds cits rakstītājs, kurš pārmeta daļai Latvijā palikušo strēlnieku, ka viņi “aizbraukuši uz mājām – stāvēt nomodā katrs par savu gotiņu un rudzu pūriņu”, kas liecinot, ka “lielāka impotence laikam reti kur būs atrodama”.[22. Morituri. Laika Vēstis. 1917. g. 17. sept.] Avīzes Laika Vēstis autors Reinholds Lazdiņš 1917. gada 18. novembrī astoņos pēcrevolūcijas mēnešos (ne)izdarīto burtiski nosauca par “mūsu politisko impotenci”. Tomēr tieši tajās dienās neatkarīgas valsts idejas aizstāvji nodibināja divas institūcijas – Demokrātisko bloku un Latviešu pagaidu nacionālo padomi, kuru avīze Līdums nosauca par jauno “Latvijas zvaigzni”. Līdz ar to aicinājumos pēc brīvības nacionālistiem bija iespēja sakompromitējušos strēlniekus nomainīt ar Pagaidu nacionālo padomi. Tomēr, salīdzinot ar strēlnieku populāro, visā sabiedrībā kopīgi līdzpārdzīvoto emocionālo tēlu, ko bija plaši popularizējušas latviešu avīzes, ne Demokrātiskais bloks, ne Pagaidu nacionālā padome nekādas jūtas izsaukt nespēja.

1918. gada martā, kad visa Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas varā, Arturs Kroders avīzes Līdums ievadrakstā rezignēti konstatēja, ka šī “nav pirmā reize mūsu zemes vēsturē, kad mums mūsu dzīve jāsāk no jauna”. [23. Kroders, A. Ko rītdiena mums sola? Līdums. 1918. g. 13. martā.] Citā rakstā viņš bija spiests atzīt, ka “mums ir sveša nācijas – valsts ideja”[24. Kroders, A. Kas tie tādi bij? Valkā, 8. martā 1918. g. Līdums. 1918. g. 8. martā.], jo “nacionālā apziņa, un griba, tāpat, kā smalkās, brīnišķās dzimtenes mīlestības jūtas, aug un veidojas pamazām”. [25. Kroders, A. Latvijas nākotnes doma. Līdums. 1918. g. 28. martā.] Arī pēc pāris mēnešiem, maijā, Līdums norādīja, ka iedzīvotāju pamatmasā joprojām valda riebums pret politiku, tāpēc svarīgākais uzdevums esot “attīstīt katrā tautas loceklī to, kas viņus vieno kā tautas kopumu un šo kopumu stipru dara”. Patriotiskās audzināšanas retorika latviešu nacionālistiskajā presē nenorima līdz pat Latvijas valsts proklamēšanas brīdim. Vēl oktobrī Reinholds Lazdiņš rakstīja: “Mūsos radikāli jāizravē tas indiferentisms un vienaldzība pret valsti un viņas likteni, kāda it dabiski mūsos bij iesakņojusies attiecībā pret Krieviju, kura priekš mums vienmēr bij nežēlīga un nemīlama pamāte,” [26. Lazdiņš, R. Domas par latviešu tautu. V. Līdums. 1918. g. 20. okt.] – un uzsvēra, ka par katra latvieša kategorisko imperatīvu jākļūst gribai tapt par “zemes cienīgu pilsoni”.

Visa šī aina ne par kādu “nelokāmību” vis neliecina. Tiesa, pēc pāris nedēļām retorika mainījās, lai gan tikai uz brīdi – bija proklamēta Latvijas Republika.

Valsts ideja. Neiekārota

Tagad tā pati avīze Līdums apgalvoja, ka Latvijas ideja jau ir iekarojusi savu vietu sabiedrības politiskajā apziņā. “Ar lielu gandarījumu un īstu sirds prieku mēs redzam, ka Latvijas ideja, par kuru mēs esam cīnījušies, ir izkarojusi savu cīņu tautas apziņā, tā ir iekalta mūsu sabiedrības politiskā pārliecībā. Nav vārdam vietas, ka mūsu stāvoklis ir šinī ziņā noteikts. Mēs stāvam par brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti un mūsu uzdevums būs padarīt mūsu valsti mīļu Latvijas iedzīvotājiem, sekmēt arī no savas puses to lielo noskaidrošanas darbu, kuru dara politiskas partijas, lai pelēkais iedzīvotājs kļūtu un justos kā Latvijas valstspilsonis,” [27. Rīgā atgriežoties. Līdums. 1918. g. 3. dec.]

vēstīja avīzes ievadraksts. Tagad līdz šim savrupajām sabiedriskajām grupām Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē, Latgalē un to orgāniem vajadzēja saskaņot savu darbību valstiskam darbam. Piemēram, Latgales laukos par Latvijas valsts nodibināšanu, par Tautas Padomes un Pagaidu valdības izveidošanu tikpat kā neko nezināja un, ja zināja, tad nesaprata, kāda tam nozīme.

