Starp labākajām filmām

Ir cilvēki, kas sastāda savu iecienītāko filmu sarakstu, un ir tādi, kas to nedara. Vieni mēģina skatīties pēc iespējas vairāk filmu un izdara kādus secinājumus par jau “noskatījušos” sevi, lai vēlāk teiktu, ka filma bija slikta vai laba, vai pati labākā – šajā gadījumā tā tiek iekļauta privātajā topā. Otri ir tādi, kuri labprātāk aiztaupa sev pūles un no autoritatīva avota uzzina jau gatavu listi, izlemjot, vai noskatīties pašas labākās filmas, vai tikai iegaumēt to nosaukumus. Jo šīs listes veido nosaukumi – filmas tiek nominētas jeb nosauktas vārdā, bet noskatīties tās šādā veidā diemžēl nevar. Minētās otrās grupas galējības izpaužas vortālā Flickchart.com, kur ļoti vienkāršotā veidā, izejot cauri jau atlasītiem filmu pāriem un ikreiz izvēloties vienu no divām piedāvātajām, tiek izgatavots tavs privātais filmu tops, ko vēlāk turpat var publicēt. Teiksim, lietotājs Dāvis Sīmanis starp desmit visu laiku labākajām filmām iekļāvis... Kaut gan nē, laikam pats vairāk piederu pirmajai grupai un arvien no jauna mēdzu izgudrot nozīmīgāko filmu desmitniekus. Tajos sen bijušas gan filmas par misteru Pitkinu, gan Stīvena Spīlberga “Trešās pakāpes tuvie sakari”, gan filma, par kuru šobrīd skaidri varu pateikt vienīgi to, ka tās nosaukums bija “Trakie stadionā”, un vēl atmiņā palicis tagad par neformālu amerikāņu kulta kino atzītais trash gabals “Tumsas armija”.

Tieši izvēles noturības trūkums, ar kādu fani, neprofesionāli kritiķi un vienkārši cilvēki veido savus topus, kurus parasti apzīmē zvaigznītes, mistiski procenti, uz augšu vai lejup pavērsti īkšķi, vai pat svaigi un puvuši tomāti, liek kino industrijai tos vērtēt ar aizdomām. Tāpēc valstu filmu institūti pamanās saistībā ar nacionālajiem filmu festivāliem publicēt paši savus, “oficiālos”, sarakstus. 1998. gadā Amerikas Filmu institūts, pieminot amerikāņu kino simtgadi, izveidoja 100 visu laiku labāko amerikāņu filmu sarakstu. Tā galvgalī, kā jau ierasts topu apritē, bija Orsona Velsa “Pilsonis Keins”, tam sekoja “Kasablanka” un “Krusttēvs”. Tajā gadā paralēli tika sastādīti arī citi AFI topi – smieklu, drebuļu, ekrāna neliešu un varoņu – un tiem visiem tika izvirzīti vismaz formāli vērtēšanas kritēriji. Pirmkārt, filmas novērtējums lielākajos preses izdevumos, tālāk kases un TV translāciju apjoms, ietekme uz kino medija tehnisko attīstību, iespaids uz amerikāņu dzīvesveida un stila izmaiņām, kā arī panākumi lielākajos festivālos. Tikai pašās beigās tika izvirzīts kaut kas, ko attālināti var dēvēt par mākslinieciskuma kritēriju. Un tas bija prātīgi darīts, jo filmu “dižums” ir ekstrēmi subjektīvs spriedums. Šobrīd noteikt, kā filma, kādam to skatoties, kļūst izcila, ir gandrīz neiespējami; apsvērumi varētu virzīties gaumes, estētiskā pārdzīvojuma, filmas vēstījuma nolasīšanas virzienā, tomēr skaidrības kā nav, tā nebūs. Turklāt pati šo elementu pieminēšana jau ir pārspīlēts optimisms attiecībā uz kino skatītāju, jo, kamēr citi mākslas žanri savā publiskajā izpausmē prasa zināmu iedziļināšanos, kino pilnībā pieņem cilvēku stulbumu. Vienkāršais cilvēks filmu piedzīvo vai nepiedzīvo, absolūti nerēķinoties ar to, kā tā veidota, bet viņa vietā ir jādarbojas kinokritiķim, kam šī realitāte jāizkalkulē un kaut kas jāpasaka priekšā.

Ir nerakstīts likums, kas liek prominentiem filmu kritiķiem sastādīt savu 10, 20 vai 30 filmu sarakstu par katru iepriekšējo gadu vai visu kino vēsturi kopumā. Daļa publikas jau, protams, priecātos, ja tie būtu kādi no tūkstošiem atraktīvo – gigantisko monstru, izslāpušu cilvēku tuksnesī, neglīto dzīvnieku vai Pateicības dienas – filmu topi, kurus var atrast internetā, tomēr kritiķu topi ir gauži nopietni un vienmēr cieši saistīti ar starptautisko filmu festivālu rezultātiem, kuros viņi paši bieži sēž žūrijās. Iespējams, par pašu nopietnāko starp kritiķu topiem ir uzskatāms 2002. gada žurnāla Sight and Sound, ko izdod Britu Filmu institūts, balsojums par visu laiku un zemju labākajām filmām. Balsošanā piedalījās 108 filmu režisori un 145 kritiķi no visas pasaules, lai pasludinātu jau pieminēto “Pilsoni Keinu” par labāko, bet desmitniekā vietu atrastu arī Jasudžiro Odzu “Tokijas stāstam”, Žana Renuāra “Spēles noteikumiem”, Sergeja Eizenšteina “Bruņukuģim Potjomkinam” u. c. Kopā tika minētas 885 filmas, starp kurām bija pat tādas ekstravagances kā Rusa Maijera “Ātrāk, minka. Nogalini! Nogalini!” (B kategorijas seksplotācijas trilleris par mežonīgu striptīza meiteņu ceļojumu tuksnesī). Manuprāt, šis pasaules lielākais tops atklāja divas lietas – faktu, ka ir milzum daudz izcilu filmu, un patiesību, ka kopš 20. gadsimta 80. gadiem vairs netaisa ģeniālas filmas, jo pēdējā konkurētspējīgā filma ir Martina Skorsēzes “Satrakotais vērsis” (1980). Viss, kas seko pēc tam, nopietnu uzmanību neizpelnās. Līdzīgs rezultāts bija AFI topam, kad to no jauna pārskatīja 2007. gadā, – sarakstam tika pievienotas tikai trīs par 1998. gadu jaunākas filmas – “Glābjot ierindnieku Raienu”, “Sestais prāts” un “Gredzenu pavēlnieks: Gredzena brālība”, un pat tās tika asi kritizētas par pilnīgu nesamērojamību ar klasiskās Holivudas “zelta fondu”. Tāpēc nevajadzētu arī brīnīties, ka atsauces uz kino vēsturi parādās pat topos, kas aptver pēdējo gadu darbus. Piemēram, pagājušā gada līdere Mihaela Hanekes “Baltā lente” nesaudzīgi tika salīdzināta ar Teodora Dreijera vai Ingmara Bergmana filmām, precīzi tāpat, kā tas pāris gadus atpakaļ tika darīts ar tā brīža līderi Karlosa Reigadesa “Kluso gaismu”.

Kāds amerikāņu puisis, nesen savā blogā publicējot savu labāko kara filmu topu, žēlojās, ka citos topos ar šādu nosaukumu vienmēr iekļūstot “Vējiem līdzi”, “Šindlera saraksts” vai tā pati “Kasablanka” – filmas, kuru darbība notiek kara laikā, bet nu nekādi neataino karošanas situāciju. Tas varbūt ir sīks piemērs neskaidrībām, kas pavada topu sastādītājus, bet tādu ir daudz. Kaut vai jautājums, kā samērot vienu jau atlasītu izcilu filmu ar otru. Populārais Chicago Sun Times kritiķis Rodžers Īberts uzskata, ka desmit labākās filmas vajadzētu salikt vienkārši alfabētiskā secībā, jo to žanriskā piederība, stilistika un vēstījums bieži ir tik atšķirīgi, ka grūti norādīt konkrētu vietu topā. Viņš šobrīd, pārskatot savus pagātnes sarakstus, ir konstatējis tendenci filmas, kas tagad pārliecinoši ieņemtu pirmo vietu, likt tikai otrajā. 1968. gadā Džilli Pontekorvo “Alžīras kauja” apsteidza Stenlija Kubrika “2001: Kosmisko odiseju”. 1974. gadā Ingmara Bergmana “Laulības dzīves ainas”, Ībertaprāt, nepamatoti apsteidza Romāna Polaņska “Ķīniešu kvartālu”. Interesanti, kāpēc labākās filmas tikušas ievietotas tieši topa otrajā vietā, nevis sestajā vai devītajā? Varbūt tur slēpjas zināmas bažas par savām kritiķa paredzēšanas spējām. Kino vēsturē ir bijuši gadījumi, kad sākumā asi kritizētas filmas brīdi vēlāk kļuvušas par klasiku – piemēram, Artūra Penna “Bonija un Klaids” vai Pjēra Paolo Pazolīni “Salo jeb Sodomas 120 dienas”. Nesen pat kinokritiķis Normunds Naumanis ļoti saudzīgi kritizēja Džima Džārmuša pēdējo filmu “Kontroles robežas”, pieļaujot, ka tā ar laiku netīšām varētu kļūt par kulta filmu.

Varbūt neskaidrība, ko kāda autoritāte mums var pateikt priekšā par kino, dod iespēju mēģināt pašam. Jo savu labāko, turklāt redzēto filmu nominēšana ir viena no retajām situācijām, kad cilvēks var mēģināt kaut ko skaidrāk pateikt par savu domāšanu. Kaut ko nosaucot vārdā, būsi taču spiests padomāt, ko tās nedaudzās bildes, kas vēl atmiņā saglabājušās no reiz noskatītas filmas, vispār nozīmē? Un var izrādīties, ka filma tev ļaus uztaustīt tavu paša nospiedumu tajā senajā skatīšanās reizē.