Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Labdien, redakcija!
Paula Timrota rakstā Jūsu žurnāla maija numurā ir daudz ironijas par tiem, kam vienmēr niez mēle pateikt kādu stulbu vecu joku. Timrotam gan nekad mēle nav niezējusi, ja es tam spētu noticēt, varētu viņu pat apskaust. Taču, manuprāt, visi šie izteicieni vienkārši ir folklora, tikai par to folkloru, kas pierakstīta jau Barona laikos, neviens neatļausies pateikt “stulbi, veci joki”, bet pret mūsdienu folkloru attieksme ir citāda. Kāpēc, piemēram, “ar diegiem nav aršana” ir sakāmvārds, bet “cita diršana, kad bikses novelk” nav? Neviens no tiem taču netiek lietots un uztverts burtiskā nozīmē. Nenoliedzami, lielākā daļa no šiem izteicieniem nav īpaši asprātīgi — gluži tāpat kā paši latvieši. Ar jokiem ir kā ar valdību — katra tauta dabū gan tādu valdību, gan tādus jokus, kādus ir pelnījusi. Pauls Timrots aicina mūs tā nejokoties. Protams, cilvēks ar lokanu mēli (kas nekad neniez) un pretenzijām uz oriģinalitāti, var vienmēr izgudrot savus jokus, taču kur ir garantija, ka jebkurš trulenis to neiedomāsies atkārtot? Tā arī jaunais joks ar savu “negaidīto atklāsmi par joka jēgu” var kļūt par kādu no “mūžības skartajiem jokiem”. Ja mēs paklausītu Timrota aicinājumam, visi šie sarunās lietotie izteicieni aizmirstos un nākamās paaudzes nekad neuzzinātu, kāda bijusi latviešu mutvārdu folklora 20. gadsimta beigās. Taču tagad tas vairs nedraud. Timrots, kurš šo folkloru nemīl, ir izdarījis visu nepieciešamo, lai tā nepazustu bez pēdām — viņš to ir pierakstījis un publicējis Rīgas Laikā. Tātad — paldies folkloristam Paulam Timrotam!