Skumjais rūķis un bumba
Nilsa Bora galds un krēsls viņa kabinetā Kopenhāgenas Teorētiskās fizikas institūtā, 2006 (Foto - Juris Lorencs)
ģēnijs un vieta

Juris Lorencs

Skumjais rūķis un bumba

Nilss Bors, kvantu mehānika un Manhetenas projekts

Mana nama pagalmā Rīgā, Martas ielā ir dīvains veidojums. No zemes izlīdis kaut kas līdzīgs nelielam skurstenim – metru garš, metru plats, divus metrus augsts. Visdrīzāk šodien vairs tikai retais rīdzinieks zina šī objekta nozīmi. Patiesībā tā ir vienkārši ventilācijas lūka. Tiesa gan, ļoti speciāla lūka. Zem pagalma atrodas viena no lielākajām Rīgas patvertnēm.
Kamēr pagalmu no ielas vēl nenorobežoja sēta, ventilācijas lūku apčurāja vai visi apkārtējo kvartālu suņi. Šodien tā pieejama vien kaķiem un putniem. Dzerot rīta kafiju, dažkārt var ieraudzīt nepatīkamus skatus. Blakus snaudošam kaķim guļ pa pusei saplosīts balodis. Sakropļotais ķermenis piesaista citus putnus – vārnas, kaijas, pat baložus. Zaglīgi, ar vienu aci vērodami kaķi, tie knābā beigto putnu.
Padomju laika skolā par gaidāmo karu nereti runāja kā par pašsaprotamu, nenovēršamu lietu. Mēs visi zinājām – vispirms būs spilgts gaismas uzliesmojums. To redzot, pēc iespējas ātrāk jānoguļas uz zemes, ar rokām jāaizsedz seja un jāgaida triecienvilnis. Kad tas būs pāri, nekavējoties jādodas uz tuvējo patvertni – man būtu jāskrien tepat lejā.
Vairs tikai retais iedomājas, ka patvertne nav nekas cits, kā vieta, kurā bija iecerēts paglābties no atombumbas. Es to atceros, kad skatos uz savu sētu, un atceros arī Nilsu Boru.

Arhīvs

Ir auksta, saulaina 2006. gada janvāra diena. Kopenhāgenas pilsētas kanālus klāj ledus. Pa asfaltētiem celiņiem pastaigājas nesteidzīgi cilvēki, ik pa brīdim garām aizslīd šallēs ietinušies rieteņbraucēji. Apkārt valda neparasts klusums. Cilvēku sejās nemana gandrīz nekādas emocijas, tie atgādina lielus, miermīlīgus un skumjus rūķus. Tikai tagad es saprotu, ka fotogrāfijās redzētais Bors patiešām ir tipisks dānis – tās pašas labsirdīgās, skumjās acis.

Arī Kopenhāgenas Teorētiskās fizikas institūta ēkā valda klusums. Tā trīs darbinieki klusi čubinās ap Bora atstāto mantojumu (www.nba.nbi.dk). Paredzams, ka nākamgad iznāks Bora kopoto rakstu divpadsmitais, noslēdzošais sējums. Institūta arhīva direktors Finns Oseruds mani cienā ar kafiju un stāsta: “Bors šodien ir otrais populārākais dānis pēc Hansa Kristiāna Andersena. Starp citu, šī neizskaidrojamā tautas mīlestība ir lielisks papildināmības principa paraugs – Andersena pasakas ir lasījuši un sapratuši visi, turpretim Boru nav lasījis un sapratis gandrīz neviens.” Man gan šķiet, ka direktoram nav taisnība. Multfilmu un komiksu iespaidā izaugusī paaudze var viegli iztēloties kaut kur atoma kodola tuvumā trīcošu, telpā izsmērētu elektronu. Ar Einšteina relativitātes teoriju ir savādāk. Īstenībā bez vidusskolas izglītības fizikā un matemātikā, papīra lapas, pildspalvas un spējas kaut nedaudz abstrakti domāt speciālās relativitātes teorijas pamatprincipus nav iespējams izprast, kur nu vēl paskaidrot citam.

Man izrāda institūta telpas. Bibliotēka, kādreizējais Bora dzīvoklis, kabinets, ar vēsturiskām fotogrāfijām un autogrāfiem noklātas koridoru sienas. Makss Planks, Alberts Einšteins, Verners Heizenbergs, Ervīns Šrēdingers, Volfgangs Pauli, Pols Diraks. Kad es studēju fiziku Latvijas Universitātē, šie uzvārdi man asociējās ar kaut ko līdzīgu dievībām. Bet visvairāk fotogrāfiju stāsta par pašu mājas saimnieku. Bors jaunībā, brieduma gados, vecumā. Es palūdzu Oseruda kungu atstāt mani vienu. Dīvains miers strāvo no šiem portretiem. Gadiem ritot, Bora acis kļūst aizvien skumjākas, un paši portreti nemanot sāk līdzināties pareizticīgo ikonām. Par ko stāsta šis skatiens? Par zaudēto vecāko dēlu Kristiānu, ko vējainā 1934. gada rītā vilnis tēva acu priekšā no jahtas klāja ieskaloja Baltijas jūrā? Par okupācijas laika pazemojumiem, par ebreju zinātniekiem, kurus Bors nepaspēja izglābt? Bet varbūt par atombumbu, kas tapa, pateicoties arī viņa atklājumiem?

Nilss Bors, 1957 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma) Nilss Bors, 1957 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma)

Zinātnieks

19. gadsimta nogalē, kad Bors uzsāka mācības ģimnāzijā, no eksaktajām zinātnēm revolucionārus atklājumus vairs negaidīja. Pastāvošā fizikas aina šķita nesatricināma – klasiskā Ņūtona mehānika un Maksvela elektrodinamika lieliski izskaidroja apkārtējo pasauli. Pareizāk gan būtu teikt – “gandrīz” izskaidroja. “Gandrīz” slēpās tajā, ka, saskaņā ar zināmo fiziku, ikvienam ķermenim vajadzēja izstarot bezgalīgi lielu enerģijas daudzumu. 1900. gadā Makss Planks šo pretrunu atrisināja, izsakot pieņēmumu, ka izstarotā elektromagnētiskā lauka (arī tik pierastās gaismas) enerģija izdalās sīku porciju jeb kvantu veidā.

Gadsimtu mija pārsteidza ar atklājumiem, kas pavisam samudžināja ierasto lietu kārtību. Franču fiziķi Anrī Bekerels, Pjērs un Marija Kirī atklāja noslēpumainu starojumu – radioaktivitāti, bet anglis Džozefs Tomsons – elektronu. Pieņemot, ka gaisma ir daļiņu jeb fotonu plūsma, 1905. gadā mazpazīstams Cīrihes patentu biroja darbinieks Alberts Einšteins izskaidroja eksperimentāli novēroto elektronu izsišanu no metāla gaismas ietekmē. Saskaņā ar viņa teoriju, elektrons atstāj metālu pēc sadursmes ar gaismas kvantu. Šai pašā laikā divdesmit sešus gadus vecais zinātnieks radīja arī savu speciālo relativitātes teoriju, kurā pierādīja, ka pulksteņa gaita ir atkarīga no tā kustības.