Sarkanās armijas iebrukums 1918. gada decembrī izraisīja jaunu vajadzību stiprināt latviešos patriotisma jūtas. Avīze Līdums aicināja Latvijas pilsoņus pie ieročiem, piesaucot cīņu par Latvijas brīvību, kas nu jau tika mītiskota kā gadsimtiem ilga.

Verdzībā mirušās un nomocītās paaudzes, neskaitāms pulks kritušo par Latvijas brīvību tagad nāk ārā no saviem kapiem, stājas neredzami jūsu vidū un skatās, kā jūs izpildīsat savu pienākumu. Nava vairs neviena svarīgāka brīža par šo. Drīza palīdzība mums ne no kurienes nav gaidāma. Mūsu stiprums esam mēs paši. Tie, kuri stāvat par Latvijas valsti un savas tautas nākotni, kuriem brīvība un neatkarīga pilsoņa nosaukums dārgāks par visu, kura lepnums ir diezgan liels, lai ar ieročiem rokā sargātu savas tiesības, stājaties karaspēka rindās, kuras organizē Latvijas Pagaidu Valdība. Ja tagad mēs žēlojam dzīvību – mūsu daļa būs verdzība un kauns; ja mēs žēlojam mantu – mēs zaudējam visu. Tie, kuri ielaužas mūsu zemē ar varu – ir jāizdzen ar varu. Pie ieročiem! Visi ap Pagaidu Valdību un brīvās Latvijas karogu! [28. Latvijas pilsoņi! Līdums. 1918. g. 11. dec.]

Taču atsaucība šādiem uzsaukumiem bija tālu no gaidītās. Drīz vien Edvarts Virza bija spiests konstatēt, ka Latvija “ir brīva un neatkarīga, bet iedvesma priekš viņas ir mirusi viņas pilsoņu sirdīs. Neviena roka vairs nepaceļas, lai pasargātu viņu pat pret vienkāršiem laupītājiem”. 28. decembrī viņš rakstīja:

Šinī aplenkuma stāvoklī, kādā mēs atrodamies, kauns ir priekš Latvijas, ja Rīgas krogos var redzēt no garlaicības apdvestu publiku un uz ielām bez mērķa klīstošus ļaužu barus, bet ne maršējošus kara pulkus. Ja mēs nepaliekam uzvarētāji uz kaujas laukiem Vidzemē, mēs nebūsim uzvarētāji arī starptautiskā miera konferencē, jo brīvības cienīgs ir tikai tas, kas iegūst viņu cīņā. [..] Diktatūra, kura necieš pretrunas un ierāda katram pilsonim savu vietu, lai ir mūsu patriotisma pēdējais vārds un žests. Varonīgā cīņa iegūs apbrīnotājus un piekritējus visur, – un no tiem, kurus grib samīt, mēs kļūsim par saminējiem, jo tāda ir tā izeja, kādu mums atver šis laiks. Vaj nu iznīcini, vaj kļūsti iznīcināts. [29. Virza, E. Diktatūra. Līdums. 1918. g. 28. dec.]

Redzot, cik maz ir to, “kas stāv par Latvijas valsti un savas tautas nākotni”, nacionālisti no jauna ieslīga grūtsirdīgās, bezpalīdzīgās pārdomās par latviešu valstsgribu, kas “netop un netop” par realitāti. Mēnesi pēc Latvijas valsts proklamēšanas avīzes Līdums ievadraksta autors rakstīja:

Kas pazīst mūsu tautu, viņas vistumšākos slāņos, tas zin, ka Latvijas valsts ideja tajos nekad nav bijusi dzīva, – to ir nomākusi mūsu 700 gadējā vēsture. Valsts pie mums varēja piedzimt tikai kā demokrātijas prasība, kā revolūcijas sasniegums, bet šī prasība tika sakompromitēta no lieliniekiem, – viņa ir tikusi nostādīta kā “kontrrevolucionāra”. Mēs zinam, ko pa vācu okupācijas laiku runāja tauta: “nu, ilgi viņi te nepaliks; gan atnāks atkal krievi”. Tauta nevarēja iedomāties, ka vāciešiem aizejot, viņa varētu palikt arī uz savām kājām. Vēsturiskais verdzības gars un pēdējā laika komunistiskā aģitācija bija gādājušas, ka valsts ideja no tautas psihikas tiek izravēta. Veselīgai kulturelai valsts idejas propagandai un valdības nopietnai gādībai par tautas vajadzībām ir tagad jāpanāk, ka šī ideja atdzīvojas. Bet tas nav izdarāms dienās un nedēļās. Kamēr tas nav noticis, plašas aprindas izturas pret valsts ideju pasīvi, vaj pat noliedzoši. [30. R. Inteliģences traģēdija. Līdums. 1918. g. 23. dec.]

