Svētais tulkotājs

Mazais digitālais fotoaparāts izšļuka no rokām, ar tādu kā sausu un tukšu klakšķi atsitās pret krāsaina marmora paklājam līdzīgo, daudzu paaudžu soļu nogludināto grīdu un ripoja lejup pa akmens kāpnēm, atpakaļ Bētlemes kriptā, no kuras fotoaparāta īpašnieks – jauns vīrietis ar sportisku, uz krūtīm sasprādzētu mugursomu – nupat bija atgriezies Santa Maria Maggiore baznīcas plašumā. Iespējams, viņš bija centies no augšas nofotografēt pāvesta Leona XIII laikā uzstādīto “Bezvainīgās ieņemšanas pāvesta” Pija IX skulpturālo atveidu. Ievērojami lielāks par kuru katru cilvēku, tomēr reālistisks un varētu teikt – cilvēcisks, baltā marmorā kalts, viņš tur tup, ceļos nometies, lūgšanā saņemtām rokām un raugās kriptas dziļumā, tur, kur noslēpumaini izgaismots stāv kristāla šķirsts ar pieciem dēļu gabaliņiem – tie, kā uzskata, ir daļas no silītes, kurā tūliņ pēc piedzimšanas Bētlemes kūtiņā tika guldīts Jēzus.

Tūristi Svētās Marijas Lielāko, Silītes (ad Praesepe) jeb Sniega (della Neve) baznīcu Romā mēdz apmeklēt dažādu iemeslu dēļ. Kā apgalvoja Itālijas aprakstīšanas klasiķis krievu rakstnieks Pāvels Muratovs, tas esot viens no trim dievnamiem (līdzās Svētā Jāņa Laterānā un Svētā Paula ārpus mūriem baznīcām), kurus grib aplūkot gandrīz ikviens iebraucējs, īpaši nepievēršot uzmanību faktam, ka tās, kaut arī pieder senākajām kristiešu celtnēm Romā, gadsimtu gaitā daudzreiz pārbūvētas. Daļu apmeklētāju varētu būt uzrunājusi Eskvilīna pakalnā celtā dievnama brīnumainā vēsture. Tā sākās ar pāvesta Libērija un patricieša Jāņa noredzētiem sapņiem, kuros viņi bija saņēmuši pašas jaunavas Marijas norādījumus par baznīcas celšanu. 352. gada 5. augusta rītā zīmīgi apsnigušais pakalns tika uzlūkots kā skaidra norāde par ceļamā dievnama vietu. No pašas pirmās šajā vietā uzbūvētās baznīcas nekas gan nav saglabājies. Vēl arvien aplūkojamais būvapjoms, kas pārcietis daudzas zemestrīces un apaudzis ar arvien jauniem arhitektoniskiem un mākslas priekšmetu uzslāņojumiem, ir datējams ar 440. gadu. Taču arī tas ir visai pieklājīgs vecums, un interesenti var mēģināt saskatīt pagājušo laiku atspīdumus mozaīku bizantiskajā zeltā, bet jo īpaši – galvenā joma trīsdesmit sešu it kā vienādo marmora kolonnu atšķirībās. Atbilstoši mūsu ēras pirmo gadsimtu būvniecības ieradumiem, tās tikušas piemeklētas no dažādām celtnēm – iespējams, kādas saglabājušās arī no pašas pirmās baznīcas.

Vēl Svētās Marijas Lielāko varētu šķist būtiski apmeklēt tāpēc, ka tā ir viena no četrām pāvesta baznīcām, proti, to regulāri mēdz izmantot Romas katoļu baznīcas galva. Šurp ved arī interese par kādu no tur apglabātajiem ievērojamajiem ļaudīm – tur dus vairāki pāvesti, vieta atradusies arī 17. gadsimta baroka tēlniecības meistaram, bezmaz vai sava laika popmāksliniekam Džovanni Lorenco Bernīni. Un vēl – iespējams, ka tieši tur apglabāts arī 420. gada 30. septembrī Bētlemē mirušais Eisebijs Sofronijs Hieronims jeb vienkārši svētais Hieronims – katoļu priesteris, baznīcas doktors, tulkotājs, vir trilinguis un rakstnieks, Bībeles latīņu tulkojuma jeb Vulgātas autors. Īstas vienprātības par viņa atdusas vietu tomēr nav – katrā ziņā vismaz viņa galva varētu būt apglabāta vai nu Nepi katedrālē vai Eskorialā Spānijā. Taču tobrīd par to man vēl nebija ne jausmas. Lielākajā es biju iegriezies tikai tāpēc, ka tā bija turpat līdzās mūsu apmešanās vietai Romā un sanāca pa ceļam. Tajā rītā, tūliņ pēc arī Romā sajūtamās Abruco zemestrīces, bijām iecerējuši apmeklēt Kolizeju. Svētajam Hieronimam savā ceļā uzmanību es sāku pievērst tikai pēc tam, un tāpat arī – cilvēkiem, kuriem rokās bija fotoaparāti.