Tomēr bija jāgaida vēl gandrīz desmit gadi, līdz dāņu fiziķim Nilsam Boram izdevās ieskatīties mikropasaulē notiekošajos procesos. Tieši Bora atklājums lika pamatus atomfizikai, kvantu mehānikai un neskaitāmām tehnoloģiskām inovācijām, to skaitā arī atombumbai.

1907. gadā Bors pabeidza studijas universitātē un ķērās pie doktora disertācijas. Pēc četriem gadiem jaunais censonis ieguva filozofijas doktora grādu un nekavējoties devās uz Angliju. Bors apmeklēja Kembridžas universitāti un Ernesta Rezerforda vadīto laboratoriju Mančestrā, kur nupat eksperimentāli bija pierādīta atoma kodola eksistence.

Līdz ar šo atklājumu lietas pamazām sāka nostāties savās vietās. Izrādījās, ka vielas atomi ģeometriski veidoti līdzīgi Saules sistēmai – ar kompaktu, neticami blīvu, pozitīvi lādētu kodolu atoma centrā un tam apkārt riņķojošiem negatīvi lādētiem elektroniem. Tomēr arī šis rezultāts bija pilnīgā pretrunā ar tik pierasto Ņūtona un Maksvela fiziku. Saskaņā ar to, atomā riņķojošajam elektronam vajadzētu nepārtraukti izstarot enerģiju un beigu beigās nokrist uz kodola. Tas, saprotams, nenotiek, atomi ir apbrīnojami stabili veidojumi. Neatrisināts palika arī jautājums, kāpēc katra viela izstaro vai absorbē tikai tai vien raksturīgu elektromagnētiskā starojuma frekvenču kopu. Tieši atoma struktūra bija noslēpums, ko Bors centās atminēt kopš pirmās vizītes Mančestrā. Viņš nebija īpaši apdāvināts matemātikā, un viņam trūka arī eksperimentālajā fizikā tik nepieciešamo tehnisko iemaņu. Tomēr pateicoties bagātai iztēlei, ģeniālai intuīcijai un drosmei, zinātnieks 1913. gadā formulēja jaunās fizikas likumus, kurus šodien pazīstam kā Bora postulātus:
1. Atomā eksistē virkne stabilu orbītu, kurās elektrons var ilgstoši atrasties, enerģiju neizstarojot.
2. Vienīgi tad, kad elektrons pāriet no vienas orbītas uz otru, atoms izstaro vai absorbē enerģiju atsevišķas porcijas – elektromagnētiskā lauka kvanta veidā.

Tas bija “Bora stils” – nevis mēģināt izvilināt fiziku no sarežģītām matemātiskām formulām, bet gan pārcirst Gordija mezglu un definēt jaunus fizikas likumus, kuri apraksta eksperimentāli novēroto realitāti. Balstoties uz šiem diviem apgalvojumiem, Bors spēja eleganti izskaidrot paša vienkāršākā – ūdeņraža atoma uzbūvi un tā izstarotās enerģijas spektru. Uzskatāmības labad savas teorijas ilustrācijai viņš izmantoja parasto sīpolu – tā sfēriski izvietotās zvīņas ir atļautās elektrona orbītas, bet atstarpes starp tām – aizliegtie apgabali, kur elektrons atrasties nedrīkst.

Pēc viņa atklājumiem Boram piedāvāja vadīt Teorētiskās fizikas katedru Kopenhāgenas universitātē un palīdzēja realizēt ilgi loloto sapni – izveidot Teorētiskās fizikas institūtu. Kopenhāgenas pilsēta dāvāja zemi, valsts un privāti ziedotāji piešķīra nepieciešamo finansējumu, un 1920. gada 15. septembrī virs jaunuzceltās institūta ēkas jau plīvoja dāņu nacionālais karogs. Institūta atklāšanas uzrunā Bors uzsvēra, ka “jaunas idejas varēsim sagaidīt tikai tad, ja institūtā strādās jauni cilvēki.”

Institūts

Kādā 1922. gada novembra vakarā Boru ģimenes dzīvoklī iezvanījās telefons. Lietišķa balss no Stokholmas apvaicājās – vai Bora kungam būtu iespējams nākamajā rītā saņemt telefonogrammu? Tas varēja nozīmēt tikai vienu – Nobela prēmiju. Pēc mokošas bezmiega nakts Boru pāris saņēma ilgi gaidīto vēsti – Nilsam Boram piešķirta Nobela prēmija “par ieguldījumu atoma struktūras izpētē”.

Tā vienā dienā Bors kļuva par dāņu nacionālo varoni, bet viņa vadītais Teorētiskās fizikas institūts – par kaut ko līdzīgu “svētceļojumu vietai”, vienu no pasaules zinātnes centriem, saglabājot savas līderpozīcijas līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Fizikā izveidojās īpašā “Kopenhāgenas skola” ar savām tradīcijām un stilu.

Es apsēžos uz soliņa laukumā iepretim Kopenhāgenas universitātei un iestiprinos ar ķīniešu ieskrietuvē nopirktu ēdienu. Uz blakus soliņa sēdošais večuks izceļ no mugursomiņas termosu un sviestmaižu kārbu. Pastaigā izvestais franču buldodziņš nepacietīgi lēkā ap savu saimnieku. Pēc pāris minūtēm uzvēdī smaržīgs cigāra dūms. Boram tas būtu paticis – viņš nekad nešķīrās no savas pīpes. Arī šeit, pašā vecpilsētas sirdī, valda neparasts miers. Ne vēsts no tūristiem – tiem Kopenhāgena par dārgu. No laukuma pretējās puses uz mani noraugās milzīga Bora biste. Varbūt miers ir tas, kas visvairāk nepieciešams zinātniekam? Varbūt tieši šeit slēpjas viena no atslēgām, kāpēc Dānija, ko nereti dēvēja par Anglijas sviesta un bekona fabriku, varēja izvirzīties pašā pasaules zinātnes avangardā?

Bora laikos institūta bēniņos gan darbiniekus, gan ciemiņus vienmēr esot gaidījusi karsta kafija un sviestmaizes. Turpat atradās dažas viesu istabas, bet stāvu zemāk paša Bora dzīvoklis – sekojot dāņu tradīcijai, profesoram pienācās dzīvot institūta ēkā. Pateicoties Bora labsirdīgajam raksturam un lieliskajai humora izjūtai (turklāt viņam nepiemita zinātnieku vidū nereti sastopamā skaudība), institūtā valdīja koleģiāla gaisotne, katrs talants tika laipni uzņemts un respektēts. Zinātne vēl nepazina slepenību, un semināros dzimušās idejas varēja izmantot jebkurš klātesošais.

