Valkīra - operas izpratnes mācībstunda trīs cēlienos

Man šķita, ka es šo un to zinu par operu. Es pat lepojos ar savām nelielajām zināšanām. Mēs taču operu apmeklējam diezgan regulāri, un es spēju pārstāstīt vairāku operu sižetus vai pat bikli nosvilpot kādu āriju. Bet “Valkīra” pilnībā izmainīja šo priekšstatu. Es sapratu, cik patiesībā vājas ir manas zināšanas par operām, kuras esmu redzējis, un kādu detaļu bagātību es būtu varējis novērtēt, ja vien būtu zinājis, kā. Tagad man ir skaidrs (un es to atzīstu publiski), ka, par spīti pretenzijām uz kosmopolītismu, vismaz operas jomā es nekur tālāk neesmu ticis par to provinces skolotāju, kurš pirms desmit gadiem pārcēlās no maza angļu ciematiņa uz Prāgu.

Pirmais cēliens: pirms izrādes

Viss sākās tāpat, kā parasti, proti – uz ledusskapja durvīm, piestiprinātas ar smagu magnētu, parādījās divas biļetes. Tam sekoja vairākkārtēji sievas atgādinājumi pirmizrādes vakarā neko neieplānot. Nosaukums “Valkīra” man neizteica pilnīgi neko, tādēļ es to noglabāju tālākā atmiņas plauktā, lai vēlāk izmantotu atsaucēm. Taču dažas dienas pirms izrādes Rita man sagādāja dubultu triecienu – pirmkārt, viņa pati uz operu netiek, un, otrkārt, tradicionālā piecu minūšu lekcija par konkrētās operas vēsturi, kuru parasti noklausos tramvajā pa ceļam uz operu, šoreiz izpaliks, jo par šo iestudējumu Ritai pašai pietrūka informācijas. “Valkīru” uzved reti un izrādes koncepcija solās būt pilnīgi jauna,” viņa teica. Pati būdama itāļu komponistu fane, viņa apstiprināja, ka gandrīz visas operas, kuras es savā mūžā biju redzējis, bija sarakstītas vietās, kas ir krietni tuvāk bezbēdīgajai Vidusjūrai nekā drūmajiem Cīrihes ezera ūdeņiem.

Nākamajā dienā es garāmejot ieminējos kolēģim, ka piektdien dodos uz operu. Viņš, saprotams, pajautāja, uz kādu izrādi. Man izdevās restaurēt nosaukumu: “Valkīra”. “Die Walküre?" kolēģis satraukts pārjautāja. “Jā, šķiet, ka tā to sauc,” es atbildēju un cerībā, ka izdosies nomaskēt savu pilnīgo nezināšanu, piebildu: “Vāgners.” Taču maskēšanās izrādījās pilnīgi lieka, jo Bils jau bija sācis strauji attīstīt tēmu. “Vai tā ir pirmā vai otrā no “gredzena”operām?” viņš jautāja, piebilstot, ka opera ir “nežēlīgi gara”. Viss “Nībelunga gredzens” kopā esot aptuveni 18 stundas garš, bet “Valkīra” “ilgst kādas sešas stundas”.

Tā nu gan nebija nekāda labā ziņa. Viens no operas apmeklējuma labumiem ir tas, ka cēlieni parasti ir diezgan īsi un starpbrīdī var iedzert glāzi vīna. Kamēr es prātoju, kā izturēšu otro cēlienu, kad no vienas vīna glāzes līdz nākamajai būs jāciešas divas stundas, Bils sāka stāstīt par Vāgnera mūzikas politiskajiem zemtekstiem un skaidrot, ka tieši šī iemesla dēļ viņš pats nekad uz Vāgnera operu neietu. Es klusībā pabrīnījos, par ko īsti ir runa, bet jau pēc brīža biju šo sarunu aizmirsis.

