Tikai nevienam nestāstiet

“Kā gan var noturēties vara, kas vairs nespēj saglabāt pati savus noslēpumus? Kā pareizi norādīja Georgs Zimmels, īsts noslēpums ir tukšs noslēpums (tāds, kuru nav iespējams pēkšņi izvilkt dienas gaismā); tāpat ir taisnība, ka jebkas, kas zināms par Berluskoni vai Merkeli, patiesībā ir tukšs noslēpums, noslēpums bez noslēpuma, jo tas viss ir bijis publiski pieejams. Taču parādot, kā tas noticis WikiLeaks gadījumā, ka Hilarijas Klintones noslēpumi ir tukši noslēpumi, viņai tiek atņemta visa vara. WikiLeaks nav neko nodarījuši Sarkozī vai Merkelei, bet Klintonei un Obamam ir nodarīts nelabojams kaitējums.”

Umberto Eko “Hakeri pret spiegiem”, Libération, 2010. gada 2. decembrī

Pirms gadiem trīsdesmit, kad par internetu, sociālajiem tīkliem un mobilajiem tālruņiem vēl nebija dzirdēts, bērnu vidū dažviet bija pazīstama spēle, kuru dēvēja no krievu valodas pārņemtā nosaukumā par “sekretiem”, un nevienam nenāca prātā doma, ka tie būtu jāsauc par noslēpumiem. Vienīgajā spēles aprakstā, ko, mēģinādams kaut ko uzzināt par tās izcelsmi, atradu kādā krievu interneta portālā, bija piebilsts, ka spēle īpaši iecienīta pie meitenēm. Cik gan atceros, spēļu sadalījumam “pa dzimumiem” tajā laikā netika pievērsta pārāk liela vērība, un brīdī, kad par vēlāko laiku pokemoniem un bakuganiem līdzvērtīgu visaptverošu aizraušanos kļuva “lēkšana ar gumijām”, siltās pavasara dienās pār cilpā sasietu un starp divu spēlētāju kājām nostieptu gumiju dažādas soļu kombinācijas mēdza izlēkāt gan meitenes, gan puikas plandošos formastērpu uzvalciņos. Bet ne par to ir stāsts. Sekretus pat īsti nevarēja saukt par spēli, jo tajā nebija nekāda sacensības elementa – drīzāk tā bija savdabīga reglamentētas jaunrades forma, noslēpuma jēdziena burtiska materializācija. Zemē tika izrakta bedrīte, izklāta ar spīdīgu šokolādes papīru (dažkārt bedrītes dibenā varēja likt no spīdīga papīra salocītu “fanķiku”), tam virsū glīti saliktas puķītes un lapiņas, viss pārsegts ar stikliņu, stikliņš apbērts ar zemi un rakuma vieta rūpīgi nomaskēta. Šādi ierīkotus sekretus to autores tad nu paslepen mēdza parādīt savām uzticamākajām draudzenēm.

Šajā rotaļā pavisam vienkāršā formā ir izteikta ikviena noslēpuma būtība – tā ir informācija, kas ir zināma ierobežotam personu lokam; tā ir informācija, kas tiek nodota tālāk tikai īpaši izraudzītām personām; tā ir informācija, kuras tālāknodošana likumsakarīgi ir saistīta ar risku, ka par noslēpumu uzzina arī personas, kurām šī informācija nebūtu jāzina, un visbeidzot – tā ir informācija, kurai nebūtu nekādas jēgas, ja par noslēpumu zinātu vienīgi tās pirmavots. Šāds noslēpums, kas būtu zināms vienīgi bedrīti ierīkojušajai un apslēpušajai meitenei, tā arī paliktu tikai ar stikla gabaliņu pārsegts izrakņājums, kam kādudien varētu uzmīt nezinātājs, izmežģīt kāju vai uz stikla sagriezt basu pēdu. Proti, noslēpumi spēj palikt noslēpumi vienīgi tad, kad ne vien tiek rūpīgi glabāti, bet arī ierobežotā apjomā nodoti tālāk – vienalga, vai tā būtu žēlastības dāvanu saņemšana no Svētā Gara dievkalpojuma laikā, vai slēpņošana, izmantojot GPS koordinātas. Pretējā gadījumā šāda informācija no noslēpumiem draud pārvērsties nepārbaudāmās ziņās, sazvērestības teorijās un lielpilsētas leģendās – tā piemēram, diezin, vai par noslēpumiem būtu vērts uzskatīt nostāstus par lidojošajiem šķīvīšiem, kas 60. gados nolaidušies ASV, versijas par Kenedija noslepkavošanas “patiesajiem” motīviem un arvien jaunas, cita par citu trakākas idejas par to, kur būtu meklējama dzintara istaba.

