Teorijas gals

Krīzei, kas viesusi haosu Rietumu pasaules ekonomikā, šķiet, ir izdevies arī iesēt dīvainas idejas dažu cilvēku galvās – tostarp tieši tajās, kas atbild par kapitālistiskās pasaules vislielāko vērtību, televīzijas bildīti. BBC nesatricināmā britu snobismā bija ignorējusi visas pēckara franču filozofijas pastāvēšanu, bet nu uzaicināja uz programmu ”Hard Talk” pazīstamo Parīzes kreiso intelektuāli Alēnu Badī, kurš kontinentā ir ļoti populārs. Raidījuma vadītājs uzdeva filozofam pašreizējos apstākļos visvienkāršāko jautājumu: “Vai tagadējā krīze varētu novest pie marksisma triumfa?” Tomēr nekādu tiešu atbildi viņš tā arī nesagaidīja. Radikālais revolucionārais domātājs bija tikpat piesardzīgs kā mūslaiku baņķieris, kuram lūdz kredītu automobiļu korporācija; viņš izvairījās, lika priekšā pagaidīt līdz pilnīgai skaidrībai par kapitālisma pašreizējā satricinājuma mērogu un sekām.

Badjū bija taisnība. Diez vai kāds no īsteniem marksistiem priecāsies par šo krīzi – viņi paši nejūtas stipri, Marksa (Trocka, Altisēra, Badī, vienalga, kura) teorijām, kā noskaidrojas, nav gandrīz nekāda sakara ar to, kas pašreiz notiek. Tiesa gan, arī citas teorijas acīmredzami neraujas kļūt par universālu atslēgu tagadējai situācijai pasaulē. Un tas nepavisam nav tādēļ, ka būtu vērojama mūsdienu sabiedrisko noskaņojumu mērenība vai postmodernistiska neuzticība “lielajiem projektiem”. Tieši otrādi, sabiedrība joprojām kāri tver jebkuru mājienu uz “ideoloģisko”; pat tie, kuri veltījuši sevi komunisma, liberālisma, nacionālisma analīzei (ar tai sekojošu atmaskojumu), sarosās, izdzirdot kādu atgādinājumu par tēmām, ko iepazinuši savās kritiskajās studijās. Cilvēki, kas kļuvuši slaveni ar totalitārā kino detalizētu analīzi, tvīkst, jau ieraugot pirmos staļiniskas filmas kadrus; tie, kas nosirmojuši, pētot neoliberālisma neliberālos pamatus, izjūt satraukumu, ja viņu klātbūtnē piemin Poperu; nelaiķis filozofs Aleksandrs Zinovjevs, kurš izsmēja Marksa loģiku, mūža nogalē publicējās avīzē Pravda. Visbeidzot, tas pats “vienkāršais cilvēks”, kurš it kā neinteresējas ne par ko citu, izņemot šopingu un televizoru (datoru), pēkšņi izrādās idejisko cīnītāju pirmajās rindās: te pret viesstrādniekiem, te pret atmosfēras piesārņošanu, te pēkšņi – jau pret pašu vispasaules cionismu. Un tomēr, teorijas, politiskās teorijas, kas varētu tikt likta ideoloģijas pamatā, pašlaik nav. Haotisks lozungu un nesistemātisku prātojumu savārstījums, 19. un 20. gadsimta “lielo stilu” paliekas – ne uz ko citu šodien cerēt nav iespējams. Protams, atsaucoties uz Marksu, var pļāpāt par “šķiru cīņu” un pat par “ražotāja atsvešināšanos no saražotās preces”, taču tas nedos neko citu kā vien morālu apmierinājumu un banālu baudu. Kā skaidrojošs modelis (un – it īpaši! – kā “nākotnes tēls”) marksisms, komplektā ar liberālismu, nacionālismu vai gluži vienalga ar ko vēl, nav iespējams. Iespējams ir vienīgi pragmatisks konkrēto dzīves fenomenu skaidrojums, izmantojot dažādas procedūras, lai arī tās būtu tīri teorētiskas. Bet par “teoriju” to nosaukt nevar.

Dīvainā kārtā izrādījies, ka tā pati globalizācija, kura it kā visu unificē, padara noteiktu domas un dzīves veidu universālu, ir novedusi pie tā, ka visai pasaulei universāli tagadnes iekārtošanas modeļi nav iespējami, tāpat kā nav iespējams kaut cik vienots “nākotnes tēls”. Pēdējais universālistiskais projekts dīvainā kārtā bija “bušisms”; es runāju nevis par Buša jaunākā neveiklo frāžu un pārteikšanos kopumu, bet par stabilo ieskatu, ka ir iespējams uzcelt vienotu, demokrātiski iekārtotu un mēreni reliģiski konservatīvu pasauli. Lai cik runātu par ASV “patiesajām pragmatiskajām interesēm” nelaimīgajā Irākas avantūrā un citiem prezidenta Buša pasākumiem, amerikāņu politika pirmajos astoņos 21. gadsimta gados bija viscaur ideoloģiska, abstrakta un universālistiska. Tādēļ parastais veselais saprāts, pie kura turas Obamas administrācija, jau liekas radikāla brīvdomība, tāda kā plaukstoša sarežģītība. Jauno ASV prezidentu bieži jauc ar inteliģentiskajiem utopistiem-pārveidotājiem – un velti. Vienkārši viņš lielajā politikā atjaunoja cieņu pret atsevišķu gadījumu – katrs atsevišķs fenomens tiek aplūkots konkrēti, bez paranojiskiem mēģinājumiem visu saistīt ar visu. Šizofrēnija paranojas vietā – lūk, galvenais mūsu pasaules ieguvums pēdējos mēnešos.

Galveno “univesālistu” amatam neder arī islāma fundamentālisti. Jā, viņi klaigā par drīzo Korāna un šariata triumfu visā pasaulē, taču praksē pierādījies, ka šie sprediķi tiek lasīti diezgan izolētās grupās, kas nevar saprasties arī savā starpā. Vēl vairāk, pat lielā mērogā fundamentālistisma idejas skar tikai daļu pasaules iedzīvotāju – musulmaņus; pie tam nākotne, kādu viņi piedāvā saviem piekritējiem, ne sevišķi atšķiras no tagadnes. Tā ir līdz loģiskajam galam novesta šariata nākotne; ko tādā gadījumā darīt ar “neticīgajiem”, nav īsti skaidrs. Daži ierosina visus, ko var, pievērst īstenajai ticībai, bet pārējos – iznīcināt; bet kā viens, tā otrs ir tik apgrūtinoši, ka nākas iztikt pašiem ar savējiem. Globāla ideoloģija no islāma fundamentālisma neiznāks.

Tas pats attiecas arī uz visu veidu sociālismu. Tikai atšķirībā no galēja islāmisma sociālisma nākotne jau ir bijusi. Šodien tā ir daudzām sirdīm mīļa retrospektīva utopija, kas zaudējusi savu vispārējo raksturu, nekas vairāk. Atsevišķs vēsturisks nerefleksētas apziņas gadījums. Neviens nespēs paskaidrot šodienas proletārietim, kāds sakars ir starp cīņu par algas palielināšanu un gaišo nākotni, kurā algu nebūs vispār. Patiešām, sociālisms un komunisms vienmēr ir slikti sadzīvojis 19. un 20. gadsimta kreisajā projektā – spītīgā arodbiedrību pretošanās darba devējiem neturējās kopā ar hēgeliskajām shēmam. Tādēļ uz austrumiem no Berlīnes valdīja Hēgelis komplektā ar Makjavelli, bet uz rietumiem – arodbiedrības līderis naģenē.

Visbeidzot, divi jaunpienācēji pēdējo gadu desmitu ideoloģijas izrādē – antiglobālisms un radikālais ekoloģisms. Tie ir visai līdzīgi; vispirms savā tradicionālistiskajā, konservatīvajā pamatojumā. Gan viens, gan otrs piedāvā nākotni, kas sakombinēta no dīvaini saprastas pagātnes; viens piedāvā atgriezties laikos bez makdonaldiem un pārnacionālajām korporācijām, otrs – pasaulē bez atomelektrostacijām, naftas ieguves torņiem un automobiļu dzinējiem. Galvenais iebildums pret viņiem varētu būt teleoloģisks; kādi, piemēram, ir antiglobālistu mērķi? Ko viņi vēlas, ja nerunājam par sasistām vitrīnām, apgāztām automašīnām un ievainotiem policistiem? Vai viņi domā sagrābt varu – nu, vismaz vienā valstī, vismaz vienā pilsētā? Nē. Vai viņi grib pārliecināt sabiedrību, ka viņiem ir taisnība? Nē, jo viņu rīcības veids ikvienā normālā cilvēkā izraisa riebumu; turklāt, par ko tieši antiglobālisti gribētu pārliecināt mietpilsoņus? Par to, ka karš Irākā – tas ir slikti? Mietpilsonis pats to zina. Vai varbūt par to, ka Rietumi joprojām ekspluatē Austrumus (precīzāk, Ziemeļi joprojām ekspluatē Dienvidus)? Neviens par to nešaubās – būdami gatavi pat aizmirst, kā ķīnieši pumpē naftu no Sudānas un Nigērijas. Viss ir tā, kā viņi saka: pasaule ir netaisnīga, bagātie ir viltīgi un nelietīgi, nabagie ir apspiesti, bet mūs joprojām muļķo. Un kas tālāk? Kādu no tā visa var izdarīt secinājumu? Nost – ar ko? Nost ar nelaimīgajiem bigmakiem? Ar Rietumiem? Ar politiku? Ar dzīvi? Antiglobālisti neatbild, un viņi arī nevar atbildēt.

