Roberts Krauze

Vai ir vajadzīgi Miss konkursi?

Foto: no personālā arhīva Foto: no personālā arhīva

Ilze Burkovska–Jakobsena

Kad Sisela Kirkebū viesojās Latvijā, man palaimējās būt viņas tulkam. Preses konference ritēja raiti un gludi, līdz kāds no žurnālistiem neiedomājās izteikt dziedātājai komplimentu — vai Jūs kādreiz esat piedalījusies skaistuma konkursā? Tanī mirklī sabruka kārtējais “skaistās Latvijas” tēls ar Dziesmu svētkiem, tautas tērpiem un karogiem, kurš bija nosūtīts dziedonei video, lai reklamētu Latviju. Tanī mirklī Latvija atkal kļuva par “bumbieru republiku”, jo Sisela ne tik daudz apvainojās, kā sabijās no tā, uz kurieni ir atbraukusi.

Kāpēc skandināvietēm šādi “komplimenti” ir tik nepatīkami? Tāpēc, ka skaistuma konkursi ir amerikāņu grabažkultūras (no vārda trash) pabira. Visiem skaidrs, ka šie pasākumi galu galā ir modeļu darba tīkotāju padarīšana, kurus nekādi nevar sasaistīt ar valsts prestižu, tēlu vai resursiem. Runa ir par naudu, iespējamiem modeļa kontraktiem, un tā jau ir galīgi cita pasaule, kurā Miss Pampāļi vinnē Miss Parīzi nevis sava tikuma, bet darbīgi spico elkoņu dēļ. Skandināvi lepojas ar savām profesionālajām fotomodelēm, pat nezinot, ka arī no viņu valstīm šad tad uzrodas viena vai otra Miss Pasaule. Misenes izvēlas pēc standartiem, modeļos tomēr meklē īpatnības, un ja vēl kādai izdodas izlauzties līdz virsotnēm, tad tas nozīmē, ka kārtējā skandināva vienpatņa egoista klišeja ir kolektīvās pašapliecināšanās piepildījums: kāds no “mūsējiem” ticis cauri narkotikām, suteneriem, pazemojumiem, izsmieklam, cilvēku tirgum — visam skaistajam, ko modeļu bizness piedāvā, un var strēbt lielos honorārus.

Kas ir tas īpašais, ko piedāvā konkursi? Svētki? Kronis un kleita? Paturēsim prātā, kurš danco un kurš skatās. Skaistuma konkursos sieviete tiek pasniegta kā vīrieša rota, un arī tas skandināvu sievietēm ir nepieņemami. Taču ja smadzenēs viss kārtībā, sieviete var nostāvēt pati uz savām kājām, nekarājoties ap kaklu vīrietim. Vizuālie ideāli ir ārkārtīgi svarīgi, tāpēc pamēģiniet iedomāties, cik ļoti sieviešu pašapziņu Norvēģijā ir cēlis tas, ka 10 gadus meitenītes jau no mazām dienām bija pieradušas TV redzēt, ka valsts galvenā priekšniece ir sieviete, bijusī premjerministre Bruntlanne!

Miss konkursi ir tukšpaurības un naivuma klišejas, kaut kas visnotaļ truls, nabadziņu izklaidei domāts — tā to savā reklāmas kampaņā pasniedz Oslo avīze Dagbladet. Visu cieņu Latvijas konkursu dalībniecēm, nebūt neuzskatu viņas par dumjām! Bet “bumbieru republikās” vienkārši pietrūkst reālu sievietes pašizpausmes iespēju tajā dzīvē, kur apgrozās lielā nauda, vara un teikšana. Sieviete prezidente vēl nav ne rezultāts, ne noiets ceļš.

Dokumentālā filma par ASV Mini Miss konkursiem tika rādīta Zviedrijas un Norvēģijas televīzijās kā kādas sabiedrības slimības apliecinājums. Vecāku alkatībai nav robežu, ja viņi vēlas kropļot savu bērnu psihi, liekot tiem konkurēt pieaugušo drēbju valkāšanas sacensībās. Cilvēks, kurš kaut ko tādu sadomātu rīkot Ziemeļzemēs, dabūtu pamatīgus piparus no tiem, kas aizstāv bērnu tiesības gan organizācijās, ministrijās, gan vienkārši no privātpersonām, kas nav vienaldzīgas pret stulbuma ekspansiju.

Foto: Harijs Pelle Foto: Harijs Pelle

Roberts Krauze, tērpu mākslinieks

Jebkurš konkurss ir stimuls tā dalībniekiem pilnveidot sevi. Pats interesantākais ir konkursa dalībnieku sagatavošanās posms: ar viņiem strādā ļoti daudz cilvēku — psiholgi, imidža konsultanti… Kad šos jauniešus redz konkursa atlasē un pēc tam — konkursā, var redzēt, ka viņi ir mainījušies uz labo pusi. Latvijā tas, šķiet, sākās ar konkursu Miss Rīga, kur uzvarēja Jenerte, bet šobrīd konkursi kļuvuši par pierastiem, ikgadējiem pasākumiem, kuriem netiek pievērsta tik liela uzmanība kā sākumā. Daļēji tas būtu izskaidrojams ar to, ka nu šie konkursi notiek katrā rajonā, arī skolās. Protams, ka skaistuma konkursi izmaina jauniešu dzīvi, taču pārsvarā šīs pārmaiņas ir pozitīvas. Šeit varu minēt gadījumu, kad Gatis Didrihsons konkursa laikā — Misters Latvija — iepazinās ar savu nākamo sievu Ilvu. Vai, piemēram, Inese Šlesere, kas sākumā piedalījās konkursā Miss Latvija, bet vēlāk — jau Misiss konkursā. Vai arī — bieži vien notiek tā, ka daudzos rajonos tie cilvēki, kas paši ir piedalījušies konkursā, pēc tam organizē konkursus savās pilsētās, nododot pieredzi tālāk. Arī runas par to, ka žūrija jau pirms konkursa ir vienojusies par to, kas būs uzvarētājs, vai, teiksim, ir uzpirkta, ir blē­ņas. Es pats esmu bijis žūrijā, nu kā gan kāds var uzpirkt žūriju, ja tajā ir desmit cilvēku!

Tāpat nav dzirdēts par to, ka kāda konkursa vadība mēģinātu piespiest meitenes nodarboties ar kaut kādiem netīriem darījumiem. Neapšaubāmi, viņām ir līgums ar kādu aģentūru, bet piespiest rīkoties pretēji viņu gribai neviens nevar!

Meitenēm konkursi ir iespēja izvirzīties, kļūt par uzvarētājām. Tāpat tā ir iespēja vēlāk piedalīties kādā no daudzajiem starptautiskajiem konkursiem, un es uzskatu, ka šādi Latvijas vārds tiek nests pasaulē. Protams, meitenēm tā ir arī iespēja redzēt pasauli, satikt jaunus draugus, piedalīties prezentācijās, labdarības pasākumos, dažādās akcijās.

Kad pavērojam ārzemju konkursus, redzam, ka tie ir diezgan novienkāršoti, ka viņi ir atteikušies no visa liekā — konkursante iznāk un aiziet, bet mums tas ir šovs, pasākums, kas prasa labu režiju un rūpīgu sagatavošanos, šeit tas notiek pilnīgi citādāk, daudz, daudz, interesantāk. Protams, ne šeit, ne Rietumos uz konkursu neatnāk skaistākās meitenes, bet ar visu to — ir skaidrs, ka mūsu konkursantes ir daudz daudz glītākas. Arī pašu konkursu organizēšanu par biznesu var nosaukt nosacīti, līdz ar to visai nosacīta ir atkarība no naudas devējiem, šo konkursu organizēšana ir to rīkotāju sirdslieta.

Sagatavoja A. A.

Raksts no Janvāris, 2000 žurnāla