Drīz pēc interneta vietnes WikiLeaks izraisītās “kabeļgeitas” sākuma franču avīzē Libération un vēl šur tur publicētais Umberto Eko rakstiņš uz kopējā šim notikumam veltīto publikāciju fona bija, ja tā var sacīt, kā skaidra ūdens malks. Preses izdevumos, kam WikiLeaks censoņi kā lielus noslēpumus priekšlaikus bija uzticējuši pa druskai no drīz vien visu lasīšanai publiskotajām ASV vēstniecību telegrammām, parasti uzmanība tika pievērsta vai nu pašai šādas informācijas izpaušanas likumībai, vai šādām tādām telegrammās izlasāmām “pikantām” detaļām: apzeltītai pistolei Dagestānas augstākās sabiedrības kāzās, Muammara Kadafi attiecībām ar medmāsu, Tunisijas prezidenta znota saviesīgajām vakariņām ar ASV vēstnieka ģimeni, kurās augstā līmenī ticis apspriests jautājums par pirmās Makdonalda ātrās ēdināšanas restorāna filiāles atvēršanas nepieciešamību valstī u.tml. Taisnību sakot, nekas no šīs informācijas nešķita tai veltītās uzmanības vērts – tieši tāpat kā interesantas man nešķiet ASV vēstniecības darbinieku telegrafētās pārdomas par Latvijas politiķu tikumiem, stiķiem un niķiem. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – tas ir arī Eko pieminētais apstāklis, ka vairākums publiskotajos ziņojumus atrodamo faktu, kuri vēstniecību un diplomātu birokrātiskajā sarakstē klasificēti kā konfidenciāli vai slepeni, patiesībā ir publiski pieejamas un nebūt ne pirmā svaiguma ziņas. Savukārt informācija, kas vēstniecības ziņojumos varbūt nav gluži norakstīta no, piemēram, Aivara Ozoliņa komentāriem Dienā, ir bijusi vairāk vai mazāk viegli nojaušama, uzminama vai iztēlojama. Atšķirībā no jau pieminētajiem Kenedija noslepkavošanas “patiesajiem” motīviem, kas katra neprāta nojausmās, iztēlē vai pārliecībā var būt pilnīgi atšķirīgi.

Daudz interesantāki par centieniem pareģot WikiLeaks publiskoto dokumentu izraisītus starpvalstu attiecību saasinājumus vai valstsvīru un valstssievu norietus, man šķiet mēģinājumi notikušo izmantot kā atspēriena punktu pārdomām par lietām, kas bieži vien tieši un pašsaprotami nav saistītas ar telegrammu saturu, slepeno dokumentu iegūšanas paņēmieniem vai WikiLeaks rīcības likumību.

Lūk, antropologs Klāvs Sedlenieks savā blogā publicēja pārdomas par atklātības nesto iespējamo postu. Kā piemēru viņš minēja kādreizējā premjerministra Einara Repšes ideju Ministru Kabineta sēdes padarīt publiskas. “Šī lēmuma rezultātā MK kļuva par formālas, ritualizētas izrādes vietu, kurā svarīgi lēmumi netiek nedz diskutēti, nedz pieņemti. Būtiskās sarunas pārvietojās uz partiju, koalīcijas padomju, oligarhu, zoodārzu un citiem kabinetiem. Tātad centieni agrāk slepeno padarīt par atklātu nestrādā, bet arī pati ideja par to, ka slepenība=ļaunais un atklātība=labais ir aplama. Vai pasaulē tagad klājas labāk, kad mēs esam uzzinājuši, ka Ķīnas augsta ranga diplomāti patiesībā ir visai kritiski attiecībā uz Ziemeļkorejas kareivīgumu?” Ātri nonākot pie vispārinājumiem, Sedlenieks secina: “Lielas un sarežģītas smadzenes cilvēkiem ir attīstījušās ne tikai, lai sazinātos savā starpā, bet arī, lai veiksmīgi maskētu savus patiesos mērķus. Melot māk arī citi pērtiķi, bet cilvēki ir īpaši meistari šajā ziņā. Apģērbs, piemēram, ir noderīgs ne tikai tādēļ, ka salst. Tas ļauj arī veiksmīgi samelot. Evolūcijas teorija māca, ka saglabājas un pilnveidojas tās funkcijas, kuras ļauj indivīdam vai sugai labāk izdzīvot.” Pat ja negrasos būt ar Sedlenieku vienisprātis, jo man šķiet, ka šādā atklātības/noslēpumu traktējumā nevērīgi ir izlaista nepieciešamība ne vien saglabāt noslēpumu slepenību, bet arī ierobežotā apjomā nodot tos tālāk, nevaru teikt, ka par to visu nebūtu aizraujoši domāt. Izmantojot Sedlenieka līdzību par apģērbu, vēl var piebilst, ka pavisam vienkārša atklātības/noslēpuma attiecību ilustrācija varētu būt no erotikas jomas – saskatīt attēlos vai tēlos kaut ko erotisku ļauj ne jau tikai tas, ka redzamais ir apslēpts, bet arī tas, ka apslēpto var diezgan labi iztēloties vai pat zināt.

Arī Umberto Eko, drusku paraizējies par Klintones un Obamas turpmāko likteni, raksta noslēgumā pievēršas patiešām interesantai tēmai. Viņš jau pirms kāda laika esot pamanījis savdabīgu tehnoloģisko atpakaļrāpulību – piemēram, gadsimtu pēc tam, kad bezvadu telegrāfs izraisīja apvērsumu ļaužu saziņā, internets būtībā ir bijis solis atpakaļ, jo tā pamatā ir “telegrāfs”, kas saziņai izmanto fiksētās tālruņu līnijas. Analogie videoieraksti kino cienītājiem ļāva palēnināt skatīšanos līdz pat atsevišķam kadram, bet DVD ierakstos parasti ir vien iespēja filmā pārlēkt no vienas sadaļas uz nākamo. Vienas valsts robežās pārvietoties jau atkal ir izdevīgāk ar vilcienu, nevis ar šķietami modernāko gaisa satiksmi – kaut vai lidostās bezjēdzīgi izšķiestā laika dēļ. Komentējot WikiLeaks traci, Eko atsauca atmiņā slaveno Votergeitas skandālu, kas varas aprindām, iespējams, bija krietni mazāk postošs tikai tāpēc, ka dokumenti nebija pavairoti elektroniskā formātā, bet vienā eksemplārā glabājās ieslēgti rakstāmgaldu atvilktnēs. Uzjautrināts par progresu, kas radījis tikai kreņķus, neērtības un grūtības, Eko savu rakstiņu nobeidza ar cerību, ka WikiLeaks izraisītais nesmukums diplomātus varētu mudināt atgriezties pie romantiskas komunikācijas, sēžot mežā iebraukušās karietēs. Pret šādu saziņas formu man nav nekas iebilstams, vienīgi nedaudz žēl, ka  tādējādi līdz mums varētu tā arī nekad nenonākt vēstniecību darbinieku rakstītās prozas paraugi. Daudzi no WikiLeaks publicētajiem tekstiem spēj priecēt gan ar stila izjūtu, gan asprātību, gan humora izjūtu, un kāda velna pēc šādas dāvanas turēt noslēpumā? Var taču pastāstīt vismaz tuvākajiem draugiem un paziņām, iepriekš gan piekodinot – nevienam citam nestāstīt.