Tallinas monumenta karš

Kolēģes zvans no Vācijas mani pamodināja 26. aprīļa naktī. Viņa internetā bija iegājusi “Delfu” ziņu portālā un izlasījusi kaut ko pavisam neaptveramu. Pa Tallinas centru pārvietojoties krievvalodīgu marodieru pūlis, sasistas daudzu veikalu vitrīnas, veikali ar izsistajiem logiem tiek apzagti, itin kā Tallinā nebūtu policijas. Iepriekšējās dienas pievakarē biju uzturējusies pie Nacionālās bibliotēkas Tenismegi, kur kopš 1947. gada stāvēja Tallinas atbrīvotājiem veltītais monuments. (Viduslaiku Tallinā Tenismegi bija nomale, bet mūsdienās tā ir pilsētas centra daļa, kur atrodas arī Nacionālā bibliotēka un viena no pirmajām igauņu draudzei celtajām baznīcām – Kārļa baznīca.) Kopā ar Freyja Film producentu un režisoru Tenu Virvi filmējām ap monumentu sapulcējušās ļaužu masas un jukas. Visu aizvadīto gadu dažādi noskaņotu grupu viedokļu krustugunīs stāvējušo monumentu un zaļo zonu tā priekšā policija 25. aprīļa naktī bija nosegusi ar milzīgu telti. Ar metāla žogu un dzīvu policistu ķēdi norobežoto teritoriju kopš agra rīta ieskāva ziņkārīgo pūlis. Cilvēki stiepļu žogā sprauda puķes, skanēja pārspriedumi par monumenta tālāko likteni, bija tādi, kas priecājās par apjomīgo policijas akciju: Igaunijas valsts beidzot parādījusi spēku. Todien Igaunijas plašsaziņas līdzekļi izplatīja premjerministra Andrusa Ansipa paziņojumu par Tenismegi notiekošo: “Pie monumenta iespējami apglabāto karavīru mirstīgo atlieku izrakšana sāksies tuvākajā laikā un ilgs vismaz divas nedēļas, varbūt arī trīs četrus mēnešus...” Par spīti tam Tenismegi telti ielencošajā pūlī skanēja jociņi, ka teltī varbūt jau tiek numurēti monumenta kaļķakmens pilona akmeņi. Izplatījās baumas, ka monuments tiks pārvietots uz militāro kapsētu piepilsētā.

27. aprīļa rītā Tallinas centrs bija līdz nepazīšanai izpostīts. Ejot pa pilsētu, bija neiespējami noticēt, ka redzētais ir realitāte. Kaut kas tāds līdz šim vienmēr bija noticis kaut kur citur. Telekanāli atkārtoti rādīja nakts notikumus, bija arestēti simtiem cilvēku[1. Vairāk nekā piecdesmit joprojām atrodas arestā, viņus tiesās ne agrāk kā septembrī. Starp arestētajiem ir arī astoņpadsmitgadīgais Marks Sireks, kas izrādījās organizācijas Naši igauņu komisārs.], ļaudis tika aicināti atpazīt kiosku un veikalu tukšotājus, kas, stiepdami preces, bezrūpīgi māja videokamerām. Uz ielas intervētas krievvalodīgas meitenes paziņoja, ka notiekošais ir protests un tas vēl turpināsies.

Krievvalodīgajiem šķita, ka ar viņiem nerēķinās, viņi ir iespiesti kaktā un valdība viņus uzskata par nevērtīgiem. Par nacionālā naida simbolu kļuvušais monuments, acīmredzot arī ar visai dedzīgas Krievijas propagandas mašīnas palīdzību, vairs neatradās vietā, kur bija ierasts nolikt ziedus 9. maijā un fotografēties kāzu dienā. Pēc premjerministra rīkojuma tas 26. aprīļa naktī telts aizsegā bija demontēts. Bronzas karavīrs pēc plašsaziņas līdzekļu ziņām bija aizvests kaut kur glabāšanā, bet kaļķakmens pilons 20 autokravās aizvests nebūtībā. Igaunijas sabiedrība vienas nakts laikā bija nepārprotami sašķēlusies divās daļās. Igaunijas igauņvalodīgā daļa klausījās vietējās radiostacijas un skatījās valsts televīzijas speciālreportāžas; braucot uz darbu ar autobusu, pirmo reizi sapratu, ka krievvalodīgais autobusa vadītājs un liela daļa citu krievvalodīgo iedzīvotāju savu informāciju gūst no citiem avotiem, no krievu radiostacijām un televīzijas, kas tūlīt bija ķērušās pie masīva uzbrukuma Igaunijas Republikai. Teksts, kas skanēja no autobusa radio un, piemēram, poliklīnikas garderobistes mazā kabatas radio, bija diametrāli atšķirīgs no tā, kas skanēja manās mājās un muzejā, kur es strādāju.

27. aprīļa naktī pilsētā atkal notika postīšana un demolēšana. Pēc dažām dienām kāds zobgalis grautiņu naktis nosauca nosauca par “Hugo Bosa nakti” un “Armani nakti” – pēc izdemolētajiem veikaliem. Kopā ar Tenu Virvi 23. aprīlī laikrakstā Eesti Päevaleht bijām publicējuši rakstu par Tenismegi monumentu, aicinot saglabāt pieminekli, kam neapšaubāmi bija mākslinieciska vērtība. Taču pēc dažām dienām jau bija noticis tas, ko ārpus Igaunijas nosauca par Tallinas monumenta karu. Sevišķi sāpīgi bija skatīties uz teātra Estonia izsistajiem logiem, uz grāmatveikalu un pazīstamu kafejnīcu ar finieri aizsegtajiem logiem, uz kuriem rakstīts “Mēs strādājam”. Staigājot pa pilsētu, kur joprojām daudzi logi aiznagloti, mani pārņem pretrunīgas jūtas. Būdama mākslas zinātniece un humanitāru izglītību guvusi inteliģente, es nevaru atbalstīt par mākslas darbiem uzskatāmu skulptūru aizvešanu no vietām, kurām mākslinieki tās radījuši. Igaunijā 20. gadsimta laikā, mainoties dažādiem politiskajiem režīmiem, ir iznīcināts ļoti liels skaits monumentu. Tallinā esmu dzīvojusi kopš pirmā dzīves gada, pašlaik jau 53 gadus, un ļoti mīlu savu pilsētu. Kā mākslas zinātniece labi pazīstu savas pilsētas pieminekļus, un pēc aprīļa nogales “Kristāla nakts” man ir sajūta, ka arī es esmu aplaupīta, izpostīta un pazemota.

Kas tad īsti bija šis monuments, kura dēļ Igaunijas sabiedrība nepārprotami sašķēlās divās daļās, par spīti 16 gadu laikā integrācijas programmās iztērētajiem miljoniem un daudzām institūcijām, kas bija radītas tieši tādēļ, lai novērstu šādas situācijas? Kāda bija notikumu secība, un kas patiesībā Tallinā notika? Acīmredzot pašlaik vēl ir par agru uz visu atbildēt, notikumi vēl ir pārāk svaigi, un Tenismegi monuments visā notikušajā, protams, spēlēja tikai iegansta lomu. Sabiedrības sašķeltības iemesli ir daudz dziļāki, un ne tikai Igaunijā, bet arī citās bijušajās Padomju Savienības republikās, kur pašreizējo nacionālo sastāvu noteica Otrā pasaules kara iznākums.

1947. gadā netālu no Tallinas Kārļa baznīcas Padomju okupācijas varas uzstādītais Tenismegi monuments acīmredzot ir vienīgais publiskais Igaunijas mākslas darbs, kas uz mirkli nonāca visas pasaules ziņu aģentūru interešu orbītā. 2006. gada 9. maijā pie monumenta notika konflikts, kura gaitā sarkano veterānu pārstāvji izrāva Igaunijas karogu no Bronzas kareivja pretinieku piketa rīkotāja nacionālista Jiri Bēma rokām. 10. maijā Jiri Līms un Tīts Madisons nāca klajā ar aicinājumu Bronzas kareivi no Tenismegi aizvākt. Maijā notika vēl vairākas nacionālistu rīkotas tautas pulcēšanās, kam monumenta aizstāvji atbildēja ar t.s. antifašistiskās komitejas un organizācijas “Nakts sardze” izveidošanu. Policija aicināja iedzīvotājus nepulcēties Tenismegi un, lai novērstu incidentus, nodrošināja to ar policijas apsardzi, kas ilga līdz 2006. gada oktobra sākumam. Viss tālākais vairs neietilpst korekta risinājuma rāmjos, Igauniju atkārtoti parādot starptautisko telekanālu ziņu ekrānos kā savādu vietu, kur par sāpīgu pagātni tiek sodītas pilsētas skulptūras.

2006. gada 11. oktobrī Reformu partijas, Isamaa un Res Publica savienības, kā arī Sociāldemokrātu partijas Parlamenta deputāti iesniedza Karavīru apbedījumu aizsardzības likuma projektu un Aizliegto būvju pārvietošanas likuma projektu. 2007. gada 10. janvārī parlaments ar 66 balsīm “par” pieņēma Karavīru apbedījumu aizsardzības likumu, un 11. janvārī prezidents Tōmass Hendriks Ilvess to izsludināja. Karavīru apbedījumu aizsardzības likums deva pamatu pārapbedīt mirstīgās atliekas, kuru apbedījumi atrodas nepiemērotās vietās, piemēram, parkos, apstādījumos, ēkās ārpus kapsētām, vietās, kur uz apbedījumiem notiek masu pasākumi vai atrodas ar apbedījumiem nesaistītas būves, tāpat vietās, kur nav iespējama pienācīga kara apbedījumu uzturēšana. Likuma 10. paragrāfā noteikts, ka pārapbedāmo mirstīgo atlieku līdzšinējā atrašanās vietā stāvējušie monumenti un citas kapa zīmes jāpārvieto uz mirstīgo atlieko jauno apbedīšanas vietu. Bronzas kareivja aizstāvji likumu interpretēja ka tiešu uzbrukumu monumentam, un likums izpelnījās kritiku Krievijas oficiālajās aprindās un plašsaziņas līdzekļos. “Nakts sardze” draudēja ar nemieriem. Aizliegto būvju pārvietošanas likumprojektu parlaments pieņēma 2007. gada 15. februārī, 46 deputātiem balsojot “par”, bet 44 – “pret”. Saskaņā ar 13. februārī veikto labojumu, valdībai Bronzas karavīru no Tenismegi vajadzēja pārcelt 30 dienu laikā pēc likuma stāšanās spēkā. 22. februārī prezidents paziņoja, ka likumu neizsludinās, pamatojot savu lēmumu šādi: “Likums nonāk pretrunā ar vairākiem Igaunijas Republikas pamatlikuma noteikumiem, galvenokārt ar varas dalīšanas principu.”

Viens no Tallinas skaistākajiem monumentiem steidzami tika padarīts tikai par iespējamu karavīru apbedījumu kapa zīmi. Tā kā esmu mākslas zinātniece un arī Igaunijas Mākslas muzeja Tēlniecības nodaļas vadītāja, man ir absolūti neizprotams, kā monumentu ar māksliniecisku vērtību piepeši var uzlūkot tikai par apgrūtinošu kapa zīmi. Politiskās nesaskaņas atrisinās, un cilvēku viedokļi, laikam ejot, mainās. Taču upurētas kultūras vērtības lielākoties netiek atjaunotas, lai gan ir arī izņēmumi.

