Tur, kur viņi aiziet

Neteiksim, ka es būtu gaidījis vigvamu Denveras nomalē un netālu piesietu zirgu, tomēr sajūtu, ieejot hopi indiāņa un latvieša Ērika Humejumptevas dzīvoklī, varētu aprakstīt ar viņa sievas Daigas vārdiem, kura, pirmo reizi ieraudzījusi Ēriku, nodomājusi: “Nē, tas nav indiānis!” Un ja godīgi, tad ja ne gluži skalpu pie sienas, bet kaut ko neparastu gribējās gan ieraudzīt. Romantiski etnogrāfiskie bērnības priekšstati, tā teikt, “sēdēja” dziļāk nekā mūsdienu “realitātes”. Tomēr saruna, kurai vajadzēja klīdināt mītus par indiāņiem, it kā nevilšus pieskaņojās kādam mūžīgi brīnišķīgās pagātnes klātbūtnei, kurā neticamais viegli iekļaujas stāstā par gariem un mākoņiem. Nezinu, ko par senajām saknēm svešiniekam būtu stāstījis kāds latvietis, Ērikam par hopi vēl bija ko stāstīt.

Mēģināšu uz šo sarunu, sajūtām un lasītā drumslām atskatīties secīgi; tiesa, sarunājoties ar Ēriku, Daigu un Aleksi, kaut ko es gribēju dzirdēt, bet kaut ko gribēju laist gar ausīm. Saprotams, ka mūsu tikšanās iemesls bija visai reti iespējamais hopi indiāņa un latvietes satikšanās fakts, lai gan paša notikuma apstākļi pavisam prozaiski: Arlins satika Ināru, kura Amerikā bija nonākusi kara bēgļu gaitās no Daugavpils, atbraucot kopā ar vecākiem – miertiesnesi un tiesas darbinieci. Indiāņa un latvietes laulībā piedzima divi dēli – Ēriks un Aleksis; pēc hopi tradīcijas, kurā pēctecība tiek noteikta pēc mātes, viņi drīzāk gan būtu uzskatāmi par latviešiem, taču ne jau latviešu daļa mūs šoreiz interesē. Un tomēr Ēriks uzsver, ka nav daļa no amerikāņu sabiedrības: “Man šausmīgi nepatīk, ka amerikāņi ir uzbāzīgi, jebkurš viņiem ir my friend. Viņi domā, ka visu par visu zina, ka ir pasaules naba. Tā kā šitais mūsu prezidents. Viņš domā, ka var darīt visu, ko vien grib.” (Īpaši labi man patīk šis Ērika “es neesmu amerikānis” un vienlaikus – “mūsu prezidents”.) Ēriks, kurš ir hopi un latvietis, ar nicinājumu runā par amerikāņu vēlmi pielīmēties citām kultūrām: “Patrika dienā viņi dzer alu un paziņo, ka ir īri. Universitātē dažādi fondi indiāņiem bieži piešķir stipendijas, tādēļ baltie bieži pierakstās arī kā indiāņi, teiksim, paziņo, ka viņu vecmāmiņa bijusi čeroki – nez kāpēc viņiem patīk čeroki; varbūt tādēļ, ka par čeroki bija tāda rokdziesma: “We proudly live and proudly die”... [1. Mēs lepni dzīvojam un lepni mirstam (angļu val.).] Lai gan tagad čeroki dzīvo Oklahomā, 500 jūdzes no šīm vietām.”

Ērika draugi ir latvieši un indiāņi. Ar latviešiem gan hopi var saprasties lieliski: “Abi ir lauksaimnieki, abi šausmīgi augstu vērtē savus laukus; saimniece mājās tomēr paliek saimniece, kungs strādā laukos, viņi nekustas apkārt. Un tā jau tūkstošiem gadu.”

Gandrīz vai lieki piebilst, ka gan Ēriks, gan Aleksis, abi – Denveras latviešu centra aktīvisti un izveidojuši folkloras deju grupu Jūrmalnieki, par sievām apņēmuši tieši latvietes – Daigu no Latvijas un Anitu no Anglijas. Daiga, kas 1995. gadā aizbrauca uz ASV, lai strādātu par bērnu aukli, atzīst, ka ciemos pie Ērika vecmāmiņas bijis gluži kā Latvijas laukos, arī māja apmēram tāda pati, “varbūt vienīgi virtuve ne tik liela, un apkārt viss vienās smiltīs.”

Skaidrs, indiāņi dzīvo mājās… Riskējot ielaisties tādā kā bērnudārza poētikā, tomēr atļaušos uzsvērt – nav arī tā, ka visi Amerikas indiāņi būtu dzīvojuši vienīgi akmens mājās, citi dzīvoja arī vigvamos, tomēr hopi, kas ir viena no pueblo grupas indiāņu ciltīm, jau sen, teiksim, kādus 1000 gadus dzīvo mājās, kas celtas mesu, tādu masīvu klints stabu plakanajās virsotnēs. Vājš mierinājums manā nezināšanā bija Ērika stāsts par skolotāju, kura viņam jautājusi: “Kā tas ir, dzīvot vigvamā?” Ēriks atteicis, ka viņam neesot ne mazākās jēgas, viņš dzīvojot “mājā ar elektrību, televizoru un suni.”

Ēriks zina stāstīt par spāņu centieniem hopi ciematā mesas virsotnē uzcelt baznīcu, kuru tur iznīcinājis jau pirmais zibens. Vispār – kristietība hopi vidū tā arī neesot iesakņojusies, jo “hopi ir kā latvieši – šausmīgi stūrgalvīgi. Ja viņiem kāds saka – tev jātic Jēzum, viņi prasīs – kāpēc? Viņš nav no manas cilts, viņš nav no mana klana. Bet Ziemassvētkos hopi patiešām iet uz baznīcu, jo bērniem tur dod kurpes, bet vecākiem – ēdienu.”

Hopi arī ļoti turas pie savām tradīcijām – no 12 hopi ciemiem tikai vienā ir pārvalde, kas atdarina normālu štata valdību. Visos pārējos ciematos ir savs virsaitis, kas nodrošina gada reliģisko ceremoniju ciklu. Indiāņi tradicionālisti cīnās ar “progresīvajiem”, kas grib atvērt cilts dzīvi svešiniekiem, tūristiem, lai nāktu nauda. “Un vienam manam onkulim bija sieviete, ar ko viņš izšķīrās, jo viņa bija progresīvā un gribēja tajā ciltī ievilkt elektrību un ūdensvadu. Un viņš bija pretī – nē, to nedrīkst darīt, jo tā ir svētā zeme un to nedrīkst izrakņāt.” Tomēr strīdēties hopi savā starpā lāgā nevar, jo visi cits ar citu ir rados, un hopi princips ir tāds, ka “ar savējiem jābūt jaukam”.

Atgriežoties pie Ērika vecmāmiņas – viņa bijusi gandrīz kurla un vārdu “Daiga” nav varējusi saprast, tādēļ Latvijas vedekla ātri tikusi pie diviem jauniem vārdiem, kuri izveidoti pēc fonētiskās līdzības, aprakstot kādu no vārda īpašnieka raksturīgām iezīmēm – jauniegūtais Taita hopi valodā nozīmē “dzīva”, ko Ērika vecāmāte komentējusi: “O, tu esi dabūjis dzīvu sievu!” Sekojis arī otrs vārds – Saita, kas nozīmē Smaidīgā. Alekša sieva Anita, kurai, ciemojoties pie vīra radiem pustuksnesī, vienmēr bijuši sasārtuši vaigi, tikusi pie vārda Roze, lai gan četras hopi krustmātes, visas no Ērgļa klana, viņai devušas vārdus, kas saistās ar Ērgli – Stiprais spārns, Ērgļa kāja, Ērgļa acs… Es nezinu, bet spriežu, ka viens vārds vairāk varētu būt tā kā iesauka – teiksim, Ērika tēvs, kuram bērnībā “šausmīgi paticis lēkāties pa dārzu”, dabūjis vārdu Lēcējs –, bet četri citi ir tradicionāli, ko bērnam dod četras krustmātes tūlīt pēc piedzimšanas.

Ēriks visus savus četrus vārdus neatceras, bet diemžēl ne tā, kā navaho, kuriem īstais vārds ir noslēpums: “Tas ir tā – ja mans īstais vārds būtu Ēriks, es to nevienam neteiktu, es teiktu, ka esmu Māris. Viens no maniem vārdiem bija Nanunge – tā sauc trīs rīta zvaigznes, kuras var redzēt tikai vasarā, un es piedzimu jūlijā. Tā ka es esmu pilnīgi trīs zvaigžņu ordenis.”

Par to neatcerēšanos žēl – lasīju, ka divdesmitajā dienā pēc bērna dzimšanas hopi nes to uz mesas klinti un tur rokās pret austošo sauli. Brīdī, kad saules stari pieskaras bērnam, viņam dod vārdu. Tā kā hopi tiek uzskatīta par vienu no tradicionālākajām indiāņu ciltīm, tad varētu domāt, ka vēl joprojām ir tādi bērni, kas saņem vārdus līdz ar pirmajiem saules stariem.

Vārda daļa “teva” Ērika un Alekša uzvārdā Humejumpteva norāda, ka viņu senči nāk no Jaunmeksikas, Riograndes upes apvidus pueblo ciltīm. “Teva” nozīmējot tādu zilo kukurūzu, kas ir gatava plaukt – “kad sāk mesties tie matiņi”. Droši vien lielākajai daļai jau zināms, ka kukurūza ir galvenais pueblo cilšu ēdiens, bet hopi audzē 24 dažādas kukurūzas šķirnes. Izplatītākās ir baltās un zilās.

Runājot par vārdu “hopi”, paši hopi indiāņi sevi saucot hopitu un tas nozīmējot “mierīgie ļaudis”. Hopi interneta mājaslapas ievadā uzreiz var lasīt, ka hopi nozīmē – “labs, mierīgs, gudrs”. Ēriks patiešām vairākkārt uzsver hopi miermīlīgumu atšķirībā, teiksim, no kareivīgajiem klejotājkaimiņiem navaho, un – ticiet vai ne – pat runājot kategorijās pēc spāņu ienākšanas, tas ir, kopš 16. gadsimta hopi tā arī dzīvo savās zemēs, savos mesu ciematos un tikai pašā sākuma posmā ir liecības par kāda neķītra misionāru mācītāja nosišanu un tai sekojošo vainīgo eksekūciju, gandrīz vai jāsaka – pašsodīšanu.

“Hopi netur ļaunu prātu uz amerikāņiem, viņi jau arī palika savā zemē. Un viņi savās domās ir arī citādāki nekā citi indiāņi. Tā kā mana tante, viņa ir pacietīga un viņai ir pilnīgi vienalga – dariet, ko gribat, jo viņa zina, ka pēc kāda laika visi baltie iekāps savā kosmosa kuģī un aizbrauks dzīvot uz Mēnesi. Viņa zina, ka beigu beigās šiem cilvēkiem apniks šī zeme, un viņi aizies. Un kas to zina, varbūt aizies arī, jo hopi savulaik ir pareģojuši arī atombumbu. Pasaules beigas sākšoties tad, kad cilvēki izdomās tādu kā ķirbi, kas būs pilns ar pelniem. Ķirbi, kas ražo pelnus.

Bet indiāņi jau ir kāri uz jokiem. Savulaik, kad amerikāņi uzšāva gaisā to pavadoni, Voyager, viņi pielādēja to pilnu ar ASV karogiem, mūziku, informāciju, visu kaut ko – iespējamiem atradējiem no citām planētām. Un viņi lūdza ierunāt kaut ko arī navaho valodā, un tas cilvēks arī ierunāja apmēram tādu tekstu: “Ja jūs šito atrodat, neuzticieties šiem cilvēkiem, viņi atnāks un paņems jūsu zemi.” Un tādu to vēstījumu uzšāva gaisā.”

Runājot par kosmosa kuģiem, hopi pareģojumus ir iecienījuši NLO entuziasti, tomēr labāk nerunāsim par dīvainiem objektiem pār hopi mesām, iespējams, neparastas formas mākoņiem, tā saucamajiem lentikulārajiem mākoņiem, nerunāsim arī par hopi virsaiša Dana Kačongas liecībām, ka Īstā Baltā Brāļa cilvēki jau divreiz – 1906. un 1969. gadā bijuši atlidojuši. Populārs hopi pareģojums vēsta, ka kuģos bez spārniem tiks aizvesti nevis baltie cilvēki, bet gan tieši ticīgie hopi – kad pienāks Šķīstīšanas diena. Virsaitis Dans Kačonga pats pazudis bez pēdām 1972. gadā ielejā, kur lidojošie šķīvīši bijuši jau redzēti.

Par “balto brāli”, ko bija gaidījuši Amerikas iedzimtie, ierodoties spāņiem, nudien ir dzirdējis ikviens. Ēriks zina stāstīt par savas cilts iespējamo saistību ar Meksikas senajiem iedzīvotājiem – hopi reliģiskās cermonijās izmantojuši papagaiļus. Bet no kurienes Arizonas pustuksnešos papagaiļi?

Kad Ēriks mūs ir uzcienājis ar zilo kukurūzu un pašbrūvētu alu, viņš palūdz izslēgt diktofonu un uzliek klausīties hopi mūziku. Hopi dzied, kad vajag lietu – jo bez lietus kukurūza nekādi neaug. “Un zināt? – Vienmēr darbojas! Dienā viņi dzied, un jau pēcpusdienā šausmīgi līst. Un jo godīgāk dzied, jo vairāk līst.” Danči, kā tos sauc Ēriks, notiek īpašās pazemes telpās gandrīz katru otro nedēļu, atbilstoši gada reliģiskajam kalendāram. Es mēģinu iedomāties – ciemā kalna virsotnē ierodas hopi strādnieki, atbrauc uzvalkos tērpti hopi advokāti, ārsti un baņķieri, pārģērbjas rituālos tērpos un dodas pazemē dancot, lai izsauktu lietu. Vai arī čūsku klana priesteri satver mutē klaburčūsku, lai čūsku dejā četrreiz nestos apkārt ciema laukumam. “Tīrai sirdij” jau nekož.

Vai gan jāpiebilst, ka tas “ir ļoti slepeni”? Ēriks un Aleksis lietus izsaukšanā gan nav piedalījušies – vismaz tā viņi saka –, toties dejo dažādas tā saucamās sociālās dejas, “nu, lai iepazītos ar meitenēm”. Vienīgi tās ir meitenes, nevis puiši, kas izvēlas to kungu, ar ko grib dejot visu to dienu. Sociālās dejas drīkst redzēt ikviens. Un ja kaut kas neizdodas tieši tā, kā vajag, nav nekāda skāde, tas nav par lietu. Ēriks un Aleksis piedalās nelielā indiāņu deju grupiņā, kas tā saucamo Tauriņu deju danco amerikāņiem, kuri vēlas redzēt kaut ko indiānisku. “Un īpaši traki uz indiāņiem ir vācieši.”

Lai gan hopi ir miermīlīgi, viņiem nav mierapīpes, kuru tad visi, kas vēlas mieru, aplī smēķē. Hopi ir katram sava pīpe. Viņi smēķē pašaudzētu tabaku, un dara to, lai sasniegtu reliģisku mērķi – proti, ar pīpes dūmiem viņu domas nonāk debesīs. Ēriks saka, ka “vispār hopi ir tikai viens dievs,“heart of the sky” – kā to varētu tulkot? Plašuma sirds vai kosmosa sirds?” Ir arī daudz garu, kas palīdz šim dievam, un tos sauc par kachina.” Kačinas dzīvo kādā vienmēr apsnigušā kalnā. “Kad pāri kalniem nāk mākoņi, tie vienmēr tur nolīst. Bet tie mākoņi ir gari, jo, kad cilvēks nomirst, viņš aiziet un pārvēršas par mākoni. Ja nesen nomiris cilvēks, un drīz ir lietus, tad var teikt, ka tas cilvēks ir atnācis kā mākonis un aplaistījis jūsu lauku.

Kad hopi mirst, viņam jāstaigā 4 dienas, līdz viņš nonāk citā pasaulē – tāpēc viņam līdzi dod ēdienu. Vietai, kurā viņi nonāk, nav vārda, tā to arī sauc: “Tur, kur viņi aiziet.””

Stāsts par sarunu ar latviešiem un hopi Denverā šeit beidzas. Šķiroties Ēriks man uzdāvināja grāmatu Hopi patiesība. Tajā es izlasīju nevis par Visuma sirdi, bet par kādu citu dievu, kurš man uzreiz ļoti iepatikās – kā doktoram Fjūksam, kurš gandrīz vai pats kļuva par hopi. Šo dievu sauc Masauvu, un viņš ir šīs pasaules, apakšzemes un nāves dievs.

Lieta tā, ka reiz hopi dzīvoja nevis šajā, bet apakšzemē… Dzīvoja mierīgi un laimīgi, līdz sievietes sāka dejot. (Pēc citas versijas – zemāko kārtu sievas, kamēr vīri bija darbos, sāka pīties ar priesteriem un augstāko kārtu vīriešiem. Bet man labāk patīk versija par dejošanu.) Viņas dejoja un aizmirsa par visiem saviem pienākumiem. (Te es izlaidīšu garu stāsta gabalu par to, kā hopi nolēma atrisināt problēmu, atrodot jaunu dzīves vietu un kā hopi izdevās nokļūt augšējā pasaulē – pa tādu garu garu bambusu, un kā viņi pārliecinājās, ka apakšējā pasaule, no kuras viņi tagad bija uzkāpuši, nu ir kļuvusi par pasauli mirušajiem.)

Ceturtajā naktī, kopš hopi bija uzkāpuši augšējā pasaulē, viņi ieraudzīja ugunskuru un nobrīnījās, kas tur varētu būt. Kad viņi aizgāja uz to vietu jau dienā, viņi atrada milzīga vīra pēdu nospiedumus. Pēc attiecīgu rituālu veikšanas četri drosmīgākie hopi vīri naktī devās ugunskura virzienā un, jo tuvāk viņi piegāja, jo vairāk baidījās. Ar muguru pret ugunskuru sēdēja kāds milzis. Viņa seja bija tumsā, varēja redzēt tikai kailo galvu. Hopi vīri trīs reizes uzrunāja nepazīstamo, taču viņš nereaģēja. Bet ceturtajā reizē milzis atsaucās, izsakot savu izbrīnu par to, ka šeit kāds atnācis, jo līdz šim nekad tā nav bijis. To teikdams, milzis pagriezās un kļuva redzama šaušalīga asiņaina maska pār viņa seju. Lai gan vīri bija pārbijušies, viņi pasniedza virsaiša sagatavotos upurējumus un izteica cerību, ka varētu ar milzi kļūt labi draugi un kaimiņi. Milzu vīrs ar pateicību pieņēma ziedojumus un pastāstīja četriem jaunajiem hopi, ka viņš ir viņu dievs. Un lai pasakot arī virsaitim, ka nu viņš būšot arī viņa dievs, kurš staigā tumsā un kuru sauc Masauvu. Un lai virsaitis nebaidoties, jo viņš esot arī nāves dievs un ikvienam, kurš nomirst, vispirms jādodas pie viņa un viņš tad parādīs ceļu atpakaļ uz apakšzemes pasauli.

Tikai nevajag iedomāties, ka Masauvu ir pagātnes parādība. Lūk: oficiālas atskaites liecina, ka 1898. gadā zinātnieks Dr. Valters Dž. Fjūkss kādā hopi ciemā gribēja pētīt hopi ziemas rituālus, taču sakarā ar baku epidēmijas uzliesmojumu hopi vidū bija spiests pētniecības darbu atlikt. Taču hopi virsaiši, kam zinātnieks atzinies, uzrāda pavisam citu bēgšanas iemeslu.

Viena no svarīgākajām hopi ziemas ceremonijām ir Vuvučime, kas notiek novembrī. Kad priesteri veic šo ceremoniju, pārējiem ir jāieslēdzas mājās, jāaizver logi un durvis. Neviens nedrīkst skatīties, jo ar priesteriem šajā rituālā kopā ir Masauvu, un arī mirušo gari tur ir, un ir teikts, ka ikviens, kas to ieraudzīs, sastings no šausmām vai taps paralizēts, vai kļūs kā miris.

Masauvu pieder gan augšējā, gan apakšējā hopi pasaule, viņš ir varena un šausmīga būtne. Masauvu līdzinās nāvei un ģērbjas neapstrādātās dzīvnieku ādās, un cilvēki nevar izturēt viņa sejas skatu, tāpēc Masauvu valkā asiņainu masku. Hopi gan stāsta, ka patiesībā viņš esot skaists, liels un melnīgsnējs vīrietis ar melniem matiem.

Doktors Fjūkss visu dienu bija apakšzemes telpā, izdarot pierakstus par to, ko bija tur redzējis. Tad viņam likts iet mājās, aizslēgt durvis un neskatīties, lai kas arī notiktu, citādi viņš varot tikt izvilināts ārā un sasaldēts līdz nāvei. Tā nu doktors aizgājis mājās, aizslēdzis durvis, kā bija teikts, un sācis rakstīt savas piezīmes.

Pēkšņi viņu pārņēmusi savāda sajūta, ka istabā kāds ir. Viņš pacēlis acis un ieraudzījis savā priekšā garu vīrieti, taču sliktā apgaismojuma dēļ nav spējis saskatīt viņa seju. Doktors bijis visai pārsteigts, jo labi zinājis, ka durvis aizslēdzis.

Viņš jautājis: “Kas tu esi un kā tu iekļuvi iekšā?” Svešais atbildējis: “Es atnācu pakavēt tev laiku.” “Ej prom,” teicis Fjūkss, “es esmu aizņemts un man nevajag kavēt laiku.”

Kad viņš nu palūkojies uz nelūgto viesi, tā pēkšņi tur vairs nav bijis. Bet tad kāda balss teikusi: “Pacel galvu uz brīdi,” un, kad Fjūkss paskatījies, vīrietis atkal stāvējis viņa priekšā, bet šoreiz bijis dīvaini un šausminoši redzēt viņa galvu.

Doktors jautājis: “Kā tu tiki iekšā?” Tas atbildējis: “Es eju, kur es gribu, aizslēgtas durvis nevar mani aizturēt! Skaties, es parādīšu, kā es ienācu.” Tad viņš sarucis, līdz kļuvis kā zars hopi matu ķemmē un izslīdējis caur atslēgas caurumu.

Tagad nu doktors Fjūkss ļoti izbijās un, kamēr domāja, ko nu darīt, vīrs jau bija atkal atpakaļ. Doktors pajautāja no jauna: “Ko tu vēlies?” Un tēls atbildēja kā iepriekš: “Es atnācu pakavēt tev laiku.”

Tad doktors piedāvāja viņam cigareti un sērkociņus, bet viņš iesmējās un teica: “Paturi savus sērkociņus pie sevis, man tie nav vajadzīgi,” pacēla cigareti pie savas šausmīgās sejas un izpūta liesmu no mutes. Tagad gan doktors Fjūkss bija patiešām nobijies, jo nu viņš saprata, ar ko viņam darīšana.

Tad būtne runāja un runāja, un galu galā doktors padevās un apsolīja, ka kļūs par hopi un dzīvos kā viņi un ticēs Masauvu. Un Masauvu doktoru Fjūksu nobūra, un viņi abi kļuva kā mazi bērni un visu nakti viens ar otru spēlējās, un Masauvu nedeva un nedeva doktoram mieru.

Drīz pēc tam doktors Fjūkss devās prom, bet tas nebija vis baku dēļ, kā jūs tagad zināt.