Mazā postkoloniālā apokalipse

“Jemenas varas iestādes noskaidrojušas, kur slēpjas noziedznieki, kas jau vairāk nekā pusgadu tur gūstā vāciešu ģimeni piecu cilvēku sastāvā un kādu britu inženieri, sacīja Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervelle.”

Bloomberg, 2010. gada 11. janvārī

“Es nekad neizslēdzu nevienu iespēju šajā sarežģītajā pasaulē,” teica Obama. “Taču,” viņš piebilda, “tādās valstīs kā Jemena un Somālija sadarbība ar starptautiskajiem partneriem dod vislielāko efektu.”

The New York Times, 2010. gada 10. janvārī

Pēdējo reizi tik daudz par Jemenu runāja pirms gadiem desmit, kad islāmisti tur uzspridzināja amerikāņu mīnu kuģi. Kopš tā laika tur ir gadījušās nepatikšanas, taču ne pārāk lielas – te kādus Rietumu tūristus nozog, te kādu kaujinieku nošauj, te vēl kaut kas tādā garā. Un, lūk, 2009. gada Ziemassvētkos pasaulei tika uzrādīta jauna Jemena – teroristu sagatavošanas centrs, Al Qaeda balsts, vieta, kur it kā biezbārdu mullas bija savervējuši jauniņo Nigērijas baņķiera dēlu, un viņš, sabāzis apakšbiksēs sprāgstvielas, bija apkaunojis CIP un FIB kopā. Tiesa gan, bumbu viņš neuzspridzināja, tā ka Rietumi tika cauri ar vieglu izbīli. Kopš šī brīža Jemenu sāka pieminēt ziņās ne retāk kā Afganistānu un Pakistānu, nerunājot nemaz par Irāku, kur drūmi nejēgas tik metodiski spridzina gaisā savus līdzpilsoņus, ka apkārtējie par tur notiekošo vienkārši pazaudējuši interesi. Bet, lūk, Jemena – tas ir kaut kas jauns. Pirmkārt, to vēl vajag atrast uz kartes. Otrkārt, praktiski neviens īsti nezina ne to, kas tur valda, ne – cik ilgi, ne – ar kā atbalstu. Es, godīgi sakot, gribētu uzmest acis attiecīgās Vikipēdijas lappuses apmeklējumu statistikai – tas taču patiešām ir labākais konkrētas valsts popularitātes rādītājs mūsdienu pasaulē. Visbeidzot, retorikā par jauno pasaules ļaunuma avotu uzradās zīmīgais vārdu savienojums “failed state”.

Patiesību sakot, vienmēr ir bijušas divas Jemenas. Ziemeļjemena ietilpa Osmaņu impērijas sastāvā, bet pēc tam – pēc 1918. gada – kļuva par neatkarīgu valsti. Dienvidjemena bija cilšu apvienību konglomerāts, kas formāli bija pakļauts Lielbritānijai. 1967. gadā briti aizgāja no tās galvenās ostas Adenas. Sociālistiskā Ziemeļjemena un neskaidras ideoloģiskās izcelsmes Dienvidjemena apvienojās pirms 20 gadiem un pārvērtās par vienkārši Jemenas Republiku. To pārvalda prezidents, likumus izdod divpalātu parlaments, ir arī valdība ar premjerministru. Valstī ir vairākas politiskās partijas: no marksistiski ļeņiniskas līdz islāmiskai. Ārzemniekiem šeit atļauts lietot alkoholu – retums Arābijas pussalas tikumos. Svarīga detaļa: Jemena ir pati nabadzīgākā šīs pussalas valsts; nafta ir, taču tās ir maz – ienākumu uz strauji augošo iedzīvotāju skaitu nepietiek. Nu ko: formāli – nekas īpašs. Viss kā pie cilvēkiem: prezidents, likumdevēji, izpildvara. Pat ir paziņots par tiesu sistēmas neatkarību. Un nabadzīgu valstu pasaulē arī ir atliku likām. Tad kādā ziņā tā ir “failed”? Vai arī tie ir tikai Rietumu ekspertu bargi vārdi, kas gatavo augsni jaunai amerikāņu un britu karaspēku pastaigai?

Vašingtonas “Fonds par mieru” dod šādas galvenās “failed state” pazīmes.

1. Valsts zaudējusi tiešu fizisku kontroli pār savu teritoriju vai monopolu uz likumīga spēka pielietošanu tajā.

2. Likumīgā vara zaudējusi spēju pieņemt kolektīvus lēmumus.

3. Valsts nespēj uzturēt sabiedriskā sektora funkcionēšanu.

4. Valsts nespēj uzturēt attiecības ar citām valstīm kā pilntiesīgs pasaules sabiedrības loceklis.

Skopajam definējumam seko gan detalizētāks “failed state” cēloņu, sindromu un diagnožu apraksts, gan šādu valstu saraksts, kuru kopš 2005. gada sastāda “Fonds par mieru” kopā ar žurnālu Foreign Policy, un, protams, tieši politiskie secinājumi, ko pieņem Rietumu valdības. Faktiski šis saraksts ir īsta pašreizējo starptautisko attiecību “dienaskārtība”; visus, kas paliek aiz tā robežām, var neņemt vērā. 2009. gadā kā pirmā starp failed states nosaukta Somālija, kā 38 – Irāna. Tālāk seko tās, kuru stāvoklis “liek bažīties”: no Sīrijas līdz Horvātijai. Tālāk – “mēreni labās”, sākot ar Bahreinu un noslēdzoties ar Japānu (starp tām ietilpst gan ASV, gan Lielbritānija un pat Vācija). Nākošais saraksts – valstis teicamnieces, pēc miera cīnītāju un amerikāņu ekspertu viedokļa: no Īslandes līdz Norvēģijai. Ja neņem vērā ģeogrāfisko principu (jo tālāk uz ziemeļiem, jo valstis mazāk “nesekmīgas”), tad mēs varam atklāt šādu likumsakarību: “mērenās” ir nodarbinātas ar “ne-mēreni neapmierinošu” (un, mazākā mērā, “bažīgu”) problēmu risināšanu, bet failed states iedzīvotāji tiecas uz “mēreni labo zonu” (ideāli – vispār labi tālu, pie garlaicīgajiem “teicamniekiem”). Ja kādu interesē Krievija, tad, lūk, tās pozīcija: 32. vieta starp “bažas izraisošajām”, uz pirmās un otrās trešdaļas robežas; par to sliktākas ir Kolumbija, Ēģipte, Ruanda un Moldāvija, mazliet mierīgāk ir Kubā, Venecuēlā, Brazīlijā un Lībijā. Latvija atrodas pie mēreni veiksmīgajām, starp Barbadosu un Kostariku.

Bet Jemena? Jemena atrodas pirmajā, visbīstamākajā sarakstā, taču itin pieklājīgajā 18. vietā – aiz Afganistānas, Pakistānas un pat Ziemeļkorejas. Mazliet labāk lietas vedas Šrilankā, Gruzijā un Irānā. Dīvains saraksts, goda vārds. Vai nu tā sastādītājiem ir zināms kaut kas pavisam slepens par to, kā Ziemeļkorejas režīms “zaudējis fizisko kontroli pār savu teritoriju” vai ka Kim Čen Irs, raugoties savā attēlā spogulī, nespēj pieņemt kolektīvus lēmumus. Rodas nekrietns jautājums: vai “caurkritušo valstu” saraksts diktē pasaules dienas kārtību, vai arī pati dienas kārtība valstis izkārto starp caurkritušajām, vēl ne līdz galam caurkritušajām un tādām, kas vispār lidinās zem stabilitātes, tautvaldības un progresa spožās saulītes? Bet tā jau būtu tēma pārdomām par to, kā iekārtota un kā funkcionē mūsdienu Rietumu politiskā apziņa.

Taču lai cik dīvains liktos šis saraksts, lai kādas pretenzijas rastos par tā galvenajiem kritērijiem (kas balstās uz Maksa Vēbera vārdiem par valsti, “kam ir monopols pielietot spēku savās robežās”) un to piemērošanas principiem, failed states saraksta lasīšana ir interesanta un derīga nodarbošanās. No 38 valstīm, kurās situācija atzīta par izmisīgu, tikai divas pēdējos divsimt gados nav bijušas koloniālo impēriju sastāvā – Irāna un Afganistāna (turklāt pirmās iekļaušana šajā sarakstā šķiet apšaubāma). Irānā ir daudzu gadsimtu valstiskuma tradīcija, Afganistānā – tikpat sena politiskās nestabilitātes tradīcija, turklāt runa ir par tādas pakāpes nestabilitāti, ka tieši tā kļuva par iemeslu tam, ka izgāzās visi tās iekarošanas mēģinājumi. Gandrīz visas pārējās 2009. gada failed states 1909. gadā vienkārši neeksistēja kā patstāvīgas valstis. “Fonda par mieru” saraksts ir postkoloniālā un postimpēriskā laikmeta diagnožu uzskaitījums; bijušo koloniju iemītnieki atriebjas kolonizatoru pēcnācējiem ne tik daudz tādējādi, ka spridzina viņu lidmašīnas un autobusus, un pat ne tā, ka pārvācas viņiem tuvāk, bet pirmām kārtām tā, ka nespēj dzīvot pēc noteikumiem, kādi pieņemti mūsdienu pasaulē. “Valsts” ir ilgstoša tautas (vai tautu) vēsturiskā ceļa produkts, tā ir sava veida rezultāts un vainagojums šim ceļam, apzinātu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras interešu koncentrācija. Kolonizatori pakļautajās teritorijās iznīcināja veco dzīves veidu, tagad viņi pieprasa, lai tur – jau svaigajā brīvības gaisā – uzreiz izaugtu brīnišķīgie likumības, kārtības un labklājības dārzi. Taču īstenībā aizejot viņi atstāja atomizētas sabiedrības ar novājinātiem horizontālajiem sakariem, bet ar vareniem vertikālajiem, kas izauguši uz forsmažora laika vērtībām, kad svarīgs ir tikai spēks un nauda. Tādas sabiedrības ir iegrimušas permanentā haosā, ko Rietumu politiskā domāšana vienkārši nespēj paciest. Rietumi cenšas kaut ko darīt, kaut kā palīdzēt, taču ar katru soli arvien dziļāk un dziļāk stieg bezgalīgā haotiskā vardarbībā. Lūk, šādā smalkā veidā bijušie apspiestie atriebjas bijušajiem apspiedējiem.