Smillas jaunkundzes sniega izjūta, Pēteris Hēgs

Liāna Langa, dzejniece

Hēga romāns bija retais gadījums, kad grāmatu izlasīju uzreiz, un lasīšanas laikā baudīju patīkamos brīžus, kad kritiskais prāts, kas parasti nežēlīgi vērtē autora piedāvāto pasauli un tajā mītošos varoņus, it kā atslēdzas pats no sevis, jo ir kļuvis bērnišķīgi aizrautīgs. Viens no āķiem, kādēļ tā varēja notikt, nenoliedzami bija romāna struktūras un teksta suģestijas izraisītā vēlēšanās identificēties ar Smillu. Manā gadījumā autors bija trāpījis simtniekā — esmu vienos gados ar Smillu, un viņas rūgtais, sarkastiskais humors — ak vai! — man ir tik pazīstams un tuvs. Viņas ziemeļnieciskā, apvaldītā emocionalitāte un saikne ar dabu arī. Smillas jaunkundzes raksturs, manuprāt, ir veiksmīgi uzkonstruēts arī tādēļ, ka ar to spēj identificēties lasītājs vīrietis. Smillas izjūtas ir sievišķīgas, bet viņa rīkojas kā vīrietis šā vārda tradicionālajā izpratnē. Respektīvi, viņa ir aktīva, reaģē aktīvi kā vīrietis, tomēr ir sievišķīgi neprognozējama.

Viņas raksturs ir moderns un atbilst jaunā laika kritērijiem, kad psiholoģiskās dzimumu atšķirības arvien vairāk sāk piederēt pagātnei. Uz priekšu dzenošais detektīva žanrs mudina neatslābt un izlasīt grāmatu līdz beigām. Bez tam, romānā ir daudz vērtīgas informācijas par kuģiem, Grenlandi un Dāniju, ledus un sniega formulām, mazas tautas neatkarības alkām un daudzas citas interesantas lietas, par kurām autors stāsta aizgūtnēm.

Egīls Zirnis, Dienas žurnālists

Smillu lasīju pirms vairākiem gadiem — uzreiz pēc tās iznākšanas, tāpēc neatceros detaļas, bet tikai to, ka tā vienkārši ir laba grāmata. Es jau varētu izvairīties un sacīt, ka tā ir grāmata par lielo sāpi un dzīves netaisnību un par to, ka cilvēks ir vērtīgs pat tad, ja viņš ir sieviete un eskimoss, bet vispār — šī grāmata ir tāds laikmetīgs “krimiķis”. Atceros, ka man to bija interesanti lasīt gandrīz vai līdz beigām, līdz tam brīdim, kamēr Hēgs nokļuva pats savas shēmas gūstā. Laikam jau vispār grāmatas ir daudz grūtāk pabeigt nekā iesākt, varbūt pat neiespējami — gluži tāpat kā atdzejot dzejoli. Ar avīžu rakstiem ir savādāk — tos ir grūtāk iesākt. Beigās vienmēr ir slikta sajūta un — jo labāka grāmata, jo sliktāka sajūta ir lasot neveiksmīgu nobeigumu.

Runājot par pašu Smillu, tad nezin kādēļ ir iespējams labi iejusties viņas ādā. Nezinu, kā ar sievietēm, bet vīrietim tā ir, varbūt tāpēc, ka vīrietis ir rakstījis.

Juris Poškus, kinorežisors

Man nebija interesanti — kaut kā iz­mo­cīju divas trešdaļas, kaut gan garlaicība mani pārņēma jau no pirmās lappuses.

Sāku lasīt tāpēc, ka visi mani paziņas vienbalsīgi to ieteica kā grāmatu, kas obligāti jāizlasa.

Ir izdarīts noziegums, kurš ir jāizmeklē, bet tajā pašā laikā nav īstas intereses — tiks atrasts īstais vainīgais vai nē, jo no tā nekas nemainās. Var teikt, ka patiesība ir svarīga, bet kam? Smillai — nē, mehāniķim — arī un vismazāk jau pašam slepkavam, bet stāsts stāv uz vietas tajā visu slavētajā brīnišķīgajā valodā, smukajos teikumos un varoņu psiholoģijās un sniega nosaukumu sinonīmos — visu laiku pa riņķi, kamēr izdziest pavisam.