1922. gadā no Getingenes Kopenhāgenā ieradās jaunais ģēnijs Verners Heizenbergs. Pirmajās uzturēšanās dienās institūtā viņu pārņēma mazvērtības komplekss, un vēlāk savās atmiņās Heizenbergs rakstīs: “Šie jaunie fiziķi bija sabraukuši no visas pasaules. Katrs no viņiem pārvaldīja vairākas svešvalodas, kamēr es pratu tikai vienu. Viņi bija redzējuši pasauli, orientējās kultūrā un dzejā, lieliski muzicēja un, pats svarīgākais, daudz labāk par mani pārzināja moderno fiziku… Es iemīlēju šo laimīgo un miermīlīgo zemi, kuru bija pasaudzējušas nesenās politiskās katastrofas. Man neskaitāmas reizes vajadzēja stāstīt Boram par notikumiem Vācijā, par piedzīvoto karu, revolūciju un badu… Dažkārt nedēļas nogalēs man tika parādīts gods pavadīt Boru uz viņa lauku māju Tisvildē. Tad mēs kopā caur mežu gājām uz smilšaino Baltijas jūras pludmali, kur vēl varēja aplūkot senlaicīgus burukuģus.”

Heizenbergs sevi nenovērtēja. Būdams ne tikai izcils fiziķis, bet arī ļoti apdāvināts matemātiķis, tieši viņš pirmais izstrādāja kvantu mehāniku – fizikas nozari par atomu, atomu kodolu, elektronu, gaismas daļiņu – fotonu uzbūvi un mijiedarbību.

No tās negaidīti izrietēja viens no modernās fizikas stūrakmeņiem – Heizenberga nenoteiktības princips. Saskaņā ar to, nav iespējams vienlaicīgi izmērīt novērojamā objekta ātrumu un noteikt tā koordinātes. [1. Iedomāsimies, ka mēs vēlamies noteikt kāda atoma atrašanās vietu. To var izdarīt, “aptaustot” mikrodaļiņu ar kaut ko vēl “mazāku”, proti – elektromagnētisko starojumu. Tomēr šāda daļiņas “apgaismošana” neprognozējami izmaina tās ātrumu. Līdzīga sakarība saista arī enerģiju un laiku – nav iespējams ar jebkuru precizitāti izmērīt divu daļiņu mijiedarbības enerģijas lielumu un šīs mijiedarbības laiku. Gandrīz vienlaicīgi ar Heizenbergu savu kvantu mehānikas variantu izstrādāja austrietis Ervīns Šrēdingers. Viņš uzrakstīja tā saucamo “viļņu vienādojumu”, kura atrisinājums raksturo daļiņas varbūtību atrasties noteiktā telpas apgabalā. Pats Šrēdingers vēlāk pierādīja, ka abas ārēji atšķirīgās teorijas ir identiskas un apraksta vienas un tās pašas parādības.]

Alberts Einšteins un Nilss Bors Briselē, 1930 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma) Alberts Einšteins un Nilss Bors Briselē, 1930 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma)

Einšteins un Bors

Klasiskā Ņūtona mehānika spēja izskaitļot planētu orbītas miljoniem gadu uz priekšu un ar sekundes daļu precizitāti paredzēja Saules un Mēness aptumsumus. Franču matemātiķim Pjēram Laplasam (1749– 1827) pat pietika drosmes apgalvot: “Ja būtu intelekts, kas noteiktā laika punktā apzinātos visus dabā darbojošos spēkus un visu pasaulē eksistējošo lietu stāvokli, un varētu pieņemt, ka tas ir pietiekoši plašs, lai spētu šos datus analizēt, mēs varētu ar vienu un to pašu formulu aprakstīt gan lielo debess ķermeņu, gan sīko atomu kustības. Tad mums nekas nepaliktu neskaidrs, un Visuma nākotne tāpat kā pagātne būtu mūsu acu priekšā.”

Kvantu mehānika šos priekšstatus pilnībā sagrāva. Laplasa lolotā determinisma vietā tā operēja ar tādiem jēdzieniem kā mērījumu nenoteiktība un fizisko lielumu varbūtība. Tāpēc nav brīnums, ka daži fiziķi šīs idejas uzņēma visai rezervēti. Pats ievērojamākais jaunās fizikas oponents bija Einšteins. Zinātnieks, kurš pats deva milzīgu ieguldījumu kvantu mehānikas attīstībā, nespēja (bet varbūt negribēja) pieņemt ne Heizenberga nenoteiktību, ne Šrēdingera vienādojuma sniegtās varbūtības.

Lai gan Einšteins neapmeklēja ne sinagogu, ne kristiešu baznīcu, viņš bija dziļi reliģiozs, judeokristiāniskās tradīcijas ietekmēts cilvēks. Zinātnieks bieži mēdza atkārtot: “Dievs nav ļauns, bet gan viltīgs, tāpēc es gribu zināt Dieva domas.” Zinātnē paši svarīgākie jautājumi viņam bija – “Kā Dievs radīja pasauli?” un “Vai Dievam, radot pasauli, bija iespējama kāda cita izvēle?” Pēc Einšteina pārliecības, ja vien cilvēks zinātu visus fizikas likumus, arī mikropasaulē būtu iespējams precīzi prognozēt katru nākotnes notikumu. Pēc Heizenberga un Šrēdingera publikācijām Einšteins nepalaida garām nevienu iespēju, lai apšaubītu “Kopenhāgenas skolas” zinātnieku izstrādāto kvantu mehāniku.

Bora un Einšteina polemika sasniedza apogeju 1927. gada nogalē Briselē notikušajā fiziķu kongresā. Leģendārās diskusijas liecinieki bija tālaika vadošie fiziķi – Heizenbergs, Šrēdingers, Luijs de Brojī, Makss Borns, Volfgangs Pauli, Makss Planks, Pols Diraks, Arturs Komptons, Lorenss Bregs. Einšteins ieradās ar rūpīgi sagatavotu mājas darbu – vairākiem domu eksperimentiem, kuri, pēc viņa domām, ja ne apgāž kvantu teoriju, tad vismaz parāda tās nepilnību. Nereti Einšteina argumentu atspēkošanai Boram bija nepieciešama vesela pārdomu nakts. Kā stāsta liecinieki, diskusija esot līdzinājusies viduslaiku bruņinieku turnīram, ar abpusējiem reveransiem. Hrestomātiskais dialogs abu zinātnieku starpā esot skanējis šādi:

“Einšteins: “Es neticu, ka Dievs spēlējas ar metamajiem kauliņiem!”
Bors: “Albert, nemāci Dievu, kā viņam pārvaldīt pasauli!””

Einšteins tā arī savu pārliecību nemainīja. Vēl neilgi pirms nāves – 1954. gadā sarunā ar Heizenbergu viņš apgalvoja, ka “kvantu mehānika noteikti nav pēdējais un galīgais cilvēka mēģinājums izskaidrot pasauli”.

Papildināmības princips

1927. gada ziemā Bors kopā ar sievu Margaretu pavadīja atvaļinājumu Norvēģijas kalnos. Slēpošanas pārgājiena laikā viņam prātā iešāvās negaidīta doma – proti, Heizenberga nenoteiktības sakarība, kas saista daļiņas koordināti un ātrumu, ir tikai atsevišķs speciālgadījums kāda vispārīga pasaules uzbūves likuma ietvaros. Savu ideju viņš formulēja šādi: “Pretmeti viens otru papildina,” un: “Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība.” Papildināmību Bors saredzēja dabas duālismā (gaisma reizē ir gan daļiņa, gan vilnis, viela ir reizē gan masa, gan enerģija), cilvēka psihē (doma un emocijas), izziņas procesā (analītiskais un intuitīvais ceļš), zinātnē un reliģijā, Rietumu racionālismā un Austrumu misticismā. Uz Antuāna Pevznera abstraktā monumenta Konstrukcija trešajā un ceturtajā dimensijā, kas ir novietots Prinstonas universitātes pagalmā, rakstīts: “Nilsam Boram – papildināmības principa autoram.”

Tieši papildināmības idejas pārņemts, Bors sāka interesēties par budismu un senās Ķīnas daoisma filozofiju.

1949. gadā Boram piešķīra Dānijas augstāko apbalvojumu – Ziloņa ordeni. Tradīcija prasīja, ka ordeņa kavalierim jānovieto savas dzimtas ģerbonis Frederiksborgas pils kapelā. Tā Boram nācās pašam izgudrot ģimenes ģerboni. Ilgi nedomājot, viņš tajā iekļāva un jaņ vienojošo apli un uzrakstu latīņu valodā “contraria sunt complementa” – “pretmeti viens otru papildina”. Tālejošas sekas fizikā (un ne tikai fizikā) atstājuši no Heizenberga nenoteiktības sakarības un Bora papildināmības principa izrietošie secinājumi par mūsu iespējām izzināt pasauli. Kvantu mehānika apgalvo, ka mērāmo objektu nevar atdalīt no paša mērītāja, tie abi jāuzlūko kā vienota sistēma. Savukārt jau pēc mērījuma izdarīšanas novērotā sistēma nekad vairs neatgriezīsies sākotnējā stāvoklī – mēs to būsim neatgriezeniski izmainījuši. [2. Uzskatāms piemērs ir socioloģiskās aptaujas veikšana. Pētījuma rezultāti pirmām kārtām ir atkarīgi no aptaujas anketas jautājumu satura. Otrkārt, atbildes uz tiem iespaido jautātāja un atbildētāja komunikācija. Dažkārt viens vārds vai nejaušs žests var pilnībā izmainīt atbildi. Jo detalizētākus, jo personīgākus jautājumus mēs uzdodam, jo lielāka varbūtība, ka cilvēks melos. Un, treškārt, vēl ilgi pēc tam, kad aptaujas veicējs būs atstājis dzīvokli, tā saimnieks pārdomās notikušo. Nav pat izslēgts, ka visu mūžu.]

Īstenībā katrs mērījums, katra “gramstīšanās” ap mērāmo objektu to neglābjami iespaido. No tā izriet secinājums, ka eksperimentāli principā nav iespējams iegūt absolūti patiesu, pilnīgi objektīvu apkārtējās pasaules ainu! Tātad nepilnīga ir arī apkārtējās pasaules uztvere ar mūsu maņu orgānu starpniecību. Tajā brīdī, kad mēs no rīta virtuvē ieslēdzam elektrisko spuldzi, apkārtējie priekšmeti gaismas ietekmē izmainās. Vēl mirklis, un mehāniski deformējas rokā paņemtā krūzīte, bet pati kafija pēc saskaršanās ar lūpām maina savu temperatūru. Bors šo situāciju mēdza salīdzināt ar psiholoģisko parādību: tiklīdz mēs cenšamies koncentrēt domas uz kādu noteiktu objektu, apziņas plūsma neizbēgami mainās.

Viena no kvantu mehānikas problēmām bija valoda. Patiesi – kā lai ietērpj vārdos objektus un parādības, kuras ne tikai nav iespējams precīzi izmērīt, bet pat iztēloties! Elektrona uzvedība atomā, gaismas daļiņas – fotona – sadursme ar atomu vai elektronu – šīs parādības nav savienojamas ar cilvēka ikdienas pieredzi. Heizenbergs salīdzināja valodas iespējas kvantu mehānikā ar “neasu instrumentu”, bet Bors bieži uzsvēra, ka “valoda ir nepietiekama atomāro procesu aprakstīšanai – jo mēs mēģinām izprast lietas, kas atrodas ārpus cilvēka uzskatāmības robežām.”

Kādā sarunā ar Heizenbergu Bors esot izteicies: “Reliģija nekad nav centusies piešķirt vārdiem viennozīmīgu jēgu. Turpretim eksaktās zinātnes dzīvo ar cerību un ilūziju, ka kādreiz nākotnē tas tomēr izdosies... Man pavisam nav izprotamas sarunas par “dzīves jēgu”. Jo vārdam “jēga”, manuprāt, jānodrošina kopsakarība starp to, par kā jēgu mēs runājam, un kādu nodomu, ideju vai plānu. Bet tā kā ar vārdu “dzīve” parasti saprot visu cilvēka dzīvi kopumā, apkārtējo pasauli ieskaitot, tad mums vairs neatliek nekā cita, ar ko nodibināt šo kopsakarību.”

Ar kvantu mehānikas tapšanu nereti saistās visai dīvainas sakritības. Tās veidotāji, raksturojot savu domu gaitu, bieži lietoja tādus jēdzienus kā “intuīcija”, “nojausma” un “atklāsme”. Vērojot krītošu ābolu, Ņūtons formulēja gravitācijas likumu. Savukārt atoma kodola atklājēju Rezerfordu nāvīgi ievainoja lūztošs ābeles zars. “Kopenhāgenas skolas” brīnumbērnu, Nobela prēmijas laureātu Volfgangu Pauli ļoti interesēja numeroloģija. Mūža pēdējos gados viņš īpaši pētīja pirmskaitli 137, kas sevišķā veidā saista trīs fundamentālās fizikas konstantes. Pauli nomira palātā ar tieši tādu numuru...

Dzīves “kvantizēšanās”

Sekojot zinātnes vēsturei, varam ievērot interesantu likumsakarību – cilvēks pamana lietas un sakarības tad, kad tām “pienāk laiks”, kad mūsu apziņā izveidojas nepieciešamie priekšnosacījumi. Piemēram, jau Ņūtona laikā bija zināms, ka gaismai vienlaicīgi piemīt gan vilņa, gan daļiņas īpašības. Tomēr bija nepieciešami gandrīz divi gadsimti, lai zinātne sāktu interesēties par šo paradoksu. Kvantu mehānikas parādīšanās sakrita ar laiku, kad ekonomisko pārmaiņu iespaidā cilvēka dzīve sāka fragmentēties aizvien sīkākos laika nogriežņos. Vienmērīgo, patriarhāli nesteidzīgo laika plūdumu pakāpeniski nomainīja kapitālisma diktētais dzīves ritms: modinātāja zvans, brokastis, ceļš uz fabriku vai biroju, pusdienas pārtraukums, atkal darba stundas, ceļš uz mājām, nedēļas nogale, karjeras kāpnes, gada atvaļinājums, pensija. Kvantu fizika šo skrējienu tikai paātrināja. Bez kvantu elektronikas izauklētā lāzera nav iedomājamas modernās datoru un telekomunikāciju tehnoloģijas. Parādās jauni jēdzieni, to starpā arī “bits” jeb informācijas kvants. Šodien vārdi “digitāls”, “cipars”, “pikselis” katram skolniekam pirmām kārtām asociējas tieši ar informācijas kvantu (bet ne jau fizikas kvantu nozīmē) glabāšanu un pārnesi.

Vēl sīkāk laiku saskalda jauno tehnoloģiju izauklētie elektroniskie masu mediji. Mūsu vecvecāki norunāja randiņu “vakarā, ap saulrietu”. Turpretim šodien pat mazi bērni prot rīkoties ar pārdesmit sekunžu ilgiem laika nogriežņiem. Televīzijas pults spaidīšana, mūzikas klipi, reklāmas pauzes, darbs ar datoru “kvantizē” pašu informācijas uztveršanas raksturu. Arī šis raksts uzrakstīts nevis nepārtraukti, ar roku, bet gan ar atsevišķiem pirkstu piesitieniem pa datora taustiņiem. Iespējams, ka tas jau ir izmainījis arī cilvēka domāšanu.

Divdesmitā gadsimta zinātne uzdod jautājumus arī kultūras vēsturniekiem. Piemēram – kāpēc visa modernā fizika attīstās trīsstūrī starp Londonu, Vīni un Cīrihi? Kāpēc pirmās publikācijas par relativitātes teoriju un kvantu mehāniku parādās nevis angļu vai franču, bet gan vācu valodā? Kāpēc tieši šajā laikā Vīnē strādā Zigmunds Freids un Ludvigs Vitgenšteins? Kāpēc tieši austriešu matemātiķis Kurts Gēdels pierāda teorēmu, no kuras izriet, ka nav iespējama pilnīga cilvēka domāšanas formalizācija ar matemātikas palīdzību?

Nilss Bors lasa lekciju Kolumbijas universitātē ASV, 1937 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma) Nilss Bors lasa lekciju Kolumbijas universitātē ASV, 1937 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma)

Ķēdes kodolreakcija

30. gadu vidū Teorētiskās fizikas institūtā aizvien biežāk sāka ierasties negaidīti ciemiņi. Tie bija bēgļi no Vācijas un Austrijas, lielākoties ebreju izcelsmes. Tiesa, Dānijā viņi parasti ilgi neuzkavējās un devās uz Angliju vai vēl tālāk – pāri okeānam uz ASV. Arī no Austrijas aizbēgusī Liza Meitnere 1938. gada Ziemassvētkus sagaidīja trimdā. Sēžot uz celma piesnigušā Zviedrijas mežā, viņai negaidīti iešāvās prātā ilgi meklētais urāna kodola dalīšanās problēmas atrisinājums. Meitnere saprata – ja urāna atoma kodolu apšauda ar neitroniem, tas sabrūk, vienlaikus atbrīvojot lielu enerģiju. Uz mēteļa kabatā atrastas vecas aploksnes viņa pat aprēķināja šīs enerģijas lielumu.

Gandrīz vienlaicīgi ASV no Vācijas aizbraukušie Ungārijas ebreji Edvards Tellers un Leo Scilards, kā arī itālis Enriko Fermi (viņa sieva bija ebrejiete) eksperimentāli novēroja neitronu izraisīto urāna kodola sabrukšanu. Laikrakstā The New York Times parādījās sensacionāls virsraksts No urāna atoma kodola izrauta milzīga enerģija.

Bors, kurš tajās dienās viesojās Prinstonas universitātē, teorētiski pierādīja, ka par kodolreakciju atbildīgs ir viens no urāna izotopiem jeb urāns-235. Šis izotops gan sastopams ļoti reti – tāds ir labi ja viens procents no dabā atrodamā urāna. Kā vēlāk izrādījās, tieši šis Bora atklājums pavēra ceļu uz atombumbas izgatavošanu.

Pētnieki saprata – ja izdotos atdalīt urānu-235 no pārējā urāna, cilvēka rokās nonāktu materiāls ar milzīgu enerģijas potenciālu. Ja jau pat viens sabrūkošs urāna atoma kodols lika kā negudriem palēkties skaitītāju rādītājiem, tad ko gan varētu sagaidīt no masīva urāna gabala? [3. Vēl vairāk – tā kā urāna atoma kodola sabrukšanas rezultātā izdalās ne tikai enerģija, bet arī neitroni, tie savukārt ierosina blakus esošo urāna kodolu sabrukšanu. Ja urāna gabals sasniedz pietiekošo lielumu (kritisko masu), tajā sākas lavīnveida process – ķēdes kodolreakcija. Tajā vienlaicīgi izdalās milzīgs enerģijas daudzums jeb vienkāršiem vārdiem runājot – notiek atomsprādziens.]

1939. gada 15. martā nacisti okupēja Čehoslovākiju. Jau nākamajā dienā Fermi informēja ASV valdību par iespēju radīt ieroci “ar vēl nepieredzētu postošo spēku”, bet Scilards tikās ar neformālo “Prinstonas grupu”. Tajā pulcējās galvenokārt “kopenhāgenieši” – bijušie Bora skolnieki. Sarunas tēma vairs nebija fizika, bet gan politika. Scilards uzsvēra – ja ķēdes reakcija urānā ar tai sekojošu sprādzienu patiešām ir iespējama, tad Hitlera rokās var nonākt briesmīgs ierocis, tādēļ viņš aicināja palīdzēt pētniecībā un vienlaikus “valsts drošības dēļ” atturēties no jebkādu rezultātu publicēšanas. Bors, kurš vienmēr atbalstīja visplašāko zināšanu un ideju apmaiņu, šo ierosinājumu uzņēma ļoti rezervēti. Turklāt viņš vēl īsti neticēja, ka Vācija ir spējīga izraisīt Eiropā plaša mēroga karu.

Karš

Pēc tam, kad 1939. gada 1. septembrī vācu karaspēks iesoļoja Polijā, ASV militāristi pieprasīja paātrināt pētniecības tempus, un nākamā gada martā Minesotas universitātes laboratorijā ieguva pirmos urāna-235 mikrogramus. Eksperimenti ar dīvaino izotopu apstiprināja, ka viena urāna atoma sabrukšana patiešām ierosina arī blakus esošā atoma šķelšanos. Savukārt teorētiskie aprēķini liecināja, ka atomsprādziena detonācijai nepieciešama ap vienu kilogramu smaga urāna lode. Pareizāk būtu teikt – divas puslodes, kas kopā sabīdītas izveidotu kritisko masu, ierosinātu ķēdes kodolreakciju un izrasītu sprādzienu. Atombumbas konstrukcijas ideja izrādījās ģeniāli vienkārša.

Nils Bors sarunā ar Verneru Heizenbergu un Volfgangu Pauli, Kopenhāgena, 1936 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma) Nils Bors sarunā ar Verneru Heizenbergu un Volfgangu Pauli, Kopenhāgena, 1936 (Foto no Dānijas Karaliskās bibliotēkas krājuma)

1940. gada 8. aprīļa vakarā Bors ar prāmi atgriezās Kopenhāgenā no Oslo, kur viņam iepriekšējā dienā bija tikšanās ar Norvēģijas karali. Nākamajā rītā viņš uzzināja, ka naktī nacisti uzbrukuši Dānijai un Norvēģijai. Bija vajadzīgas tikai dažas stundas, kurās vācu tanku armijas pilnībā okupēja Dānijas līdzenumus. Kamēr kaimiņos esošā Norvēģija vēl turpināja pretošanos, dāņu sabiedrība, Bora ģimeni ieskaitot, ieslīga bezgalīgās diskusijās par pazemojošās bezierunu kapitulācijas iemesliem. Pats zinātnieks un viņa institūts nonāca pastiprinātas Gestapo uzmanības lokā. Nacistus interesēja gan Bora pētījumi, gan viņa darbība vēl 1938. gadā dibinātajā palīdzības komitejā zinātniekiem – bēgļiem.

Protams, var jautāt, kāpēc Bors nebēga uz Zviedriju? Pirmajos okupācijas mēnešos tas bija pat ļoti vienkārši izdarāms, turklāt zviedru pilsētas Malmes ugunis otrā Kategata krastā varēja saskatīt pat no Kopenhāgenas. Taču viena no Bora rakstura īpašībām bija neparasti izteikta atbildības sajūta, un acīmredzot viņš nespēja atstāt paša izloloto institūtu, kurā vēl turpināja strādāt daži ebreju un poļu izcelsmes pētnieki. Tomēr Bors kategoriski atteicās sadarboties ne vien ar okupācijas varu, bet arī ar dāņu kolaboracionistu sastādīto valdību. Kopā ar dažiem domubiedriem viņš nodibināja “Dāņu biedrību” un aktīvi piedalījās Dānijas karaļa Kristiāna X jubilejas svinību organizācijā. Tieši karalis okupācijas laikā palika kā viens no svarīgākajiem Dānijas simboliem. Demonstratīvi, uz balta zirga staltais un izskatīgais monarhs katru dienu devās izjādē pa okupētās Kopenhāgenas ielām, ar savu klātbūtni cenšoties uzmundrināt tautiešus.

1941. gada vasarā Kopenhāgenā negaidīti ieradās Heizenbergs. Bors viņu sagaidīja ar aizdomām – klīda baumas, ka Heizenbergs esot pozitīvi izteicies par Polijas okupāciju. Par šo tikšanos stāsta tikai Heizenberga liecība: “Cik atceros, sarunā pieskārāmies arī urāna problēmai... Es teicu, ka principā urānu var izmantot briesmīga ieroča izgatavošanai, tomēr tam nepieciešami kolosāli tehniski pūliņi. Tad izteicu cerību, ka šo problēmu vismaz šī kara laikā atrisināt nepaspēs... Boru mani vārdi satrieca, iespējams, viņam šķita, ka es vēlos pateikt – vācieši šajā lietā pavirzījušies ļoti tālu... Lai kā centos labot radušos situāciju, man tā arī neizdevās iekarot Bora uzticību...”

Patiesība bija tāda, ka 1939. gada septembrī, dažas nedēļas pēc Otrā pasaules kara sākuma, vadošie vācu fiziķi nodibināja Urāna biedrību. Viņu vidū bija arī Heizenbergs un Karls fon Veiczekers – nākamā Vācijas prezidenta vecākais brālis. Teorētiski, “uz papīra” viņi saprata gan urāna-235 nozīmi, gan iespējamo bumbas konstrukciju. Tomēr noskaidrojās, ka Vācijas rīcībā esošie urāna rūdas krājumi ir pavisam niecīgi, un vācu zinātnieki ziņoja Hitleram, ka šī iemesla dēļ viņi ir spiesti pārtraukt darbu pie iespējamās atombumbas konstrukcijas. Kad pēc kara Heizenbergu arestēja un nogādāja Anglijā, pratināšanas laikā viņš atzinās, ka vācu fiziķiem esot pietrūcis drosmes ieteikt Hitleram novirzīt ievērojamus valsts resursus “urāna problēmas” risināšanai, jo “negatīva rezultāta gadījumā atriebība būtu bijusi ātra un nenovēršama.” Viņa patiesais Kopenhāgenas apciemojuma iemesls it kā esot bijis “nosūtīt ASV un Anglijai signālu, ka Vācija nespēj izgatavot bumbu.”

1941. gada nogalē Dānijā sākās pirmie sabotāžas akti. Bora uzskati un simpātijas nebija noslēpums nevienam, tai skaitā, arī vācu varas iestādēm. Pret zinātnieku tika organizētas vairākas provokācijas. Tā kādu dienu institūtā ieradās uztraukts jauns cilvēks un lūdza iespēju uz dažām dienām paslēpties – viņu meklējot gestapo. Par laimi, Bors jau iepriekš bija brīdināts par šo viltus “bēgli”.

Kā noskaidrojās Nirnbergas tribunāla laikā, nacisti bija pieņēmuši lēmumu arestēt Boru tieši pirms Dānijas ebreju deportācijas uz nāves nometnēm 1943. gada nogalē. Par laimi,
28. septembrī kāds diplomāts negaidīti, bez uzaicinājuma iegriezās viņa mājā iedzert tasi tējas un sarunā vairākkārt uzsvēra, ka “šodien ļoti daudzi atstāj Dāniju, it īpaši jau zinātnieki”. Kā vēlāk atceras Bora sieva Margareta, “mēs sapratām, ka stunda ir situsi.” Tās pašas dienas vakarā Bors iznīcināja dokumentus un izšķīdināja karaļūdenī viņam glabāšanā uzticētās Džeimsa Franka un Makša fon Laues Nobela prēmijas zelta medaļas – cerībā pēc kara tās atliet no jauna. Pudeli ar duļķaino šķidrumu zinātnieks atstāja institūta pagrabā visredzamākajā vietā, plauktā starp noputējušiem laboratorijas traukiem. Tumsas aizsegā zvejnieku kuģītis nogādāja Bora ģimeni Zviedrijā.