Pēc Sūzenas Sontāgas nāves izdotajā pēdējos viņas dzīves gados tapušo rakstu krājumā “Tajā pašā laikā” ir arī tulkotāju, redaktoru, grāmattirgotāju un bibliotekāru aizbildnim svētajam Hieronimam un tulkošanai veltīta eseja “Pasaule kā Indija”. Nelielā darbiņa ievadā viņa citstarp piemin, ka, iespējams, valodiski vispaliekošāko iespaidu vēsturē atstājuši tieši Bībeles tulkojumi. Līdzās svētajam Hieronimam viņa nosauc ķecerībā apsūdzēto un uz sārta sadedzināto pirmā Bībeles modernā angļu tulkojuma autoru Viljamu Tindeilu, Martinu Luteru un visbeidzot – arī tā dēvēto Bībeles Autorizēto jeb Anglijas karaļa Jēkaba I versiju. Tiklab tur varētu būt pieminēts arī latviešu rakstu valodai liktenīgais Johans Ernsts Gliks. Sontāga visai daudz citē pašu “antīkās pasaules intelektuāli, kas (izmantojot argumentus, ko pirms viņa bija izvirzījis Cicerons) jo īpaši vēstulēs un priekšvārdos bija izvērsti apcerējis tulkotāja uzdevumus”. Lai cik dīvaini nebūtu, šķiet, jautājumi, kas bija nodarbinājuši Hieronimu laika posmā no 381. līdz 382. gadam – tātad vēl krietni pirms viņš no Konstantinopoles pārcēlās uz Bētlemi, kur labāk apguva senebreju valodu un ķērās pie Bībeles tulkojuma –, lielā mērā ir tie paši, kas ikvienu tulkotāju nebeidz uzrunāt vēl arvien. Piemēram, Eisebija (cik zinu, tie ir divi dažādi darbi, H. tulkoja Hronikas) “Hronikas” latīņu tulkojuma (Hieronims Eisebija iesākto ne vien iztulkoja, bet arī līdz 378. gadam turpināja) priekšvārdā viņš raksta: “Ja kādam šķiet, ka tulkojumā nezūd valodas smalkums, lai viņš vārdu pa vārdam pārceļ latīņu valodā Homēru. [..] ja viņš pārtulkos šī autora darbus savā valodā, turklāt prozā, vārdu kārtība šķitīs smieklīga, bet pats daiļrunīgākais no dzejniekiem – nebaudāms.” Vai arī: “Nav viegls uzdevums tulkojumā saglabāt [oriģināla] izteiksmes prasmi un smalkumu. Kāds vārds spoži izteicis noteiktu domu; man pietrūkst sava vārda, lai izteiktu šādu nozīmi; meklējot veidu, kā to izteikt, es varu mest garu apkārtceļu, taču savā gaitā tādējādi pievārēt pavisam mazu attālumu. Vēl jāņem vērā ar nolūku mainīta vārdu kārtība, atšķirības locījumos, rētorisko figūru dažādība un visbeidzot – īpatnās un, tā teikt, valodai dabiskās vārdu nozīmes. Burtisks tulkojums izklausās nejēdzīgi; savukārt, no otras puses, ja man jāmaina arī vārdu kārtība un izteiksmes stils, var rasties iespaids, ka esmu aizmirsis tulkotāja pienākumu.” Vai arī: “Svētie Raksti šķiet negludi un lempīgi, kamēr mācītie vīri – nesaprotot, ka tas ir tulkojums no senebreju valodas – aplūko vienīgi ārējo čaulu, bet neielūkojas kodolā, tā teikt, viņi drīzāk šausminās par nabadzīgo ietērpu, iekams atklājuši brīnišķās lietas, ko tas slēpj." [1. Svētā Hieronima rakstu tulkojumus angļu valodā var lasīt: A Select Library of The Nicene and Post-Nicene Fathers of The Christian Church. Second series. Translated by W. H. Fremantle. Edited by Philip Schaff, Henry Weace. Vol VI. Jerome: Letters and Select Works. Edinburgh: T&T Clark, 1892. [Tiešsaiste]. http://www.ccel.org/ccel/schaff/npnf206.html.]

Un te nu šis cilvēks sēdēja – vienā no tālākajām Borgēzu villas gleznu galerijas telpām, tāds, kādu viņu iztēlojies Karavadžo. Šajā portretā Hieronima paša ietērps ir pavisam nabadzīgs – tikai ap pleciem apņemts sarkans audekls. Viņš jau ir krietni vecs, krūtis iekritušas, roku muskuļi zaudējuši tvirtumu, kreisās rokas pirkstus, kas satvēruši grāmatas lappusi, šķiet, savilcis artrīts, āda kļuvusi blāvi puscaurspīdīga, bārda pavisam sirma, mati no galvvidus atkāpušies un nekopti spurojas uz visām pusēm. Iespējams, arī acis diez ko labi vairs nerāda, jo atvērtajai grāmatai viņš pieliecies pavisam tuvu, tik tuvu, ka viņa kailais galvvidus, virs kura kā tik tikko manāma spoža līnija uz tumši melnējošā fona iezīmēts nimbs, šķiet kā precīzs turpat uz divām citām grāmatām nolikta galvaskausa spoguļattēls. Karavadžo Hieronimu attēlojis brīdī, kad viņš, visticamāk, jau tuvojas sava lielā darba noslēgumam – pie Bībeles tulkojuma latīņu valodā viņš ķērās četrdesmit divu gadu vecumā un pabeidza to pēc vairāk nekā divdesmit gadiem.

