Tiesājot līdzvainīgos

"Polijas pēdējais komunistiskā režīma līderis ģenerālis Voicehs Jaruzeļskis ceturtdien nav atzinis savu vainu "komunistiskajos noziegumos" saistībā ar viņa vadītā režīma izsludināto karastāvokli 1981. gadā. (..) "Es to esmu teicis iepriekš un atkārtoju: es nožēloju, man ir žēl, es lūdzu piedošanu. Taču tas nenozīmē, ka atzīstu savu vainu, kā tas ir formulēts apsūdzībās. Solidaritātei ilgtermiņā bija taisnība, un tā uzvarēja. Taču mēs, toreizējā vara, bijām pareizi savā laikā, un tas pavēra ceļu Solidaritātes uzvarai," paziņoja Jaruzeļskis."

LETA, 2008. gada 2. oktobrī

Kādā 1980. gada augusta rītā pie Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktās kuģubūvētavas vārtiem stāvēja trīs inteliģenta paskata kungi, kuri vēlējās iekļūt kuģubūvētavā, lai tiktos ar tur streikojošo strādnieku līderi - elektriķi Lehu Valensu. Trīs neparedzētos viesus sagaidīja streikojošo strādnieku pārstāvji, kas nekautrējās tieši pavaicāt, ko viņiem vajag. Trīs kungi - viduslaiku vēstures profesors, vēlākais Polijas ārlietu ministrs un Eiropas parlamenta deputāts Broņislavs Geremeks, jurists un vēlāk - pirmais demokrātiskās Polijas premjers Tadeušs Mazoveckis un vēl kāds mazāk zināms ceļabiedrs - nodeva pāris dienas iepriekš 64 poļu intelektuāļu parakstīto atbalsta vēstuli streikojošajiem Gdaņskas kuģubūvētavas strādniekiem un piedāvāja sevi par padomdevējiem. Strādnieku pārstāvis Ježijs Borovčaks pateicās par atbalsta vēstuli, bet teica, ka “padomdevēji mums nav vajadzīgi, jo mēs zinām, par ko cīnāmies, tāpēc, kungi, jūs šeit nevarat ienākt." [1. Kāda Solidaritātes dalībnieka atmiņas ir pretrunā ar to, ko vēlāk stāstīja pats Geremeks, ka tikšanās ar Valensu ir notikusi vakarā un vienošanās par padomdevēju palīdzību streikojošajiem esot panākta ātri. Skat.: Branach, Zbigniew. Mit ojców Założycieli. Agonia komunizmu rozpoczęła się w Gdansku. Torun, 2005/2006.]

Trīs intelektuāļi stāvēja pie kuģubūvētavas vārtiem un netika ielaisti. Tās bija divas dažādas cīņas, kuras izcīnīja vienā un otrā pusē žogam stāvošie. Kuģubūvētavā streikojošie 1980. gada vasarā bija uzsākuši cīņu par savām tiesībām uz godīgu atalgojumu un vēlējās, lai tiktu uzbūvēts piemineklis tiem strādniekiem, kas gāja bojā protestu laikā 1970. gada rudenī, bet viņiem trūka īstas vīzijas par šīs strādnieku kustības nākotni. Savukārt intelektuāļi pretī režīmam nekad nebija stāvējuši tik vienoti kā strādnieki, dažādās intelektuāļu grupas nebija spējušas dot kopīgu pretsparu varai. 1980. gada vasara bija iespēja žoga pretējās pusēs stāvošajiem apvienoties kopīgai cīņai. Bet tikmēr Mazoveckis ar Geremeku stāvēja pie Ļeņina kuģubūvētavas vārtiem un gaidīja, ko strādnieki izlems - turpināt ceļu vieniem un atkal ciest zaudējumus sadursmēs ar miliciju vai tomēr sadarboties. Mazoveckim un Geremekam vārtus atvēra - par spīti streikotāju skepsei pret inteliģentajiem kungiem un visiem 64 atbalsta vēstules parakstītājiem.

Pāris nedēļas vēlāk Gdaņskas strādnieki, pieaicinot par padomniekiem Geremeku, Mazovecki un citus intelektuāļus, izveidoja arodbiedrību Solidaritāte, un tā īsā laikā kļuva par būtisku sabiedrisku kustību. Solidaritātes rīcības dēļ tumšbriļļotais ģenerālis Jaruzeļskis, baidoties no PSRS iebrukuma, 1981. gada decembrī izsludināja karastāvokli. Ielās tika izvietoti tanki un bruņutransportieri, armija izveidoja posteņus, gandrīz visus Solidaritātes aktīvākos dalībniekus internēja vai salika cietumos.

Kas tālāk? Divus gadu ilgs karastāvoklis, apspiesti protesti un astoņu gadu relatīvs miers līdz ‘Apaļā galda” sarunām 1989. gadā, kad Valensa ar saviem tuvākajiem padomniekiem - Mazovecki un Geremeku sēdēja tieši pretī tumšbriļļotajam ģenerālim, kurš pirms astoņiem gadiem viņus visus bija ielicis cietumā.

No Solidaritātes veidošanās līdz pat kustības kā sociālpolitiska spēka loģiskam galam pēc demokrātijas atjaunošanas 1990. gadā Valensa bija priekšplānā, aiz viņa mazāk bija redzams Geremeks, kurš nodrošināja Solidaritātes līderim intelektuāļu atbalstu un padomu brīžos, kad ar intuīciju vien nepietika.

Kas mudināja profesoru Geremeku 1980. gada vasarā doties uz Gdaņsku, lai piedāvātu savus viduslaiku vēsturnieka padomus elektriķim Valensam? Slavenais franču viduslaiku vēsturnieks Marks Bloks, atsaucoties uz savu skolotāju Anrī Pirennu, reiz ir sacījis, ka “vēsturnieka pirmais pienākums ir būt ieinteresētam dzīvē."[2. Citēts no: Geary, Patrick. Historians as public intellectuals. University of Southampton, Centre for Antiquity and the Middle Ages, 2007.] Geremeku dzīve ārpus viduslaikiem interesēja. Viņš gan nebija disidents klasiskā izpratnē. Jau astoņpadsmit gadu vecumā, 1950. gadā Geremeks iestājās Polijas Komunistiskajā partijā, no kuras viņš izstājās pēc astoņpadsmit gadiem, kad padomju un to draugu tanki ieripoja Prāgas ielās. Piecdesmitajos gados Geremeks studēja Rietumos, ASV un Francijā, Sorbonnā. Parīzē Geremeks atkal atgriezās sešdesmito gadu beigās, lai uzrakstītu savu pazīstamāko darbu, novatorisku pētījumu par marginālo slāņu dzīvi vēlo viduslaiku Parīzē[3. Geremek, Bronislaw. Ludzie marginesu w sredniowiecznym Paryzu, XIV-XV wiek. Wroclaw, 1971.], kas uzskatāms par klasiku nabadzības un atstumtības vēstures žanrā. Līdz septiņdesmito gadu beigām Geremeks bija kļuvis jau par starptautisku pazīstamību ieguvušu pētnieku.

Tomēr, atgriežoties pie kuģubūvētavas slēgtajiem vārtiem, ir vairāki iemesli, kāpēc tie sākumā palika ciet. Gdaņskas streikojošie strādnieki nebija muļķi, kad 1980. gada vasaras agrajā rītā trīs kungus uzreiz nelaida iekšā pa kuģubūvētavas vārtiem, jo intelektuāļiem ir grūti uzticēties. Strādnieks var būt partijas biedrs, bet ar savu “būšanu” un “pirmrindnieka” entuziasmu viņš nespēj sastrādāt tādas nepatikšanas, kādas rada kaut vai bikls partijas līnijai uzticams intelektuālis. Intelektuāļi balsta režīmus, palīdz tiem attīstīties, iesaistās to veidošanā, viņi, šķiet, spēj būt režīmiem būtiskāki, nekā masas. Geremeks bija ideālistu paaudzes pārstāvis, kas piecdesmitajos un sešdesmitajos, būdams partijā vai atbalstot to, līdzīgi kā Česlavs Milošs vai Milans Kundera, palīdzēja celt sistēmu, bet tad, pēc 1968. gada vai agrāk, redzot, ka “sociālisms ar cilvēcisku seju” nav iespējams, pameta partiju un atteicās no sociālisma ideāliem. Tas, iespējams, ir šo intelektuāļu lielākais grēks - viņu aizkavējusies mošanās no letarģiskā miega, mošanās, kas nāca jau stipri par vēlu - tad, kad režīms bija kļuvis par ripojošu sniega bumbu, kura noslauka visu savā ceļā no kalna.

Atšķirībā no čeha Kunderas un sava tautieša Miloša, Geremeks kritiskā brīdī nekur prom nedevās. Viņš palika Polijā un karastāvokļa laikā kopā ar saviem biedriem no sētas otras puses kādu laiku pabija ģenerāļa Jaruzeļska maizē. Varbūt tā bija grēku izpirkšana? Var būt, bet arī režīma krišana Geremekam radīja daudz jaunu “grēku”, par kuriem viņu apsūdz pat pēc nāves. Geremeks bija galvenais sarunu vedējs no Solidaritātes puses ‘Apaļā galda” sarunās 1989. gadā un par savu brīžiem mēreno pozīciju pret varu saņēma kritiku no daudz radikālākiem opozicionāriem. Geremeks nebija populārs komunistu atbalstītāju vidū, jo, darbojoties Solidaritātē, plānoja komunisma sagrāvi Polijā, bet arī daudzi opozicionāri nespēj viņam piedot toleranto attieksmi pret ģenerāli Jaruzeļski un citiem komunistu funkcionāriem, kurus Geremeks 1989. gadā uztvēra kā sarunu partnerus, nevis ienaidniekus.

Pēc Broņislava Geremeka nāves autokatastrofā 2008. gada 13. jūlijā kāds poļu žurnālists rakstīja, ka Geremeks ir bijusi vispretrunīgākā personība starp poļu disidentiem un Solidaritātes dalībniekiem, kas jau aizgājuši no šīs pasaules. Viņš nekad nebija tik pazīstams kā Valensa, jo vienmēr bija slavenajam opozicionāram aiz muguras, bet tieši viņu uzskata par atbildīgo Solidaritātes veiksmēs un arī neveiksmēs. Ģenerāli tiesā tiesas zālē, bet intelektuāļa tiesāšana notiek visu laiku, neņemot vērā, vai viņš ir dzīvs vai miris. Ģenerāļa vaina ir taustāma, bet viduslaiku vēsturnieka-politiķa vaina drīzāk morāla. Iespējams, tas ir 20. gadsimta vidus Austrumeiropas intelektuāļa liktenis - būt vainīgam visā, gan komunisma celšanā, gan arī tā sagrāvē.