Pauls Bankovskis

Un garāka par mūžu diena ilgst

“Vai mūsu ātruma laikmetā vispār ir iespējams nesteigties un necensties nemitīgi apsteigt kādu citu? Noteikti ir – tā apgalvo jau pārdesmit gadus pastāvošās Nesteidzības kustības (Slow movement) piekritēji, kuru rindas strauji pieaug. “Reizēm var likties, ka šai joņojošajā pasaulē nav citas izvēles, kā vien traukties līdzi baram. Tomēr izvēle ir,” saka par šīs kustības krusttēvu dēvētais Karls Onors, kura 2004. gadā izdotā grāmata “Nesteidzības slavinājums” (In Praise of Slowness) kļuvusi par starptautisku bestselleru.”

LETA, 2010. gada 1. oktobrī

“Nesteidzības filozofija” jeb kustība pirms gadiem 20 esot sākusies Itālijā ar protestiem pret McDonalds ātrās ēdināšanas restorāna atvēršanu pie Spāņu kāpnēm Romā. Protestus bija vadījis Karlo Petrīni, kas tagad pazīstams kā slow food jeb “nesteidzīgā uztura” kustības iedibinātājs. Slow food piekritēji, tādi kā Mārtiņš Rītiņš Latvijā, mudina saglabāt ikvienai vietai raksturīgās ēdiena gatavošanas un ēšanas tradīcijas un pārtikā izmantot vietējas izcelsmes un reģiona dabīgajai videi atbilstošus dārzeņus, augļus, graudaugus un dzīvnieku valsts produktus. Par šīs kustības krusttēvu dēvētā Karla Onora grāmata “Nesteidzības slavinājums” nav vienīgais pēdējo dažu gadu laikā iznākušais dzīves tempa pieauguma un steigas kritikai veltītais darbs. Kopš 2000. gada, kad iznāca Džeimsa Gleika “Ātrāk jeb Gandrīz it visa paātrinājums”, ir sarakstīts lērums ātrumu un lēnumu apcerošu grāmatu – šai tēmai veltīta arī latviešu valodā tulkotā norvēģu sociālantropologa Tomasa Hillanna Ēriksena grāmata “Mirkļa tirānija”.

Atsaucoties uz dažādiem vēsturiskiem piemēriem un vairāk vai mazāk zinātniskiem novērojumiem, šie autori apgalvo, ka dzīves ritms laika gaitā ir kļuvis arvien ātrāks, taču, kā izrādās, tieksme pēc lielāka ātruma itin visās jomās nebūt nav kaut kas labs un vēlams. Morisu Ravēlu darījuši vai traku orķestri un diriģenti, kas nav spējuši saglabāt nemainīgu viņa “Bolero” tempu un, tuvojoties skaņdarba noslēgumam, paātrinājuši ritmu. Jādomā, Ravēls dzīvoja un nomira nezinot, ka kaut kādu grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ arī vairākus gadsimtus pirms viņa dzīvojušu komponistu skaņdarbi tiek spēlēti arvien ātrāk, un tādā tempā, kādā tos atskaņo 20. gadsimtā, agrāk tie, visticamāk, nav skanējuši nekad (kā pie šāda secinājuma iespējams nonākt, ja nav pieejami skaņu ieraksti, kas vecāki par 19. gadsimta 50. gadiem, nav īsti skaidrs, bet tas nu tā).

Iespējams, īpašu vērību ātruma un lēnuma attiecībām pievērst tieši 21. gadsimta sākumā pamudinājušas dzīves ritma un ieradumu izmaiņas, ko pēdējo 10–20 gadu laikā grūti aptveramā ātrumā izraisījuši dažādi tehnoloģiski izgudrojumi. Datoru pārvēršanās par ikdienišķiem sadzīves priekšmetiem, interneta un mobilo sakaru radītie priekšstati par to, ko nozīmē klātbūtne vai notikums “reālajā laikā” – šīs šķietami ārējās pārmaiņas pārsteidzoši īsā laikā ir mainījušas arī “iekšējo” izpratni par to, kas ir ātrs un kas ir lēns, kas ir ilgs un kas – īslaicīgs. Protams, šādas uztveres izmaiņas nav nekas jauns, un kaut ko līdzīgu jau bija jāpārcieš pēc tam, kad parādījās pirmie dzelzceļi, bet vēlāk – automašīnas un lidmašīnas. Līdz ar ātrāku pārvietošanās līdzekļu rašanos iepriekšējie ceļošanas paņēmieni – kājnieku karagājiens pāri visam kontinentam, brauciens zirgu pajūgā cauri Eiropai, okeāna šķērsošana tvaikonī – sāka likties neizturami lēni. Taču atšķirībā no šīm pārmaiņām, kuru pieredzēšanai un “izmēģināšanai uz savas ādas” bija nepieciešami vairāki gadu desmiti un paaudzes, datora, interneta un mobilā tālruņa ātrums par pašsaprotamu ikdienas nepieciešamību ir kļuvis dažu gadu laikā. Vēl pēc dažiem gadiem izrādās, ka pat ar šo ātrumu nav gana – interneta pieslēgums ir kļuvis pārāk lēns un vajag ātrāku, dators “iebremzē”, mobilais telefons “nevelk”, bet atbilde uz pirms pāris minūtēm nosūtītu elektroniskā pasta vēstuli vai īsziņu nepienāk uzreiz – nez, ko gan tas varētu nozīmēt? Interesanti, ka šī tehnoloģiju izraisītā nepacietība un arvien augošā vēlme pēc tūlītēja gandarījuma varētu būt “lipīga” un izpausties arī citās jomās. Pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē pēc vairākiem asiņainiem incidentiem uz ASV lielceļiem radās apzīmējums “road rage” (lielceļa niknums) – šādi tiek dēvētas agresijas lēkmes pret citiem satiksmes dalībniekiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ – kaut vai braucot pārāk lēni, – agresoram aizdevuši dusmas. Ātruma nepieciešamības izraisītā nepacietība var izpausties pat šķietami komiskos veidos, piemēram, kā “iepakojumu niknums” (wrap rage), ko izraisa nespēja žigli atvērt kādu preces iesaiņojumu. Tikai nesakiet, ka neesat kaut reizi mūžā šo niknumu sajutuši – kaut vai mēģinot tikt pie nupat nopirkta elektroniskā štrunta, kas nezin kāda velna pēc cieši iekausēts caurspīdīgā plastikātā.

