Dāvis Sīmanis, jnr

Tūlīt miršu!

“Forum cinemas” lādē pazaudētās dvēseles

Brīžos, kad saņemos aiziet līdz kinoteātrim, lai vismaz disciplīnas pēc izbaudītu atrašanos kinozālē – ar visu tās tumsu, mirgojošo ekrānu, cilvēkiem, kas ir kaut kur blakus –, man ļoti patīk citu filmu reklāmas, kuras rāda pirms seansa. Tā ir kā nemierīga iespēja vēl mazliet būt pašam, lai pēc mirkļa, kad jau sāksies filma, dzīvotu tās nošķirto dzīvi, pašam izbeidzot eksistēt. Pirms dažiem mēnešiem kādā no šādām reizēm redzēju filmas “Pirates of the Caribbean: Dead Man’s Chest” [1. Karību jūras pirāti: miroņa lāde (angļu val.).] reklāmu, kurā kāds vīrs ar astoņkāji galvas vietā saka: “Tu man esi parādā savu dvēseli.” Domāju, viss kļuva uzreiz skaidrs, ja jau kinozālē tāpat nāksies uz laiku “nomirt”, kāpēc nepazaudēt dvēseli tieši šajā dead man’s chest?

Pirmais un, liekas, vienīgais, par ko iznāk padomāt šajā pirātu ņudzeklī, ir viduslaikos iemīļotā glezniecības alegorija la danse macabre jeb Totentanz, [2. Nāves deja.] Tajā, lai apliecinātu nāves universalitāti, visus ļaudis (vienkāršos un sarežģītos), skeletos tērptus, sūtīja taisnā ceļā uz kapiem, tādējādi brīdinot pārāk nepieķerties pasaulīgajiem priekiem. Tagad, kad statiskie miroņi, pateicoties miljonos rēķināmajai CGI vizuālo efektu sistēmai, veikli pārtapuši kustīgos, šķiet, atkal atgādina par to pašu. Kaut gan, ja visi sliktie puiši filmā izskatās kā no zivju restorāna ēdienkartes izkāpuši, bet galvenais nelietis – “klīstošais” Deivijs Džons jums vēl retoriski pajautā: “Ja dzīve ir nežēlīga, kāpēc lai aizkapa dzīve būtu citāda?”, jāsecina, ka arī nekādu vieglo pēcnāves dzīvi jums ekrāns šovakar nepiedāvā. Tāpēc nākas vien iebilst epikūriešu uzskatam, ka nāve nevar nodarīt pāri aizgājējam, jo neko taču nevar nodarīt tam, kura nav. Iebilst arī nekaunīgie ķīnieši, paziņojot, ka, redz, viņu padebešu valstībai šos Karību murgus nevajag, jo tajos neprecīzi attēlotas mirušo dvēseles. Bet viņi jau apvainojas arī, ja mūsdienu Šanhaju attēlo ar izkārtu veļu un večukiem, kas spēlē mahdžongu.

Tomēr skatītāji sēž zālē ar pukstošām sirdīm, un kopības sajūtu no nedaudzajiem latiem, kas labprātīgi ziedoti šai Jaunajai pasaulei, viņiem neatņemt. Tas nekas, ka filma pamanās nopelnīt ap 200 miljoniem dolāru pirmajās trijās izrādīšanas dienās, aptīrot pasauli par vidējas Āfrikas valsts gada budžetu. Ne jau velti vēl viens filmas nelietis Lords Bekets izsakās, ka “tagad vienīgā nauda ir pati nauda”. Tā arī ir nāves dejotāju – sikvelu formula; savā laikā to saprata gan Džordžs Lūkass, gan Stīvens Spīlbergs, bet nu jau to saprot gandrīz visi. Vairs jau arī nav jākaunas, ka filmu turpinājumi tiek uzņemti vienlaikus, tikai izrādīti tiek ar pietiekamu laika nobīdi, lai paspētu nopelnīt.

Neviens jau arī nav teicis, ka inscenēt nāves deju ir sevišķi viegls uzdevums. Iedomājieties situāciju, kad kādā no Disneja studijas telpām sēž producēšanas metrs Džerijs Brukheimers – par ko gan viņš domā? Šķiet, ne par jums viņš domā, diezin vai arī par to, kā palīdzēt nabadzīgajām Āfrikas tautām. Viņš varētu domāt apmēram tā – man te ir tāds jocīgs izstrādājums ar visādiem mošķiem, Depa māžošanos, Naitlijas feminismu, īstiem Haiti foniem, kā arī visādām citām skaistām un ļoti dārgām bildītēm; vajadzētu to tagad racionāli iesmērēt miljonu auditorijai. Bet nekas jau nav jāsmērē! Romantika sākas jau tad, kad katrs no mums izvēlas par labu nāves mistērijai, nevis pašu izdzīvotajai dzīvei. Nevienu nepiespiedīs saskatīt mākslīgo uz ekrāna, lai cik miris tas arī būtu, jo ir tik patīkami vērot to, ka nekas nenotiek tā, kā tas notiek. Turklāt, ja katru šo nelielo “neko” var izmanīgi uzpūst līdz 15–20 minūtēm filmas laika, tad arī Brukheimers var apmierināti berzēt rokas.

Tad nu pirātu dao māca, ka visi šie 2 stundu garie riņķojumi eksotiskajās štučkās nekur neaizvedīs, un tieši tāpēc tiem ir jēga. Nevajag aizmirst – dzīve iegūst savu nozīmi, pateicoties apjausmai, ka tā beidzas ar nāvi. Un nesatraucieties, jo Holivudas materiālisti apgalvo, ka nevienam skatītājam kinoteātrī nav dvēseles, tāpēc nav arī ko pazaudēt. Tomēr gadījumā, ja ticat, ka jūsējās kaut kur noklīdušas, tad vienmēr atliek vudū mācība un daži lati nākošajā maijā, lai tās atgūtu.

Raksts no Augusts, 2006 žurnāla