Stāsts bez didaktikas
Ivars Drulle, "Herberta Cukura tiesa", 2010 (Foto: Didzis Grodzs)

Ieva Lejasmeijere

Stāsts bez didaktikas

Ivara Drulles dokumentālā tēlniecība

Savas leļļu izmēra figūriņas Ivars Drulle veido ilgi. Kamēr tās plastilīna un citu materiālu versijās dzīvojas pa diviem zemākajiem darbnīcas plauktiem, ar viņām spēlējas mākslinieka meita. Viņa zinot, ka trešā plaukta iemītniekiem vairs maizīti dot nevar, tā jau ir tēta māksla. Droši vien ilgās “slīpēšanas” dēļ figūriņu plastmasas atlējumi ir tik izteiksmīgi. Autoram esot svarīgi, ka estētika, caur ko viņa māksla “runās” uz mums, sasaucas ar kaut ko ierastu un saprotamu. Tātad Bārbiju mērogs un arī lellīgā figūriņu stilizācija piekļūst pavisam tuvu. Tieši tur – lielā pietuvinājumā – notiek asiņainā sadursme starp mākslinieku un skatītāju vai sazin starp ko patiesībā. Asiņainība šeit, protams, ir tēlains pārspīlējums, kam būtu jānorāda, ka saziņa ar šiem mākslas darbiem notiek ļoti personiski un tieši. Tomēr, atceroties iespaidus no pirmās tumšās galerijas istabas, ko mākslinieks pārtaisījis par īstu moku kambari, neko daudz pārspīlēts nebūs.

Izstādē redzami astoņi darbi, veltīti sižetiem, par kuriem autors lasījis vai kurus pats piedzīvojis. Tās ir kā scenogrāfijas metu kastītes jeb skatuvītes, vairāk vai mazāk norobežotas. Pāris darbiem vidi iezīmējošu fonu veido fotogrāfijas gaismas kastēs. Būtisks arī hipnotiskais skaņu fons – miksēti vācu šlāgeri ar franču mūziķes Kolīnas (Colleen) dziesmas sacilpotām 10 sekundēm un viena no izstādē dokumentētā personāža balsi. Skaņa īpaši iecerēta diviem darbiem, bet “iet cauri” visai ekspozīcijai, un kauliem arī.

Nonākot pie Ivara darbu fizioloģiskās uztveres, pastāstīšu par vienu no pašām iespaidīgākajām ainām. Negantā figūriņu grupa “Herberta Cukura tiesa” jau pēdējā “Rudens” izstādē Dzelzceļa muzejā likās kas īpaši nozīmīgs. Tajā attēlots Latvijas laika lidotājs Herberts Cukurs Mossad aģentu ielenkumā kādā bezpersoniskā tumšā interjerā. Cukurs ir ģērbies uzvalkā, aģenti – apakšbiksēs, vienam rokā āmurs, kaut arī gribas rakstīt – āmuriņš. Izģērbušies, lai nenošķiestos ar asinīm. (Cik atceros no riebīgās grāmatas “Rīgas bendes nāve” par šiem notikumiem, Cukuru nogalināja un iebāza kaut kādā kastē.) Aģenti visi vienādi, ar plikiem pauriem un brillītēm. Kopš tās “Rudens” izstādes nevarēju īsti tikt skaidrībā, kāpēc tieši aģentu aptukušajos vienādajos augumiņos, šķiet, slēpjas ja ne visas pasaules, tad vismaz tuvākās apkārtnes muļķība un ļaunums.

Apaļie baltie nejauko vīriņu vēderi liekas kā tādas klasisko kolonnu entāzes – resnākās vietas, kam vajadzēja radīt iespaidu, ka kolonnai nemaz nav smagi, ka tas viss (templis vai cita kāda būve) it kā ceļas augšup. No vīriņiem ir bail un vienlaikus viņu žēl. Ir attēlots kaut kas, kas droši vien tā ir noticis, bet nav skaidrs, kas īsti ir noticis, tikai, ka vienu cilvēku nogalina daži citi cilvēki. Tāda divdabīga un pretrunīga uztvere esot tas, kas Ivaru pievērsis tieši šim sižetam. Līdzīgi arī ar darbu “Magda Gebelsa un viņas seši bērni. Pēdējais vakars”. Esot svarīgi, ka tie personāži vienlaikus ir gan labi, gan ļauni, ka viņi dara kaut ko, kam nav vienkārša vērtējuma. Vai arī, kā Herberta Cukura gadījumā, vērtējuma nav, jo nav īsti, ko vērtēt. Nav notikusi izmeklēšana, kas pierādītu šī cilvēka vainu (dalību ebreju masveida nogalināšanā) vai arī nevainību. Ar Cukuru un viņa pretrunīgo likteni saistīts vēl kāds īpaši zīmīgs gadījums Latvijas 21. gadsimta mākslā, proti, izstāde “Nevainības prezumpcija”, kas notika Liepājas Karostas galerijā K.Māksla? 2005. gadā. Tur bija izstādītas vai, precīzāk, izkarinātas tobrīd Latvijā pirmo reizi redzamas pēckara dokumentu kopijas, svaigi atvestas no Brazīlijas. Tās tur plivinājās pašas ar savu patiesību kā tādi budistu lūgšanu karodziņi, un mulsināja prokuratūras darbiniekus, kas arī esot bijuši atbraukuši paskatīties.

