Tetovētais laiks

We dance round in a ring and suppose,
But the Secret sits in the middle and knows.[1. Tulkojumā: “Mēs dejojam pa apli un minam,/ Bet No­­slēpums sēž vidū un zina.”] 

Robert Frost

Patrīcija vienmēr gribēja būt rokenrols, visvisgalējākais ekstrēmisms, zemākais kritiens, nāve no pārdozēšanas vai kritiens aizā. Jebkura rosīšanās, vienas darbības atkārtošana (izņemot varbūt smēķēšanu) viņas uztverē iemiesoja nejēdzīgu tiekšanos pēc “ci­­tu” atzinības, mietpilsoniskumu, pret ko viņa karoja ar visu savu būtību.

Pēdējo reizi viņu satiku dzemdību namā: nesen biju uzzinājusi, ka Patrīcija ir septītajā mēnesī, gaida dvīņus. Kaut kāda neliela, bet ļoti mokoša vainas sajūta bija viņu beidzot piespiedusi tikt līdz slimnīcai, un es izmantoju izdevību viņu satikt ārpus ikdienas komplekta – drauga, arī narkomāna, lomkām un neārstētas šizofrēnijas izdemolētā, no vecmāmiņas Izoldes mantotā vienistabas dzīvoklī hruščovkā.

Vispirms viņa aši norāva slimnīcas drēbes un iešmauca melnajā, īsajā trikotāžas kleitiņā, ko biju atnesusi. Zemās, sazāļotās, klusinātās balss smiekli drīzāk atgādināja aizvainota bērna elsas, kad viņa, rokām airējoties pa gaisu, sāka lēkāt pa gultu, turpinot lēkšot pa visu palātu ar visu lielo, apaļo vēderu. Bailes, ka viņa nenokrīt, bija tieši tik uztraucošas un bezpalīdzīgas, cik viņa pati – vētraina un neparedzama. Viņu vērojot un piesardzīgi apsaucot, es sajutos visai veca. Kleitiņa izskatījās kā radīta bērnišķīgajai svētā Vita dejai – sarestotās lentītes uz krūtīm un baltā firmas zīme ar zeltītiem burtiem ivritā. “Jaunais Izraēls gūstā,” nez kāpēc nodomāju. Par spīti nekritiskajai un absolūtajai padošanās pozai, uzņemot dzīves triecienus, viņa joprojām bija negaidīti dzīva.

Kad ienāca māsiņa, lai iešpricētu zāles, Patrīcija paklausīgi kā trenēts suns, kurš gaida kārumu par labi izpildītu triku, nogūlās uz sāna. Kamēr māsiņa gatavoja šļirci, Pata teatrāli dudināja:

– Ujujujajajaikāsāpēs...
– Nu, un kad šitos taisīja, – māsiņa pamāja uz tetovējumiem, – tad nesāpēja?
– Tas bija citā dvēseles stāvoklī, – negaidīti rāmi attrauca Pata.

Atceros, reiz viņa nejauši ar flomāsteru uzvilka švīku kaut kur zem ceļgala. Šī līnija viņai ļoti iepatikās, un pāris dienas viņa līniju atjaunoja ar flomāsteru, līdz nolēma pašrocīgi ietetovēt.

Arī citi tetovējumi bija radušies kā kāda notikuma iegravējums. Reiz Pata bija kādā kioskā nopirkusi plastmasas gredzenus; uz viena aplī bija iekļauts burts “a”, anarhijas simbols, uz otra – putna pēdiņai līdzīgā miera zīme. Pēc neilga laika viņa gredzenus atdeva man, jo bija nospriedusi, ka tie pārāk skaisti un būs ļoti žēl tos pazaudēt, tāpēc labāk ietetovēt.

Gredzeni, protams, ir pazuduši. Pirksti arī.

– Es viņiem jau tagad esmu atvainošanos parādā. Redzēju ultrasonogrāfijā – viens no viņiem ar tādu bēdīgu, bēdīgu sejiņu, – Patrīcija pēkšņi izskatījās kā izdzisusi. Bāla, izkāmējusi, nolaistu skatienu viņa sēdēja uz gultas malas:
– Nekļuvu par rokenrola zvaigzni, nenokritu no klintīm... Līdz šim brīdim vismaz varēju lepoties vēl ar to, ka neesmu sev līdzīgus sa­­taisījusi...

Es zināju, ka Patrīcija piekritusi braukt uz ekumenisku rehabilitācijas centru Spānijā, un pie­­sardzīgi ieminējos, vai nebūtu labāk palikt Lat­­vijā.

– Man ir bijis laiks padomāt, tici man, – bērnišķības maska atkal nokrita. – Man no tiem latviešu kristiešiem vemt gribas.Laiks padomāt viņai bija gan. Sīkas zādzības, nekas nopietns, tomēr divi gadi trakomājas cietuma nodaļā. Un pēdējais gads vienistabas dzīvoklī, lietojot visādus sū­­dus, kamēr vecmāmiņa Izolde – izturīgā dzelzs lēdija – gulēja turpat blakus pēc diviem infarktiem.

Atceros pāris reizes bērnībā, kad pie vecmāmiņas bijām atnākušas abas kopā. Ledainā Izolde, Patu ieraudzījusi, it kā atkusa, smaidīdama at­­pleta rokas un tā gari stiepa:

– Mikīīīt...

Patrīcija, spiedzot un tumšajām cirtām plīvojot, metās Izoldes skavās, gandrīz apgāžot jau toreiz trauslo kundzi ar vienmēr ideālo matu sakārtojumu. Kad vētrainā apsveicināšanās bija beigusies, arī es klusi noteicu: “Labdien, vecmāmiņ.” Izolde kaut ko norūca zem deguna un devās klāt galdu, adīt vai darīt kādu citu noderīgu darbu.

Reiz Patrīcija, ietinusi roku džemperī, lai nesadurtos, Ministru kabineta apstādījumos izrāva nelielu rožu krūmiņu. Tētis, kurš bija turpat blakām, murmināja kaut ko līdzīgu tam:

– Nēnuvaipatiešām? Vaitunepārspīlē?

Krūmiņu Patrīcija aiznesa Izoldei. Bija redzams, ka viņa ļoti priecājas, bet, tāpat kā tētis, atkārto vēl un vēl:

– Nē, nu nevajadzēja, tas jau droši vien šausmīgi dārgi...

Mežonīgo puķi Izolde iespundēja galda vidū sīkā māla vāzītē. Noputējis grāmatplaukts, su­­venīru ekspozīcija, parkets un skaļi tikšķošs pulkstenis. Rozes klātbūtni šajā patinas ap­­vilktajā kārtībā attaisnoja vienīgi pavērtais logs uz pagalmu, kur zaļoja milzīgs kastaņu koks – tikpat nepiedienīgi brīvs un garlaikots.

Tur, no tā kastaņkoka pakājes, gadus piecpa­dsmit vēlāk Patrīcija vecmāmiņas logā ielidināja ķieģeli, jo Izolde bija izlikusi no mājas Patrīcijas vienacaino ielas kaķi.

Vēlāk Izoldei nelielā, bet skaistā centra dzīvokļa vietā ar kastani iesmērēja sīku dzīvoklīti Āgenskalna hruščovkā, kurā viņa arī sagaidīja nāvi.Vakar satiku tēti. Viņš man iedeva ap­gramstīt pildspalvu, ar kuru rakstot, ie­­degas sarkana lampiņa; pildspalvai iekšā bija arī burbuļpūšamais, kas pūš tādus mazus burbulīšus, un galā vēl arī zīmodziņš. Man tā ļoti patika, bet tētis teica, ka atdot nevarot – pats vēl gribot paspēlēties.

Pirms vairākiem gadiem, kad vēl dzīvoju Ģer­trūdes ielā, tētis man, kā viņš pats to sauc, “iedeva ilgstošā lietošanā” 20 cm garu, mīkstu, dabiska paskata gumijas krokodilu ar pīkstuli mutē. Ne reizi vien atrados tuvu sirdstriekai, kad aizdomājusies biju uzkāpusi tam virsū. Šo patīkamo izstrādājumu biju veiksmīgi izspiedusi no apziņas, līdz vakar tētis ieminējās, ka gribētu to atpakaļ – “lai, ejot sēņot, varētu biedēt meitenes”. Krūšu kabatiņā tētim bija zobu birste un kaklā ie­­kārts neliels ventilators bez propellera. Kad bērnībā ar mammu apciemoju tēti trakomājā, viņš zobu birsti neizlaida no rokām visu apciemojuma laiku.

Lai novērstu tēti no iedziļināšanās krokodila pazušanas apstākļos un neizbēgamās vaininieku meklēšanas, es aizrādīju, ka kaklā pakārtajam ventilatoram nav spārnu. Tētis pikti pameta ar roku, jautājumu aizgaiņādams kā mušu.

Katru reizi, kad satiekamies, viņš savā fotoaparātā man rāda bildes ar kaķiem, kas ir jau viņa pastāvīgie modeļi tik-un-tik gadus, un arī tādiem, ko uzņēmis pa ceļam.

– Es jau tur tā un taisos nospiest slēdzi, a košakiņš pēkšņi pielec – vai tur kāds durvis skaļāk aizcirta, vai kas.

Vēl viens, kurš tikpat kaislīgi fotografē kaķus, ir puisis, ar ko esmu kopā – lai ko šis “kopā” arī nozīmētu, jo lielāko kopā būšanas laiku mūs šķir pāris tūkstošu kilometru.

Kad viņam pastāstīju, ka nomirusi Patrīcija, viņš steigšus sāka demonstrēt kādā Maskavas veikaliņā atrastu pīkstošu āmurīti ar smaidošu sejiņu – otrā pusē, protams, bija burbuļpūšamais, kas pūš tādus mazus burbulīšus,un – nē, tas nebūs man, jo pašam vēl jāpaspēlējas.Patrīcija izlavījās no dzemdību nama uz­­smēķēt un pie viena pavadīja mani uz pieturu.

– Jā, es nekļuvu par rokzvaigzni, nenokritu no klints, nenomiru no pārdozēšanas. Laikam jau jābeidz saiet pārcilvēkā un jāsāk priecāties par tām mazajām lietām.

Piemēram, siermaizēm. Kad man bija 14, bet Patrīcijai – 20, mēs blandījāmies pa naktīm, izdomādamas visādas jocīgas nodarbes. Mēs spaini pa spainim piebērām istabu ar smiltīm no grants kaudzes pie Ministru kabineta – ne­­sām visu nakti. Bez mērķa, izsalkušas un pārpīpējušas jēgu, streļījām cigaretes uz sacensībām un čurājām Brīvības ielas vidū. Vienkārši tāpēc, ka – “Slabo?”.

Ģertrūdes ielas pretējā pusē bija veikaliņš, kura atvēršanu mēs reizēm gaidījām, sēdēdamas uz ietves malas. Ģertrūdes iela lēni iesila un pielija ar saules gaismu. Mūsu maiņa bija beigusies, vēders kurkstēja, bet bija labi, mēs nerunādamas sasmaidījāmies. Nakts bija beigusies, un mēs vairs ne uz ko necerējām un neko negaidījām. Izņemot veikala atvēršanos, protams. Tikko veikals atvērās, mēs nopirkām mikroviļņu krāsnī sildītas siermaizes, par 20 santīmiem. Tad apsēdāmies atkal uz ielas vai turpat veikalā un apēdām vispirms maliņas, bet tad – viducīšus.

– Piecpadsmit. Par piecpadsmit santīmiem, – Patrīcija sērīgi piebilda.
– …un ko mēs tā nesatiekamies nemaz vairāk? – viņa atgriezās līksmā, palaidnīgā bērna lomā.
– Tu izvēlējies diezgan atšķirīgu ceļu.
– Jā, – viņa uzreiz piekrita. – Bezceļu, – Pata skumji pasmaidīja un iebēra savā tukšajā tabakasmakā pusi manas tabakas.

Sapratu, ka viņu vairs nesatikšu.

Trolejbusā gar acīm griezās ainas no Džārmuša filmām.
– You don’t speak Spanish, right?
– Do you have any tobacco?

No pīpēšanas bija slikti, gribējās ēst.

Jau atkal pilnīgi apreibušo Patrīciju cauri Lietuvai (lai apietu sodāmības dēļ uzlikto aizliegumu izbraukt no valsts) uz Spāniju ar milzīgiem pūliņiem, strīdiem un pierunāšanu aizdabūja viņas varonīgā jaunākā māsa no mātes puses.

Vakarā pirms Patas aizbraukšanas nosūtīju viņai īsu vēstuli, kas beidzās tā: “Ja tu būsi tur, uz kurieni tu brauc, tad es tevi apciemošu, to es apsolu.”

Slimnīcā mēs runājām arī par grāmatām un lasīšanu, un Patrīcija teica, ka viņai nav nekādas intereses lasīt to, kas kaut kādā aspektā nav spēcīgāks par visu, kas iepriekš lasīts. Ieliku vēstuli Iana Makjuana grāmatā “Bezgalīgā mīlestība”. Šo grāmatu kādreiz sāku lasīt lidostā, gaidot mīļoto. Pirmajās lappusēs bija aprakstīta tieši sagaidīšana lidostā. Sižets vijas ap gadījumu, tā aculieciniekiem un sekām, ko tas izraisījis. Kāds cilvēks, iespējams, veltīgi, iet bojā, cenšoties glābt bērna dzīvību. Traģiskais gadījums izraisa dramatiskus pārdzīvojumus un kardinālas izmaiņas citu notikumā iesaistīto dzīvēs.

Nezinu, vai Patrīcija sāka grāmatu lasīt.

RETO centrā viņa nodzīvoja nedaudz mazāk par diviem mēnešiem, atstāja zīmīti ar bērnu vārdiem – Frederiko un Alberto – un nokrita no kāpnēm. Bērni ir dzīvi un, cik var spriest, brīnumainā kārtā veseli. Fotogrāfijās, ko Patrīcijas māsa uzņēmusi Spānijā, redzams, ka viens izskatās ļoti skumīgs.Pēdējo reizi, kad tētis ar Patrīciju sazvanījās, viņa uztraucās par vienacaino kaķi, ko Izolde reiz tik neveiksmīgi mēģināja izlikt no dzīvokļa. Lūdza, lai atsūta bildes. Tētis teicis, ka “nav vairāk bilžu, nu kā man var būt, ja viņš aizlaidies?”. Mēģinājis iestāstīt – “tu par sevi un bērniem domā labāk. Gan jau kaķis ticis labā maizē, ja jau atpakaļ nenāk”.

Cerams, ka Patrīcija arī tikusi labā maizē.

Viņas dēļ esmu sapratusi, ka dažreiz dienu putas izskalo tieši tās mazās lietas – burbuļpūšamo, kas pūš tādus mazus burbulīšus, vaisiermaizi, nevis rokenrolu un vispasaules revolūciju.