Kaut kas līdzīgs notiek arī ar ekoloģisko kustību. Cilvēks apdraud dzīvību uz Zemes? Tiesa. Ciniskie kapitālisti iznīcina džungļus? Un kā vēl! Japāņi slaktē vaļus. Kurš gan strīdēsies pretī, – un ne tikai japāņi. Dūmeņi kūp? Kūp. Frāžu savārstījums “zaļajiem” aizstāj ideoloģisku sistēmu; “Zaļā Pasaule” ir vien lieliska metafora, kas aizdomīgi līdzinās augu vai šampūna reklāmai. Taču briesmīgākais “zaļajiem” ir kas cits. Viņu lozungus jau sen ir pārtvēruši tie, pret kuriem viņiem pēc idejas būtu jācīnās – valdības un korporācijas. Rietumu cilvēka apziņā tagad galvenais cīnītājs par dabu ir Alberts Gors un pat Baraks Obama, bet nevis nezināms pašaizliedzīgs ekologs, kas triecienā ieņem kuģi ar kodolatkritumiem. Visbeidzot – cīņa par apkārtējās vides saglabāšanu nav absolūta vērtība visā pasaulē. Neviens nepiesārņo šo pašu vidi ar tik vientiesīgu vienaldzību, kā tā saucamo “attīstības valstu” iedzīvotāji. Pat ja apkārtējās vides aizstāvji izmanītos formulēt savu teoriju, tā nevarētu pretendēt uz universālismu. Bet žēl – “zaļie” taču ir vienīgā masu kustība, kas nebalstās rasu, šķiru, nacionālajā vai reliģiskajā, bet gan antropoloģiskajā solidaritātē. Šī kustība vēršas pie cilvēkiem vispār, pie visiem Zemes iedzīvotājiem, tā “strādā” Dabas un Kultūras attiecību telpā, tādēļ tā varētu būt šodien teorētiskajā ziņā visinteresantākā. Taču “zaļie” diemžēl ir principiāli nevēsturiski – un tas viņus iemāna lamatās: lai gan viņi domā, ka vēršas pie “vienkārši cilvēka”, ekologiem nākas vērsties pie “mūsdienu Rietumu cilvēka”, bet tas ir noteiktas vēstures produkts. Un viņi paši jau arī ir tāds pats produkts. Antropoloģisko solidaritāti izjauc piederība vēsturiski noteiktam domāšanas tipam.

Kas tad atliek, ja “teorija” nav iespējama? Paliek “prakse”, precīzāk sakot – “prakses”, un tādas faktiski arī ir visas pašreizējās masu kustības, kas pretendē uz universālumu. Uzvedības prakses, dzīves veida prakses. Nevajag aizmirst, ka tās visas lielākā vai mazākā mērā uzskata sevi par revolucionārām – tikai runā par dažādām revolūcijām: islāma, ekoloģiskajām, sociālistiskajām, “nacionālajām”. Atšķirībā no “revolucionārās teorijas” un “revolucionārās ideoloģijas”, kuru pastāvēšana šodien nav iespējama, “revolucionārās prakses” ir ne vien iespējamas, bet arī vienīgās nepieciešamās – protams, tiem, kuri patiešām vēlas revolūciju. Cilvēku, kas vēlas radikāli mainīt sabiedrību (nevis valsti, kas šodien uztrauc reti kuru, ja nu vienīgi profesionālus politikāņus), nav nemaz tik maz. Bet tas nozīmē, ka mēs piedzīvosim daudz ko interesantu.