Kā ebreju mātes meitai man bieži bijis grūti klausīties vecu igauņu sieviešu atmiņās par kara gadu Tallinu, kur vakara stundās bijis droši pārvietoties tad, ja aiz muguras skanējuši vācu militāristu zābaku soļi. Manas mātes ģimene kara gadus aizvadīja Mari. Pēc atgriešanās atklājās, ka no pazīstamajām ebreju ģimenēm nekas daudz nav palicis pāri. Daļa no tām bija aizvestas un pazudušas nebūtībā vācu varas gados, bet daļu Staļina pakalpiņi bija aizveduši uz Sibīriju kopā ar deportētajiem igauņiem. Kā vēsturniecei man jāsaprot igauņu alerģija pret padomju “atbrīvotājiem”. Grūti mīlēt to, kas iznīcinājis jaunas kultūrtautas valstisko neatkarību un gadu desmitiem īstenojis genocīdu pret nāciju un kultūru. Tajā pašā laikā man grūti izprast nacionāla naida vēršanu pret mākslas darbu. Šķiet, ka igauņi par vēsturē pieredzētajām sāpēm ir sodījuši vienu pieminekli.

Starp citu, Igaunija ir viena no nedaudzajām nacionālajām valstiņām, kur joprojām nav centrālā nacionālā monumenta vai citas simboliskas piemiņas zīmes vai vietas, kur vairums iedzīvotāju varētu saskatīt identitātes simbolu. Neatkarīgā Igaunijas Republika savā zemē pastāv jau sešpadsmit gadu, bet kur igauņiem vajadzētu iet ar savām atmiņām par pēdējo pasaules karu?

Celdami kapitālistisku valsti, pamazām pazaudējam spēju novērtēt mākslas darbus pilsētas vidē to radīšanas kontekstā. Vēsturiskās atmiņas pazušana ir iemesls, ka tieši Tenismegi monuments, kas starp daudzām padomju piemiņas zīmēm pozitīvi izcēlās ar savu vienkāršību un nopietnību, ir kļuvis par igauņu pašiznīcinošās nekulturālības simbolu.

Mūsdienu igauņu vidējā paaudze droši vien bieži, vismaz ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, redzējusi tipiskus padomju Lielā tēvijas kara monumentus, kas joprojām atrodas katrā padomju impērijai piederējušā pilsētā un arī citviet Austrumeiropā. Tur stāv padomju karavīrs, seja virzienā uz rietumiem, galvā līdz acīm uzmaukta ķivere, ierocis vienā un bērniņš otrā rokā, skarbais skatiens vērsts tālumā. Viens no šādiem tipiskiem monumentiem ir, piemēram, Berlīnes Treptovas parkā stāvošais “Berlīnes izvarotājs”.

Tenismegi stāvēja sērojošs igauņu vīrs. Svešā mundierī tērptais igaunis stāvēja ar kailu galvu un skatienu uz Kārļa baznīcu. Itin kā visi būtu aizmirsuši, ka 1944. gada rudenī vāciešu pamestajā Tallinā ieradās ne tikai krievu armijas daļas, bet arī igauņu korpuss, mūsdienu igauņu tēvi un vectēvi, kas ar varu bija aizvesti uz Krieviju. Ieradās tie, kas bija pārdzīvojuši darba bataljona šausmas un spiesti svešā mundierī zem sveša karoga cīnīties par Eiropas atbrīvošanu no fašisma. Viņu miesīgie cita gadagājuma brāļi šajā pašā karā bija cīnījušies citā svešā mundierī, aizstāvot savu dzimto zemi no boļševisma, kas šeit bija ieviesies neilgi pirms kara.

