Subtropiskā depresija

Es dzīvoju vislielākajā ASV pilsētā. Tā nav pilsēta, kurā ir visvairāk iedzīvotāju (visvairāk iedzīvotāju ir Ņujorkā, un tur es dzīvoju pirms tam), tomēr tā ir pati lielākā pilsēta teritorijas ziņā. Pilsēta, kuras robežas, gluži kā druknam viduklim apkārt savilkta josta, satur kopā uz visām pusēm izplūdušu 1965 kvadrātkilometru plašumu. Ja vien satiksme ir ciešama – lai gan Džeksonvilā, Floridas štatā, tā ar katru dienu kļūst briesmīgāka –, ceļā no viena pilsētas gala līdz otram jāpavada vismaz stunda. Garām slīd rindu veikalu apsēsta ainava, kurā ik pa laikam iesviests kāds iežogots privātmāju ciemats, kāds lētu daudzdzīvokļu namu komplekss, treileru parks un neskaitāmi iepirkšanās centri, kuru asfaltētie automašīnu stāvlaukumi stiepjas vairāku futbollaukumu garumā. Nomācoši taisni bulvāri tiecas arvien tālāk, vienu krustojumu pēc otra, un gar to malām virknējas savstarpēji aizvietojamas un vienādas ātrās ēdināšanas restorānu filiāles, automašīnu veikali, tirdzniecības ķēžu atzari un lombardos ieķīlāto preču tirgotavas. Ik dienas tiek izcirsts akriem priežu meža, tādējādi atbrīvojot vietu vairāk mājokļiem, vairāk veikaliem, taču ārkārtīgi maz jauniem ceļiem, kas to visu savienotu.

Florida ir ne vien valstī visstraujāk augošais štats, bet arī štats ar vislīdzenāko reljefu, un tā līdzenumos mājo bezcerīgi nomācoša monotonija. Lielākoties to veido ar līkloču kanāliem izcakātas piejūras zemienes, un pats augstākais štata punkts – Britonhila – atrodas tādā kā piedēklī pie pašas Alabamas robežas. Britonhilu bieži mēdz dēvēt par valstī “zemāko augstieni”, un tā var lepoties ar 345 pēdām [1. 345 pēdas – nedaudz vairāk par 105 metriem.] virs jūras līmeņa. Taču šie dramatiskie topogrāfijas līkloči meklējami simtiem jūdžu attālumā no Džeksonvilas, kas ar 800 000 iedzīvotāju ir ne vien Floridas visapdzīvotākā pilsētas teritorija, bet arī štata visizteiktākā vienlaidu horizontāle.

Ticiet man, pirms trim gadiem, kad mana sieva piekrita Ziemeļfloridas universitātē pasniegt filozofiju, es par to visu neko nezināju. Džeksonvila bija tikai tāds punktiņš laikraksta The New York Times laika prognožu kartē. Pilnīgi noteikti tā nebija vieta, kurā mēs kādreiz būtu sapņojuši apmesties, taču, ņemot vērā konkurenci par akadēmisko mācībspēku štata vietām, izvēle, tā teikt, jau bija notikusi mūsu vietā. Taču es nebūt neesmu vienīgais, kas ne sitams no laba prāta nebūtu apmeklējis Džeksonvilu. Šai ziņā man līdzinās arī Amerikas Savienoto Valstu prezidents Endrjū Džeksons, tas pats, kura vārdā vēlāk šī pilsēta tika nodēvēta.

Patiesībā Džeksons šo rāmo Sentdžonsas upes līkumu tā arī nekad ar savu klātbūtni neaplaimoja. Pie turības ar vergu tirdzniecību tikušo Džeksonu galvenokārt atceras kā pirmo Floridas štata militāro gubernatoru – šajā amatā viņš stājās 1821. gadā. Līdztekus cīņai ar seminolu indiāņiem gubernatora pamatuzdevums bija gūstīt uz spāņu pārraudzītajiem Floridas dienvidiem aizbēgušos vergus, un šajā darbības jomā, vismaz no vergturu viedokļa, Džeksons guva spožus panākumus. Ar atzinību novērtējot viņa daudzos varoņdarbus, viņa vārdā tika pārdēvēta pilsētiņa, kurā viņš nekad nebija bijis. Lai gan, protams, vārda maiņa tiklab varētu būt saistīta ar faktu, ka Džeksonvila tomēr izklausās krietni vien labāk nekā Kovforda jeb vieta, kurā pāri upei tiek vestas govis.

Tomēr kāpēc gan Džeksonvila ir tik milzīga? Kāpēc tik neizteiksmīgai vietai būtu jāaizņem tik liela teritorija? 1901. gadā Džeksonvila visai maz atšķīrās no citām mazām Dienvidu pilsētiņām pēc Pilsoņu kara un tam sekojušā Dienvidu rekonstrukcijas perioda.[2. Dienvidu rekonstrukcija – periods pēc Amerikas Pilsoņu kara no 1865. līdz 1877. gadam, kad tika novērstas kara sekas, pievienojot Savienotajām valstīm atšķēlušos dienvidu štatus, nosakot bijušo konfederācijas vadītāju likteni un piešķirot likumīgu statusu atbrīvotajiem afroamerikāņu vergiem.] Teju puse no tās 29 000 iedzīvotāju bija afroamerikāņi, un vairums pilsētnieku dzīvoja cieši noslēgtā trīsdesmit kvadrātjūdžu lielā teritorijā. Taču 3. maijā dzirkstele no matraču fabrikas virtuves pavarda iekrita tā dēvēto “spāņu sūnu” kaudzē, un izcēlās ugunsgrēks, kas pilnībā aprija visu Džeksonvilas centru. Pazaudējusi ģeogrāfisko centru, pilsētas balto iedzīvotāju kopiena sāka izklīst pa apkārtnes lauku teritorijām, un arī jaunpienācēji labprātāk apmetās ārpus nopostītā centra. Sešdesmitajos gados Džeksonvilas un priekšpilsētu iedzīvotāju skaits jau bija sasniedzis 500 000, bet melnādaino iedzīvotāju skaits bija sarucis aptuveni līdz vienai trešdaļai. Vairums no viņiem turpināja dzīvot kādreizējās pilsētas robežās, atjaunotā centra tuvumā. Savukārt baltie pilsētas centru pameta. Līdzīgi kā fankmūziķis Džordžs Klintons reiz izteicās par Vašingtonu, Džeksonvila kļuva par “šokolādes pilsētu ar vaniļas priekšpilsētām”. Saruka pilsētas nodokļu ieņēmumi, un sāka aptrūkties naudas gan skolām, gan sociālajai aprūpei. 1968. gadā federālā valdība pat draudēja atņemt licenci visai Džeksonvilas skolu sistēmai, ja vien pilsēta saviem iedzīvotājiem nespēs nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Tad nu ar pāris žigliem spalvas vēzieniem pilsētas robežas tika paplašinātas, iekļaujot visu apkārt esošo Duvālas apgabalu ar visu gardo vaniļas nodokļu pīrāgu. Šajā procesā dzima pirmais oficiālais pilsētas sauklis. Nākamos trīsdesmit astoņus gadus Džeksonvila optimistiski sevi dēvēja par “Jauno drošo Dienvidu pilsētu”.

2002. gadā, gadu pirms pilsētā apmetos es ar savu ģimeni, tika veikts pētījums, cenšoties noskaidrot Džeksonvilas vietu un nākotni “uz zināšanām balstītajā” 21. gadsimta ekonomikā. Atklājās, ka par spīti no jauna nospraustajām pilsētas robežām, vēl arvien viena no būtiskākajām problēmām ir izglītība. Tika salīdzināti piecdesmit ASV lielāko pilsētu statistikas dati (pēc iedzīvotāju skaita). Vieta, kas kādreiz tika dēvēta par Kovfordu, izskatījās pavisam drūmi. Tā ierindojās 49. vietā pēc inženierzinātnēs un eksaktajās zinātnēs iegūto diplomu skaita, 48. vietā pēc vadošos amatos un augstas kvalifikācijas tehniskās profesijās strādājošo skaita, 45. vietā pēc izsniegto patentu skaita un godpilnajā 50. vietā pēc pilsētas robežās veikto akadēmisko pētījumu un zinātnisko darbu daudzuma. Džeksonvilas vidusskolas pabeidza tikai 63, 7 % audzēkņu. No tiem savukārt tikai 65 % turpināja mācības koledžā. No Džeksonvilas iedzīvotājiem, kas vecāki par 25 gadiem, tikai nieka 15 % bija pabeiguši koledžu, kas ir uz pusi mazāk nekā Sanfrancisko. Pēc visu pilsētu rādītāju apkopošanas Džeksonvila ierindojās 48. vietā. Bija skaidrs, ka vārdiem “drošs” un “jauns” ir visai maz saistības ar Džeksonvilas nākotnes iedzīvotāju darba izredzēm.

Šajā svešādajā pasaulē mēs ieradāmies ar zināmu piesardzību. Pēdējos piecpadsmit gadus pavadījuši Sanfrancisko un Ņujorkas liberālajā drošībā, mēs ar sievu tomēr cerējām, ka arī šajā pagalam sarkanajā štatā [3. Ar sarkano krāsu tradicionāli apzīmē štatus, kuru iedzīvotāji pārsvarā atbalsta Republikāņu partijas prezidenta kandidātus.] mums izdosies pienācīgi iekārtoties, lai gan pirms tam internetā uzietā informācija drīzāk liecināja par pretējo. Taču atpakaļceļa vairs nebija, mēs ķērāmies pie lietas un nopirkām vienstāva privātmāju, vienu no pavisam parastām privātmājām, kas, kā likums, ir zemas, plakanas un uz visām pusēm izpletušās celtnes. Mūsējā bija bēšīgā krāsā, celta no cementa ķieģeļiem; tā atradās klusā šķērsielā, desmit kvartālu attālumā no Atlantijas okeāna, un šo priekšpilsētas ciematu sauca par Džeksonvilbīču. Tāpat kā citas ēkas šajā ielā, mūsējā bija celta 60. gadu sākumā, tieši uz liesajām kāpām, kuras tagad klāja asa svētā Augustīna zāle [4.Stenotaphrum secundatum.]. Visi mūsu tuvākie kaimiņi bija pensijas vecumā, baltām galvām un konservatīvi. Par viņu politiskajiem uzskatiem mēs pārliecinājāmies 2004. gada vasarā, kad piemājas dārzos skupsnām vien sadīga kartona plakātiņi, kuros bija pausts atbalsts Džordža Buša atkārtotai ievēlēšanai. Atgriešanās mājās, ikreiz ieraugot šo zīmju blīvumu, kļuva par patiesi nomācošu ikdienas pārdzīvojumu. Vēl tovasar lielā cieņā bija stoiciskas un nepārprotamas uzlīmes ar burtu “W”, kas rotāja, šķiet, ikviena mūsu kvartālā novietota Chevrolet Suburban apvidus auto aizmuguri.

Kad vēl dzīvojām ziemeļos, mēs ar sievu nebūt nebijām no tiem, kas savu atbalstu kādai partijai izrādītu ar piespraudēm vai plakātiem. Kāda gan jēga būtu visiem ziņot, ka esi demokrāts, ja dzīvo vietā, kur demokrāti ir gandrīz visi tavi kaimiņi? Taču tagad, saskārušies ar visapkārt saspraudīto plakātu uzmācību, mēs nolēmām rīkoties. Tā nu kādā spoži saulainā rītā es nostājos piemājas mauriņa vidū un visā apkārtnē viļņojošajā Džordžu Bušu jūrā iespraudu vientuļu Džona Kerija plakātiņu.

Nē, patiesībā mums nemaz tik ļoti negāja pie sirds demokrātu kandidāts, taču ja tu dzīvo divpartiju politiskajā sistēmā, ir vien atkal jāsamierinās, ka tavā vietā izvēli izdara kāds cits. Turpmākajās dienās, ikreiz, kad dzirdēju garām mājai pabraucam mašīnu, izjutu vieglu satraukumu, iztēlojoties mašīnas vadītāju, kas pēkšņi atskārš, ka ne visi ir vienisprātis ar apkārtnes status quo. Mēs nebijām tādi kā mūsu jaunā mājvieta, un jau tas vien, ka mēs atklāti uzdrošinājāmies to paziņot, radīja mirklīgu atvieglojuma sajūtu.

Divus mēnešus pirms vēlēšanu noslēguma mēs ar ģimeni devāmies ciemos pie maniem vecākiem. Viņi dzīvo Orlando – vietā, kas atgādina melno caurumu attīstības sākumstadijā. Pakļaujoties mana tēva vēlmei, mēs piekritām šo opīšu apmeklējuma dienu pavadīt ūdensparkā Seaworld. Mēs ar sievu spriedām, ka piesaiste zemūdens dzīvei Seaworld parku varētu padarīt par mazāko ļaunumu no visiem mana tēva piedāvātajiem tematiskajiem parkiem. Grūti pateikt, vai tā tas tiešām bija, jo, iespējams, uzskatot to par mazāko ļaunumu, patiesībā mēs to “gremdējām cildinot”. Parks bija tracinoši milzīgs un pārsteidzoši pieblīvēts ik vietā, kur vien bija kaut kas ievērības cienīgs. Varbūt tas patiesi bija mazāk nomācošs par Disnejlendu vai Universal Studios atrakciju parku, taču tikai tāpēc vien to nevar dēvēt par lielisku izpriecu. Vēl arvien netieku gudrs par to, kāda varētu būt saistība starp klīstošiem regtaima mūziķiem, dresētiem zobenvaļiem, sviestmaizēm ar ceptu zivi un amerikāņu kalniņiem, kuru noformējumā izmantoti maiju tempļu motīvi.

Kad tas viss bija galā, mēs ar pārgurušiem jutekļiem, tomēr pirmoreiz kopš apmešanās Džeksonvilā laimīgi, atgriezāmies savā jaunajā mājā. Pabraukuši garām Bušu biežņai un piestājuši pie mājas, mēs ieraudzījām ko dīvainu. Mūsu vientuļais Kerija plakātiņš bija nozudis. Pirmajā mirklī nospriedām, ka tas būs nozagts, taču tad es pamanīju melnu un pārogļojušos čupiņu. Pēc rūpīgas notikuma vietas apskates kļuva skaidrs, ka ļaundaris iebridis mūsu mauriņā un zīmei pielaidis uguni. Pāri bija palicis apdedzis zīmes stūris un mazliet pelnu.

Cenšoties apslāpēt mūsu dēla krāšņo iztēli, sieva vainu par nodarījumu novēla uz pusaugu huligāniem. Es viņai piebalsoju, lai gan mana versija bija krietni vien drūmāka, un, lai kā es centos par to nedomāt, cieši saistīta ar Dienvidu bēdīgo pagātni. Jo tieši Džeksonvila īsu brīdi 20. gadsimta sākumā izpelnījās Kukluksklana “impērijas pilsētas” goda nosaukumu. Skaidrs, ka šī nu bija vieta, kur dažādu priekšmetu dedzināšana citu cilvēku piemājas zālienos nebūt nebija svešs komunikācijas paņēmiens.

Vēlāk es apturēju garāmbraucošu policijas mašīnu, uz tās durvīm vēl arvien bija sauklis “Jaunā drošā Dienvidu pilsēta”. Jauna policiste izkāpa aplūkot pārogļotos mietiņus. “Nuja,” viņa noteica tādā balsī, it kā es viņu būtu uzaicinājis aplūkot mīzeņu pūzni. “Tagad ir diezgan daudz tādu gadījumu. Citur Kerija zīmes vienkārši nozagtas. Man jau nu liekas, ka tas ir stulbi.”

“Jo īpaši, paturot prātā, ka tā ir nesankcionēta ieiešana privātīpašumā, privātīpašuma iznīcināšana un ļaunprātīga dedzināšana,” es piebildu.

Manis teiktais neatstāja nekādu iespaidu, viņa iesmējās, pasniedza man savu vizītkarti un teica: “Ja ko redzat, piezvaniet.”

Kolīdz viņa aizbrauca, ielas malā piestāja pašpasludinātais kvartāla vecākais – gadus sešdesmit vecs atraitnis, kas mūždien pa apkārtnes ielām minās ar sarkanu firmas Schwinn trīs ātrumu velosipēdu. Viņš bija ģērbies savā ierastajā kārtā: virs biksēm izlaistā pogājamā kreklā, šortos, melnās zeķēs un ādas iešļūcenēs. Kad vaicāju, vai viņam nav kāda nojausma, kurš varētu būt bijis dedzinātājs, viņš paraustīja plecus un noteica: “Redz’, saproties, šis jau ir republikāņu štats.” Iestājās neveikls klusums, un tad viņš aizbrauca.

Tomēr ja tu dzīvo štatā ar visstraujāko izaugsmi, gribot negribot pamani, ka pārmaiņas skar itin visu un visus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un attieksmes pret vēsturi. Laimīgā kārtā Džeksonvila pret pārmaiņām nav imūna. 2005. gadā pilsētā pirmoreiz notika Super Bowl kausa amerikāņu futbolā izcīņas sacensības. Visā pasaulē pārraidītā spēle tika nodēvēta par pilsētas “iziešanu tautās” un uzlūkota kā nenovērtējama iespēja uzlabot pilsētas tēlu. Notika vērienīgi ainavu iekārtošanas darbi. Daudzas ielas tika paplašinātas. Lidostai uzprišināja fasādi. Taču rosību visspilgtāk raksturoja fakts, ka pilsēta nolīga konsultāciju firmu, kuras uzdevums bija izdomāt jaunu pilsētas saukli; saukli, kas ne vien labāk atspoguļotu Džeksonvilas tagadni, bet arī iezvanītu gaidāmo nākotni. Un kāds gan bija 90 000 dolāru vērtais iznākums? “Džeksonvila: vieta, kur sākas Florida.”

Pārmaiņas ir skārušas arī mani un manu ģimeni. Lai gan mēs vēl arvien dzīvojam Džeksonvilas piepilsētā, mēs esam tikuši pie neliela draugu pulciņa, kas palīdz norobežoties no citādi ikdienā dominējošām sarkanā štata noskaņām. Divus gadus nodzīvojuši vienstāva privātmājā, mēs pārvācāmies uz krietni vien patīkamāku brīvstāvošu ciematu, ko sauc Atlantikbīča. Protams, tā vienalga robežojas ar Džeksonvilai piederīgo lielveikalu straumi, taču uzreiz bija pamanāma arhitektūras stilu dažādība, neatkarīga grāmatnīca, Starbucks ķēdei nepiederoša kafejnīca un restorāni, kas nav nevienas korporatīvās ķēdes filiāles. Taču pats svarīgākais bija pavisam niecīgais attālums no mūsu divstāvu mājas līdz okeānam, kas no īsa pārbrauciena nu bija sarucis līdz pavisam īsai pastaigai. Līdz ar to man vairs nebija nekādu attaisnojumu beidzot neizpildīt apņemšanos, ko biju sev apsolījis, aizbraucot no Ņujorkas, es sāku sērfot.

Atzīšos, ka brīžos, kad slīdu pretim apvāršņa līnijai, kad lēkāju augšup lejup ar savu dēli, kad redzu turpat līdzās rotaļājamies delfīnus, man šķiet, ka šīm pavisam nelielajām mūsu dzīves apstākļu pārmaiņām tomēr ir liela nozīme. Protams, pret daudz ko Džeksonvilā mēs vēl arvien izjūtam nepatiku, taču, šķiet, ka nu jau no mūsu nepatikas ir pagaisis sākotnējais dedzīgums. Un kad man aiz muguras paceļas četras piecas pēdas augsts vilnis, un es, uzlēcis uz dēļa, laižos lejup pa gandrīz vertikālo ūdens virsmu, uz brīdi es pat spēju piemirst, ka dzīvoju vietā, kas ir tik ļoti līdzena.

Deivids Noulzs (David Knowles)
ir amerikāņu mūziķis, rakstnieks, tagad arīsērfotājs, grāmatu “The Secrets of the Camera Obscura” un “The Third Eye” autors.

No angļu valodas tulkojis Pauls Bankovskis