Tumša ir cilvēka daba

Dažas dienas pirms Dena Brauna “Da Vinči koda” ekranizācijas vietējās katoļu baznīcas vadītājs Pujāts pauda domu, ka grāmatu nav lasījis, filmu nav redzējis un iesaka tā rīkoties arī citiem. Viņa kolēģis no Indijas, kāds turienes katoļu garīdznieks, gan nebija tik nosvērts un par Dena Brauna galvu izsludināja krietnu naudas žūksni: veselu miljonu dolāru, ja var ticēt tīmekļa baumām. Pozīcija “neesmu lasījis, bet zinu, ka slikts” man šķiet pilnīgi leģitīma (neesmu mēģinājis katolicismu, un nevienam arī neiesaku), bet naudas prēmijas izsludināšana kopš slavenās fatvas par Salmana Rušdī galvu “Sātanisko vārsmu” sakarā paver jaunu simbolisku perspektīvu – proti, lasošā un skatošā publika, neguvusi piepildījumu gaidītajām vēlmēm, ir tiesīga kā kompensāciju pieprasīt kādu autora ķermeņa fragmentu. Dens Brauns uzņēmies slēptās un nīdētās sievišķības aizstāvja lomu, un viņa galva būtu jāliek mierā. Katoļu baznīca ir tiesīga pieprasīt tikai un vienīgi viņa dzimumlocekli – ne vairāk, ne mazāk.

Filmas autoru vienīgais kinematogrāfiskais sasniegums ir atļauja filmēt Luvrā, citādi filma ir burtisks grāmatas citāts, ja neskaita sīkas atkāpes detaļās, piemēram, dubultā kripteksa aizstāšana ar vienu. Filma ir tik pliekana ne tikai tādēļ, ka tāda ir arī grāmata, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka tās veidotāji nolēmuši paust patiesību un tikai patiesību, atmaskojot tūkstošiem gadu senu sazvērestību, kuras rezultātā sievišķība vienmēr tiek pazemota, bet vīrišķais nepelnīti sliets gaisā.

Sekas nebija ilgi jāgaida. Tūdaļ pēc grāmatas iznākšanas parādījās tādi kā katķismi (jautājumu un atbilžu krājumi), kur tika atspēkoti Dena Brauna romānā minētie “fakti”. Var saprast katoļus, galu galā grāmatas autors apgalvo, ka “visi romānā minēto mākslas darbu, arhitektūras, dokumentu un slepeno rituālu apraksti atbilst īstenībai”. Lasot un pārbaudot “īstenības atbilstīgumu”, gan izrādās, ka neviens citāts no apokrifiem nemaz tajos nav atrodams, Nīkajas koncils ir lēmis par kaut ko citu, bet Cionas priorijas vēsture nav senāka par dažiem gadu desmitiem, kad kāds jauks franču afērists Plantārs to izgudroja intelektuālas izklaides labad. Taču noskaitušies nav tikai katoļi. Izrādās, ka aizvainoti ir arī viduslaiku vēstures zinātāji, Ņūtona biogrāfi, mākslas vēsturnieki, raganu prāvu speciālisti utt. Viņiem pieejamā informācija nesakrīt ar Dena Brauna rakstīto, un nu tiek celta brēka.

Pirms lamāt grāmatas autoru un filmas radītājus par komerciju (vai tad kāds apzināti vēlētos radīt ko tādu, kas nes zaudējumus?), vietā būs atgādināt, ka indivīda tiesības uz daiļradi ir neierobežotas. Es kā autors drīkstu rakstīt, piemēram, ka sv. Supernaturālijs patiesībā ir sieviete un mušmiru valdniece, un katoļu baznīca šo patiesību slēpusi gadsimtiem ilgi, bet tagad tai rokas par īsām, lai man tiktu klāt, un es bez bailēm varu par to stāstīt visiem, kam nav slinkums klausīties. Taču sašutuši, kā jau teicu, nav tikai katoļi. Arī daudzi “normāli” cilvēki pret visu minēto izturas ar smīnu. Tomēr ļaužu pulks, kas to visu minēto apbrīno atplestām mutēm, uzskatīdami par baltu patiesību, ir pietiekami liels, lai būtu iemesls aizdomāties līdz tam, ka jau krietnu laiku pirms grāmatas un filmas tapšanas mūsu civilizācija ir zaudējusi sajēgu par vēstures procesiem kā tādiem un tās detaļām jo īpaši. Lielākā daļa grāmatas un filmas auditorijas nezina, kas ir Ņūtons, kriptekss, Da Vinči, gnomons, rituāls, templieši, krusta karš utt. Viņiem var iestāstīt jebko, ja vien ievēro būtisku priekšnosacījumu – lasītājam un skatītājam ir jāpiedāvā labā vēsts un pestīšana. Indivīdam jāieskaidro, ka viņš pats un viņa senči gadsimtiem ilgi tikuši piekāsti, bet tagad patiesība nākusi gaismā, lietā figurē nenormāli daudz naudas un īstenībā viss ir bijis pavisam savādāk.

Es negribētu izlikties par kārtējo mirstošās civilizācijas glābēju, kas gaužas par tuvo galu – vēl jo vairāk tālab, ka civilizācija un kultūra pati par sevi man nav pašvērtība –, taču tāda mārketinga stratēģija, kas tiešā tekstā pauž patērētājiem, ka viņi ir stulbeņi, kuru priekšteči gadsimtiem ilgi turēti īsā pavadā, nešķiet pietiekami uzrunājoša, lai tās ietekmē izdotu naudu par kādu no piedāvātajiem produktiem. Tiesa, intriga bija pietiekami liela, lai šī raksta autors mēģinātu noskatīties filmu nelegāli, ielavoties kinoteātrī, no kurienes bez žēlastības tika izmēzts laukā.

Brīdis, kad filmas sākumā Roberts Lengdons (Toms Henks) projicē uz sienas dažādus reliģiskus simbolus un multikulturāla auditorija pauž pretrunīgus viedokļus, ko tie varētu nozīmēt, man šķiet ārkārtīgi nozīmīgs, jo tikai niecīga daļa cilvēku vispār spēj saprast, kādu vēsti filmā aplūkojamie simboli pauž. Tas nenozīmē, ka skolās vai universitātēs būtu jāvieš izdomāta simboloģijas zinātne; nezināšana vienkārši ir kritērijs reliģisko priekšstatu mainības vērtējumam. Cilvēka izpratne par sakrālo un profāno, par telpu un laiku, par sievišķo un vīrišķo izriet no paša cilvēka. No sevis un sevī es spriežu par sevi un citiem mainīgi, piedzīvojot kritumus un izaugsmi, attīstību un degradāciju. Filma tikai vārdos piemin simbolu mainību un daudznozīmību, vienlaikus neslēpti operējot ar atziņu,  ka patiesība ir viena, un tā ir sieviete, kas guļ zārkā nezināmā vietā.

Saskaņā ar grāmatas un filmas versiju, Jēzus bijis precējies ar Mariju Magdalēnu, un līdz mūsdienām izsekojama viņa pēctecības līnija, kura ir ļoti nozīmīga, tālab, ka ietekmīga un bagāta, savukārt Marijas Magdalēnas mirstīgās atliekas glabājas slepenā vietā, un tās ir ļoti vērtīgas, jo, tās izmantojot, varētu izdarīt ģenētisku analīzi, kas pierādītu visu sacīto. Tad it kā zustu gadsimtiem slēptais baznīcas varas avots. Nu, un?! Kāda tad katoļu baznīcai palikusi vara? Ja tāda ir, tā vērtējama tikai kā atsevišķu cilvēku ticības lielums, nevis manta, ko varētu likt lietā, izspēlējot globālu vēsturiskās šķīstīšanās spēli, atsijājot sēnalas no patiesības graudiem. Saskaņā ar filmā redzēto, lielākais drauds katoļu baznīcai ir Luvras ieejas dekoratīvajā piramīdā paslēpts sievietes līķis. Labi zināms, ka baznīcas vēsture ir visai asiņaina, un vēstures notikumus pavadījis ne viens vien mironis, ieskaitot visus pāvestus, kas cīņā par varu tikuši indēti un slepkavoti, un raganas, kuras nokūpēja uz sārtiem frontes otrā pusē. Pēc visa tā viens līķis, pat ja arī no ķēniņa Dāvida pēctecības līnijas (par piederību vai nepiederību kādai no ebreju ciltīm ikviens interesents var pārliecināties pats, veicot ne pārāk dārgas analīzes) šķiet nepārliecinošs arguments.

Katoļu garīdznieku arguments “neredzēju un neiesaku” liecina par to, ka muļķi ir ne tikai neizglītotie lasītāji un skatītāji, kas uz vārda tic visam, ko dzird, bet arī pati baznīca, kas reklamē filmu, klaigādama par tās postošo ietekmi plašsaziņas līdzekļos. Argumentācijā baznīca vienmēr sevi pozicionē kā netīkamā un neērtā aizstāvi, piemēram, iesakot skatīties tādu filmu kā “Kristus ciešanas”, kur ir sāpes, asinis un vīrišķība, bet “Da Vinči kodu”, kur kaislības, sievišķība un orgasms lūgšanas vietā – nē. Nav brīnums, ka vienkāršais skatītājs sāk domāt, ka nav dūmu bez uguns. Reliģisko simbolu aizmirstība, vēstures nāve un baznīcas nopietnās rūpes par filmām un trešās šķiras grāmatām ir nopietns signāls tam, ka pienācis īstais brīdis dibināt savu reliģiju, jo plānais kultūras slānis, kas ļaužu kopumu spēja saturēt gadsimtiem ilgi, ir novalkājies tik ļoti, ka lāpīšana vairs nelīdzēs.

Sievišķā un vīrišķā pretstats, vienkāršoti izspēlēts kā krāniņa un caurumiņa cīņa par varu, ir izveicīgs paņēmiens, ar ko skatītājs aiz rokas tiek ievests noslēpumu, šifru un mākslas noslēpumainajā pasaulē. Ir tik patīkami un vienlaikus baisi domāt, ka šai pasaulei kaut kāds kods ir iespējams. Koda iespējamība nozīmētu cilvēka uzvaru pašam pār sevi, jo, lai glabātu kopējus noslēpumus, jāprot nesanīsties un ilgstoši sadarboties. Un tas nav iespējams. Koda zināšana pavērtu ceļu uz visādu noslēpumu atminēšanu, taču bez noslēpumiem pasaule kļūtu garlaicīga. Turklāt, cilvēka daba ir tumša, un kāds varētu kodu piesavināties vai izmantot savtīgā nolūkā. Varbūt uzlauzt?

Labāk būtu, ja nekāda koda nebūtu – ne jau tādēļ, ka es vēlētu sliktu Jēzus radiem, vai uztrauktos, ka viņi varētu rakstīto ņemt ļaunā, vai arī izdabātu katoļiem, apgalvojot, ka nekāda koda nav. Nē, man vienkārši nav vajadzīgs tāds muļķu kods, ar kuru tiek piedrāzts vienkāršais skatītājs.