Pie tiem, kas pret valsts ideju izturējās noliedzoši, acīmredzot piederēja arī 1. un 3. Rīgas apsardzības rotas karavīri, kuri 28. decembrī sarīkoja bruņotu sacelšanos pret Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību. Laikraksts Kurzemes Vārds šo dumpi skaidroja ar tautiskā pašlepnuma un pašapziņas trūkumu, uzsverot, ka rotas nodevība esot kauna traips, kas gulst uz visu tautu, jo “mums ir valsts, bet kārtība viņā jāuztur svešu zemju kara spēkam”.

Avīze šeit atsaucās uz Vācijas armiju, kas saskaņā ar Kompjeņas pamiera līgumu palīdzēja Latvijas Pagaidu valdībai nodrošināt aizsardzību pret Sarkanās armijas uzbrukumu. 1918. gada beigās latviešu vienībās Latvijas valdības bruņotajos spēkos saskaņā ar vēsturnieka Ērika Jēkabsona aprēķiniem bija 1200–1500 karavīru, tomēr 1919. gada janvāra pirmajās dienās no Rīgas kopā ar Pagaidu valdību uz Liepāju atkāpās tikai apmēram 300 karavīru, kas bija gatavi valdību arī aizstāvēt. Avīzes Līdums redaktors Edmunds Freivalds konstatēja:

Latvijas iedzīvotāju vairums nav vēl iemācījies būt par Latvijas pilsoņiem. Priekš tiem vienmēr Latvija vaj pat to šaurāka dzīves vieta, Kurzeme, Vidzeme, vaj pat kāds mazāks novads šinīs zemēs, ir vienmēr vēl tikai dzimtene, bet ne tēvija. Kamēr dānim vaj norvēģim, somam vaj zviedrim, dzimtene un tēvija ir viens un to robežas sakrīt, latvietim Latvija vēl nav tā robeža, pie kuras tā skats atduras un tālāk neiet. [31. E. Fr. [Edmunds Freivalds]. Labs prāts pie Latvijas! Līdums. 1918. g. 25. dec.]

Tās pašas avīzes redakcija atklāja, kas ir Latvijas Pagaidu valdības galvenā problēma: tā ir Latvijas valsts pilsoņu tiekšanās “labāk uz neatbildīgo atkarības, kā uz atbildīgo patstāvības stāvokli”. [32. Ciešanu un cerību gads. Līdums. 1919. g. 1. janv.] Šajā bēdīgajā situācijas raksturojumā grūti nepamanīt to pašu “kaunu no tautas” un “atbaidošo fatālismu”, ko nacionālisti vēl nesen bija piedēvējuši saviem kara un juku nogurdinātajiem tautas brāļiem.

Nekādu spēcīgo vilkmi pēc nacionālistu piedāvātās valsts idejas Latvijas iedzīvotāju vairākums līdz pat 1918. gada 18. novembrim tā arī neizjuta. Nācijas valstsgriba nebija arī nekas tāds, kas kā zibens spēriens vienlaikus būtu ķēris Latvijas iedzīvotājus tajā vēsturiskajā brīdī, kad politiski aktīvie laikabiedri Rīgā proklamēja republiku. Tās pamatā, šķiet, bija jūtas, kuras politiķi, dzejnieki, publicisti, mācītāji, mācībspēki, propagandisti – īsāk sakot, interpretējošā elite (izmantojot vēsturnieka Reinharta Kozeleka apzīmējumu) – centās savos līdzpilsoņos briedināt ilgākā laika posmā, vēršoties gan pie viņu emocionālās uztveres, gan sirdsapziņas, gan saprāta. Bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī valstsgriba jau bija fakts, ko varētu attiecināt uz nosacītu nācijas vairākumu. Gods par šīs gribas uzdiedzēšanu pienākas mūsu valsts “tēviem dibinātājiem” un tās brīvprātīgajiem aizstāvjiem, un nevajadzētu viņu nopelnus gaisināt, ieviešot 1918. gada politiskajā ainavā to, kā tobrīd tur nebija, – tautu kā mītisko valsts dzemdinātāju.