Nekā komiska gan nav pārmaiņās, ko šāda tieksme pēc ātruma izraisa rakstīta teksta uztveres spējā un, iespējams, arī rakstīšanas iemaņās. Universitāšu mācību spēki sūdzas, ka esot pamatīgi jāīsina studentiem uzdotās lasāmvielas saraksti, jo citādi nebūs cerību, ka vispār kaut kas tiks izlasīts, bet vecāka gadagājuma profesori ir neizpratnē par jaunāko kolēģu ieradumu zinātniskajos avotos nepieciešamo sameklēt ar meklēšanas programmām, nevis izlasīt tekstu pilnībā. ASV Pointera institūtā veiktā pētījumā novērots, ka, lasot drukātu tekstu, liela daļa lasītāju labākajā gadījumā tiek tikai līdz pusei, bet, ja ir darīšana ar tekstu elektroniskā formātā, vairums lasītāju nepieveic pat tā pirmo piektdaļu. Jau pirms laba laika Nikolass Karrs žurnālā Atlantic publicēja eseju “Vai Google padara mūs par muļķiem? Ko internets nodara mūsu smadzenēm”. Īsi sakot, Karra atbilde bija – jā, internets mūs padara stulbākus. Un nu jau šo domu viņš ir izvērsis arī grāmatā “Seklie” (The Shallows). Karrs uzskata, ka ikvienai informācijas pavairošanas un tālāk nodošanas tehnoloģijai piemīt kas tāds, ko viņš nodēvē par intelektuālo ētiku. Tas ir priekšstatu kopums par to, kas tiek uzskatīts par zināšanām un zināšanu apguvi. Kamēr drukāto tekstu raksturo nepieciešamība koncentrēt uzmanību un mudinājums uz pārdomām, internets veicina žiglu un saraustītu no dažādiem avotiem sagrābstītu informācijas krikumu uzņemšanu. Karrs raksta, ka interneta pamatā ir industriālista ētika, kuru raksturo ļoti lipīga un mūsu domāšanas spējai liktenīga nepieciešamība pēc ātruma un efektivitātes, optimizētas darba plūsmas un patēriņa.

Kopš slow food kustības dzimšanas radušās daudzas tai radniecīgas ierosmes. Dzīve pilsētās, naudas darījumi, dizains, ceļošana un sekss – ir daudz jomu, kas, iztiekot bez steigas, iemanto, ja tā var teikt, pavisam citu garšu. Un nav nekāds brīnums, ka parādās mudinājumi arī lēni lasīt – pērn iznāca kanādiešu rakstnieka Džona Miedemas grāmata “Lēnā lasīšana”, tādējādi piedāvājot alternatīvu 2007. gadā iznākušajā literatūras profesora Pjēra Bejāra grāmatā “Kā sarunāties par grāmatām, kuras neesat lasījis” sniegtajiem praktiskajiem un droši vien ļoti noderīgajiem padomiem. Starp citu, ja kāds vēl atceras, McDonalds restorāna atklāšana arī Latvijā izraisīja publiskas diskusijas. Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi, un velts ir bijis gan restorāna pretinieku satraukums, gan aizstāvju optimisms. Citviet pasaulē to varbūt arī sauc par ātro ēdināšanu, taču Rīgā viss ir citādi. Pārdevējas un pārdevēji ir gausi, bet rindām, kas virzās uz priekšu gliemeža ātrumā, piemīt indeve izveidoties nevis perpendikulāri tirdzniecības letei, bet tai paralēli, tādējādi padarot neiespējamu tirdzniecību pie visām kasēm, ja vien darbiniekiem ienāktu prātā ko tādu darīt. Un vai esat pamanījuši, kā latvieši brauc pa slīdošajām kāpnēm? Viņi pa tām nekad nekāpj ne augšup, ne lejup, bet sastinguši stāv – turklāt parasti nostājas tā, lai neviens nevarētu tikt viņiem garām. Nav jau arī pa kāpnēm jāskrien.

Raksts no Novembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela