Sīzifs sāk no nulles

Rīgas Laiks: Kāpēc jūs rakstāt mūziku?

Maija Einfelde: Citādi izjūtu diskomfortu. Es labprāt nerakstītu, jo man tas radīšanas process ir ārkārtīgi grūts. Nekas tāds nelaužas spontāni uz āru. Drīzāk otrādi – daudzi mokoši mēneši paiet pie pirmās lapas. Bet citādāk es dzīvot nemāku. Es nezinu, kāpēc.

RL: Un kā ir pēc tam? Pēc tās pirmās lappuses?

Einfelde: Tā pirmā lappuse ir laiks, kurā radošais darbs notiek zemapziņā. Es vienkārši sēžu un tālāk netieku. Tikai pēc pirmo trīs četru mēnešu nomarinēšanas es kaut ko daru apzināti. Citiem laikam tā nav. Tāpēc es mūžīgi nokavēju visus termiņus. Viss ir pēdējā brīdī. Ļoti bieži ir tā, ka afiša jau karājas, bet man – ne tikai tinte nav nožuvusi, bet arī pietrūkst pēdējās lappuses. Citādi, pēc dabas, es esmu apzinīgs cilvēks.

RL: Un ja nebūtu to termiņu? Nepabeigtu?

Einfelde: Jā. Un dzīvotu lielā diskomfortā par to, ka nerakstu. Es dažādi esmu mēģinājusi ar sevi cīnīties, bet neiznāk. Mani pat ir krāpuši koncertu rīkotāji un teikuši citus datumus, bet es tik un tā uzzinu īstos. Labi, ka mākslinieki ir tik pacietīgi un pašaizliedzīgi. Viena lieta ir, kad var ilgstoši un nopietni apdomāt, cita lieta, kad beigu vēl nav un viņi nezina, kas tur būs.

RL: Kā, viņi sāk mēģināt, kad beigas vēl nav uzrakstītas?

Einfelde: Jā, viņi sāk pa daļām. Nav jau solīdi tā stāstīt, bet visi jau tāpat to zina...

RL: Vai jums ir tāda sajūta, ka ir noteikts apjoms, kas dzīves laikā jāuzraksta?

Einfelde: Jā, vēl jau uz viņpasauli netaisos.

RL: Kas jums ir svarīgāks – process vai rezultāts?

Einfelde: Process ir svarīgs, bet, protams, ir patīkami, ja rezultāts arī ir labs. Bet tas jau ne vienmēr ir gaidītais. Ne velti man agrāk darbiem vienmēr bija divas redakcijas – pirmā stipri atšķirīga no otrās, jo es nebiju mierā ar to, kas uzrakstīts. Man patīk to ilgi un lēnām slīpēt. Man patīk vienu un to pašu darbu rakstīt vairākās versijās, katrreiz citā gaismā un dažādiem instrumentiem. Izteikt vienu un to pašu sajūtu, bet ar citiem spēles noteikumiem. Tas gan mani dara laimīgu. Bet radīt no jauna – tas man ir grūti. Iespējams, cieš arī mūzika, ja tajā ir kādas agresīvas emocijas.

RL: Kā jums šķiet, vai pasaule kļūst labāka?

Einfelde: Dažādi. Ir lietas, kas maitājas, un ir lietas, kas kļūst labākas. Kad man ir slikts garastāvoklis, tad gan liekas, ka viss jau nogājis bezdibenī. Bet labā garastāvoklī es domāju, ka tik traki vēl nav.

RL: Kā jūs tiekat galā ar slikto garastāvokli?

Einfelde: Dažreiz kaut ko lasu, dažreiz kaut ko klausos, dažreiz izeju pastaigāties... Bet dažreiz – netieku galā. Sēžu pie televizora un spiežu pogas pa dažādiem satelītu kanāliem.

RL: Jūs saprotat to, ko rāda pa televizoru? Vai arī skatāties uz to  visu no malas?

Einfelde: Vairāk gan skatos no malas. Man nav saprotama mūsu, pēcpadomju laikmetā daudzu cilvēku ārprātīgā mantkārība. Tā mani dzen izmisumā – visās nozīmēs, ne tikai materiālā. Tāpat arī tā milzīgā runāšana – tas, ka cilvēki vienkārši bezjēdzīgi runā. Un atņem otram laiku. Arī tā ir alkatība. Arī tad es cenšos distancēties.

RL: Ir arī tāda garīga alkatība?

Einfelde: Ja jau viņš censtos sevi darīt garīgi bagātāku – tādā dziļākā nozīmē... Es nezinu... Jums tā nešķiet?

RL: Vai tad saruna vienmēr nav abpusēja došana un ņemšana?

Einfelde: Bieži vien tas otrs neko negrib dzirdēt. Ir tikai tie garie monologi... Jums tā nešķiet?

RL: Ir jau tādi cilvēki.

Einfelde: Un es domāju, ka tagad viņi vairojas. Jau Efross rakstīja, ka tagad cilvēki ļoti daudz runā. Vai nu tā ir kaut kāda nervu stresa nodzīšana, vai kas? Viņu pat neinteresē tavs viedoklis.

RL: Bet mūsu dienās cilvēki kļūst aizvien vientuļāki, nesarunājas, noslēdzas... pie televizoriem.

Einfelde: Var jau ar otru pļāpāt, bet tā pļāpāšana ir bezsaturīga. Tikai tāda lēkāšana no tēmas uz tēmu. Viņi tevi nemaz pie vārda nelaiž. Stāsta tikai par sevi. Man ar to ir ļoti bieži nācies sastapties. It īpaši starp mūziķiem. Un starp mums, komponistiem, arī.

RL: Vai mūzikas spēlēšana cilvēku bagātina?

Einfelde: Es strādāju mūzikas vakarskolā Rīdze. Tur pie manis kompozīciju mācās divi puiši. Viens tūlīt beigs Teoloģijas fakultāti, otrs raksta maģistra darbu filozofijā. Viņi nodarbības ar mūziku sāka no nulles – tagad, jau Universitātē mācoties. Viņi jau no tā neko materiāli neiegūst. Mūsu skolā ir daudzi tādi – cilvēki jau ar ģimenēm, kuriem ir nepieciešamība mācīties mūziku. Es ļoti ilgi esmu strādājusi mūzikas vidusskolās, un man ir ļoti interesanti runāt ar cilvēkiem, kas neturpina tālāk, taču viņi visi saka, ka ir ļoti daudz ieguvuši. Iespējams, matemātikas zināšanās viņiem ir robi, bet tos laikam ir vieglāk aizpildīt.

RL: Lai kaut ko sasniegtu, teiksim, vijoļspēlē, ir jāsāk ļoti agri. Vai tas ir godīgi?

Einfelde: Tas nav godīgi. Bērniņš tā vietā, lai skraidītu, lai priecātos par dabu, viņš ir piekalts pie sava instrumenta. Kā Krēmers. Dažs to novērtē tikai vēlāk. No vienas puses, viņu bērnība tiek apzagta, taču, no otras puses, viņi iegūst kaut ko tādu, ko tas skraidošais bērns nekad nesaņems. Tiesa, daudzi mūziķi, es to skaitā, daudzās jomās ir analfabēti. Pa kuru laiku lai viņi izlasa tās grāmatas, ja viņiem ik dienu bez vispārizglītojošajiem priekšmetiem vēl septiņas astoņas stundas jāspēlē.

RL: Lorija Andersone stāsta, kā skolā ar šausmām atklājusi, ka viņai nav par ko runāt ar kursabiedrenēm vijoļspēlē, un tikai tāpēc viņa pametusi vijoli uz gadiem desmit.

Einfelde: Acīmredzot viņai šī nepieciešamība spēlēt nav bijusi tik vitāla. Viņa nebija gatava neko upurēt. Es redzu daudzus savus kolēģus, kuriem vienkārši nav citas dzīves jēgas.

RL: Ko jūs esat upurējusi mūzikas dēļ?

Einfelde: Ļoti daudz. Es domāju, ka – ģimeni. Labi, ka man bija saprotošs vīrs. Vīramāte, kas audzināja dēlu. Cik nu es esmu spējusi mūzikā padarīt, es to esmu pirkusi par ļoti dārgu cenu. Man nekas nav nācis viegli.

RL: Un ko saņēmāt pretī?

Einfelde: Vismaz to, ka esmu kaut ko pierādījusi pati sev. Latviešu padomju mūzikā es ienācu kā negribēts bērns. Kā tas, ko izgrūž no ligzdas. Tas ir tas gadījums, par kuru Tekerijs rakstīja – pasaule ir kā spogulis – kādu tu redzi sevi, tāda pret tevi ir pasaule. Ja tu esi nelaimīgs, tad arī pasaule tevi tādu darīs. Tāpēc es laikam visu darīju ar ārprātīgām pūlēm. Ne velti kolēģi mani ir salīdzinājuši ar Sīzifu. Bet vismaz pati sev es kaut ko esmu pierādījusi.

RL: Jūs pieminējāt padomju mūziku. Vai šim jēdzienam vispār ir kāds saturs? Vai mūzikā var ielikt ideoloģiju?

Einfelde: Ziniet, es to stāstu jau kā anekdoti – kā pilsonis es mēģināju iekārtai pielabināties, bet kā komponistei man tas neizdevās. Uzrakstīju dziesmu par Ļeņinu, gribēju, tā teikt, lai to nopērk. Un tā toreiz bija vienīgā dziesma, ko man nenopirka. Teica, ka esot daudz par vāju. Tad vienreiz bija jāraksta kaut kas slavinošs. Bezmaz piedraudēja, ka visiem obligāti jāpiedalās tajā konkursā. Vasks nepiedalījās, un Zemzaris nepiedalījās, bet es jau biju no tām bailīgajām – savācu no padomju dzejnieku dzejoļu pirmajām rindiņām un sakompilēju kaut ko tādu, no kā dzejas kritiķe Anda Kubuliņa bija šausmās, ka vispār kaut ko tādu var izdarīt. Bija arī tāda rindiņa: “Gavilē, līksmo, Padomju Latvija!” Pēc tam orķestranti man atstāstīja, kā Sinaiskis ar Račevski nav varējuši saprast, kā to nospēlēt. Teksts ir “Gavilē, līksmo,” bet man uzrakstīts piano gan korim, gan orķestrim, un mežrags vēl pūš tādu riebīgu, šķību noti iekšā. Un es neko tādu nebiju domājusi. Es tiešām biju domājusi rakstīt: “Gavilē, līksmo!” Toreiz jau nemaz tā nevarēja pateikt, kurš tad ir cilvēks ar to stingro mugurkaulu. Galu galā, visi kongresi, visi plēnumi bija ar kaut kādu saukli, tu tiki tajā visā ierauts pilnīgi negribot. Es domāju, nu, lai kaut kādas dividendes dabūtu, uzrakstīšu 40. gadadienai kopš Rīgas atbrīvošanas trio klavierēm, čellam un vijolei. Mūziķi smējās, ka es esmu visīstāko sēru maršu uzrakstījusi – briesmīgu, smagu. Es atceros, ka muzikologi centās paskaidrot: “Nu, jā, viņa par tiem upuriem domāja.” Un tā vienmēr – tekstā viens, bet mūzikā tā āža kāja iznāk ārā. Es jau labprāt gribētu, lai visi smietos, mani klausoties. Bet tas nav man dots.

RL: Kā jums šķiet, vai Vāgners ir vainīgs pie tā, ka viņa mūziku klausījās nacisti?

Einfelde: Bet kā viņš varēja paredzēt, ka to klausīsies nacisti? Lieluma mānija gan viņam bija. Starp citu, Vāgners man patīk.

RL: Bet vai Vāgnera mūzika ir mainījusies kopš Otrā pasaules kara? Vai to var klausīties tāpat kā pirms simt gadiem?

Einfelde: Es jau nezinu, kā Vāgneru klausījās pirms simt gadiem. Bet man viņš vienmēr ir paticis. Daudz vairāk par Verdi. Protams, Vāgners fascinē, bet ir tāds teiciens – labs zirgs labu cilvēku padara labāku, bet sliktu – sliktāku. Iespējams, ka Vāgnera mūzika provocē cilvēku. Mani viņš nenomāc. Viņš ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Visvairāk, protams, Bartoks. Es no viņa joprojam mācos.

RL: Kas Bartokā ir tāds īpašs?

Einfelde: Mani, piemēram, suģestē viņa iekšējā spriedze. Viņā ir spriedze, taču ar savām emocijām viņš neuzbāžas. Drīzāk – atgrūž. Tad vēl – tās krāsas. Viņš stipri atšķiras no saviem laikabiedriem. Viens no lielākajiem 20. gadsimta ģēnijiem. Operu Zilbārdis es esmu klausījusies reizes simt. Un nekad nav bijis tā, ka apnīk. Man ir grūti to izskaidrot vārdiem. Es sajūtu mūziku, bet izskaidrot grūti. Tas pats ir arī ar savu mūziku. Ja man būtu jāpaskaidro, kāpēc es tā rakstu, es drīzāk rakstītu esejas, nevis mūziku. Tie ir tādi impulsi, kurus es pieņemu vai nepieņemu.

RL: Māleru, piemēram, var klausīties ļoti atšķirīgi, atkarībā no tā, vai uztver kā ironiju vai ne.

Einfelde: Jā, tur ir gan ironija, gan zemteksti. Bartokam tas ir mazāk, taču arī ir vietas, kurās viņš izzobo dažādas Austroungārijas lietas. Ir arī dzēlības mūzikā. Šostakovičam ir arī groteskas.

RL: Bet vai klausītājam ir svarīgi zināt, kāds ir bijis komponists, ko viņš domājis, rakstot to vai citu skaņdarbu? Vai arī jāklausās tikai gatavais darbs?

Einfelde: Vienu laiku man bija tāda mānija uz komponistu pēdējiem darbiem. Es tā pētīju un klausījos – Šostakovičam, kad viņš bija ļoti slims un domāja, ka katrs no skaņdarbiem var būt pēdējais – kādas tur atšķirības četrpadsmitajā un piecpadsmitajā simfonijā! Bartokam ir daudzi nepabeigti koncerti. Vai izcilais Mālera Adagio no nepabeigtās simfonijas. Viņš tad vispār bija jau ar vienu kāju tajā pusē. Tas mani ir suģestējis un biedējis – kā mazu bērnu, kuram gribas ieiet tumšā koridorā. Ir bail, bet ziņkārība ir lielāka par bailēm.

RL: Vienu brīdi bija modē tāda ideja, ka ir iespējams radīt datorprogrammu, kas pabeidz vai pat rada skaņdarbu tā vai cita miruša komponista manierē.

Einfelde: Droši vien tas ir iespējams. Bet vai to kāds gribēs klausīties? Lai gan rokmūziķi jau tagad to dara. Saslēdz kopā visādus ritmus, un ir. Es par to brīdinu savus studentus, ka laižot savu melodiju datorā un visādi apstrādājot, protams, var iegūt kaut ko, kas ceļ pašapziņu, bet viņu pašu kompozīcijas tehnika no tā neko neiegūst. To, kas viņam būtu jāizdomā, izdara dators.

RL: Jūs rakstāt ar roku?

Einfelde: Es rakstu ar roku. Man patīk rakstīt. Es pietiekami normāli rakstu notis, lai tās būtu salasāmas gan Amerikā, gan Anglijā. Datora notis ir bezpersoniskākas. Autors, ar roku rakstot, tomēr ieliek kaut ko no sevis.

RL: Vai jūs rakstāt mūsdienīgu mūziku?

Einfelde: Domāju, ka ne. Nav, tā sakot, manā būtībā. Bet savu mūzikas stilu jau nevar definēt.

RL: Kuram laikmetam tad tā būtu?

Einfelde: Es vairāk gribētu būt piederīga 19. gadsimta romantismam, drusku impresionismam. Darmštates skola man ir sveša. Hindemits mani neaizkustina.

RL: Nav tā, ka Rietumeiropas klasiskā mūzika ir tikai maza daļiņa no visa, kas pasaulē eksistē?

Einfelde: Nu, protams. Kā saka ķīnieši, jauki jau ir tie eiropieši, tikai visi vienādi. Latvietis ir lēnīgs, pelēks, mērens. Es zinu, ka daži vijolnieki saka, nedod dievs, ja saliek koncertu tikai no latviešu skaņdarbiem! Nu, un gruzīns ir citādāks. Bet vai latvietis spēj iejusties gruzīnu ritmos?

RL: Vai cilvēkam ir jāsamierinās ar to, kāds viņš ir piedzimis? Teiksim, par latvieti.

Einfelde: Es, piemēram, esmu lepna par to, ka es esmu latviete. Man liekas, ka latvieši ir ļoti interesanta tauta.

RL: Bet pelēki!

Einfelde: Bet pelēks var būt ļoti dažāds – no pērļu pelēka līdz peļu pelēkam. Pelēkā krāsa ir skaista! Lēnīgs, meditējošs, dabu apjūsmojošs cilvēciņš ir latvietis.

RL: Tā jau ir, es nupat skatījos dzīvokļa remontam krāsu paletē – oranžās krāsas ir divas trīs, bet pelēko toņu ir simtiem.

Einfelde: Vienu laiku mēs dzīvojām vasarā Ērgļu apkaimē, Vējavā, ārkārtīgi skaistā vietā, tur pilnīgi elpa raujās ciet, cik skaisti. Un tie zaļpelēkie toņi! Braucot ar vilcienu, liels gabals – absolūts līdzenums, taču kaut kāds magnēts te, Latvijā, ir, ka te gribas dzīvot. Es nevaru pateikt, vai vajag mainīties, vai vajag lauzt savu mentalitāti...

RL: Ko jūs esat sevī lauzusi?

Einfelde: Pirmkārt, slinkumu. Man vienmēr ir slinkums. Bieži esmu pati iekūlusies nepatikšanās, visādās avantūrās. Esmu palikusi bez naudas kaut kur Krievijas vidienē. Tad bija jāpārvar panika un jāsāk domāt. Pēdējā laikā man sevī jāpārvar nepatika, kad es redzu uz ielām vai dzirdu televīzijā kaut ko tādu kā: “Uztusēsimies bīčā!” Tad es esmu gatava ņemt mietu un iet kaut ko demolēt. Man ļoti sevi jāsavalda, lai to nedarītu. Bet es šo procesu nevaru ne kontrolēt, ne apturēt.

RL: Kas tas ir par procesu?

Einfelde: Es nezinu. Kā savulaik bija kārklu vācieši vai kārklu krievi, tā tagad šis. Bērns nevienu vārdu neprot angliski, bet “wow!” viņš jau prot pateikt.

RL: Jūs neesat iecietīga pret cilvēkiem, pret viņu īpatnībām?

Einfelde: Ne pārāk. Es tikai cenšos to neizrādīt. Man, piemēram, nepatīk, ka rindā pēc kafijas kāds stāv aiz manis un spiežas man virsū. Bet tās jau nav īpatnības. Ja runā par īpatnībām, tad mūsu, mūziķu, sabiedrībā katrs otrais ir ar īpatnībām. Kādreiz tas pat ir ļoti jautri, kādreiz – žēl, bet kādreiz – jābrīnās.

RL: Kas ir jūsu lielākais netikums?

Einfelde: Es gribētu teikt kā Katrīna Denēva – es negribu savus netikumus izlikt uz āru. Tādi man noteikti ir. Un katram ir tādi, ko viņš labprāt nestāstītu citiem. Ir dažas dabas dotas rakstura īpatnības, ar kurām es dažreiz netieku galā. Te jājautā, kas ir netikums? Vienam godkāre ir netikums, citam – tikums.

RL: Lepnība esot sātana mīļākais grēks.

Einfelde: Čigānam ir lāsts: “Kaut tu lepns paliktu!” Es jau labprāt gribētu būt lepna un lielīga, bet mani dzīve kaut kā tā jauki koriģē. Tiklīdz es sāku izbužināt spalvas un justies kā pāvs, tā es dabūju uzreiz tādu sitienu! Un es saprotu, ka man sava iedomība ir jāsāk no nulles. Es nekad nevaru par sevi priecāties. Es nezinu, vai citiem arī tā ir?

RL: Kā jums šķiet, vai Dievs dzird jūsu mūziku?

Einfelde: Baidos, ka īsti nē. Man bija tā liturģija, ko es rakstīju Valsts korim. Jāsaka – no tīras sirds. Man mamma bija baznīcas ērģelniece, un bērnībā es ļoti daudz laika pavadīju baznīcā. Un kāpēc tad manas liturģijas atskaņošanas laikā, svētdienas rītā, Rīgas astoņsimtgades laikā aiz Doma baznīcas sienas sāka mēģināt rokansamblis? Troksnis bija tik skaļš, ka visas sienas drebēja un korim pat vienu brīdi bija grūti noturēt intonāciju. Un manis sakomponētā Tēvreize bija ar to vislielāko troksni. Tāds... Dieva pirksts, kā likās.

RL: Nē, tas bija rokgrupas pirksts!

Einfelde: Tā bija nepareiza koordinācija. Tas bija briesmīgi! Par to vēl pēc tam avīzēs rakstīja. Un mani draugi, tādi reliģiozi cilvēki, kas bija atnākuši, teica, ka viņi lūguši Dievu, lai spētu to mūziku klausīties.

RL: Jums personīgi ir svarīgas attiecības ar Dievu?

Einfelde: Vispār jau ir... Bet man tās attiecības ir ļoti sarežģītas. Es diezgan bieži dumpojos. Es diezgan bieži neizprotu, kāpēc tas ir noticis tā. Piemēram, mana māte bija ārkārtīgi reliģioza un mēs bijām pieci bērni, boļševiku laikos viņa bija lauku baznīcā ērģelniece. Viņai daudzkārt draudēja, ka sūtīs uz Sibīriju, bet viņa bija savā ticībā tik stipra. Kad nomira tēvs, viņa pirmkārt, piesēdās pie klavierēm un nospēlēja Dievs labu dar’, ko darīdams. Viņai visu mūžu bija grūti ar tiem pieciem bērniem, viņa bija slima un vienīgais, ko viņa Dievam lūdza, bija viegla nāve. Viņa neko citu nevēlējās. Un viņa to nedabūja! Mira ar vēzi, smagi, briesmīgi. Un tad es reizēm nesaprotu. Nesaprotu visu to terorismu, to, ka cieš nevainīgi cilvēki. Es ar to nevaru samierināties. Es neesmu labais piemērs. Es bieži vien kurnu pret debesīm. Es nevaru teikt tā, kā mana mamma: “Dievs labu dar’, ko darīdams.” Citi tā saka, kaut arī nedomā. Bet es to nevaru pat pateikt.

RL: Tad varbūt – nav Dieva?

Einfelde: Es domāju, ka ir. Bet es palikšu pie teiciena, ka viņa ceļi ir neizdibināmi.

RL: Ir iespējama bezdievīga mūzika?

Einfelde: Droši vien.

RL: Kāda tā ir?

Einfelde: Kā Pērts teiktu – zobu griešana. Man liekas, ka slikta mūzika ir bezdievīga. Daudz kas no tā, kas tagad ienāk no Amerikas kā jaunā garīgā mūzika, ir slikta. Dievs tiek it kā slavēts, bet ar to, kas tur apkārt, viņš patiesībā tiek zaimots. Var jau būt, ka kādu tā uzrunā, bet... katrs jau var ticēt, kā viņš grib, ka tikai citam nedara pāri. Es noskatos arī visas Eirovīzijas. Es gribu zināt, kas tur notiek. Lai man nevarētu iestāstīt, ka tas ir kaut kas labs. Tas arī ir viens no brīžiem, kad es cenšos sev pielikt sienu priekšā: “Stop! Nomierinies! Nervu šūnas neatjaunojas!” Bet tā jau tas laika rats rit uz priekšu... Man patīk, kā viens žurnālists televīzijā pateica: “Un laiks atšķirs sēnalas no pelavām.” Ļoti precīzi! Un viņš to pateica pilnīgā pārliecībā, jau ir atšķīris.

RL: Jūs nekad neesat“iestājusies” par vai pret kaut ko?

Einfelde: Atmodas laikā es parakstīju kaut ko, bet īpaši aktīva es nekad neesmu bijusi. Tas ir viens no maniem netikumiem. Man nepatīk daudz cilvēku vienkopus. Man nepatīk mītiņi. Tāpēc es nekad neeju arī uz Dziesmusvētkiem. Man ir tāda iekšēja sajūta, ka ar lielu cilvēku masu ir vieglāk manipulēt. Arī tajos reliģiskajos pasākumos stadionos. Viņi zaudē paškontroli.

RL: Bet viņi jūtas labāk, viņi izārstējas...

Einfelde: Jūs tā domājat?

RL: Viņi tā domā.

Einfelde: Katrs jau jūtas savādāk. Es lielā cilvēku pūlī jūtu diskomfortu.

RL: Bet jūs tomēr dzīvojat Rīgā, nevis vientuļā lauku nostūrī.

Einfelde: Es dzīvoju Rīgā, un jau sen. Laukos man ir garlaicīgi. Vienu laiku mums Ērgļu pusē bija lauku mājiņa. Es tur dzīvoju pilnīgā “nirvānā”. Paiet nedēļa, es redzu, ka Ikaruss aiziet garām uz Madonu, es zinu, ka pēc stundas tas ies atpakaļ. Vienā mirklī es biju sakravājusi mantiņas un ne sekundi vairs nespēju palikt laukos. Bet Rīgā jau ir daudz lielāka iespēja palikt vienam. Vairāk nekā laukos. Lauku kaimiņš par tevi zina pilnīgi visu. Rīgā es savus kaimiņus no pretējā dzīvokļa nepazīstu.

RL: Kas jums ir pats svarīgākais?

Einfelde: Mans dēls (rakstnieks Jānis Einfelds – red.). Mēs dzīvojam blakus viens otram. Tas gan traucē, taču varam arī viens otru atbalstīt. Radošajā ziņā gan mēs esam pārāk dažādi. Es nekad nespēšu līdz galam saprast to, ko viņš dara. Vienā radio raidījumā viņa darbam bija pielikta mana mūzika – nu, es teikšu, nesaderīgākas lietas kopā grūti atrast!

RL: Kas ir tas pretējais?

Einfelde: Nu, pirmkārt, jau ironija, kuras man nav pilnīgi nemaz. Varbūt dzīvē kādreiz ir, bet mūzikā tas man nav dots. Es gribētu, es ļoti gribētu, taču gribēt ir viens un spēt ir pavisam kas cits.

RL: Un viņš jūsu mūziku saprot?

Einfelde: Nu, viņš nav mūziķis. Man gan liekas, ka mani saprast ir vienkāršāk. Sajust. Man bija drausmīga bērnība. Es nezinu, kā ir pavadīt bērnību Sibīrijā, bet mums bija reāls bads. Mums nebija, ko ēst. Mamma mūs nosēdināja pie galda, pie tukšiem šķīvjiem, noskaitīja lūgšanu un piecēlās. Vienkārši nekā nebija. Tas droši vien manī ir atstājis negatīvas izjūtas pret dzīvi, ko nespēj saprast tie, kas auguši normālos apstākļos. Es, protams, nesitu sev ar dūri pie krūtīm un nesaku – man bija grūta bērnība, tāpēc dodiet man visur zaļo gaismu! Taču tas dod kaut kādu spītību. Jūs man te prasāt, kas man ir pats dārgākais, taču tas arī rada bažas neko neiemīlēt, lai nebūtu jāzaudē. Bieži arī skolā ir tā, ka tieši tie skolnieki, kuros tu ieliec visvairāk, tevi pēc tam nesveicina. Bet tie, kuriem tu liki divniekus un lamāji, izrādās tie mīļākie. Arī tas māca – nekam nepieķerties. Neko neiemīlēt.