Valoda, patiesība ... un vīns

Kāds agrīns D.H. Lorensa daiļrades recenzents reiz samērā trāpīgi un nikni piezīmēja: “Lorensa kungs visu allaž pielīdzina kaut kam citam.” Karaļa Edvarda sakārtotajā pirmskara Anglijā, kad dzīvespriecīga pašapziņa jebkurām zināšanām piešķīra bezrūpīgu vieglumu, flegmatiskais Times of London recenzents neizbēgami bija apjucis, sastopoties ar kādu, kas uzstāja, ka kaut ko iespējams saprast, vienīgi salīdzinot to ar kaut ko citu.

Tas acīmredzot izskaidro, kāpēc tolaik par vīnu daudz nerakstīja. Vīns vienmēr tiek aprakstīts salīdzinājumā ar ko citu. Tas taču ir tik postmoderni. Ja šardonē garšo pēc persika, tad pēc kā gan garšo persiks? Pēc šardonē? Un, ja reiz tā, pēc kā tie garšo katrs atsevišķi? Ja uzskatāt, ka 2001. gada Van Loveren limited edition Merlot ir “šokolādīga” garša, vai no tā izriet, ka šokolāde garšo pēc Van Loveren Merlot? Un, ja merlo mums tīk šokolādes garšas dēļ, kālab gan mēs dzeram vīnu, nevis ēdam šokolādi? [1. Līdztekus te pieminētajam Ashanti Malbec, arī 2001. gada Van Loveren limited edition Merlot ir samērā labs Dienvidāfrikas vīns, taču šī raksta izgaršošanai jūs to varat aizstāt ar kaut ko pēc saviem ieskatiem.]

Šiem jautājumiem ir dziļa epistemoloģiska jēga. Tie rāda, cik nedrošs pamats ir visam, ko uzskatām par zināmu un saprotamu. Ja nesaprotu kāda vārda jēgu un uzšķiru to vārdnīcā, es atrodu tā skaidrojumu citu vārdu virknējumā. Šie citi vārdi, savukārt – gadījumā, ja es tos nesaprotu – tiek izskaidroti ar vēl citiem vārdiem. Nav absolūtā atskaites punkta. Kur tad īsti sākas zināšanas? Vai nesanāk tā, ka mēs visi vienkārši pārsvaidām jēgu cits citam patīkamā vārdu tarantellā, aizpildot laiku līdz nāves stundai?

Ar šādām, lūk, eksistenciālām problēmām saskaras vīna apskatnieks. Es grasos tās atrisināt, aprakstot vīna pudeles iztukšošanu, balstoties tikai un vienīgi uz faktiem.
Nekas nelīdzināsies kam citam; it viss būs vienkārši pats par sevi. Skat, piemēram,
šis vīns. Tas ir 2004. gada Malbec, no Ašanti vīna dārziem Rietumu Raga provincē pie Pārlas. Tas ir fakts. Vai redzat – esmu uz pareizā ceļa. (Starp citu, vai es uzrakstīju “Rietumu Rags”? Nez pēc kura galaktiskā atskaites punkta to var uzskatīt par esošu rietumos? Planēta Zeme ir apaļa – kur īsti sākas rietumi un kur tie beidzas? Vai Visuma bezgalīgums, kurā ietilpst arī augstākminētais zemes rags, maz pieļauj tādu rietumu eksistenci?) Lai nu kā, es atkorķēju pudeli. Fakts. Leju vīnu glāzē, un tas patīkami burzguļo. Fakts. Nu, labi, faktam piešauts klāt “patīkami”, tāds viegls adverbāls garnējums. Pārlasot šīs rindas, “burzguļo” man atgādina skaņu, lejot vīnu burbuļojošā strautā. Pag, pag – burbuļojošā? Vai “burzguļojošs” ir tāds kā “burbuļojošs”, vai arī “burbuļojošs” ir tāds kā “burzguļojošs”? Šī tarantella ir komplicēta deja. Kādā krāsā ir mans vīns? Tas ir sarkans, tumšsarkans, nedaudz biešsarkans un, patiesi, ja papētīsiet vīna un stikla saskares vietu, atklāsies arī brūngans tonis – zīme, ka šis vīns kādu laiku ir nogatavināts. Fakts.

Fakts? Bet, kas īsti ir “sarkans”? Vai varat “sarkanumu” aprakstīt saviem vārdiem? Varat – taču tikai, ja pielīdzināsiet to kaut kam, kas ir sarkans. Lai gan faktiski “sarkans”, aizņemoties viena, mandomāt, eksistējoša ansambļa nosaukumu, ir “vienkārši sarkans”; tam pašam nav savas nozīmes, tam nav piesaistīta negrozāma patiesība, to nav iespējams definēt. “Sarkans” ir nekas vairāk kā noslēpumains, neatšifrējams kods. Mēs visi runājam kodētiem vārdiem bez mazākās nojausmas, kas ar šo kodu ir šifrēts. Valoda ir vien ēna, un – gluži kā Platona alas iemītniekiem – mums nav lemts ieraudzīt pašus ēnu metošos veidolus. Mēs tur saskatām jēgu, bet kādu gan? Neviens nevar skaidri pateikt, kas ir “sarkanums”, mēs vienīgi varam vienoties, ka krāsa, ko redzam, ieskatoties Ašanti lieliskajā malbeka glāzē, lielā mērā līdzinās sarecējušas asins krāsai, un oportūnistiskā konvencijā mēs vienojamies to dēvēt par sarkanu. Es sajūtu, kā izplēn mana pārliecība par zināšanām, un izprotu Lorensa pasaules bezgalīgo metaforisko regresiju.

Saskalinu vīnu glāzē. Vai redzat, kā vīns pieķeras pie glāzes malām? Tas liek man domāt, ka vīnā ir ievērojams cukura saturs. Lūk, fakts. Un kā es zinu, ka šim vīnam ir ievērojams cukura saturs? Vispirms jau no pēdām, ko tas atstāj uz glāzes sieniņām pēc saskalināšanas. Pēdām! Te jums būs vēl viena neizbēgama metafora, turklāt, ja es censtos “pēdas” izskaidrot zinātniskā valodā, mans mēģinājums aizņemtu puslappusi, un jums droši vien vēl joprojām nebūtu skaidrs, ko es ar to biju domājis.

Pēc kā vīns garšo? Pēc kā? Redzat – metaforiskā pieeja patiesībai jau ir ielikta jautājumā. Mēs nevaicājam: “Kāda ir garša?”, mēs prasām: “Pēc kā tas garšo?” Jautājums jau iepriekš paredz, ka sniegšu metaforisku atbildi. Lai notiek – tas garšo pēc melnas samta vakarkleitas no vecmāmiņas pūra lādes vai, teiksim, pēc Klusā okeāna viļņos svaidīta kalmāra tintainā ejakulāta (piemēram).
“Ak,” es jau dzirdu jūs sakām, “mums grūti tev noticēt, jo kurš gan var nogaršot vakarkleitu, kur nu vēl kalmāra ejakulātu – tu runā nejēdzības.” Es runāju nejēdzības! Tieši par to taču es runāju – visa šī lietu aprakstīšana ir pilnīgi bezjēdzīga. Ja jau es nevaru noteikt, kāda ir banāna garša, tikai to, kam tā līdzinās, savukārt tas, kam tā līdzinās, neizbēgami vien līdzināsies kaut kam citam, tad kāda gan starpība, ja salīdzinu savu malbeku ar lietām, ko neviens nav garšojis, kā vakarkleitas vai kalmāra ejakulātu? Es tikai sekoju metaforiskajam imperatīvam.

Esmu atmetis ar roku tā sauktajiem faktiem. Tie neeksistē. Vīna apskatnieki man atvēra acis. Nekam nav iespējams uzzināt tā patieso dabu. Atzīstiet – jūs taču nevarat pateikt, kas īsti ir garša, gluži tāpat kā nevarat atbildēt, kas ir krāsa vai sajūta.

Cīkstoties (cīkstoties?) ar šo problēmu un mēģinot aprakstīt savu pieredzi, balstoties vienīgi uz faktiem, esmu pamanījies izdzert vēl krietnu mēriņu no atvērtās pudeles, taču mana apņemšanās – nemaz nerunājot par spēju – rādās jūtami saplakusi. Viens fakts,
kuru es neņemtos apstrīdēt, ir tāds, ka patlaban izjūtu savādu eiforiju, un man vairs nešķiet svarīgi, pēc kā īsti garšo mans malbeks. Ja vien neņem vērā faktu, ka tas ir pieņemams pēc cenas, majestātisks, labi strukturēts un iedarbojas vēl efektīgāk, nekā izskatās (par iedarbību saucot tvīkstošo sajūtu, kas ieskauj prātu pusminūti pēc tā iemalkošanas). Un tad es uzdodu sev jautājumu: “Kas, galu galā, ir patiesība?” Atbilde ir pagalam elementāra, Vitgenšteina kungs. Veritas vienkārši ir in vino.

Raksts publicēts žurnāla New English Review, 2007. gada februāra numurā