Gribētu atgādināt, ka Bronzas kareivis stāvēja uz svētas zemes: 19. gadsimta otrajā pusē Tallinā uzcēla divus jaunus igauņu dievnamus: 1867. gadā tika pabeigta Jāņa baznīca, un 1870. gadā igauņu draudzes Kārļa baznīca. Pēdējā savu vārdu ieguva par godu tajā pašā vietā stāvējušās, 1670. gadā iesvētītās zviedru laiku koka baznīcas dibinātājam Kārlim XI. Šī koka baznīca kopā ar pilsētas koka nomali tika nodedzināta 1710. gadā pēc Tallinas pilsētas varasvīru rīkojuma. Šajā gadā Tallinai ar Pētera I karaspēka iebrukumu beidzās Ziemeļu karš. Tajā pašā gadā Pēteris un Igaunijas bruņniecība parakstīja Harku miera līgumu. Bruņniecība prata noslēgt darījumu ar krievu caru un saglabāja visas vietējās bagātības un tiesības. Igauņi šajā līgumā kā subjekts netiek minēti. Vietā, kur pašlaik atrodas Tenismegi monuments, ir atradusies Kārļa draudzes palīgbaznīcas ēka. Šajā pašā vietā jau 14. gadsimtā atradusies Svētā Antonija kapela un kapsēta, no tā arī cēlies vietvārds Tõnismägi (Teņa kalns). Livonijas karam sekojušās mēra epidēmijas laikā šajā vietā atradās mēra upuru kopējais kaps. Senatnē te bijusi ozolu birzs un pagānu svētvieta.

Monumenta autori Arnolds Alass un Enns Rōss to bija veidojuši ansamblī ar Kārļa baznīcu. Pēc viņu ieceres monumenta galvenā fasāde patiesībā bija tā puse, kurā nav skulptūras. Tallinas kaļķakmens pilons bija novietots pret Karļa baznīcas velvju logiem, un kopā tie veidoja iespaidīgu veselumu. Pilonveida fasādes centrā bija atturīga bronzas liesma, virs kuras trīs zvaigznītes – tēva, dēla un svētā gara simbols – frontes otrajā pusē kritušajiem. Vairāk tolaik nemaz nebija iespējams pateikt. Pirms kara Vācijā lielisku izglītību parku arhitektūras jomā guvušajam Arnoldam Alasam (līdz 1939. gadam Hofartam) šāds ansambliskums nebija nekas nejaušs, bet gan pārdomāts mūsdienīgs risinājums memoriāla radīšanai. Mūsu pienākums būtu bijis nevis to iznīcināt, bet attīstīt tālāk, kā 1993. gadā plānoja prezidents Lennarts Meri.

Kad rakstu šīs rindas, ir beidzies nedēļu ilgais krievu jauno radikāļu pikets pie Igaunijas vēstniecības Maskavā. Igaunijas plašsaziņas līdzekļos kļūst dzirdamas balsis, ka integrācija multikulturālā sabiedrībā nemaz neesot iespējama. Primitīvākie nacionālradikāļi par krievvalodīgo iedzīvotāju tālāko iespēju uzskata piespiedu asimilēšanu. Pretruna starp igauņvalodīgo un lielākoties Otrā pasaules kara rezultātā izveidojušos krievvalodīgo kopienu attieksmi pret dzīves iespējām Igaunijas Republikā ir izrādījusies dziļāka, nekā to līdz šim bija iztēlojusies kāda no abām pusēm. Savukārt Tenismegi monuments ir izveidojies par spilgtu robežzīmi šo atšķirību definēšanā. 8. maijā uz Tallinas militāro kapsētu pārvietotā bronzas kareivja priekšā notika piemiņas ceremonija. Bronzas kareivja pakājē ziedus nolika Igaunijas premjerministrs, oficiālas personas un daudzu vēstniecību pārstāvji. Ziedi turp bija nesti katru dienu, kopš kareivja tēlu 30. aprīlī novietoja šajā vietā. Krievijas vēstniecības pārstāvji un krievu kopienas pārstāvji 8. maijā militārajā kapsētā neieradās. Krievi savus ziedus nesa uz Tenismegi monumenta veco atrašanās vietu 9. maija rītā. Pilsēta laukumu bija noklājusi ar atraitnīšu stādiem, tomēr tas joprojām bija norobežots ar metāla žogu. Ap žogu spietoja ārzemju reportieri. Žogs bija pilnībā noklāts ar neļķēm, un krievu pieminētāji, piestiprinājuši pie krūtīm oranžmelnsvītrainās Georga lentītes, stāvēja ļoti klusu. Ceļu uz Filtra ielas militāro kapsētu bija nosprostojusi automašīnu rinda. Arī kapsētu pārpludinājušās ļaužu masas klusēja, noklādamas ar ziediem zemi Bronzas kareivja priekšā. Šķiet, ka vienas svētvietas vietā Igaunijas krievu kopienai tagad ir jau divas.

Tiek spriests, kā mēs nākotnē jutīsim līdzi Igaunijas krievu tautības sportistu sasniegumiem, kā nākotnē jutīsies Tallinas “Kristāla naktīs” savu pienākumu braši pildījušie krievu tautības Igaunijas policisti? Liela daļa no igauņiem aprīļa nogales notikumus gribētu salīdzināt ar Krievijas organizēto bruņotās sacelšanās mēģinājumu1924. gadā, kaut gan tagad uz ielām trakoja tikai bandīti un marodieri, pret kuriem visās kultūrās ir vienlīdz nosodoša attieksme. Daudzi igauņu vīri jau pieteikušies palīgpolicistu kursos.

Savu vēstuli par Tallinas monumenta karu gribētu beigt ar fragmentu no Igaunijas plašsaziņas līdzekļos publicēta anonīmas krievu tautības policistes stāstījuma par dienesta nakts rītu Tenismegi 26. aprīlī.

”Pie Nacionālās bibliotēkas ieejas jau strādāja savācējmašīnas. Bet vēl bija iespējams aplūkot svaigo Kuļikovas kaujas lauku – apgāzta mašīna pie bibliotēkas, loga stikls, pudeļu šķembas... Skatījos rūpīgi: zemē bija tikai alus pudeļu šķembas. Bet šie jaunieši pilnīgi noteikti nebija dzirdīti ar alu. Jo sevišķi tie, kas no bruģa izlauza bruģakmeņus, izrāva krūmus ar visām saknēm, nolauza barjeras ar tādu spēku, kas parādās tikai narkotiku reibumā. Un novītušu neļķu čupiņa uz ceļa, kas veda pie monumenta. Pavisam nožēlojama sauja. Salīdzinot ar grautiņa derdzīgumu. Pie mājas pretī Kārļa baznīcai bija novietoti marodieri. Viņi bija sasieti ar plastmasas lentēm un gulēja ar seju pret zemi. [..] Pēc četriem meitenes mani purināja, lai es viņas nomainu: “Mēs arī gribam atpūsties! Tur pašlaik grasās vest projām pieminekli! Ej skaties.” Neko nesapratu: kādu pieminekli? Man šķita, ka joprojām guļu. No neizgulēšanās tā trīcēju, ka zobi klabēja – no neizgulēšanās un šoka. Teltī, kas aizsedza Tenismegi monumentu, jau bija pavērts ceļš, pa kuru iebrauca ekskavators. Aculiecinieki teica, ka tur jau atrodas smagā mašīna un ar to tiks aizvests Kareivis. Bet ar mašīnu, kas stāvēja tepat līdzās, prom vedīs kaļķakmens mūri un pamatni. Es cerēju, ka arī pamatne tiks paņemta vesela, bet tā bija pārāk liela... Karavīru izgrieza un mašīnā ievietoja visai ātri. Izbraucošā mašīna bija pārklāta ar brezentu, bet zem tā skaidri izzīmējās taisnstūrainā postamenta kontūra. Pie Tenismegi piebrauca divas melnas mašīnas. Vienā no tam sēdēja Ansips. Vai varbūt nebija Ansips? Patiešām, man jau ņirbēja gar acīm. Bet es domāju, ka tas bija viņš – viņam vajadzēja to redzēt! Garāmbraucot pamāja mums ar roku. “Vai tagad mums viņam jāatbild, paslejot roku – heil!?” jautāju savējiem. Viņi teica, ka acīmredzot drīz tā arī būs... Pēc šī nekrietnā revanša notiks tieši tā. Kad gabalos dalīja mūri, mūsu grupiņai pienāca tikai viens igaunis un priecājās: “Cik patīkama skaņa.” “Esi cilvēks – ej dirst!”, es viņam atbildēju. “Es skumstu! Cieni manas jūtas.”

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga-Preisa