Otrais cēliens: izrāde

Tā kā operas ēkā ieskrēju pēdējā brīdī, man bija iespēja vien ātri ar acīm pārskriet satura atstāstam, kad gaismas jau sāka dzist un starmešu gaismā parādījās mans mīļākais diriģents Andris Nelsons (manas simpātijas gan ir drīzāk saistītas ar viņa izteiksmīgajām kustībām, nevis ar patiesu spēju novērtēt viņa talantu). Sāka skanēt mūzika un pa dzelzs durvīm Hundinga mītnē streipuļodams ienāca Skumjais. Viņa stāvs iznira zem uzraksta “Wilkommen im Tod” (Laipni lūdzam nāvē). Es palūkojos uz titriem, konstatēju, ka sēdvietas neērtā leņķa un manas nelielās tuvredzības dēļ tie ir ļoti grūti izlasāmi, un atzvēlos krēslā, ļaujoties mūzikai. Vienlaikus ar acs kaktiņu turpināju vērot notiekošo. Kad uz skatuves, ar grūtībām nesdams neticami garu šķēpu, parādījās pats Hundings, notika nenovēršamais – manas acis aizvērās. Nē, ne jau tādēļ, lai es varētu nosnausties, bet gan lai nedaudz atpūstos un ļautu lietām ritēt savu gaitu. Laiku pa laikam es pavēru acis, un, ja jutos pazaudējis stāsta pavedienu, uzmetu skatienu titriem. Šķita, ka, klausoties orķestra bedrē saspiesto mūziķu un uz skatuves esošo solistu brīnumainajā sniegumā, vakaram bija lemts paiet patīkama, bet absolūti pasīva baudījuma zīmē. Taču, kad Hundings atklāja savu identitāti, paziņojot, ka ir viens no tiem, pret kuriem Skumjais ir cīnījies, es izslējos, ieklausījos un, sev par lielu pārsteigumu, sadzirdēju tieši to, kas tanī brīdī notika. Pat nelasot titrus, mūzikas izteiksmība un emociju spēks solista balsī skaidri atklāja Hundinga teikto: “Jūs, kungs, esat mans ienaidnieks. Šovakar jums jāatpūšas, jo esmu jums piedāvājis pajumti, bet rīt, gaismai austot, mēs cīnīsimies.”

Un man bija āķis lūpā. Nesapratu, kas tieši mani bija aizrāvis – vai tā bija tieši šī opera, iespaidīgais vadošo solistu priekšnesums vai arī kas cits, bet pēkšņi sevi pieķēru sēžam ar daudz taisnāku muguru un pievēršam daudz lielāku uzmanību apkārt notiekošajam.

Sākoties otrajam cēlienam, es atgriezos savā vietā gaidpilnā noskaņojumā un, par spīti Brunhildes nedaudz ērmīgajam izskatam (viņa bija iespīlēta spilgti dzeltenās bruņās un bija spiesta celt kājas līdz pat krūtīm, lai uzkāptu pa nesamērīgi augstajiem amfiteātra pakāpieniem – tas padarīja viņu līdzīgu lempīgam bērnam), es drīz vien tiku atalgots – Brunhildes kaujas sauciens “hojotoho” izraisīja trīsas. Vēlāk es jutos ievilkts strīdā starp Votānu un Friku par to, kurš Votānam būtu jāatbalsta gaidāmajā Hundinga un Zīgmunda cīņā. Tas nebija tikai vokālais izpildījums un mūzika, kas skaidri parādīja laulāto sarunas saturu – nozīme bija arī tam, ka viņi izskatījās kā apbrīnojami ikdienišķs pāris. Acs apsēja un garā apmetņa dēļ Votāns gan likās nedaudz ekscentrisks, bet toties Frika bija izcils tādas pusmūža sievas paraugs, kura par katru cenu grib panākt savu.

Es biju notiekošā pārņemts – gan tāpēc, ka biju aktīvāks skatītājs, nekā citkārt, gan arī izrādes vēriena un orķestra snieguma dēļ – un pirmo reizi mūžā sāku nojaust, kādēļ daži cilvēki ar tādu rūpību mēdz sekot operas darbībai, kādēļ viņi ceļo uz citām pilsētām, lai noskatītos jaunas izrādes, un kādēļ viņi cenšas uzzināt pēc iespējas vairāk par operu, kuru plāno noskatīties.

Kad Votāns piekāpās sievai un gatavojās mainīt savus norādījumus, es sarūgtinājumā nedaudz sadugu. Votāna neapmierinātība kļuva acīmredzama un es ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad Brunhilde metīs izaicinājumu tēva norādījumiem. Sajutu Votāna dusmas, kad Brunhilde sāka apšaubīt tēva rīkojumu. Mana sirds sažņaudzās unisonā ar Brunhildes sirdi, kad viņa devās paziņot Zīgmundam, kāds liktenis viņu sagaida. Un es salēcos no prieka, kad Brunhildē modās žēlsirdība un viņa nolēma nepakļauties tēva gribai. Kad cēliens bija beidzies un Votāns, pametot zemē gulošos Hundinga un Zīgmunda līķus, bija aizsoļojis no skatuves, lai dzītos pakaļ dumpīgajai meitai, es devos pa kāpnēm lejā, domādams drudžainas domas par mīlestību, pienākumu un atbildību.

Kad atskanēja pazīstamā “Valkīru lidojuma”melodija unsākās trešais cēliens, es iekārtojos ērtāk, lai noskatītos operas noslēgumu, būdams pilnīgi pārliecināts – lai gan es zinu, kas notiks, šī izrāde neļaus manai uzmanībai atslābt līdz pat izrādes beigām. Un tā arī notika. Kad mirušo varoņu kailo ķermeņu ielenkumā valkīras izdziedāja savu atteikumu palīdzēt māsai un kad Votāns apjauta nepieciešamību sodīt savu mīļāko meitu, es pirmo reizi atpazinu atsevišķus mūzikas fragmentus un ieklausījos tajos. Un, kad mūzika bija izskanējusi un aplausi rimušies, es piecēlos no sava krēsla, nevis juzdams ierasto piektdienas vakara miegainību, bet gan tādu nogurumu, kāds iestājas pēc spriega emocionāla pārdzīvojuma. Secināju, ka, par spīti izrādes garumam un zināšanu trūkumam, es biju līdzdarbojies operā daudz lielākā mērā nekā jebkad agrāk un tādēļ arī biju to uztvēris daudz pamatīgāk nekā jebkuru no iepriekš redzētajām izrādēm.

Trešais cēliens: apņemšanās

Iespējams, labāk būtu bijis rakstīt “revolūcija”, jo tieši revolūcija ir tas, kas patiesībā ir vajadzīgs maniem uzskatiem par operu. Tās gan nebija operā piedzīvotās sajūtas, kas lika nonākt pie šī secinājuma, bet daži notikumi, kas sekoja pēc tam. Kad krietni pēc pusnakts pārnācu mājās, sieva pieprasīja detalizētu izrādes un sajūtu aprakstu. “Satriecoši,” es teicu ar starojošu sejas izteiksmi. “Neticami! Lieliski!” Manīju, ka šādas replikas īpaši dziļu iespaidu neradīja un sapratu, ka manā vārdu krājumā pietrūkst jēdzienu, kas ļautu sniegt kvalitatīvāku ziņojumu.

Bija jāatrod pareizie vārdi, un es nolēmu šo uzdevumu paveikt, pārlasot programmu, ieskatoties internetā, pāršķirstot enciklopēdijas un parunājot ar cilvēkiem, kuri patiešām kaut ko saprot. Visbeidzot es ieguvu pietiekoši daudz informācijas par “Valkīru”, lai varētu sniegt nedaudz inteliģentāku un labāk strukturētu atskaiti, taču vienlaikus es arī sapratu, ka esmu ļoti daudz ko palaidis garām. Es joprojām esmu gaismas gadu attālumā no spējas saskatīt būtiskākās atšķirības filozofiskajos zemtekstos, nerunājot nemaz par tāda stāvokļa sasniegšanu, kad es justos kompetents izteikt par tiem spriedumus, bet es saņēmu divus vērtīgus padomus. Pirmais padomdevējs man atgādināja, ka katram notikumam, kas norisinās uz skatuves, ir jēga, un otrais piebilda, ka ikviens, kurš spēj identificēt un pazīt tēmas mūzikā, kuras operas gaitā atkārtojas, ir uz pareizās takas, lai sadzirdētu to, ko komponists ir gribējis pateikt.

Kad jūnijā, bruņojies ar jauniegūtajām zināšanām un vērtīgajiem padomiem, es došos skatīties “Valkīru” vēlreiz (šoreiz ar sievu), ceru, ka spēšu pirmo reizi mūžā uztvert to, kas notiek, un varbūt, varbūt arī pirmo reizi mūsu kopdzīves laikā spēšu ar sievu pārrunāt redzēto mazliet plašāk par ierasto: “Tas bija tīri jauki. Tagad nenāktu par ļaunu kaut ko iekost, vai ne?”