Kaut kas kopīgs ir tajā, kā plivinājās Karostā apdrukātās papīra lapas, un tajā, kā pie mums, pie skatītājiem vēršas Ivara Drulles atveidotais Herberts Cukurs. Tāds kā bezspēcīgs mājiens, mēms sauciens vai kas tamlīdzīgi nemierīgs.

Slepkavīgo aģentu vēderiņu prototips sēž turpat blakus – sirms kungs apenēs uz ķeblīša darbā “A vot kāpēc”. Tas ir brīdis, kad mākslinieka tētis spriež par dzīvi, teikdams: “A vot kāpēc Ķirsonam iet sūdīgi? A vot tāpēc, ka viņš nav žīds – tā kā Kargins un Krasovickis!” Izstādes atklāšanā tētis esot teicis, ka izstāde ir tāda nekāda, bet tai vienā darbā gan kaut kas esot, kur tas tips virtuvē sēž. Tikai mazliet vēlāk sapratis, ka attēlots ir viņš pats, tētis sācis strīdēties, ka neesot pareizi – jo tā neesot viņa virtuve un ka viņa čībām zoles neesot šķības. Ivars piebilst: “Bet ir viņam šķības zoles!”

Šai sakarā ienāca prātā, ka daudz kas Ivara Drulles mākslas darbos vai drīzāk pieejā to radīšanai atgādina naivās mākslas pārstāvju sirdsšķīsto darbošanos. Tā, protams, ir nepieklājīgi teikt par pamatīgi skolotu mākslinieku, kurš gan Latvijā, gan vairākus gadus studijās Amerikā apguvis gan klasisku, gan mūsdienu tēlniecību, turklāt ir arī Tēlniecības nodaļas vadītājs un pasniedzējs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tomēr tā, manuprāt, arī ir vērtīgākā un uzrunājošākā (nezin kāpēc varētu teikt arī – uzpērkoša) sajūta no šīs izstādes – ka viss attiecas uz autoru ļoti personiski, ka viņš to visu “ņem par pilnu”. Es tīri labi pazīstu šo naivo, bērnišķīgo, bet varbūt māksliniecisko kompleksu. Būtiskā atšķirība, ka Drulle to īsteno mākslā – tādā, ko vienreiz redzējušam, nav miera, un gribas par to pastāstīt visiem visiem.

Vienīgi šai mākslā nav nekā skaista un ērti lietojama. Piemēram, viņa stilistiski nevainojamo komiksu “Kristiešu asins lāse” cenzē jaukā komiksu žurnāla Kuš! redakcija, sakot, ka labāk vajag visu dokumentalitāti it kā ielikt pēdiņās un komiksu pārsaukt par “Vecie stereotipi joprojām dzīvi”. Vienīgi komiksa autoru neinteresē māksla kā komentāru komentārs. Drulli interesē tas, kas ir vai ir bijis. Arī asins lāses komiksam pamatā ir kādas sievietes stāsts, kas pierakstīts starpnozaru mākslas grupas Serde tradīciju burtnīcā par dzīvi Aizputē pirms Otrā pasaules kara. Tur esot bijusi aptieka, tā piederējusi ebrejietei, un stāsts ir par to, kā viņa vākusi asinis Lieldienu cepumiņiem jeb macēm.

Sākumā rakstīju, ka Drulles figūriņas piekļūst tuvu skatītājam, jo ir apzināti tuvinātas. Tikpat apzināti tās esot tālinātas no vairuma ierastas mākslas un mākslinieku, kam patīk raudzīties nevis dzīvē, bet pašiem uz sevi, savu mākslu, citu mākslu, mākslas skatīšanos, mākslas uztveri un tamlīdzīgām atsaucēm. No Drulles darbiem, kā lai pasaka, plūst kaut kas tīrs un nesamaitāts. Nevis mākslinieka egocentriska ņemšanās ap formālām lietām un pašizpausmēm, bet brīvs, nekavēts vēstījums. Kaut kas ļoti skaidrs, bet dīvainā kārtā bez kādas didaktikas. Drulle ļoti gribēja mums ko pateikt. Un pateica. 

Raksts no Jūnijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela