Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nē
Andris Dišs, fiziķis
Drīzāk jau nē. Kaut gan visā tajā notikumu klāstā šis tas interesants ir patrāpījies, kādi 20 procenti — simt filmu festivāls, piemēram, ir ļoti laba lieta. Ja runa ir tieši par salūtu un pasākumiem augusta beigās, tad noteikti nē. Es gan neesmu salūtu speciālists, bet tas, ka cilvēkus Latvijā salūts interesē vairāk nekā viss pārējais, gan ir skaidrs, lai arī naudas iztērēšana šādā veidā nenoliedzami ir muļķīga — to arī nevar noliegt neviens loģiski domājošs cilvēks. Protams, ja šādu notikumu nevarētu aizmirst kādus pāris gadus, tad tam, iespējams kāda vērtība arī piemistu, tomēr man šķiet, ka tas aizmirstas pēc pāris dienām.
Manuprāt, tas ir samāksloti — par katru cenu radīt svētkus, tas ir… neproporcionāli pārējai Rīgas dzīvei, mākslīgi, tam nav itin nekādas sasaistes ar 800 gadus ilgo pagātni. Vismaz divām trešdaļām Rīgas iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas par agrāko Rīgu, ja nu vienīgi par pēdējiem 60 gadiem.
Tas, ka nevar precīzi noteikt Rīgas dibināšanas gadu, tas man nešķiet tik svarīgi, jo tas jau vienalga ir tikai nosacījums, tāpat kā divtūkstošgade, arī jēgas no tā ir tikpat maz.
Es domāju, ka pilsētu veido nevis atsevišķi histēriski pasākumi samērā īsā laika periodā, bet regulāra, intensīva kultūras dzīve. Ja tāda akcija kā 100 filmas notiktu ilgstoši un paralēli tai vēl divi vai trīs līdzvērtīgi pasākumi, tad rastos iespaids, ka Rīga ir liela un tiešām sena pilsēta, kurā gribēdams nevari pabūt visur, kur vēlies. Ka kultūrslānis nav noskalojies, ka dzīve visu laiku sit augstu vilni, nevis atsevišķi svētki saviļņo tādu… pilsētiņu.
Nū…ja šādos apstākļos būtu salūts, tad — kālab ne?
Jā
Jānis Lejnieks, arhitekts
Es teiktu, ka tas ir rīdzinieku pienākums — būt savas pilsētas svētkos. Apgalvojumi, ka visi pasākumi ir nevajadzīga naudas tērēšana, man liekas pārspīlēti, jo mani personīgi neviens nav informējis, kurā vietā cik tūkstošu ir tērēts. Latviešiem ir tāds teiciens “Neskaiti naudu svešā kabatā,” ir taču aģentūra Rīgai — 800, direktors, cilvēki, kas par to visu atbild, tas ir viņu pienākums — kontrolēt izdevumus. Un nekad jau nebūs tā, ka par kāda pasākuma norisi būs apmierināti pilnīgi visi.
Nupat dzirdēju, ka Grīnevejs nebūšot — arī taču kāda nauda tiks ieekonomēta vai izlietota citiem mērķiem. Pie tam jāatzīmē, ne visi ar jubileju saistītie pasākumi prasa lielus līdzekļus. Es esmu Arhitektūras muzeja direktors, mēs esam sarūpējuši nelielu izstādi par saviem līdzekļiem. Tāpat rīkojušās daudzas izstāžu un koncertu zāles — veltījušas savu laiku, līdzekļus, lai kaut ko paveiktu. Tā ir tāda svētku situācija — katrs ir atnesis dāvanu un ir nepieklājīgi vērtēt, kuram tā ir lielāka. Var teikt, ka salūts ir dārgs prieks, bet vai Rīga labu salūtu maz ir redzējusi? Drīzāk būtu jāinteresējas par to, cik šis salūts būs kvalitatīvs. Šie jubilejas pasākumi ir kā Ziemassvētku bildes ģimenes albumā, ko pēc godiem visa ģimene atkal skatās un viņiem ir prieks.
Pirms simt gadiem Rīgā bija izstāde, var teikt, pat labāka nekā tagad. Bija sabūvēts vesels paviljons, Esplanāde, krastmala, rūpnieki tika parādīti labākajā gaismā. Tas viss deva iedvesmu, tas strādāja! Šobrīd nav tādas rūpniecības, pilsētai ir cita ekonomiskās attīstības fāze, zemāka, nekā pirms simt gadiem. Šodien mēs pat nabaga prāmi nevaram noorganizēt, jādomā par to, kā tas gadījies, ka pie ūdens esam, bet klāt netiekam. Tā ir Rīgas iekšpuse.
No ārpuses raugoties, Rīgai nav nekādas vainas, ārzemniekiem tā patīk, labi restorāni, pietiekami labs serviss. Tā gan ir virspuse tai tortei, bet nu — ar glanci viss ir kārtībā. Vācu loma Rīgas dibināšanā ir perfekti atspoguļota, bet lībieši — nu ko gan tur var darīt — paliek ar saviem advokātiem. Vācieši kā krelles ir uzdāvinājuši Alberta kopiju, bet lībiešiem nav tās naudas — viņi tikai dzied un spēlē un raud. Varētu teikt, ka mēs atrodamies turpat, kur pirms astoņsimt gadiem.
Sagatavoja Anita Admine