Sēnes veida mākonis, kas radās pēc pasaulē pirmā atombumas sprādziena Ņūmeksikā 1945. gada 16. jūlijā (Foto: Corbis) Sēnes veida mākonis, kas radās pēc pasaulē pirmā atombumas sprādziena Ņūmeksikā 1945. gada 16. jūlijā (Foto: Corbis)

Bumba

Zviedrijā Bors ilgi neuzkavējas. Jau pēc nedēļas britu lidmašīna viņu pārveda uz Londonu. Šo ārkārtīgi riskanto lidojumu pāri vācu okupētajai Norvēģijai Bors pat lāgā nepamanīja – viņš aizmirsa uzlikt skābekļa masku un zaudēja samaņu, ko atguva tikai Anglijā. Uzzinājis par jaunākajiem sasniegumiem, arī par pirmā vadāmā kodolreaktora iedarbināšanu ASV, Bors saprata – bumbas radīšana ir tikai laika jautājums. Pēc divu mēnešu uzturēšanās Anglijā Bors slepeni ieradās Amerikā, kur saņēma jaunus dokumentus uz Džeimsa Beikera vārda. Laikā, kad ASV slepenie aģenti pa visu okupēto Eiropu medīja vācu atomfiziķus, tika pieņemts lēmums Boru pilnībā “nomaskēt”.

Los Alamosas pilsētiņā Ņūmeksikas tuksnesī, ap divdesmit jūdzes no Santafē jau pilnā sparā ritēja darbs pie tā saucamā Manhetenas projekta. Neiedomājams haoss, izrakņāta apkārtne, pagaidu barakas, kabeļi, celtniecības gruveši – tādu Bors ieraudzīja miestiņu, kura vārdu tur strādājošie seši tūkstoši cilvēku nedrīkstēja pat pieminēt. Starp citu – lai gan bumba bija “paredzēta” pirmām kārtām Vācijai, daudzi tās autori savā starpā sarunājās vāciski, paši nebūdami vācieši...

Slavenajam viesim ierādīja atsevišķu kabinetu, un viņš kļuva par kaut ko līdzīgu neformālam “projekta konsultantam”, bet patiesībā – “kāzu ģenerālim”. Brīdī, kad bumbas izgatavošana kļuva par vairs tikai tehnisku, ne vairs zinātnisku problēmu, Bora pakalpojumi patiesībā vairs nebija vajadzīgi. Ar Boru apgājās kā ar karstu kartupeli – viņu baidījās pilnībā atraidīt un izolēt, turklāt vienmēr pastāvēja iespēja, ka kādā brīdī Bora talants atkal var izrādīties noderīgs. Tomēr militāristiem lielas aizdomas radīja fakts, ka Bors veselus trīs gadus bija pavadījis nacistu okupētajā Dānijā. Viņiem nemitīgi šķita, ka Bors kaut ko slēpj un stāsta mazāk, nekā patiesībā zina, it īpaši jau par vācu zinātnieku sasniegumiem kodolpētniecības jomā. Acīmredzot tieši tāpēc viņam tā arī nekad neparādīja superslepeno plutonija ražošanas rūpnīcu.

Un tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, Bora ierašanās Los Alamosā būtiski paātrināja darbu pie Manhetenas projekta. Viņš sāka pulcēt ap sevi bijušos kolēģus – gan zinātniskos semināros, gan saviesīgos vakaros un pārgājienos pa gleznainajiem Ņūmeksikas kalnu kanjoniem. Tieši šādos neformālos pasākumos negaidīti tika atrisinātas vairākas ar bumbas izgatavošanu saistītas tehniskās problēmas, ar kurām inženieri bija mocījušies mēnešiem ilgi.

Vienlaikus Boru sāka nodarbināt jautājums – kādu iespaidu uz pasauli atstās atombumba? Domas mētājās starp vainas apziņu un cerību, ka “absolūtais ierocis” beidzot atnesīs pasaulei kaut ko līdzīgu “mūžīga miera” laikmetam. Viens no Bora domubiedriem – Anglijā dzīvojošais lords Andersons nosūtīja vēstuli britu premjeram Vinstonam Čērčilam, kurā aicināja sākt diskusiju par starptautisku atomieroču kontroli un dalīties zinātniskajā informācijā ar Krieviju. Čērčils uz šī dokumenta uzšņāpa lakonisku rezolūciju: “Nepiekrītu”.

Nākamā gada aprīlī Bors atkal ieradās Londonā, kur viņu gaidīja vēstule no padomju fiziķa Pjotra Kapicas. Kapica Boru aicināja apciemot Maskavu, jo “uzskatot Boru ne tikai par ievērojamu zinātnieku, bet arī lielu Padomju Savienības draugu.” Bors atbildēja visai miglaini – pateicās par uzaicinājumu, atrunājās ar laika trūkumu un apsolīja apciemot savu paziņu nenoteiktā nākotnē. Turklāt Bors bija patiesi aizņemts – viņš lūdza tikšanos ar britu premjerministru Vinstonu Čērčilu. Pēc mēnesi ilgas gaidīšanas zinātnieku beidzot pieņēma Dauningstrītā 10.

Tikšanās neizdevās, pareizāk sakot – tā bija katastrofa. Sarunu pārtrauca brīdī, kad lēnīgi runājošais Bors vēl nebija paspējis izklāstīt sava nāciena iemeslu – brīdināt Čērčilu par bruņošanās sacensības sekām. Britu premjeru jau gaidīja nākamā tikšanās. Atvadoties Bors tikai paguva pajautāt: “Vai drīkstu jums
uzrakstīt vēstuli?” Sekoja dzēlīga atbilde: “Man būs ļoti liels gods to saņemt – bet tikai ne par politiku.” Patiesībā Čērčils jau bija informēts par Bora uzskatiem, kontaktiem ar Kapicu un naivajiem sapņiem par atklātību un atbruņošanos.

Bors atgriezās Vašingtonā un šoreiz mēģināja sastapt Rūzveltu. Prezidents piekrita, bet vispirms lūdza Boram izklāstīt uzskatus īpašā memorandā. Zinātnieks ķērās pie darba un uzrakstīja dokumentu, kas bija pilns ar ideālistiskiem aicinājumiem: “Tikai uz harmoniska tautu sadarbības pamata var veidot nākamo paaudžu nākotni... Bez pienācīgas kontroles atomieroči radīs nepārtrauktus draudus cilvēces drošībai...” utt.

1944. gada 26. augustā Boram atvērās Ovālā kabineta durvis. Saruna noritēja siltos toņos. Rūzvelts pat izteicās, ka kopumā piekrīt Bora idejām – “kad tām pienāks laiks”.

Septembrī Rūzvelts un Čērčils satikās Kvebekā. Par šo sarunu zināms, ka Čērčils aicinājis Rūzveltu “vai nu arestēt Boru, vai vismaz atvērt viņam acis – jo šis cilvēks atrodas uz robežas, aiz kuras sākas valsts noziegums.” Neiztika arī bez kurioziem – Čērčils bija nesaprašanā, kā “kaut kāds Kopenhāgenas profesors vispār var būt informēts par tik nozīmīgiem pētījumiem”. Izrādās, viņš vienkārši nebija zinājis, ka Bora atklājumi ir Manhetenas projekta pamatā.

1945. gada 16. jūlijā virs Ņūmeksikas tuksneša debesīs parādījās milzīgs sēnei līdzīgs mākonis, kam būs lemts kļūt par vienu no 20. gadsimta ikonām. Pēc dažām nedēļām atombumbas jau sprāga virs Hirosimas un Nagasaki. Laikraksts The Times publicēja Bora izmisuma saucienu – atklāto vēstuli Zinātne un civilizācija: “Cilvēce ir nozīmīgākās izšķiršanās priekšā visā savas pastāvēšanas laikā. Mums jāapvienojas zinātnes progresa nesto draudu priekšā...” Bors aicināja iedibināt starptautisku kodoltehnoloģiju kontroli, to skaitā “uzraudzību pār tiem uzņēmumiem, kuri nākotnē var kļūt par katastrofas cēloni.”

Augusta nogalē pēc gandrīz divu gadu prombūtnes Bors beidzot atgriezās Dānijā – nu jau uz palikšanu. Teorētiskās fizikas institūta pagrabā viņu gaidīja noputējusi pudele ar izšķīdināto zeltu. Tā izdalīšana un jaunu medaļu atliešana bija tikai tehnikas jautājums. Tomēr Bors labi saprata, ka no citas pudeles jau ir izlaists kodoltehnoloģiju džins un nākotnē katra daudzmaz attīstīta valsts spēs radīt atombumbu. Viņa bažas piepildījās gadsimta beigās, kad savas atombumbas pasaulei skaļi nodemonstrēja Indija un Pakistāna. Visu atlikušo mūžu (Bors mira no triekas 1962. gada 18. novembrī) zinātnieks nenoguris sēdēja miera konferenču prezidijos. Palaikam viņš gan mēģināja nodarboties arī ar fiziku. Tomēr “Kopenhāgenas skolas” ziedu laiki jau bija aiz muguras – zinātne pārcēlās uz ASV un Padomju Savienību, kur militāristu finansētās laboratorijās turpinājās fundamentāli pētījumi.

Teorētiskās fizikas institūts. Kopenhāgena, Blegdamsvej 17 (Foto - Juris Lorencs) Teorētiskās fizikas institūts. Kopenhāgena, Blegdamsvej 17 (Foto - Juris Lorencs)

Pieskāriens

“Lorenca kungs, te būs jūsu meklētās fotogrāfijas. Starp citu, kā jums patīk Kopenhāgena?” mani uzrunā bibliotēkā ienākusi arhīva darbiniece.
“Interesanta, skaista. Tikai cilvēki uz ielām nesmaida.”
“Protams, ka nesmaida. Īstenībā Kopenhāgena ir pavisam bezpersoniska pilsēta.”
“Atklāti sakot, vakar, kad mēģināju nokļūt Kristiānijā, man gan tā nelikās. Viss rajons bija slēgts – policija meklēja bumbu.”

Es atgriežos arhīva Finna Oseruda kabinetā, kur mani gaida termoss ar svaigi uzvārītu kafiju. Saruna turpinās. Mani nodarbina jautājums – ko tad mēs šodien īsti zinām par Nilsu Boru? To, ka viņš bija čakls students, ģeniāls zinātnieks, sportists, mīlošs un uzticams vīrs, lielisks tēvs pieciem dēliem, interesants sarunu biedrs, humora cienītājs, antifašists, ebreju zinātnieku glābējs, miera cīnītājs. Nepamet sajūta, ka pazīstam tikai vienu Bora dzīves pusi, kas pavisam nesaderas ar viņa paša formulēto papildināmības principu.

Oseruds atzīst, ka Bors esot mīlējis mazliet egoistiski izmantot jaunākos institūta līdzstrādniekus – viņš gandrīz nekad neesot veidojis savu lekciju konspektus, domas un idejas dzimušas uz vietas jau auditorijā. Tāpēc lekcijā kāds no mācekļiem cītīgi stenografējis un vēlāk apstrādājis Bora teikto – cerībā parasti mazliet juceklīgajā tekstā atrast kādas norādes uz jauniem atklājumiem.

Es jau gatavojos atvadīties, kad direktors mazliet mazliet kautrīgi ierunājas:

“Varbūt jūs arī gribat pieskarties? Es domāju – tai tāfelei... Daudzi vēlas pieskarties...”

Mēs līkumojam cauri pagraba ejām uz blakus esošo ēku, kur atrodas auditorija A. Bora vadītajos semināros šeit pirmajās rindās nereti sēdēja ducis esošo vai nākamo Nobela prēmijas laureātu. Tie paši soli, tā pati tāfele. Tikai krītu nekur nemana. Es pieskaros tumši zaļajai, matētajai virsmai un nez kāpēc nokaunos par savu uzdrīkstēšanos. Kaut kas juteklisks ir šajā rīcībā, turklāt tāfeles virsma atgādina nenosakāma dzīvnieka ādu. Dažreiz es pieķeru sevi pie domām – nez vai mājas apstākļos šodien jau var uzbūvēt bumbu? Vai iespējams kādā garāžā salikt kopā divas urāna puslodes un iedarbināt ķēdes reakciju? Reizēm man pat gribas ievadīt kādā interneta meklētājā attiecīgos terminus (kurus es kā fiziķis zinu) un pārbaudīt, vai neatvērsies lapas ar rasējumiem un instrukcijām. Bet tad bailes mani attur – kas zina, varbūt attiecīgas struktūras ASV vai tepat Latvijā reģistrēs manas īpatnējās intereses.

Autors izsaka pateicību Dānijas kultūras institūtam Rīgā un Nilsa Bora arhīvam Kopenhāgenā par palīdzību šīs publikācijas tapšanā.

Avoti
Moore Ruth. Niels Bohr – The Man and the Scientist. London, Hodder & Staughton, 1967.
Siliņš Edgars Imants. Lielo patiesību meklējumi. Rīga, Jumava, 1999.
Miķelsons Juris, Rolovs Bruno, Šilters Edvīns. Kvantu mehānika. Rīga, Zvaigzne, 1970.
Пригожин Илья, СтенгерсИзабелла. Порядок из хаоса. Москва, Прогресс, 1986.
Гейзенберг Вернер. Шаги за горизонт.  Москва, Прогресс, 1987
Гейзенберг Вернер. Физика и философия. Москва, Наука, 1989.
Эйнштейн Альберт, ИнфельдЛеопольд. Эволюция физики, Москва, ГИТТЛ,1956
Дирак Поль. Воспоминания о необычайной эпохе. Москва, Наука, 1994.

Raksts no Februāris, 2006 žurnāla