Tālā Karabaha

"Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas prezidenti svētdien Maskavā vienojušies mierīgā ceļā atrisināt Kalnu Karabahas konfliktu."

LETA-DPA, 2008. gada 2. novembris

"Astoņus gadus vecais šahists Manuels Petrosjans, kurš dzīvo Kalnu Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā, kļuvis par divkārtēju Armēnijas republikas jauniešu čempionu šahā. Kā ziņo korespondents Stepanakertā, šajās dienās Erevānā notiekošajā čempionātā viņš ieguvis 8 no 9 iespējamiem punktiem (7 uzvaras un 2 neizšķirti) 30 šahistu konkurencē vecuma grupā līdz 10 gadiem. Ar šahu Manuels nodarbojas kopš četru gadu vecuma."

www.football-org.ru/2008/06/08

Pazīstamajam itāļu vēsturniekam Karlo Ginzburgam ir raksts “Attālināšanās morālās sekas”. Tajā viņš secīgi, ļoti eiropeiski “kulturāli” aplūko fenomenu, kas Krievijā izteikts sakāmvārdā “No acīm prom - no sirds laukā.” Patiešām, veselais saprāts un minimāla dzīves pieredze mums ļauj saprast, ka, jo tuvāk, jo sāpīgāk, ka sievas, dēla, mātes ciešanas parasti rada vairāk sāpju, nekā ciešanas, ko piedzīvo desmitiem mazpazīstamu cilvēku. Automašīnu katastrofa mūsu pilsētā izsauks vairāk līdzjūtības nekā vesels karš Kongo; vairāku tūkstošu cilvēku bojāeja 2001. gada 11. septembrī acīmredzami aizēnoja desmitiem tūkstošu upuru Dārfūras konfliktā un pat simtiem tūkstošu bojāgājušo briesmīgajā cunami Dienvidu un Dienvidaustrumāzijā 2004. gadā. Pēdējais piemērs gan attiecas ne vien uz ētiku, bet arī uz ģeopolitiku. Tie, kuri ir strādājuši kāda Rietumu masu informācijas līdzekļa ziņu nodaļā, zina nerakstītu likumu - notikums var kļūt par ziņu, sākot ar noteiktu līķu daudzumu. Jo ģeogrāfiski tuvāk “svarīgajām valstīm” kaut kas noticis, jo zemāka ir “nāves latiņa” un šim notikumam lielākas izredzes iekļūt pēdējās ziņās. Divi kalnrači, kas gājuši bojā šahtas sprādzienā Vācijā - tā ir pēdējā ziņa, tikpat daudz upuru līdzīgā traģēdijā Ukrainā neko nenozīmē nevienam televīzijas kanālam ārpus Ukrainas teritorijas. Simt līķu Ķīnā vēl nepavisam nav iemesls sarosīties un mainīt jaunāko ziņu kārtību informatīvajā programmā. Un es nerunāju nemaz par notikumiem Peru vai Nigērijā...

Tieši šeit itin izskaidrojamā “ētiskā tuvredzība” satiekas ar mūsdienu pasaules ģeopolitisko liekulību. Par traģēdijām, cilvēku bojāeju atceras tikai tad, kad tas kādam ir vajadzīgs - politiķiem, žurnālistiem vai baņķieriem. Bet šīs traģēdijas taču notiek īstenībā - tajās tiek nogalināti īsti, nevis virtuāli cilvēki, un tie, kam izdevies izvairīties no nāves, ir izdzīti no mājām, viņi cieš, badojas, slimo. Bet viņi ir tālu, tur nav nokļuvusi CNN uzņemšanas grupa - tādēļ cilvēkam, kurš atlaidies uz dīvāna televizora priekšā vai slinki pārlūko informatīvās vietnes portatīvajā datorā, viņi vienkārši neeksistē. Tomēr šīs ciešanas, šie neatrisinātie konflikti, šie aizmirstie kari pa reizei kļūst par mietpilsoņa apziņas sastāvdaļu arī bez viņa gribas. Tie nav kļuvuši par refleksijas objektu un slēpjas dziļumos, un tikai pieredzējis arheologs var tos atrakt - runa, protams, nav par “parastu arheologu”, bet par to, kurš, pārfrazējot Mišelu Fuko, pēta “apziņas arheoloģiju”. Tikai savienojoties morālistam, kas apsver fiziskā tāluma ētiskās sekas, un “apziņas arheologam”, iespējams šodien runāt par Kalnu Karabahu.

No pirmās pozīcijas viedokļa šeit viss ir skaidrs. Armēnija un Azerbaidžāna atrodas bijušās padomju pasaules perifērijā. No Maskavas tas ir tālu, bet no Berlīnes, Parīzes vai Ņujorkas - jau nu pavisam. To, kas tur notika pirms divdesmit gadiem, vairs neatceras gandrīz neviens; bet pašreiz tur vispār nekas (vai gandrīz nekas) nenotiek. Vēl viens bijušais “karstais punkts” uz bijušās PSRS kartes - ir arī interesantākas vietas. Kalnu Karabahā neiegūst naftu, tur netaisās ievest amerikāņu karaspēku, tur neviens nerīko popkoncertus, atbalstot (vai neatbalstot) vietējos armēņus un vai bijušos vietējos azerbaidžāņus. Tur nav ne Gazprom, ne Al Qaida. Tādēļ vienošanās, kas tika panākta novembrī Maskavā, nevienam neatnesa politiskos punktus - vienīgi pašiem tikšanās dalībniekiem. Un arī Krievijas prezidentam tas neko sevišķi daudz nedeva. Efekta nebija, sensācija nenotika, pat vidējais Krievijas iedzīvotājs gandrīz neko nesaprata - nu, parunāja, nu, pieņēma deklarāciju, nu un kas? Nekāds lielais miera balodis no “Medvedeva - Gruzijas iekarotāja” neiznāca.

Un tomēr, “pēcpadomju apziņas arheologs” teiks, ka Medvedevam bija iespēja satricināt krievu mietpilsoņa un pat politiskās elites apziņu. Līdz 80. gadu otrajai pusei par Kalnu Karabahu atcerējās vienīgi saistībā ar Mandelštama pazīstamo dzejoli [1. Так в Нагорном Карабахе,/ В хищном городе Шуше,/ Я изведал эти страхи,/ Соприродные душе. Parindenis no krievu val.: “Tā, Kalnu Karabahā,/ Plēsīgajā pilsētā Šušā,/ Es uzzināju par šīm bailēm,/ Kas dvēselei rada."] vai vienkāršāki cilvēki - pēc lēta portvīna nosaukumiem (Agdam un Karabah). Tādēļ, kad no padomju televizoru ekrāniem atskanēja briesmīgais vārds “Sumgaita” (un redzamas ainas no šaušalīga grautiņa, gandrīz vai pirmā jaunākajā padomju vēsturē), to bija grūti savietot ar pleķīti padomju cilvēka mentālajā ģeogrāfiskajā kartē. Pēc Sumgaitas grautiņa sākās karš - to nespēja apstādināt ne PSKP CK, ne VDK, no kā baidījās visā pasaulē, ne briesmīgā padomju armija. Toreiz padomju cilvēkam kļuva skaidrs - etnisko naidu nevar apturēt nekas; te nepalīdzēs ne partijas kongresu lēmumi, ne gulags, pat ne atombumba. Tieši šeit radās pirmā plaisa padomju masu apziņā.

PSRS bija impērija (protams, ne jau “ļaunuma impērija”, bet vienkārši impērija), bet jebkura impērija ir universālisma gara triumfs; sagraut impēriju no iekšpuses var tikai nacionālisms. Padomju Savienībā bija daudz nacionālistu - oficiālu, pusoficiālu un neoficiālu, daži no viņiem rakstīja un izdeva grāmatas, citi sprediķoja virtuvēs, vēl citi sēdēja nometnēs. Taču tie nebija “vienkāršie cilvēki”; viņu nacionālisms, pat visgalējākais, tomēr bija “kulturāls”. Bet Sumgaitā un Baku vienkāršos armēņus slaktēja paši vienkāršākie azerbaidžāņi, pēc tam paši vienkāršākie armēņi padzina no mājām un galināja nost pašus vienkāršākos azerbaidžāņus. Lūk, tad mums, kas dzīvojām vēlīnajā PSRS, kļuva skaidrs, uz kāda briesmīga vulkāna atradās padomju sabiedrība, kas tikko bija atguvusies no Staļina terora un kara. Šis apziņas lūzums PSRS sabrukumu padarīja neizbēgamu.

Tieši tādēļ Karabahas konfliktā slēpās bagātīgas ideoloģiskas iespējas Medvedeva- Putina režīmam. Tas joprojām gruzd postpadomju cilvēka apziņā, kurš ir vecāks par 35 gadiem, to var izņemt, uzspodrināt un nodemonstrēt publiski - sak’, no tā sākās “Lielvalsts sabrukums”, bet tagad mēs, sākot ar Karabahas konflikta noregulēšanu, ceļam jaunu, vēl lielāku Lielvalsti. Taču Krievijas prezidenta padomniekiem tam pietrūka gan enerģijas, gan prāta. Tātad, Kalnu Karabahu atkal aizmirsīs, līdz nākošajam izdevīgajam gadījumam. Aizmirsīs gandrīz visi - izņemot, protams, tos, uz kuriem neattiecas “attālināšanās morālās sekas”.