Bez īpašas intereses aplūkojis kādreiz bērnībā visādas tīksmas fantāzijas raisījušo Rubensa gleznu “Suzanna un veči”, pārliecinājies par neskaitāmās reprodukcijās redzētu Ticiāna un Rafaēla audeklu eksistenci un paguris no Bernīni marmorā kaltajām Apollona un Dafnes kaislībām, es svētā Hieronima portretā saskatīju senu paziņu un izjutu tādu kā atkalredzēšanās prieku – tas nekas, ka šīs apšaubāmās “pazīšanās” pamatā bija daži pavisam īsi nesen izlasīti Hieronima rakstu fragmenti.

Karavadžo Hieronimu gleznojis vismaz astoņas reizes, taču ir saglabājušās tikai trīs svētā portreta versijas. Viņa “domājošais Hieronims” aplūkojams Monseratā Spānijā, vēl viens “rakstošs Hieronims” ir Valetā Maltā, uz kurieni Karavadžo bija aizbēdzis pēc tam, kad kautiņā Romā bija nogalinājis kādu pretinieku. Kaut gan visas trīs gleznas tapušas aptuveni vienā un tajā pašā laikā – no 1605. līdz 1607. gadam – un Maltas Hieronims tiek datēts kā visvēlāk gleznotais, tieši Borgēzu galerijas gleznā, šķiet, sasniegta vislielākā pilnība. Tur ir vismazāk lieka – tikai vienkāršs galds, pavisam neliels balta galdauta stūris, trīs grāmatas, manuskripta lapiņa, galvaskauss, Hieronims un melna, no gaismas pilnībā nošķirta tenebriska [2. No itāļu tenebroso – “tumšs”; chiascuro (“gaišs-tumšs”) radniecīgs glezniecības paņēmiens, izmantojot sakāpinātu gaismas un tumsas kontrastu.] tumsa.

Iespējams, tā bija tikai ļoti attāla līdzība galda un grāmatu attēlojumā, taču, stāvot gleznas priekšā, man šķita, ka atbalss no šajā gleznā līdz gaismas un ēnas attiecību un krāsu minimumam sakoncentrētā un tomēr “neko neaprakstošā” Karavadžo reālisma ir saskatāma Bruno Vasiļevska klusajās dabās. Galds vairs nav kaut kāds konkrēts galds Bētlemē vai Rīgā, bet galds vispār, telpa nav Hieronima vai Vasiļevska istaba, bet abstrahēta telpa, kurā tikai uz brīdi nolikta Vasiļevska padomju pase vai apsēdies Hieronims ar visām savām grāmatām, tādējādi aplūkojamo attēlu padarot par sprieguma punktu, kurā bezgalīgais vai ārkārtīgi ilgais sastopas ar pārejošo un zūdošo. (Starp citu, vērojot gleznu, pamanīju arī kādu triviālu un tomēr amizantu detaļu, kas Karavadžo Hieronimu sasaista ar mēģinājumiem atainot pagātnes mācītos vīrus Holivudas un visādās citādās filmās – parasti viņi lasa grāmatas, kas jau viņu rokās ir tik vecas, it kā pie viņiem būtu ceļojušas tikpat ilgu laiku, cik Hieronima teksti ceļā līdz mūsdienām.) Imants Lancmanis rakstījis, ka “Bruno Vasiļevskis vienkārši nāk ar jaunu pasaules redzējumu un vienlaicīgi ar jaunu mākslas formu. Vairāk mākslā sasniegt nav iespējams". [3. Atsauce un citāts no Helēnas Demakovas raksta “Trīs vīri stilā”] Runājot par Karavadžo darbiem, sastopami ļoti līdzīgi vērtējumi, līdz pat apgalvojumiem, ka tajos saskatāma “modernās glezniecības” dzimšana, lai ko tas arī nozīmētu.

Apzināta izteiksmes līdzekļu ierobežotība Karavadžo gleznā gan ir iezīme, kas atsedz šīs manas satikšanās nedaudz absurdo dabu. Sontāga savā esejā Hieronimu nodarbinājušos tulkošanas teorijas jautājumus un viņa darbu pie Bībeles tulkojuma sasaista ar “mūžīgām”, līdz ar to vēl arvien aktuālām tulkošanas problēmām. Savukārt Karavadžo gleznā Hieronims ir parādījies pavisam citu, lai neteiktu, pretēju motīvu dēļ, proti – kā pamudinājums netulkot. Sontāga Hieronimu min līdzās Luteram un Tindeilam, taču Karavadžo dažu gadu laikā uzgleznot un pārdot astoņus Hieronima portretus bija varējis visdrīzāk gan tāpēc, lai Hieronimu un viņa veikumu būtu iespējams pretstatīt protestantu kultivētajai ķecerīgajai indevei Svētos Rakstus tulkot dažādās valodās. Renesanses laika attēlojumos Hieronims bija iemantojis zeltā un brokātā tērpta zinātņu vīra vai pat katoļu baznīcas kardināla veidolu – pie sienas piekārta kardināla cepure redzama arī Maltā gleznotajā rakstošā Hieronima versijā. Borgēzu galerijā aplūkojamajā gleznā no kardināla ietērpa atlikusi vien Hieronima kalsnajiem pleciem uzmestā auduma sarkanā krāsa. Svētais tulkotājs Karavadžo laikā bija kļuvis par personificētu argumentu par labu vienas latīņu Bībeles izmantošanai baznīcā – pirms nepilna pusgadsimta notikušajā Tridentas ekumēniskajā koncilā (1545–63) Hieronima Vulgāta bija atzīta par Dieva iedvesmotu darbu, un Hieronims bija viens no četriem autoritatīvākajiem Rietumu baznīcas tēviem līdzās svētajam Ambrozijam (338–397), svētajam Augustīnam (354–430) un svētajam Grēgorijam Lielajam (540–604). Diskusijā ar protestantiem, kas ne vien mudināja atteikties no Bībeles latīņu tulkojuma izmantošanas, bet arī no katoļu baznīcas koptās greznības, svētbilžu turēšanas godā un pat no pāvesta, acīmredzot nešķita prātīgi iesaistīt spoži un anahroniski ietērptu svēto, tāpēc Hieronimam Karavadžo gleznā atņemts ne vien ietērps, bet arī lielākā daļa citu viņa ikonogrāfijā līdz tam izmantotu atribūtu – gleznas Borgēzu versijā nav krucifiksa, nav eņģeļa taures, nav akmens, ar ko grēku nožēlā sist sev pa krūtīm, nav miermīlīgi pie kājām saritinājušās lauvas vai gudrību un vientulību simbolizējošās pūces. Karavadžo Hieronimam atstājis tikai grāmatas un galvaskausu, taču līdzās vecajam vīram pat šāds atgādinājums par cilvēka dzīves nīcību iepretī Dieva vārdiem un darbiem šķiet nevajadzīgs pārspīlējums.

Līdzīgi svētajam Augustīnam, arī Hieronima ceļu pie kristīgā Dieva iezīmēja cilvēciskas vājības, to izraisītas ciešanas un centieni tās pārvarēt. “[..] vēl arvien smirdot savā pagātnes netīrībā, es kā bazilisks un skorpions meklēju patvērumu sausās vietās,” viņš rakstīja kādā no vēstulēm. Pieņemts uzskatīt, ka viņš piedzima ap 347. gadu Stridonā. “Es, Hieronims, Eisebija dēls, no Stridonas, kas ir uz Dalmācijas un Panonijas robežas un bija kritusi gotiem,” viņš pats par sevi raksta “Ievērojamu cilvēku dzīvēs” (De viris illustribus). Par savu dzimto pusi Hieronims izteicies skarbi: “Manā zemē valda rupjība, dieva vietā ir vēders; ļaudis dzīvo tikai šim mirklim; jo turīgāks vīrs, jo svētāku viņu tur. Bīskaps Lupicins bija tāds pats kā viņa draudze. Tārpu izgrauztajam kuģim bija nevarīgs kapteinis, un aklie veda aklos taisni bedrē.” Īstas skaidrības par Stridonas atrašanās vietu nav. Horvātijas ciemā Štrigovā patīk uzskatīt, ka Hieronims dzimis tur, taču par viņa dzimšanas vietu mēdz minēt arī Slovēniju un Itālijas ziemeļaustrumus. Arī Hieronima dzimšanas datums nav droši zināms – parasti tas tiek aprēķināts, ņemot vērā viņa nāves gadu un rakstos atrodamās ziņas, ka Hieronims miris 81 gada vecumā. Apšaubāms ir pat Hieronima vārds – lai gan vēlākajos laikos viņš bieži tiek dēvēts par Eisebiju Sofroniju, dzīves laikā viņu tā, visticamāk, neviens nesauca. Eisebijs bija viņa tēva vārds, savukārt vārds Sofronijs jau pēc nāves viņam varētu būt pielipis pārpratuma pēc – iespējams, sajaucot viņu ar Sofroniju, kas dažus Hieronima darbus bija tulkojis grieķu valodā. Atšķirībā no Augustīna un Nazianzes Grēgorija, Hieronims rakstos nekur pat nepiemin savu māti, un iespējams, ka viņa bija mirusi, vēl kamēr viņš bija mazs vai ļoti jauns. Arī par tēvu nekas daudz nav zināms, tomēr noprotams, ka uzturlīdzekļu Hieronimam nekad nav trūcis. Kaut gan tiek pieļauta iespēja, ka Hieronims dzimis kristiešu ģimenē, kristīts viņš tika visai vēlu – kad pusaudža gados devās uz Romu mācīties rētoriku, grieķu un latīņu valodu, kā arī filozofijas pamatus. Acīmredzot tieši šajā laikā Hieronims bija iedzīvojies grēka traipos, uz ko vēstulēs un rakstos turpina atsaukties visu mūžu: “Padoms, ko dodu, nenāk no nepieredzējuša jūrasbraucēja, kas nekad nebūtu zaudējis kuģi vai kravu vai kas nebūtu iepazinis vētru. Vēl pavisam nesen pārcietis nogrimšanu, es citiem ceļiniekiem varu dot brīdinājumus, ko dzemdinājušas manis paša bailes. No vienas puses, gluži kā Haribda, dvēseles glābšanu savā atvarā velk paša attaisnošanās, bet, no otras, kā Skilla uzglūn iekāre un, smaidot meitenes smaidu, tīko samaitāt tās šķīstību,” viņš raksta vēstulē mūkam Heliodoram. “Esmu pazudušais dēls, kurš, lai arī aizlaidis zudumā visu, ko man dāvājis tēvs, vēl arvien neesmu padevībā meties viņa priekšā ceļos; es vēl neesmu spējis tikt brīvs no manu pagātnes pārmērību vilinājumiem. Un tā kā tikai pavisam nesen es sāku ne tik daudz atbrīvoties no saviem netikumiem, cik gribēt atbrīvoties no tiem, sātans ievilina mani jaunos slazdos, liek manā ceļā jaunus klupšanas akmeņus un lenc no visām pusēm.” Šķiet, tikai cilvēks ar īpaši sakāpinātu grēcīguma un savas bezspēcības apziņu iepretī Dieva visvarenībai varēja nonākt pie atziņas, ka “lai gan Dievs spēj visu, viņš nespēj jaunavai atdot zaudēto jaunavību”.

Glābiņu Hieronims meklējis svēto mocekļu un apustuļu pīšļu sabiedrībā Romas kapenēs, taču ar to laikam nav bijis gana, jo kopā ar draugiem viņš devās ceļojumā pa Galileju un visbeidzot pievērsās askēzei. 374. gadā nopietni sasirdzis (divi no Hieronima ceļabiedriem tā arī neatlaba un nomira), Hieronims redzēja vīziju, kurā tika aicināts nesekot Ciceronam, bet Kristum. Šo aicinājumu Hieronims mēģināja īstenot, dodoties Sīrijas tuksnesī, uz dienvidaustrumiem no Antiohijas, un sākot mācīties senebreju valodu.Antiohijā ordinēts priestera kārtā, Hieronims pārcēlās uz Konstantinopoli, kur kādu laiku pie Nazianzes Grēgorija studēja Svētos Rakstus, bet pēc tam devās uz Romu. Frederiks Viljams Farars grāmatā “Baznīcas tēvu dzīves" [4. Frederic William Farrar. Lives of the Fathers, sketches of Church history in biography (1889). [Tiešsaiste.] http://www.archive.org/details/livesoffatherssk00farruoft] (1889) rakstīja, ka Hieronims “nebija tik ģeniāls kā Augustīns, viņam nepiemita tāds personības šķīstums un cēlums kā Ambrozijam, viņam bija krietni mazāk neatkarīga veselā saprāta un rakstura stingrības nekā Zeltamutem, mazāk asa vērīguma un drosmes nekā Mopsuestijas Teodoram , bet attiecībā uz erudīciju un talanta daudzpusību viņš ir daudz pārāks par visiem”. Šīs Hieronima īpašības Romā tika pienācīgi novērtētas, un viņš kļuva par pāvesta Damasa padomnieku, un tieši pēc Damasa ieteikuma ķērās pie Bībeles latīņu tulkojuma caurskatīšanas un labošanas – viņš izmantoja Jaunās Derības grieķu tekstu, bet Psalmu tulkošanā – ebreju Bībeles grieķu tulkojumu jeb Septuagintu. Taču pamazām vien Hieronims nonāca pie viņa laikabiedriem nebūt ne pašsaprotamas atskārtas, ka “slēptākos senebreju gudrības dārgumus” iespējams iepazīt, vienīgi tulkojot no oriģinālvalodas, un, vēl nenojauzdams, cik ilgu laiku tas varētu prasīt, ķērās pie darba.

Ir gadījies ielūkoties vairāku muzeju krātuvēs – viss viens, vai tā būtu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas nodaļa vai Tretjakova galerija Maskavā –, mani nebeidz mulsināt redzamā un neredzamā proporcija muzejos. Taču par redzamā un neredzamā attiecību var runāt arī, domājot par apskatei izliktajiem eksponātiem. Ir kaut kāda robeža, aiz kuras muzeji pārstāj būt kaut vai tikai šķietami pārskatāmas priekšmetu kolekcijas un pārvēršas par labirintiem līdzīgām krātuvēm, kuras apmeklētājam vairs nav iespējams aptvert – tāpat kā nevienam nebūtu pa spēkam izlasīt visas bibliotēkas fondā esošās grāmatas vai, es atvainojos, nogaršot visus lielveikalā nopērkamos produktus.

Nonākot šādos muzejos, jau pavisam drīz pārņem bezcerība, kas ātri vien pāraug spēku izsīkumā (vai otrādi) – kaut kas līdzīgs izmisumam, kādu izjutu, šķiet, divpadsmit gadu vecumā, kad apmaldījos Ļeņingradas Ermitāžā un, kā man šķita, bezgalīgi ilgi pie ēģiptiešu zāles ieejas aplūkoju kaut kādus sarkofāgu vākus un gaidīju savu klasesbiedru parādīšanos. Laika gaitā šo izmisumu gan esmu iemanījies kaut kā apmānīt vai kontrolēt – parasti jau iepriekš, pirms došanās uz muzeju, apņemoties aplūkot vienīgi to vai citu eksponātu vai ekspozīcijas daļu. Protams, arī šāda metode nespēj pasargāt no nejaušībām vai vilšanās. Reizēm eksponāti mēdz būt aizvesti uz izstādēm citās pilsētās un to vietā vitrīnās atstāti vai nu uzraksti vai reprodukcijas, citkārt iegāž perifērā redze – piemēram, ejot aplūkot Ādama Alkšņa zirga portretu Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, tu negaidīti pievērs uzmanību Jāņa Valtera “Pīlēm”. Tomēr biežāk pārliecinos par šādas metodes derīgumu. Dzīvojot kādu laiku Štutgartē, vairākkārt gan vienatnē, gan ar draugiem apmeklēju pilsētas mākslas muzeju, un drīz vien par šo apmeklējumu mērķi kļuva viena pavisam neliela glezniņa “senās mākslas” sadaļā – tas bija uz gandrīz vai pastkartes izmēra dēlīša gleznots Fra Andželiko “Svētais vakarēdiens”. Nekas daudz tur nebija saskatāms, laika gaitā gleznojums bija pavisam nolupis, izbalojis vai nomazgājies. Šķita, ka tas turpina izgaist līdz ar katru tam veltītu skatienu, un tādā ziņā šī bildīte bija laba muzeju apmeklētāju un eksponātu nevienlīdzīgo došanas un gūšanas attiecību ilustrācija.

Ja ar lielajiem muzejiem – kaut vai liekot lietā šādu mānīšanos – vēl var tikt galā, ar pilsētām ir krietni sarežģītāk, jo īpaši ar tām, kas gadsimtu gaitā pašas visā savā veselumā kļuvušas līdzīgas muzejiem. Šo paņēmienu varētu nodēvēt par izlikšanos, proti, ja vien ir tāda iespēja un ir pietiekami daudz laika, es vismaz dažas dienas labprāt izliekos, ka nekas īpašs mani pilsētā neinteresē – katrā ziņā nekas no tā, kas tiek minēts ceļvežos vai iegūlis atmiņā no grāmatās lasītā vai filmās redzētā. Nē, es necenšos izlikties par vietējo, lai gan savs sīkmanīgs prieciņš atlec arī brīžos, kad kāds “neslēpts” tūrists vai patiešām vietējais iedzīvotājs pavaicā ceļu. Drīzāk tā ir spēlēšanās ar iztēles ainām – lūk, es sēžu kafejnīcā, lūk, es eju pa ielu, lūk, neviens nezina, kas es esmu, lūk, es esmu kāds cits.

Taču tad pienāca šā gada aprīlis un brīdis, kad vairs nebiju drošs, vai kāds no šiem paņēmieniem mani spēs pasargāt un es nepārvērtīšos drudžainas panikas pārņemtā skrējējā, kas centīsies savienot iedomu kartē vai pilsētas plānā izmētātus punktus un aizņemtībā pazaudēto spēju skatīties mēģinās kompensēt, visu redzamo fotografējot – itin kā iegūtajos uzņēmumos un mājās visu varētu apskatīt labāk un vairāk “pa īstam”. Satraukuma iemesls bija fakts, ka posos uz Romu, katrā ziņā vēlējos apmeklēt Vatikāna muzejus, turklāt Romā līdz šim vēl nekad nebiju bijis.

Ar aptuveni 1482. gadu datētais nepabeigtais Leonardo da Vinči svētā Hieronima atveidojums ceļvežos parasti tiek minēts kā viens no trīsdesmit Vatikāna muzejos izstādītiem mākslas darbiem, kas “jāredz obligāti”. Protams, šādos sarakstos ir iekļauts arī čūsku apvītais Lāokoonts ar dēliem, ar kura atrašanu un atvešanu uz Vatikānu 1506. gadā tika likts šo muzeju pamats. Aplūkot Lāokoontu man gan bija, ja tā var sacīt, arī personisks iemesls – vēl mācoties Lietišķās mākslas vidusskolā, es pavadīju diezgan daudzas stundas, zīmējot Lāokoonta galvas ģipša atlējumu. Laikam mūsu nepatika bija abpusēja, jo pārāk labas sekmes zīmēšanā es tā arī neguvu.

Nonākt Vatikāna muzejos var vai nu no brīva prāta, vai, piemēram, tūristu grupā ar visām no tā izrietošajām sekām, proti – izvēles brīvības upurēšanu par labu neveiksmei lemtam mēģinājumam aptvert visu. Pirmajā gadījumā pastāv lieliska iespēja rīkoties gluži kā tēlniekiem – atbrīvoties no visa liekā un ar mērķtiecīgu rīcību mēģināt nonākt līdz kaut kādai jēgai vai saturam. Atmetot tā dēvētās laikmetīgās reliģiskās mākslas kolekcijas, kā arī etrusku un ēģiptiešu kolekciju aplūkošanu, mēs palikām pie Lāokoonta un dzīvnieku tēlu zāles skulptūru muzejā, obligātas ielūkošanās Siksta kapelā un Pinakotēkas jeb Vatikāna gleznu galerijas apmeklējuma.

Kā jau tas ar labi pazīstamu mākslas darbu oriģināliem nereti mēdz notikt, Lāokoonta skulpturālā grupa izskatījās pārsteidzoši maza; dzīvnieku skulptūras izdevās aplūkot tikai no attāluma, jo abām zālēm priekšā bija novilktas norobežojošas auklas; savukārt Siksta kapelā bija tik daudz cilvēku kā metro stacijā. Atgāzuši galvas un piepildīdami nebūt ne lielo telpu ar aizvien pieaugošu balsu murdoņu un sviedru smaku, viņi, nelikdamies ne zinis par apsargu aizrādījumiem un mēģinājumiem viņus nokušināt, viens otram tulkoja Mikelandželo freskās redzamo vai centās to iedabūt savu mobilo tālruņu fotokamerās. Pēc visa tā Pinakotēka šķita kā klusa un krēslaina miera valstība. Neliela drūzmēšanās un fotografēšanās bija vērojama vienīgi pie da Vinči “Svētā Hieronima tuksnesī”. Sākumā tas bija bariņš japāņu tūristu, kas, cieši apstājuši gleznu, klausījās visai izvērstā gida stāstījumā, bet pēc tam vēl ikviens no viņiem pie gleznas vēlējās arī nofotografēties. Tad nāca ģimenes ar bērniem, un arī bērnus vajadzēja pie gleznas nofotografēt. Puiši pie gleznas fotografēja meitenes, meitenes – puišus, pārīši lūdza sevi nofotografēt tādiem gadījuma rakstura sabiedrotajiem kā man. Pagāja labs brīdis, iekams piekļuvu gleznai tuvāk un varēju to aplūkot. Da Vinči izraudzījies Hieronimu attēlot laikā, kad viņš bija meklējis glābiņu tuksnesī, un viņa dienaskārtību veidoja “barga grēku nožēla, lejot asaras un izdvešot vaidus, kas mijās ar garīgu svētlaimi un kārdinājumiem, ko glabāja atmiņas par dzīvi Romā; viņš dzīvoja vai nu vientuļnieka cellē vai alā, pats gādāja savu dienišķo maizi un bija tērpts rupja audekla drānās" [5. A Select Library of The Nicene and Post-Nicene Fathers of The Christian Church. Vol. VI.] Pie Hieronima kājām, tik tikko ieskicēts, dus lauva – vairākus gadsimtus pēc Hieronima nāves radās nostāsts par to, kā viņš lauvam no ķepas izvilcis ērkšķi, un dzīvnieks pateicībā kļuvis par uzticamu vientuļnieka sabiedroto.

Saskaņā ar oficiālo leģendu tikai 19. gadsimta sākumā pirmoreiz rakstos pieminēto da Vinči darbu Napoleona tēvocis kardināls Žozefs Fešs bija iegādājies pa daļām – apakšējā daļa kādā Romas vecu mantu tirgotavā bija izmantota par kastes vāku, savukārt no augšdaļas ar svētā sejas atveidu kāds kurpnieks bijis pagatavojis ķebli. Lai vai kā, glezna patiešām, šķiet, salikta no vairākām daļām – to gan ir piecas. No visiem Hieronima portretiem da Vinči versijā arī pats svētā tēls šķiet vispretrunīgākais un, ja tā var teikt, salikts no daudzām dažādām grūti savienojamām daļām. Atšķirībā no vairuma citu autoru, da Vinči nav Hieronimu attēlojis strādājam pie Svēto Rakstu tulkošanas vai gremdējoties mierpilnās pārdomās – atvēzējies ar plašu žestu, viņš grasās pret krūtīm triekt saujā sažņaugtu akmeni, un, visticamāk, dara to ne pirmo un ne pēdējo reizi. “Atmiņas par dzīvi Romā” varēja būt gan domas par miesīgiem priekiem, gan nepārvarama vēlme lasīt laicīgos autorus, kam sekoja sirdsapziņas pārmetumi un vēstulēs pausta nožēla par to, ka viņu rakstības stils šķitis ievērojami baudāmāks nekā praviešu grāmatas. Hieronims rakstīja, ka pat gavēt viņš sevi spējot piespiest vienīgi, pats sev iepriekš apsolot, ka drīkstēs palasīt Ciceronu. Diez cik nomierinoša gan nevarēja būt arī vēstuļu rakstīšana. Viņam bija domstarpības ar daudziem laikabiedriem, un nereti tās izvērtās par pamatīgām ķildām – atšķirīgu viedokļu dēļ izjuka draudzība ar vienu no labākajiem draugiem Rufinu, pret Pelagija uzskatiem viņš bija tik kritisks, ka Pelagija atbalstītāji reiz pat iebruka Hieronima nodibinātajā klosterī Bētlemē, aizdedzināja ēkas un nogalināja diakonu. Pašam Hieronimam kopā ar sievietēm, kas bija viņam līdzi atceļojušas no Romas, nācās glābties tornī, kas bija uzbūvēts kā patvērums, ja uzbruktu arābi. Arī attiecības ar sievietēm bija nebeidzamu raižu un pārdzīvojumu pilnas – pat ja to iemesli varbūt bija vienīgi nelabvēļu izplatītas baumas.

Turpat Pinakotēkā aplūkojamajā 1614. gada gleznā “Svētā Hieronima komūnija” Domeničīno jeb Domeniko Dzampjeri pievērsies mākslā visai reti atainotam sižetam – svētais Hieronims, sajūtot nāves tuvumu, saņem pēdējo vakarēdienu; ap viņu drūzmējas mācekļi, pakaļpalicēji, un, kā minēts muzeja ceļvedī – turpat līdzās ir arī svētā Paula. Patiesībā sieviete, kas kļuva par svēto Paulu, Hieronima nāves brīdī jau sen bija mirusi, un gleznā redzamā varētu būt “Paula jaunākā”.

Paula bija cēlusies no bagātas romiešu dzimtas – Hieronims raksta, ka viņa varējusi atļauties zīda drānas, bet pa pilsētu viņu pārnēsājuši vergi einuhi. Jau trīsdesmit divu gadu vecumā palikusi atraitne, viņa kļuva reliģioza un pēc kāda laika sastapa Hieronimu. Hieronims visai skarbi mēdza kritizēt garīdzniekus par viņu kopdzīvi ar sievietēm, tāpēc iespējams, ka paša Hieronima biedrošanās ar Paulu un citām augstdzimušām atraitnēm varēja likties aizdomīga. Tas, ka šīs dāmas būtībā sāka iedibināt ko līdzīgu sieviešu klosteriem, bet Hieronims daudzās vēstulēs, iedziļinādamies visai fizioloģiskās detaļās, bija sniedzis padomus, kā saglabāt jaunavību, daudziem šķiet amizanti līdz pat šai baltai dienai. “Svētā Hieronima vēstules pārsvarā adresētas dāmām, un viņš tajās dod padomus, kā saglabāt nevainību,” “Rietumu filozofijas vēsturē” rakstīja Bērtrands Rasels. Katrā ziņā, kad šo vai kādu citu iemeslu vai domstarpību dēļ Hieronims pameta Romu un pārvācās uz Bētlemi, kur nodzīvoja līdz pat mūža galam, Paula un viņas meita Eistohija devās viņam līdzi. Savukārt pēc Paulas nāves viņam piebiedrojās Eistohijas meita Paula jaunākā, kas saskaņā ar leģendu arī bija klāt Hieronima nāves brīdī un aizdarīja viņam plakstus.

Svētais Hieronims, tāpat arī viņa laikabiedri Ambrozijs un Augustīns dzīvoja laikā, kad Romas katoļu baznīca lielā mērā izveidojās par to, kas tā ir vēl aizvien, taču tieši Hieronims vēstulēs vienlaikus arī dokumentējis Romas bojāeju: “Es nodrebu, domājot par mūsu laika satricinājumiem. Jau gadus divdesmit vai vairāk no Konstantinopoles līdz pat Juliāna Alpiem tikušas izlietas romiešu asinis [..] Pasaule sabirst drupās, tomēr, ak vai – ar kaunu jāatzīst, ka mūsu grēki dzīvo un plaukst. Dižo pilsētu, Romas impērijas galvaspilsētu, aprij liesmas; un nav vietas uz zemes, kur romieši nejustos trimdā. No dievnamiem, kas reiz tika turēti par svētiem, tagad palikuši tikai putekļi un pīšļi; un vienalga mūsu prāti tiecas pēc kārības. Mēs dzīvojam tā, it kā jau rīt pat grasītos mirt, taču būvējam tā, itin kā grasītos šai pasaulē dzīvot mūžīgi.”

Baroka laika mākslinieks Gvido Reni svēto Hieronimu attēlojis kopā ar svēto Akvīnas Tomu. Abi bārdainie vīri – Hieronims iegrimis lasīšanā, Toms atspiedies pret Svēto Rakstu sējumu un raugās pretī skatītājam – stāv priekšplānā, un uz viņiem, spoži izgaismota, eņģeļu ielenkumā nolūkojas Jaunava Marija ar Jēzus bērnu. Kaut gan abus vīrus gleznā “Jaunava Marija ar bērnu, svētais Toms un svētais Hieronims” šķir tikai pavisam šaura galda mala, šo atainojumu var uzlūkot kā koncentrētu turpmākās baznīcas vēstures izklāstu. Pēc Hieronima, Augustīna un Ambrozija nāves gan Eiropā, gan Ziemeļāfrikā pie varas tika barbari, tumsoņas un maldu mācību piekritēji, un bija jāpaiet daudziem gadsimtiem, iekams pasaulē nāca vīri, kas ar savu prātu, ticību un paveiktajiem darbiem varētu līdzināties šiem trim.

Saskaņā ar oficiālo leģendu, Romā Hieronims atgriezās 642. gadā. Viņa pīšļi tika atvesti reizē ar Jēzus silītes relikvijām un apglabāti Svētās Marijas Lielākajā baznīcā. Bez Bībeles tulkojuma un papildinātās Eisebija Hronikas Hieronims atstājis lielu daudzumu vēstuļu, kas, ņemot vērā viņa daudzās un dažādās intereses, ir neizsīkstošs vēstures avots. Viņa rakstītās svēto biogrāfijas kļuvušas par žanra un stila paraugu, taču, kā atzīst vēlāko gadsimtu autori – ne vienmēr labā nozīmē. Askētiska dzīvesveida pārspīlēta cildināšana kļuva par svēto dzīves aprakstu neatņemamu iezīmi vēlākajos laikos un lielā mērā veicināja priekšstatu, ka reliģiozitātes augstākā izpausme ir norobežošanās no laicīgās dzīves, fiziskā ķermeņa pakļaušana grūtībām vai pat mocībām, noslēgšanās vientulībā, kļūšana par mūku vai mūķeni. Vēl stāsta, ka tieši kopā ar Hieronimu Eiropā nonākusi arī kāda tradīcija, kas kopš tā laika kļuvusi par neizsīkstošas komercdarbības, kiča priekšmetu un mazu bērnu prieka avotu. 397. gadā tieši Hieronims Bētlemē esot izgatavojis pašu pirmo Ziemassvētku silītes ainas atveidojumu.

Tūristam no rokām izšļukušais sudrabainais fotoaparāts turpināja kūleņot lejup pa marmora kāpnēm, kāpņu laukumiņā atvērās kā mazs šķirstiņš, un no tā izsprāga un vēl tālāk uz leju aizripoja baterijas. Vīrietis ar mugursomu, šķiet, bija aizmirsis, kur un kāpēc atrodas, izdvesa visiem un nevienam veltītu “Oh, shit!” un teciņus metās lejup pa kāpnēm lūkot, vai fotoaparāts vēl glābjams.

Autors pateicas par palīdzību Arturam Hansonam